Pilsētpētnieks Viesturs Celmiņš (29) uzskata, ka desmit gadu laikā toni Rietumu pilsētās noteiks cilvēki, kas tagad dzīvo trešās pasaules valstīs. Kāda kļūs Rīga?
Sociālās antropoloģijas pētnieks Viesturs Celmiņš patlaban strādā pie Kembridžas Universitātes doktora darba Tatarstānas pilsētā Kazaņā, viņš pēta pilsētvides attīstību. Ieradies Latvijā, lai kārtotu vīzu pētnieciskajam darbam Krievijā, jaunais pētnieks dalījās pārdomās, kā mainās pasaules pilsētas mūsdienās, kāda solās būt to nākotne un kā paši varam ietekmēt dzīvi savā pilsētā.
Vai pilsēta, kurā cilvēks dzīvo, ietekmē viņa morāli?
Ir dzīvīgās un ir dzīvojamās pilsētas. Piemēram, Ženēva ir viena no dzīvojamākajām pilsētām – šeit pieejama laba izglītība, veselības aprūpe, drošība, bet – vai tā ir dzīvīga pilsēta? Ņujorka, piemēram, ir pirmajā vietā dzīvīgāko pilsētu sarakstā, bet 50.vietā dzīvojamāko pilsētu sarakstā. Tikai 10% pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās, ko mēs saucam par Rietumu pilsētām, tās esam paraduši dēvēt par metropolēm. Taču, vērtējot pēc iedzīvotāju skaita, metropoles jau tagad un turpmāko desmit gadu perspektīvā ir pilsētas trešās pasaules valstīs. Ja gribam būt godīgi pret faktiem, mums jēdziens «metropole» jāpiepilda ar jaunu saturu.
Kāds tas varētu būt?
Jebkurš jautājums par pilsētu līdz šim formulēts no Rietumu pozīcijām. Tas ir saprotami, jo rietumvalstis [vēsturiski] ir progresa vēstneši. Taču tagad tas jāpārskata, jo kvantitāte kļūst tikpat nozīmīga kā kvalitāte – mēs nevaram runāt par mūsdienu pilsētu pieredzi, nerunājot par tādām pilsētām kā Mumbaja vai Lagosa. Rietumos nav valodas zināšanu, nav pieredzes, lai izprastu šo pilsētu plānošanas mehānismus, bet, ja gribam spriest par pilsētu attīstību nākotnē, nevaram teikt, ka mūs šīs pilsētas neinteresē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.