Venēcijas biennāles dalībnieka Kristapa Ģelža sapnis: būt starptautiski aktīvam, neizejot no mājas Latvijas laukos
Būs 15 minūtes jāpaciešas bez zālītes, – Kristaps Ģelzis sasveicinoties izbrīna. Paskatos uz fotogrāfu, kurš aizsmēķējis cigareti, uz sarunu biedra ūdens glāzē skrapstošajiem ledus gabaliņiem, tad uz saulē kūstošo Rīgas centra asfaltu un saprotu – Kristaps ir domājis citu zālīti. Tikai iepriekšējā dienā, svētdien, atgriezies no Venēcijas, kur pārstāvēja Latviju 54.starptautiskajā biennālē, viņš karstajā vasaras dienvidū labprātāk atrastos laukos.
Mākslinieka iPhone ekrāns ir sašķīdis uz marmora grīdas, kāpjot pa logu Venēcijas īres dzīvoklītī, kura durvis viņa kompanjoni aiz pārpratuma bija aizslēguši. Tomēr viņš ir atnācis uz interviju norunātajā vietā un laikā un ir apsēdies pašā svelmes epicentrā – augstu māju ieskautā Baznīcas ielas posmā pie restorāna Muklājs. Pabalējis krekliņš, jēzenes kājās… Mums garām slāj uzvalkos tērpti biznesmeņi, pāri kaisās sakaltuši kastaņu ziedi, bet gaisma no debesīm spīd gandrīz tikpat ellīgi zila kā fluorescences spuldžu starojums Ģelža Venēcijas kolekcijā Mākslīgais miers.
Divas nedēļas mākslinieks paša rokām ir pārbūvējis izstādei paredzētās telpas Venēcijas Palazzo Albrizzi, tad nedēļas laikā radījis piecus lielformāta gleznojumus. Venēcijas sauli viņš redzējis maz. Laikam jau tālab divas stundas Ģelzis iztur Rīgas speltē. Taču ne jau vienīgi tālab šī saruna ir tik eksistenciāla.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.