Vilkaču mantiniece Latvijas Nacionālajā operā ir Šekspīra cienīgu kaislību pilna
Tik ļoti gaidītā latviešu oriģinālopera komponista Bruno Skultes pagājušā gadsimta 40.gadu beigās trimdā sacerētā Vilkaču mantiniece šāgada 3. un 4.maijā Rīgā piedzīvoja savu pasaules pirmizrādi. Bruno Skulte (1905-1976) ir komponista, izcilā latviešu simfoniķa profesora Ādolfa Skultes brālis, kura dzimtu Latvijā turpina kinooperators Gvido Skulte un scenogrāfs Kristaps Skulte. Vilkaču mantiniece Latvijas mākslas mīļotājam nav sveša, rakstnieces Ilonas Leimanes romānā aprakstīto kaislību iedvesmots, vīrišķīgā skaistuma etalons, lieliskais aktieris un kinorežisors Gunārs Cilinskis 1990.gadā uzņēma filmu ar pavisam jauno Zani Jančevsku galvenajā lomā. Latvijas Nacionālā opera, iestudējot Vilkaču mantinieci, «nepirka kaķi maisā» – jau 2005.gadā Rīgā notika operas koncertuzvedums. 2006.gadā tie paši LNO solisti un koris ierakstīja dubulto CD (izdevējs Albany Records Troy), kuru klausīties ir liela bauda, jo ieraksta kvalitāte, orķestra un dziedājumu skanējums saviļņo ne tikai mani. Šo ierakstu par izcilu nosaukuši vairāki pasaules mūzikas kritikas izdevumi, piemēram, Opera News, Das Opernglas, ar uzslavām nav skopojušies pašmāju mūzikas dzīves vērtētāji.
Kurš tad ir šī fundamentālā un Latvijai tik nozīmīgā darba veicējs, kas, neiedomājami mērķtiecīgi darbojoties, deva Latvijai piedzīvot šīs operas pirmuzvedumu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves? Ņujorkietis, bet tomēr īstens latvietis – diriģents un komponists Andrejs Jansons – vairākkārtīgi darbojies ar Bruno Skultes atstāto mantojumu (operas materiālus iepazinis, strādājot ar pašu komponistu Bruno Skulti), instrumentējis operu un arī pabeidzis to, iestudējis koncertuzvedumu, ierakstījis albumu un visbeidzot iestudējis operu uz LNO skatuves, ļaujot mums tapt par šā lielā muzikālā notikuma lieciniekiem.
Fabula ir ļoti šekspīriska, Dievlodziņu un kaimiņu Vilkaču saimniecības naidojas jau gadu desmitiem. Vilkačiem nerodas mantinieks, un vecais Dievlodziņš grib mājas nopirkt, lai katram no viņa diviem dēliem būtu sava saimniecība. Vecākā dēla Raita saderināšanās svinībās parādās kāda svešiniece. Liktenis dara savu, un Raits iemīlas Marutā, jaunajā Vilkaču mantiniecē. Viņa saderinātā uzmeklē zintnieci, veco Daci, un uzzina, kā atgūt saderināto: pusnaktī jāiemet dzīvs sikspārnis skudru pūznī un jāpatur, līdz skudras tam dzīvam nograuž miesu no kauliem. Tad jāpiestiprina sikspārņa nagi sava mīļotā drānām. Dramatiski notikumi seko cits citam. Savelkas negaiss, un abas saimniecības krīt par upuri debesu liesmām. Ļaudis saredz ļaunuma ieganstu raganā Marutā un grib to nolinčot. Raits, pārvarējis gļēvumu, metas aizstāvēt savu mīlestību un atzīst Marutu par savu mīļoto sievu un par sava dēla māti. Nodegot mājām un pagaistot visai bagātībai, pazūd arī gadu desmitiem augušais naids.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.