Žurnāla rubrika: Kultūra

Tici vai ne

Posted on jūlijs 27, 2011 by - Recenzija

Radošajā smilšu skulptūru parkā Magic Sand Riga

Tici vai ne – pašā Rīgas centrā Daugavas vidū ir smilšu pilis, ko būvējuši pieauguši cilvēki: gan Latvijā, gan pasaulē atzīti skulptori, mākslinieki, smilšu skulptūru speciālisti. Tie saaicināti no malu malām, lai uz AB dambja veidotu radošu smilšu skulptūru parku Magic Sand Riga. 

Parka vajadzībām izmantotas 600 tonnas smilšu, tās, projektam beidzoties, tiks rūpnieciski attīrītas un izmantotas otrreizējai pārstrādei. Lai skulptūras spētu nemainīgi saglabāt savu izskatu līdz festivāla beigām septembrī, tās visu laiku tiek stiprinātas ar PVA līmes un ūdens maisījumu. 

To un daudz ko citu jūs uzzināsit no laipnajiem un atsaucīgajiem smilšu parka darbiniekiem. 

Atzīšos – apmeklēju šo pasākumu, žurnāla redakcijas pamudināta, šķiet, no laba prāta to iepazīt atturēja parka vizuālais tēls, ko redzēju, garām braucot no Akmens tilta, – mani mulsināja no ekoloģisko materiālu un reklāmas plakātu panno mikšļa veidotais improvizētais žogs, kas apjož parka nelielo teritoriju un pasargā no pārsteidzīgiem un nevēlamiem viesiem. Parka apmeklējums ir par maksu. Jāatzīmē, ka organizatori ir labvēlīgi ģimenēm ar bērniem – tiem paredzēta īpaša cena. Savukārt, ja vēlēsities izveidot paši savu smilšu skulptūru, šādu iespēju jums dos, ja būsit gatavi šķirties no kārtējā liekā «trīnīša». 

No vienas puses, man nepatīk un kaitina cieši kopā saspiestās smilšu figūras, man nepieņemamā izskatā labiekārtotā vide; no otras puses, cilvēkiem patīk un bērniem patīk veidot smilšu bumbas improvizētajā pilsētas goda smilšu kastē; no trešās puses, vienmēr būs tādi, kam patiks, un gandrīz tikpat daudz būs to, kurus tas kaitinās, – tāda ir pasaules lietu kārtība; no ceturtās puses, ir radīta intriga lielās skulptūras Skandāls veidolā, un to aplūkot dosies daudzi, kurus citādi parkā ievilināt neizdotos.   

Varbūt tikai man mulsinoša likās saspiestā teritorija, kurā izvietotos smilšu veidojumus lielākoties iespējams aplūkot tikai no vienas puses, skulptūras aizmugurējo plakni atstājot skatītājiem neredzamu.   

Protams, ir apsveicami, ka vietā, kur pēc daudziem gadiem, cerams, dosimies uz koncertzāli klausīties labāko pašmāju un viesmākslinieku muzikālo sniegumu, jau tagad rīdzinieki pievēršas mākslinieciskām un radošām nodarbēm. Pat dažu smilšu skulptūru forma un vizuālais koptēls sasaucas ar tuvajā apkārtnē topošajām kultūras būvēm – jaunās bibliotēkas tikko iestikloto ēkas smaili. Un tas ir viens solis no daudzajiem pretim Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai 2014.gadā. 

Es, kam darbs saistīts ar telpas labiekārtošanu, vēlētos veiksmīgā pašvaldību un privātā sektora partnerībā veidotu plašu sezonālu smilšu skulptūru dārzu, kur skulptūras izvietotas izklaidus, mijoties ar labiekārtojuma elementiem, ar jaukām kafejnīcām, no kurām vērot Vecrīgas panorāmu dienas laikā, kad mūsu jaunākās paaudzes pārstāvji spēlējas smilšu kastē; parku, kurā klīst siltajos vasaras vakaros, vakara stundās atpūsties kafejnīcās Daugavas viducī, ar iespēju lūkot naksnīgo panorāmu, sēžot ērti iekārtotos soliņos. Parka teritorija būtu plaša un tiešām atbilstu vārda «parks» patiesajai nozīmei, un pilsētas līdzdalība parka izveidē būtu tik vērienīga, ka pietiktu līdzekļu gan parka iekārtojumam, gan brīvam apmeklējumam, gan plašās teritorijas apsargāšanai diennakts tumšajās stundās. Bet – tā ir tikai pasaka, kur vēlamais atdzimst par esošo, un es priecīgi vēroju bērnus, kas sanākuši spēlējas lielajā pilsētas smilšu kastē, ik pa brīdim «ieraujot» tajā arī savus apmulsušos vecākus, kas labprāt zviln uz speciāli šim pasākumam dambja malā ūdens tuvumā izvietotiem koka soliem – ar skatu uz Vecrīgu un prezidenta pili.   

Tici vai ne – te mēs esam, pašā Daugavas viducī ar smilšu kūkām un «skandāliem» rokās, tie esam mēs, un Antiņam tikai atliek uzjāt smilšu kalnā slīdīgā stikla kalna vietā, un karalis nemaz nav pliks – tam tautas dots kažociņš.

Cerību balsojums

Posted on jūlijs 27, 2011 by - Intervija

Gada laikā pēc nākamajām vēlēšanām jāpanāk saprātīgs dzīves uzlabojums, citādi var sekot nākamais referendums, brīdina Valsts prezidents Andris Bērziņš

Pēc Saeimas atlaišanas sācies nebijis posms Latvijas vēsturē – Valsts prezidentam vienīgajam ir tiesības sasaukt parlamenta sēdes un noteikt to darba kārtību līdz jaunās Saeimas sanākšanai. Andrim Bērziņam ir vairākas idejas, kā atvēsināt priekšvēlēšanu karsoni un likt politiķiem būt lietišķiem gan pirms, gan pēc vēlēšanām. 

Kā jums šķiet, kādu motīvu dēļ tauta atlaida Saeimu?
Tā ir vispārējās neapmierinātības izpausme. Ne tikai pret Saeimu, bet pret situācijas attīstību līdz šim. Tā var vērtēt to, ka tik plašs [vēlētāju] loks piedalījās. Tas tiešām ir pārsteidzoši labi, tas ir gandrīz neticami, ņemot vērā, kāds laiks bija ārā. Tas rada labas cerības, ka vēlēšanās aktivitāte varētu būt vēl lielāka. Tagad ir pienācis brīdis, kad izvēle jāizdara ļoti saprātīgi – apzināti izvēloties labāko. 

Bieži šādas lietas [kā Saeimas atlaišanu] nevar atkārtot, tas nerada stabilitāti. Situācija pasaulē ir tik nestabila! Vērtējot pašreizējo finanšu situāciju Eiropā, it sevišķi eirozonā, – tik draudoša tā sen nav bijusi. Mums nav laika gari gudrot, mums jāizvēlas labākie. Vajadzētu skatīties tieši uz profesionālākajiem, lai varētu lietas sakārtot un iet uz priekšu. Mēs pietiekami labi esam nogājuši pēdējos divus gadus, lai situāciju nostabilizētu, mēs izskatāmies ļoti stabili ES kontekstā, tagad jāmēģina to nostiprināt un saprast – ļoti daudz būs atkarīgs no pašiem, ja situācija [globāli] attīstīsies nelabvēlīgā virzienā. Aizņemties mēs vairāk nevaram, tas nebūtu saprātīgi. Laiks jau mums nav dots – paies trīs, četri mēneši, kad sanāks jaunā Saeima un sāks strādāt jaunā valdība. Tad pats būtiskākais būs tas, kas tagad ir atlikts – visi [budžeta] konsolidācijas jautājumi. 

Neglābjami, mums budžeta deficīts ir jānoīsina, jo [aizdevumu] likmes ceļas, piemēram, Itālijai jau jāsāk aizņemties virs 6%. Ja pielaidīsim vismazāko kļūdu, kur tad būsim ar savu aizņemšanos? Manevra iespēja mums ir ļoti niecīga, ļoti uzmanīgi ir jārīkojas šeit [valsts] iekšienē, lai arī visi signāli uz ārpusi būtu skaidri – mēs rīkojamies saprātīgi. Visa šā darba rezultātā iegūsim stabilāku [finanšu] sistēmu, tad varētu virzīties uz priekšu. 

Jūs sakāt, ka vēlētājiem būtu jābalso par profesionālākajiem. Vai tas nozīmē cilvēkus, kuriem jau ir pieredze politikā, vai tādus, kuri no jauna pienāk klāt?
Šajā situācijā vajag profesionāļus visās jomās, ne tikai politikā, un pa divdesmit gadiem mums ir izveidojušies pieredzējuši cilvēki – gan jauni, gan gados. Mans aicinājums būtu skatīties uz lietām ļoti pārdomāti un izsvērti. Emociju laiks ir pagājis, ir jāsāk izvērtēt. Mums pietiek cilvēku, lai varētu normāli rīkoties, potenciāls noteikti nav mazāks kā mums līdzīgām valstīm. Jautājums – cik precīzi spējam to izvērtēt un cik saprātīgi piesaistīt. Tas bija viens no jautājumiem, tiekoties ar finanšu ministru. Ja mēs gribam iesaistīt cilvēkus valsts pārvaldes mehānismā, viņiem tomēr jārada iespēja normāli dzīvot un strādāt. Tas varbūt skan par daudz materiāli, tomēr, to nerisinot, ir maz cerību dabūt profesionālākos cilvēkus pārvaldes sistēmā. 

Vai jauno politisko spēku veidošanās atvieglos vai apgrūtinās šo profesionālo cilvēku piesaistīšanu?
Pozitīvais ir tas – jo vairāk šo spēku, jo vairāk [cilvēki] tiek iesaistīt. Faktiski būs divi mēneši, kuros [kandidātiem] sevi parādīt, ko viņš domā un kā rīkosies. Ne tik sen bija iepriekšējās vēlēšanas, varēs salīdzināt – ko solīja, ko izdarīja. Tie, kas nāks klāt, – viņi jau tepat vien ir [bijuši]. Var izvērtēt, kāda izglītība, kā parādījis sevi iepriekšējā darbā. Tāds ir mans lūgums – paskatīties, ko cilvēki ir darījuši praktiski, jo situācija var izveidoties… Es ceru, ka pasaulē krīzes tomēr nebūs. Amerikai [rezervju] spilvens vēl ir nesalīdzināmi lielāks, tāpēc ceru, ka nebūs tādu satricinājumu, bet Eiropā tie ir iespējami. Un tie ir Latvijas partneri. Tas ir eksporta jautājums – ja tirgi nokrīt, mums būs citādā veidā jāpārslēdzas, tik un tā būs jāmēģina [tautsaimniecības] situāciju atdzīvināt šeit [valsts] iekšienē. Tādu plānu esmu sev noteicis. Citādi – tie paši mūsu mīļie lauki, kur uzturamies, ja tie ir vairs tikai uzturēšanās vieta, tad nav ko cerēt, ka Latvijas valsts būs ilgi. 

Latvijas politiskajās diskusijās iekšējā tirgus atdzīvināšana saistās ar ekonomikas stimulēšanu, kas savukārt nonāk pretrunā ar nepieciešamību samazināt budžeta deficītu. Cik svarīgi ir ievērot starptautiskā aizdevuma nosacījumus un samazināt nākamā gada budžeta deficītu līdz 3% no IKP?
Ja mēs esam reiz vienojušies, tad tas ir jādara. Ņemot vērā savu dzīves pieredzi, es domāju, ka to nedrīkstētu vispār apspriest. Es vismaz no savas puses to nedarīšu un centīšos arī nepieļaut, ka tas notiek. Neko sliktāku šajā situācijā mēs vispār nevaram izdarīt – ja mēs radīsim sajūtu, ka neesam uzticami. Ne jau par velti es savā zvērestā pateicu, ka apsolos pildīt iepriekšējās saistības. Man dzīve ir mācījusi, ka to nevar nedarīt. Es ceru, ka to vairākums saprot. Manuprāt, tieši tā izpaužas pieredze un profesionalitāte, ka tu rīkojies saprātīgi. 

Priekšvēlēšanu gaisotne ir sakarsēta, un parādās priekšlikumi, kuri varētu apgrūtināt sasniegt 3% budžeta deficītu. Piemēram, pensiju indeksācija. Kādi būtu priekšnoteikumi, lai jūs būtu gatavs šo priekšlikumu iekļaut Saeimas darba kārtībā?
Skaidrs, ka, tuvojoties ziemai, ir jāmeklē labākais veids – sociālā stabilitāte tomēr ir jautājums numur viens. Mēs jau redzam, kādas ir sekas pasaulē, kad to nenovērtē. Es kopš piektdienas nespēju attapties no ziņas par ne tik tālo attīstīto valsti [Norvēģiju], jo tas mani tā satrieca. Nevar būt nekas trakāks, ja tavs audzinātais [bērns tiek nogalināts]. Mums ir jānodrošina stabilitāte. Tāpēc jautājums, kā to risināt, nav lieki pacelts un es to neuzskatu kā politisku. 

Ir jāmeklē risinājums pašiem neaizsargātākajiem. Tas nav pretrunā ar līgumu aizdevējiem. Viņi tieši ir uzsvēruši, ka mums šis jautājums ir jārisina un viņi ir gatavi uzklausīt mūsu priekšlikumus. Taču tam ir jābūt vienotam lēmumam. Mēs esam apsprieduši, kā rīkoties. Protams, līdz vēlēšanām nevirzīsim uz Saeimas sēdēm tos jautājumus, kuriem nepiekrīt Finanšu ministrija. Uzskatu, ka var tikt virzīti tikai tie jautājumi, par kuriem ir koalīcijas kopējais lēmums. Koalīcijas lēmums ir tas, kas satur kopā šo līgumu ar aizdevējiem. Tāpēc mans lūgums [par pensiju indeksāciju] iesaistītajām pusēm meklēt risinājumu. Jo idejas ir dažādas, un esošo līdzekļu ietvaros mums ir jāatrod labākais risinājums. Man rāmis ir pilnīgi skaidrs – vienošanos ar aizdevējiem mēs nekādā gadījumā nevaram pārkāpt. 

Finanšu ministrs Vilks ir teicis, ka ZZS priekšlikums par pensiju indeksāciju nav pieņemams. Tātad jūs to nevirzītu uz Saeimu?
Bija šeit arī [Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze] Viņķeles kundze, un mēs skaidri vienojāmies. Viņai ir savi priekšlikumi, ir arī priekšlikumi Sociālo lietu komisijai. [Komisijas priekšsēdētāja Aija] Barčas kundze ir ļoti pieredzējusi. Vienkārši jāmeklē labākais variants. Arī pašvaldības ir jāiesaista. Ir jāatrod valsts kopējā budžeta ietvarā veids, kā vislabāk šo ziemu varam aizvadīt. 

Tātad finanšu ministram ir veto tiesības? Ja nav iespējams vienoties par plānu, kuru Finanšu ministrija uzskata par reālu, tad nekas nekustas uz Saeimu?
Protams, nekustas. Finanšu ministrs ir koalīcijā, un mans lūgums ir koalīcijai rīkoties un vērtēt situāciju, lai tā būtu ilgtspējīga. 

Jūs pieminējāt Norvēģijas traģēdiju. Cik liels ir risks, ka Latvijā varētu notikt tāds ekstrēmistu rīkots terora akts? Kā politiķiem būtu jāreaģē?
Nezinu, un acīmredzot arī pašiem norvēģiem ir grūti formulēt, kāds tam bija pamatojums. Mums ir jārīkojas tā, lai pēc iespējas samazinātu iespēju rasties tādām situācijām. 

Vai Latvijā būtu jāierobežo šaujamieroču pieejamība?
Šķiet, tas ne sevišķi glābtu situāciju. Norvēģijas gadījumā es neticu, ka kādam var legāli piederēt tādi ieroči. Sevišķi mūsu situācijā, kad lielās armijas ir aizgājušas, – vai tas ir šķērslis? Nedomāju. Sociālā un morālā stabilitāte ir svarīgākais. Ir jautājums, cik saskaņoti strādā visas tiesībsargājošās, aizsardzības un uzraudzības iestādes. Tomēr labāk ir mēģināt radīt stabilitāti, tas būtu pamats. 

Atgriežoties pie referenduma. Intervijā mūsu žurnālā mācītājs Juris Rubenis teica, ka Saeimas atlaišana ir «labs signāls politiķu lokam – nākotnē viņi vairs nekad nevarēs būt droši, ka pēc ievēlēšanas nostrādās četrus gadus». Vai jūs piekrītat šādam vērtējumam?
Jebkura krīze rada progresu pēc tam. Jautājums – cik bieži un kādā viedā? Es ceru, ka turpmākajos trijos gados pie šāda [risinājuma] nebūs jāatgriežas. Es uz visu cenšos skatīties ar varbūt par daudz lielu piesardzību, un tas ir jautājums, cik bieži un vai [šāds referendums] ir vajadzīgs. Ir panākta vienošanās par visiem Konstitucionālās komisijas locekļiem, viņi tūlīt sāks strādāt. Ceru, ka viņi sniegs labu vērtējumu, jo jautājums ir – vai šeit kaut ko grozīt vai atstāt [nemainītu Satversmes regulējumu]. Skatoties uz aktivitāti, var teikt, ka [referendums] ļoti labi nostrādāja. Tas būs liels pārdomu jautājums šai komisijai par Satversmi kopumā. 

Tad jūs uzskatāt, ka tas bija pamatots lēmums, Saeima bija jāatlaiž.
Reakcija rādīja, ka [referendums] bija laikā. Cik veiksmīgi izdosies tikt uz priekšu, atkarīgs no visiem kopā. Ir viegli cīnīties pret kaut ko. Tas «pret» ceļš būs noiets, tagad ir jautājums «par», un tas ir daudz daudz sarežģītāks. Tas nav iezīmēts. Katram ir jāatrod atbilde, kā to sasniegt. Atrast kompromisu un konsensu, lai ietu uz priekšu, nebūs vienkārši. 

Ja jums būtu jāpasaka trīs savi «par» punkti, kas tie būtu?
Es jau teicu – pamats būtu izvēlēties cilvēkus, kas sevi ir pozitīvi parādījuši. Tad būs arī solis uz priekšu. Var, protams, iet ceļu, izvēloties cilvēkus, kuri ir nezināmi, ceļu, kas vispār nav saprotams lielākajai daļai [sabiedrības], bet man šķiet, ka pieredze gan mums, gan apkārt [Eiropā] ir, lai varētu atrast to saprātīgo. Neredzu citu iespēju. 

Jūs cerat, ka nākamajos trijos gados tas nebūs jādara, tomēr kādos apstākļos jūs būtu gatavs ierosināt Saeimas atlaišanu?
Mana pieredze rāda, ka cilvēks [jaunā amatā] atraisās minimāli sešu mēnešu laikā. Izglītība ir viens, bet spēja profesionāli vadīt – tā ir viena no tām trijām ļoti nepieciešamajām lietām, it sevišķi valdībai. Ministriem ir nepilna gada pieredze valdībā, tiekoties es jūtu, ka viņu profesionalitāte un sapratne ir ļoti pieaugusi. Tie, ar kuriem esmu ticies, ir spēruši lielu soli. Tādos sarežģītos mehānismos, piemēram, kā Finanšu ministrija, lai varētu [īstenot] visu, ko vadītājs ir iedomājies, tas prasa ļoti ilgu laiku. Ja mēs varētu saglabāt to bāzi, kas ir pašlaik, un no tās iet uz priekšu, tas būtu ļoti vērtīgi. Jūsu jautājums būtībā ir orientēts uz to, vai [jaunā Saeima] ievēros to labo, kas ir izdarīts, un sevišķi to, kur mums jāatrod labākais ceļš uz priekšu, kaut vai ar starptautiskajiem aizdevējiem, nevis jāmeklē, kā to nedarīt. 

Tātad jūs domājat, ka jaunajai valdībai un Saeimai būs jādod laiks iestrādāties. Tomēr, vai ir kādi apstākļi, kādos jūs būtu gatavs ierosināt Saeimas atlaišanu?
Ja mēs nespēsim tomēr panākt kaut vai nelielu… Galvenais būtu strādāt tā, lai parādītos cerība, ka mēs tiekam uz priekšu. Ja situācija ap mums, it sevišķi Eiropā, dramatiski nepasliktinās, turpmāko divu gadu laikā ir jāpanāk zināms kāpums mūsu dzīvē, sevišķi sociālajā stabilitātē un nodarbinātībā. Ja kāpuma nebūs, tad es pieļauju, ka būs jāmeklē veidi, kā šo situāciju risināt. Zinot šo referenduma rezultātu, ja nākamā gada laikā nebūs pozitīvas sajūtas, ka varētu kaut kas uzlaboties, es pieņemu, ka ļoti grūti būs noturēt šo situāciju no valsts pārvaldes, no Ministru kabineta, no Saeimas un arī no prezidenta puses. Šis tomēr ir cerību balsojums, ka būs labāk. Tā ir mana atbilde – ja mēs pārskatāmā laikā nedosim cerību, ka tiek darīts viss saprātīgi iespējamais, lai [uzlabojums] notiktu, tad nākamais referendums būs ne tikai ar 680 000 dalībnieku, tas būs krietni lielāks. 

Kas mani sevišķi uztrauc? Ir skaidrs vēstījums no koalīcijas, ka nodokļi netiks celti. Protams, jaunā formācijā to var ļoti vienkārši aizmirst. Bet es ceru, ka šis referendums tomēr spiedīs jebkuru, kurš iegūs vairākumu, to atcerēties. Es būšu tas, kas atgādinās par bāzi, no kuras esam sākuši. Tā ir mana atbilde par to, kādai vajadzētu būt nākamajai valdībai un kādi būs tās uzdevumi. 

Var teikt, ka eiro ieviešanu nevarētu vairs šajā situācijā stādīt kā mūsu pilnīgi obligāto nosacījumu, tomēr šā vai tā būs nepieciešams sasniegt bezdeficīta budžetu. Jautājums – vai varēs noturēt inflāciju. Tas man šķiet visgrūtākais. Bet pienākums panākt bezdeficīta budžetu mums paliek, tas būs nākamo divu gadu mērķis. Tas arī rādīs mūsu nākotnes iespēju. Mēs jau varam runāt par investoru piesaisti. Es labi zinu, kā tas strādā. Ja mums nebūs stabilitātes un skaidra vēstījuma, ka mēs savas saistības pildām, tad nav ko cerēt. Kurš trakais nāks pie mums un ieguldīs naudu? Nu, neieguldīs. Ja mēs būsim stabili, iespēja būs lielāka. Mēs bijām gandrīz vienīgie, kas grima, tagad izrādās, ka esam bijuši godīgi un parādījuši, kāda ir mūsu situācija. Ja viņi [ar krīzi Eiropā] neiedragās mūsu eksportu, tad mums ir pietiekami laba iespēja. 

Aptaujas rāda, ka pašreizējā koalīcija nevarēs turpināt darbu, jo tai nebūs vairākuma nākamajā Saeimā – gan Vienotības, gan ZZS reitingi ir ļoti kritušies. Jūs pats tikāt Saeimā ievēlēts no ZZS. Kā jūs skaidrojat šo uzticības samazināšanos?
To nevar ļoti vienkārši vērtēt. Lēmumi, kas tika pieņemti, neveicināja šīs koalīcijas reitingu kāpumu. Viņi nepaspēja sagaidīt šā darba augļus. 

Kā tas attīstīsies nākotnē? Acīmredzot būs svarīgi, kā katrs spēs sevi parādīt. Te būs tā profesionalitāte. Tā ir varas partiju problēma – tās ir darījušas darbu, lai stabilizētu, tagad tām jāspēj parādīt ceļu, pa kuru tās ies, lai viņu it kā negatīvās darbības, kā tās tiek uztvertas, tomēr uzrādītu kāpumu. Tas ir tikai laika jautājums. 

Jūs runājat, cik svarīgi ir radīt stabilitātes un uzticamības sajūtu. Cik svarīgi būs šie kritēriji, vērtējot, ko aicināt par nākamo valdības vadītāju?
Es lūdzu juridisko padomnieku komentēt situāciju un secināju, ka mums ir daudzi juridiski neprecīzi noformulēti tukši laukumi, it sevišķi [attiecībā uz] Ministru prezidentu un ministriem. 

Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā ir pietiekami skaidri pateikts, kam jāatbilst [kandidātam] un arī mehānisms, kā to novērtēt. Es pats to procedūru izgāju, saņemot atzinumus no visām tiesībsargājošajām iestādēm. Lūdzu pastrādāt, lai mēs varētu iesniegt likumdošanas iniciatīvu par prasībām, kādam jābūt Ministru prezidentam. Faktiski tas jāattiecina arī uz ministriem, vismaz uz vienu daļu. Citādi ministrs parādās vienā naktī, un tad pēc tam gadu zīlē, kas viņš tāds ir. Tā tas nevar būt. Lai [partijas] novērtē, ko viņi taisās nominēt. Es nevaru būt ne Dievs, ne gaišreģis, es nevaru ielīst [cilvēkā] iekšā un nezinu, kas kurā uzraugošajā iestādē ir par konkrēto cilvēku. Būs izmaiņas likumos, lai mēs to vienreiz noteiktu precīzi un saprotami. 

Vai cerat panākt šo grozījumu pieņemšanu līdz nākamās Saeimas sanākšanai?
Man liekas, ka laiks ir par īsu. Bet tas būs pieejams, varēs sākt apspriest. 

Bet jūs pēc šiem kritērijiem vadīsities jebkurā gadījumā?
Protams. 

Kas tie īsti ir par kritērijiem? Vai jūs ierosināsit atkārtot tās pašas normas, kuras attiecas uz Valsts prezidentu?
Ļoti tuvu. 

Likumā ir jēdziens «nevainojama reputācija».
Nevainojamā reputācija ir pamatota ar konkrētu iestāžu atzinumiem. Kā es varu pateikt, vai Satversmes aizsardzības birojs uzskata, ka cilvēkam ir nevainojama reputācija, vai ne? Lai būtu vienreiz skaidrs, būs precīzi noformulēts, un tad katrs lai novērtē sevi. 

Jautājums ļoti tieši skar Aivaru Lembergu, kurš jau vairākas reizes ir bijis ZZS premjerministra kandidāts un kuru tagad tiesā. Nevar uzskatīt, ka viņam ir nevainojama reputācija. Vai, vadoties pēc šiem principiem, jūs būtu gatavs viņu izvirzīt par Ministru prezidentu?
Es lūgšu savākt visu informāciju no attiecīgajām tiesībsargājošajām un uzraudzības iestādēm par katru, lai varētu izvērtēt. Likumā pat nav pateikts, vai Ministru prezidents var būt bijušais VDK darbinieks, tur vispār nekā nav. Tā taču nevar būt! Precizējums radīs prognozējamību un skaidrību visā Ministru kabineta izvēlē, jo kabinets spēlē izšķirošo lomu, vai dzīve iet uz priekšu. 

Cik 10.Saeimas sēdes varam gaidīt līdz jaunās Saeimas sanākšanai? Vai turpināsies normāls darbs ik nedēļu, vai arī sasauksit parlamentu retāk un ļoti vērtēsit, kas tiek iekļauts darba kārtībā?
Kopējais uzstādījums – izdarīt tik daudz, cik var. Ir ļoti grūti novērtēt, cik [politiķi] izmantos jautājumus kā priekšvēlēšanu [kampaņas daļu]. Ir daži jautājumi, kuri būtu jārisina, kuriem šajā periodā beidzas termiņš. Ir arī ļoti jutīgi jautājumi par mūsu karavīru klātbūtni Afganistānā, tur nevar būt kavēšanās. Pamatā ir doma izmantot ierastās ceturtdienas. [Likumu] kustība tāpat nāks no Ministru kabineta uz Saeimu. Tomēr, ja būs sajūta, ka tā ir priekšvēlēšanu kampaņa vai var radīt problēmas nākotnē, tādus jautājumus nav jēgas iekļaut [darba kārtībā]. Es nekādā gadījumā negribu nokļūt situācijā, kad man pārmet, ka es esmu atbalstījis kādu politisku spēku. Tad labāk lai [to likumu skata] mēnesi vēlāk nekā nokļūt tādā divdomīgā situācijā. 

Jūs pats jau zināt, par ko balsosit nākamajās vēlēšanās?
(Smejas.) Lai nu par ko, bet par to gan neesmu domājis. Dzīvē esmu centies ļoti uzmanīgi vērtēt, par ko un kā balsot. Nevar teikt, ka esmu vienmēr izdarījis pareizāko izvēli, bet šoreiz, tā kā laiks [kampaņai] ir īss, es ceru, ka visi būs daudz precīzāki un parādīs, ko viņi domā. Situācija nav no parastajām. Tas [referenduma balsotāju] skaitlis ir priekšā, kas liek domāt, kā es rīkošos. Var piekrist Rubeņa kungam, ka [referendums] ir, neteiksim brīdinājums, bet aicinājums rīkoties saprātīgi. Es ceru, ka tā arī notiks.

Ko vērts nepalaist garām

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Afiša

Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas koncerts 23.jūlijā plkst.21 Cēsu Sporta kompleksā Cesufestivals.lv

Iesaka Juris Žagars, Cēsu Mākslas festivāla direktors:

30.JŪLIJS. ĪLINGAS SIMFONISKĀ ORĶESTRA (LONDONA) KONCERTS. Plkst.21 Cēsu sporta kompleksā orķestris atskaņos gan britu komponistu Hemiša Makana un Malkolma Ārnolda mūziku, gan kopā ar Londonā mītošo un studējošo izcilo latviešu pianistu Reini Zariņu (attēlā) – Jāņa Mediņa Klavierkoncertu. Šī pati programma nupat ir atskaņota Londonā, panākumi bijuši lieliski! Manuprāt, tas ir labākais veids, kā popularizēt latviešu kultūru ārzemēs. Biļetes cena Ls 3 un Ls 5. Bilesuparadize.lv 

6.AUGUSTS. GALĀ KONCERTS. Plkst.21 Cēsu pils parka brīvdabas estrādē galā koncertā skanēs Imanta Kalniņa (attēlā) oratorija Rīta cēliens un Filipa Glāsa 4.simfonija Heroes ekspresīvā, talantīgā jaunā diriģenta Aināra Rubiķa interpretācijā. Muzikālo priekšnesumu papildinās kinorežisora Dāvja Sīmaņa un gaismu mākslinieka Igora Kapustina video un gaismu instalācija uz pils fona. Mūzikas, krāsu un gaismu simfonija vienotā veselumā solās būt aizraujoša intriga. Biļetes cena Ls 5, Ls 7, Ls 10 un Ls 15. Bilesuparadize.lv 

23.JŪLIJS. HELL INVADES GOD’S HEAVEN. Pusnaktī Cēsu pils dārzā  pirmo reizi Latvijā notiks NOISE MUSIC reivs Interaktīva antikeidža simfonija. Reiva autori un vadītāji ir mākslinieks un aktieris Sergejs Bugajevs (attēlā) jeb Āfrika (Krievija) un laikmetīgās mūzikas eksperts un reiva profesionālis Rubiks Mad Dog (Francija). Šis būs pilnībā eksperimentāls projekts mūsu festivālam, tādēļ, kas tas īsti ir, uzzinās tikai tie, kas ieradīsies klātienē. 

Iesaka Kaspars Lielgalvis, Totaldobže mākslas centra vadītājs:

23.JŪLIJS. DISKUSIJA EKSPERIMENTS UN IZCILĪBA/PECHA KUCHA. Plkst.12 Cēsu pils Konferenču zālē notiks diskusija, kurā dalību apstiprinājuši mākslinieki, režisori, mūziķi, arhitekti, filozofi un kultūras menedžeri no Krievijas, Lietuvas, Francijas un Latvijas (attēlā zinātnieks Viktors Freibergs). Dalībnieku vidū būs arī viena no izcilākajām personībām Krievijas laikmetīgajā mākslā – Sergejs Bugajevs jeb Āfrika. Šī konference man šķiet vērtīgākais festivāla notikums, lai gan konferenču izdošanās vienmēr atkarīga no uzaicināto ieinteresētības un zvaigžņu sakritības. 

23.JŪLIJS-14.AUGUSTS. LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS IZSTĀDE STARPTELPA. Visticamāk, paspēšu redzēt visas izstādes, taču, ja būtu jāizvēlas tikai viena, izvēlētos Starptelpu Cēsu alus brūzī, jo uzticos kuratores Ineses Baranovskas un mākslinieku – fotogrāfes Māras Brašmanes, fotogrāfa Reiņa Hofmaņa, mākslinieku Aigara Bikšes, Lienes Mackus un Ivara Drulles – radošajam potenciālam, kuru darbu baudīšana man vairākumā gadījumu ir devuši stimulu neatslābt un turpināt mēģinājumus iegrimt dziļāk kultūrā.

30.JŪLIJS. AIJA PĒC JAUNSUDRABIŅA. Izvēlēšos izrādi Aija pēc Jaunsudrabiņa režisora Regnāra Vaivara dēļ, lai gan abi (6.augustā skatāma JRT izrāde Melnais piens) festivāla izrāžu piedāvājumi šķiet vilinoši. Dailes teātra izrāde paredzēta 30.jūlijā plkst.17 Cēsu alus brūzī. Lomās: Kristīne Nevarauska, Gints Grāvelis un Artūrs Dīcis. Izrādes notikumi notiek gadsimtu pēc Jaunsudrabiņa romānā aprakstītā. Biļetes cena Ls 7. Bilesuparadize.lv

20 kg klēpī

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Afiša

Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas studente, dzimusi rīdziniece, akordeoniste Ksenija Sidorova (23) nedēļas nogalē spēlēs Cēsu Mākslas festivāla atklāšanā

Augustā viņa ar solokoncertu debitēs vienā no prestižākajiem pasaules mūzikas notikumiem – Lucernas festivālā. Davosas festivālā viņai paredzēta uzstāšanās kopā ar vienu no Eiropas spožākajiem jaunajiem ģitāristiem Milošu Karadagliču.

«Sidorovas instruments ieelpoja un izelpoja kā dzīva būtne,» raksta avīze Financial Times. «Viņa lika šim lielajam un smagnējajam instrumentam izskatīties tik vieglam un graciozam kā dejotājai. Un valdzinošam,» piebalso The Telegraph. «Apbrīnojami nobriedusi māksliniece,» norāda klasiskajai mūzikai veltītais The Classical Source. Šīs ir tikai dažas no cildinošajām frāzēm, kas britu medijos veltītas Ksenijai. «Atzinība, protams, dod enerģiju, lai strādātu tālāk,» atzīst jaunā mūziķe. Taču viņai tā nešķita pēkšņa. «Katrs mūziķis strādā visu dzīvi, lai kaut kur tiktu. Akordeonistiem jāstrādā vēl mazliet vairāk.»

Ksenijas starptautiskā karjera ir pašā plaukumā. 2009.gada februārī viņa uzvarēja konkursā par iespēju muzicēt slavenajā Londonas Vigmora zālē, kur debitēja tā paša gada maijā. Pirmā akordeoniste, kas saņēmusi prestižo Worshipful Company of Musicians Prince’s Prize. Viņas uzstāšanās tika iekļauta programmā Park Lane Group Young Artists New Year Series, pēc kuras The Times viņu nodēvēja par «vienu no koncerta patiesajiem atradumiem». Ksenijas apbalvojumu un slaveno skatuves partneru saraksts ir garš.

Cēsīs viņa kopā ar čellisti Gunu Āboltiņu un orķestri Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā atskaņos Sofijas Gubaiduļinas skaņdarbu Septiņi vārdi. «Akordeonistiem Gubaiduļinas vārds ir nozīmīgs, jo viņa devusi nopietnu ieguldījumu akordeona kā klasiska mūzikas instrumenta repertuārā. Liels prieks atkal spēlēt mājās,» saka Ksenija. «Man šķiet, ka akordeonam Latvijas mūzikas dzīvē jābūt vairāk redzamam. Akordeonistiem jāstrādā ar komponistiem, lai cilvēki zinātu, ka tas ir ne tikai tautas mūzikas, bet arī klasiskās mūzikas instruments.»

Nu jau sešus gadus Ksenija par mājām sauc arī Londonu un pagaidām Latvijā uz dzīvi atgriezties negrasās. «Tur klasiskā mūzika ir ļoti populāra, cilvēki iet uz koncertiem katru dienu. Ceru, ka arī Latvijā cilvēki sāks vairāk klausīties klasisko mūziku. Taču Londona ir ne tikai mūzikas, bet visu mākslu centrs. Man ir interesanti iet arī uz baletu, operu, izstādēm un popzvaigžņu koncertiem, jo tas viss man sniedz iedvesmu.»

Akordeons šķiet visai vīrišķīgs instruments, taču Ksenijas spēle ir tik ļoti sievišķīga un gracioza. «Varbūt tāpēc, ka esmu sieviete,» viņa smejas. Par spīti 20 kilogramiem, kas jātur klēpī. «Es kādreiz domāju, ka flauta ir ļoti sievišķīgs instruments, bet, kad atbraucu uz Londonu, redzēju pavisam citādu situāciju. Taču, paldies Dievam, man ir tētis šeit un draugs Londonā, kuri palīdz aizvest akordeonu, kur vajag,» viņa smaida.

Akordeonu Ksenija sāka spēlēt sešu gadu vecumā – mājās kopā ar vecmāmiņu. Astoņu gadu vecumā sāka mācīties Rīgas 1.mūzikas skolā pie pasniedzējas Marijas Geseles. Gluži vai kinofilmas vērts ir Ksenijas stāsts par nokļūšanu Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Ar paziņu palīdzību viņas ieraksts nokļuva pie profesora Ovena Mureja. Viņš aicināja atbraukt parunāties un kaut ko nospēlēt. «Domāju, ka tā būs meistarklase. Aizbraucu ar mammu, man bija 16 gadu. Stāvu ar akordeonu un gaidu. Brīnos, kāpēc apkārt tik daudz cilvēku. Viena meitene pienāca un pavaicāja, ko šeit daru. Teicu, ka atbraucu uz meistarklasi. Viņa saka: «Vai zini, ka tagad ir uzņemšanas eksāmeni?» Man bija šoks,» atceras Ksenija.

No popmūziķiem Ksenijai patīk Bejonsē: «Patīk, kā viņa visu laiku mainās, redz savu mērķi un iet uz to.» Vaicāta, kurš no pašas līdzšinējiem sasniegumiem viņai šķiet visnozīmīgākais, Ksenija kā pirmo nosauc savu pirmo soloalbumu Ksenija Sidorova classical accordion (izdod Champs Hill records), kas iznāks 26.jūlijā. Vēl viņa ļoti gaida Lucernas festivālu. «Tomēr cenšos nedomāt, kas bija vai būs lielākais panākums, jo jebkurš koncerts man ir vienādi nozīmīgs un tikpat svarīgs kā spēlēt saviem vecākiem.»

Afiša

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


JĀPĒRK BIĻETES! VALMIERAS TEĀTRA VIESIZRĀDES RĪGĀ.No 5. līdz 28.augustam ar astoņām viesizrādēm Rīgā ierodas Valmieras teātris. Izrādes notiks Nacionālajā un Dailes teātrī. Augustā 90.dzimšanas dienu svinēs režisors Oļģerts Kroders, tāpēc Rīgā varēs redzēt trīs viņa izrādes (Hamlets, Karalis Līrs un Mākoņains, iespējams skaidrosies). Būs arī divi Viestura Meikšāna darbi – Kin Dza Dza un Baltā kamielēna sapnītis. Varēs redzēt Vara Braslas iestudēto Acāliju, Fēliksa Deiča Dr.Stokmani un režisores Anitas Sproģes režisēto psiholoģisko drāmu Gribu, bet baidos. Biļetes cena no Ls 4 līdz Ls 12. Bilesuparadize.lv

22. UN 23.JŪLIJĀ. SUMMER SOUND LIEPĀJA 2011. Vērienīgi vasaras mūzikas festivāli Latvijā turpinās! Divas dienas nedēļas nogalē Liepājas pludmalē un parkā uz piecām tematiski atšķirīgām skatuvēm kāps vairāk nekā 50 ārzemju un pašmāju grupu, notiks dažādas ballītes, sportošana un dejas. Sīkāk par programmu un aicinātajiem mūziķiem – Summersound.lv. Festivāla biļete no Ls 16. Bilesuserviss.lv

NO 29. LĪDZ 31.JŪLIJAM. SIGULDAS OPERMŪZIKAS SVĒTKI. Pilsdrupu estrādē XIX Starptautiskajos Siguldas opermūzikas svētkos varēs baudīt izcilu opermūziķu sniegumu. 30.jūlijā būs operas Jevgeņijs Oņegins brīvdabas oriģināliestudējums. Tatjanas lomā operdīva Maija Kovaļevska (attēlā), Jevgeņija lomā – Metropolitēna operas zvaigzne Neitans Gans (ASV). Režisors – astoņkārtējs Zelta maskas laureāts Jurijs Aleksandrovs, diriģents Aleksandrs Viļumanis. Svētdienas, 31.jūlija, koncertā piedalīsies mūsu operas un Krievijas teātru solisti, īpašais viesis – pasaulē atzītais slovāku tenors Pavols Bresliks. Diriģents – Vladimirs Kiradžijevs no Vīnes. Biļetes cena no Ls 15 līdz Ls 30. Bilesuparadize.lv

25.JŪLIJĀ. ROBERTS PLĀNTS TRAĶOS. Traķu pilī būs vienīgais leģendārās rokgrupas Led Zeppelin solista Roberta Plānta koncerts Baltijas valstīs. 1968.gadā dibinātā britu grupa bija viena no ietekmīgākajām rokmūzikas vēsturē un lielā mērā noteica smagā metāla dzimšanu. Programma, ar kuru Plānts uzstāsies Traķos, būs leģendārā dziedātāja retrospektīva – no agrīnajiem projektiem līdz pat jaunākajam albumam. Biļetes cena Ls 30. Bilesuserviss.lv

Sintezatoru viļņi

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Albums

Washed Out – Within and Without

Lūk, beidzot ir viens ieraksts, kura nosaukums pilnībā sakrīt ar tajā dzirdamo mūziku. Washed Out jeb Džordžijas štata puika Ernests Grīns ir chill-wave žanra pārstāvis, un, lai gan atšķirības ar nupat kā Positivus festivālā redzēto Beach House ir visai lielas, tomēr Within and Without ir šāgada sapņainās popomūzikas albums nr.1. Tajā kā viļņi slāņojas sintezatoru atbalsis un vokāli, no kuru dziedātajiem vārdiem saprotami ir labi ja pieci procenti. To visu pavada superlēns bīts un mazliet melanholiska noskaņa. Šāda mūzika piestāv šai vasarai tikpat ļoti kā sagofrēti mati meitenēm.

Grāmata

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Apskats

Ērlenns Lū. Doplers

Norvēģu rakstnieks Ērlenns Lū latviešu lasītājiem pazīstams, kopš iznāca romāns Naivi, super. Šovasar Ilzes Kačevskas tulkojumā izdots romāns Doplers (apgāds Nordisk) – stāsts par personāžu, kas pēc tam, kad mežā noveļas no velosipēda, izlemj tur arī palikt, uzspļaut «mūsdienu pasaulei», rūpēties par aļņa mazuli un turpināt dzīvi kā tāds mūsdienu mednieks vācējs. Tā kā pirmais vārds, ko iemācījos izrunāt, bija «mežā», man šai grāmatai pieķerties ir arī, tā teikt, personiski motīvi.

Sievietēm uz līdzenas vietas

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Recenzija

Bestsellera Ēd, lūdzies, mīli autore sāk interesēties par laulības dzīvi

Kad man rokās tika ielikts Saistību latviskais tulkojums, pēc pirmajiem 10 teikumiem atcerējos galveno iemeslu, kāpēc savulaik priecājos par Elizabetes Gilbertas pirmo grāmatu Ēd, lūdzies, mīli: Gilberta patiesi ir nepārspējami veikla rakstītāja, kura no teju vai katras savas dzīves norises spēj uzburt stāstu.

Ir vajadzīgs arī vērā ņemams atklātības līmenis, lai pēc pirmās grāmatas panākumiem otrās ievadā atzītos: «Nesaprazdama, kā turpināt, es tomēr turpināju.» Iespējams, šis teikums arī raksturo Ēd, lūdzies, mīli turpinājumu labāk, nekā to varētu izdarīt izvērstas recenzijas.

Apbrīnoju misijas apziņu, ar kādu autore sava pasaules slavu ieguvušā darba nākamajā sērijā urbjas cauri laulību pieredzei un tradīcijām kopš Vecās derības laikiem. Un tikai tālab, lai attaisnotu savas precības, kas notiek formālu iemeslu dēļ – lai viņas mīļotais netiktu izraidīts no ASV, kur abi nolēmuši apmesties uz dzīvi.

Izlasot grāmatu, jebkurš cilvēks (droši vien jāteic – jebkura sieviete, jo man grūti iedomāties vīrieti, kas spētu izurbties no vāka līdz vākam cauri visām 335 lappusēm) patiešām uzzina daudz «derīgas informācijas» par laulībām un cilvēku dabu. «Ja es  savos 25 gados būtu zinājusi to, ko tagad,» saka Gilberte, laikam taču ticot, ka viņas spēkos ir atturēt kādu gados jaunu lasītāju no rūgtas pieredzes. Diemžēl pēc grāmatas pirmās trešdaļas izlasīšanas es no sirds sapratu visus, kuri tomēr dzīvo nost, nevis urbjas cauri visiem šiem Laulības un vēsture un Laulības un gaidas (grāmatas nodaļu nosaukumi). Droši vien mēs nemācāmies no citu kļūdām, speciālistu padomiem un gadsimtu pieredzes tāpēc, ka tas patiešām var garlaikot. Vismaz tādā iedziļināšanās līmenī, kuru demonstrē grāmata un kurš līdz sāpēm pazīstams katrai latviešu sievietei, kura vismaz pāris gadu sekojusi glancēto žurnālu publikācijām.

Pirmās simt Saistību lapas, iespējams, varētu kalpot kā palīglīdzeklis ne pārāk cītīgam sociālo zinību studentam, kuram slinkums lasīt daudzos pētījumus par laulībām, kuriem – gods kam gods – izurbusies cauri Elizabete Gilberta, lai pēc tam to visu pārstāstītu vieglā un pieejamā formā. Mana ironizēšana par to, ka grāmatā pietrūkst tikai izmantoto avotu saraksta, izrādījās nevietā. Pēcvārdā tāds tiešām ir atrodams – gan mazāk formālā izskatā, nekā pierasts redzēt zinātniskajos darbos.

Tomēr, ja lēnprātīgam lasītājam izdodas pārvarēt pirmo trešdaļu, viņu sagaida patīkams pārsteigums, teju vai atkalredzēšanās ar autori, kuras spēja savu personisko pieredzi padarīt par iedvesmas avotu lasītājam, lika arī man aizrauties ar Ēd, lūdzies, mīli. Gilbertas interpretācijā nudien aizraujošāk ir lasīt par «ceļojumu pa Kambodžu kopā ar kambodžieti» un to, kāpēc viņa sapņos redz sava pusprecētā Felipes pirmo sievu, nekā citātus no Nīčes darbiem. 

Vai jūs varat saskaitīt 27 sievietes, ar kurām, «malkojot neskaitāmas tasītes tējas un stiprāku dzērienu glāzītes», būtu pārsprieduši «jautājumus par laulību, intimitāti, seksualitāti, šķiršanos, uzticību, ģimeni, atbildību un neatkarību»? Elizabete Gilberta var. Es – ne. Pēc brīža nācās atzīt, ka meloju. Jo patiesība ir tāda, ka par šiem jautājumiem uz līdzenas vietas var sākt sarunu jebkuras divas sievietes. Un tieši šāda veida sarunu uztur Saistības jeb Skeptiķe izlīgst ar laulību. Smiekliem mijoties ar pārsteidzošu nopietnību, autore meklē izeju pasaulē, kurā «visas vientuļās klusībā ilgojas būt precējušās un visas precētās klusībā ilgojas būt vienas».

Reiz kādu nedēļu pavadīju plašākā ģimeņu saietā, kur pēc tam, kad bērni bija nolikti gulēt, lielu jautrību sagādāja anonīma «sūdzību rakstīšana» par dzīvesbiedriem. Dzirdot tādas apsūdzības kā «kāpēc sievas vienmēr tik ļoti grib runāt, kad iekāpjam gultā?» (kāds ģimenes tēvs) vai «kāpēc jau gadiem īpaši iecienīta ir gaisa maitāšana slēgtā automašīnas salonā?» (kāda precēta sieva), pavisam jaunu krāsu iegūst rindiņas, kurās Gilberta secina, ka «emocionālais stāvoklis laulības sākumā ne tuvu nav tik svarīgs kā emocionālais stāvoklis, kādu laulība iegūst… pēc daudziem kopdzīves gadiem».

Es jau varu piecus neliešus nosist…

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Intervija

Kristīgās meditācijas praktiķis Juris Rubenis intervijā stāsta par iekšējiem dziļumiem, individuālo atbildību, valsti un cilvēkmīlestību

Dziļi mežā Lūžņas ciemā, Kurzemes pusē, dzīvo Rīgas Torņakalna draudzes mācītājs Juris Rubenis ar sievu, šeit, Elijas namā, regulāri notiek kristīgās meditācijas lekcijas un praktiskās nodarbības. Ņemot kredītu, Rubenis lauku īpašumā izveidojis patīkamu, nelielu koka namu garīgajā praksē ieinteresētajiem – šeit ir mazītiņas istabiņas desmit lekciju dalībniekiem (viņi uzturas namā 3-5 dienas), plaša ēdamtelpa, kā arī meditāciju telpa. Visas mācību grupas līdz gada beigām jau aizpildītas.

Robežu pārkāpšanu Rubenis piemin intervijā, runājot par Valdi Zatleru. Taču mūsu saruna nav par politiku vai pārmaiņām tajā. Tā ir par robežu pārkāpšanu katram pašam sevī. Rubenis pats pirms vairākiem gadiem «pārkāpa robežas», pievēršoties kristīgajai meditācijai – iestājās meditācijas skolotāju programmā Šveices centrā Lasalle Kontemplationsschule via integralis. 2008.gadā mācītājs izdeva grāmatu Ievads kristīgajā meditācijā, vēlēdamies dalīties ar paša pieredzi. 

Intervijai nedēļu pirms referenduma par Saeimas atlaišanu Rubenis piekrita pēc nopietnām pārdomām. Sēžot Elijas nama ēdamtelpā, caur milzīgo logu var vērot puķu dobi – ap ziediem bez mitas vibrē baltie un krāsainie taurenīši. Kustīgi, nepastāvīgi kā cilvēka apziņa, saku Rubenim. Viņš – svarīgi, kāda ir tā apziņa. 

Ja es klusētu, cik ilgi jūs būtu gatavs man klusēt līdzi bez neērtības sajūtas?
Man nepavisam nebūtu neērti no klusēšanas. Es domāju, tas ir ļoti nozīmīgi, ka pirms runāšanas, pirms jebkura veida darbības cilvēki paklusētu. Vai zināt, kāds ir iemesls, kāpēc mūsu dzīvē ir tik daudz neapdomīgu lēmumu, rīcības, kas ne pie kā laba nenoved? Tāpēc, ka mēs rīkojamies seklajā, egocentriskajā virspusē, nerodot kontaktu ar dziļākiem slāņiem sevī. Mēs dzīvojam trokšņa kultūrā. Nemitīgi vajadzīgs trok-snis. Visā pasaulē reliģiskajās tradīcijās pazīstama tā sauktā klusuma kultūra. Tā vēsta, ka cilvēkam laiku pa laikam ir labi pabūt fokusētā klusumā. No šī klusuma var dzimt produktīvas domas, vārdi, lēmumi. Tas, ka neatrodam nemaz laika paklusēšanai, bet nemitīgi spontāni reaģējam – instinktīvi vai egocentriski – tas vairo kļūdu apjomu pasaulē. 

Krīzes laikā ir populāra klišeja: «Kaut kas ir jādara!» Lūk, tas, ka visu laiku esam darījuši «kaut ko», mūs novedis tur, kur esam. Ir jābeidz darīt «kaut ko».

Jārīkojas skaidri. Bet tas ir sarežģīti. Tas prasa mākslu, meistarību strādāt ar sevi. Mums kaut kā liekas, ka dzīvi dzīvot, lēmumus pieņemt nenozīmē darbu, ka darbs ir tas, ko darām savā profesijā. Nu nē. Lai produktīvi dzīvotu, mums ar sevi jāstrādā. Šī pastrādāšana nozīmē arī – atrast laiku vienatnei, atjaunot kontaktu ar saviem dziļumiem. Daudz jēgpilnākas tad kļūst domas, vārdi.

Ko mūsdienu sabiedrībai atņem un varbūt arī dod nespēja paklusēt? Skatījos, jums ir profils sociālajā vietnē Twitter – vai tad tā nav viena no trokšņa kultūras metastāzēm?
Šim jautājumam ir divas puses. Cilvēkam ir svarīgi izpausties, bet izpaušanās var būt tikpat triviāla kā savā laikā klintī iegravētie vārdi: «Šeit bija Jānis!» Es, zināt, neko vairāk nevaru pateikt, bet varu iezīmēt – šeit bija Jānis! Piedalīšanās sociālajos tīklos bieži vien ir izmisīgs mēģinājums paziņot – es esmu!

Bēgšana no nāves, faktiski?
Izmisīga vēlēšanās – varbūt kāds mani pamanīs! Cilvēcisko attiecību surogāts. Jums ir tūkstoš draugu sociālajos tīklos? Kādas muļķības! Kas tie par draugiem! No otras puses, ja varam dalīties savās domās, katalizēt cits cita domas – tas ir skaisti! Tviteris ir vienīgais sociālais tīkls, kurā esmu. Patiesībā – pateicoties manam vecākajam dēlam, kurš teica, ja neuztaisīsi profilu, noteikti kāds to uztaisīs tavā vietā! Uztaisīju, un laiku pa laikam ierakstu pa teikumam savas pārdomas. Zināt, internets ir līdzīgs nazim. Vai tas ir labs, vai slikts? Ar nazi var griezt maizi, un durt cilvēkus. Jautājums – ko mēs izvēlamies ar to darīt?

Braucot pie jums no Rīgas, fonā skanēja radio. Ufo un Fredis stāstīja par kādu austrālieti, kurš sevi pasludinājis par pastafārisma – lidojošā makaronu monstra reliģijas – dibinātāju, un tiesas ceļā sev izprasījis tiesības auto apliecības fotogrāfijā izmantot sietu kā galvassegu. (Rubenis savelk atturīga smaida grimasi.) Vai šādi nieki, kas sabiedriskajā telpā ir nemitīgi apkārt, sagūsta jūsu uzmanību kaut uz mirkli?
Man tas liekas tik nenozīmīgi. Vai tas prasa kaut kā reaģēt? Sīkumi sagūsta cilvēka uzmanību tad, ja tiem ļaujas. Visos laikmetos cilvēkiem bijis ļoti populāri teikt: zināt, to un to nevaram izdarīt, jo slikti apstākļi, slikti laiki! Kopš Senās Romas ir šāda veida izteikumi. Tagad, redz, mēs esam interneta, mediju pinekļos – cik šausmīgi! Iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt, cilvēki atraduši visos laikos. Un visos laikos cilvēki var izvēlēties garīgās izaugsmes ceļu, kas nekad nebūs mainstream, jeb vairākuma ceļš. Sākot ar Jaunās Derības vārdiem – plats ir ceļš, kas aizved uz pazušanu, daudz ir to, kas pa to staigā; šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, maz ir to, kas izvēlas šo ceļu. Platais ceļš ir plats un sekls, šaurais ceļš ir šaurs un dziļš. Tas prasa darbu. Ir jau viegli plūst un slīdēt pa virspusi, bet vai tas ir labi cilvēkam?

Jūs pats, kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas kā cilvēks ar statusu, esat bijis ar vienu kāju uz tā platā ceļa. Droši vien to nevar tā vienkārši vienā dienā atmest un, tēlaini izsakoties, aiziet mežā. Konfrontācijas ar sabiedrību, pašam ar sevi droši vien nav bijušas vieglas?
Ko nozīmē cilvēks ar statusu? Es atvainojos, mazliet skarbi pateikšu – vai tas nozīmē dežūrinteliģenta stāvokli, kurš laiku pa laikam kaut ko nosodošu pasaka par pasauli, dod savu slēdzienu par notiekošo, un pamāca cilvēkus dzīvot? Tās ir smalkas lamatas. Tas, par ko cilvēki visu laiku sūkstās – ka mēs nemotivējam cits citu domāt, bet motivējam cits citam paklausīt. Mēs sakām, neklausiet tur tiem, sliktajiem, klausieties mūsos, jo mēs esam labie! Pag, tā vietā varbūt vajadzētu teikt: neklausieties ne vienos, ne otros, paklausieties sevī vienreiz mūžā – kas tur notiek? Beidziet orientēties uz citiem – vakar viena galva teica tā, ko šodien teiks otra galva? Rezultāta nav, jo turpinām kultivēt nedomāšanas kultūru, kur viena «autoritatīva galva» gribētu pārspēt citu «autoritatīvu galvu». Mums vajadzētu lietot katram savu galvu. Jo vairāk sabiedrībā būs cilvēku, kuriem nevajag pamācošas galvas no malas, bet kuri paši domātu, pieņemtu lēmumus, jo sabiedrība būs nobriedušāka un stabilāka.

Ko lai sevī sadzird cilvēks, kuram nav zināšanu un kritēriju?
(Ilgi klusē.) Tas nav, un arī ir vienkārši. Būtu labi pamēģināt sastapties ar sevi un paskatīties, kas notiek. Jā, varbūt sākumā tur skan – kā jūs teicāt – Radio2 vai Positivus dziesmas, un visādas juceklīgas domas, bet pamazām var sajust mīklainas [garīgas] kustības, kas cilvēkā ir. Tās ir sajūtas, kas pazīstamas katram no bērnības, mazliet biedējošas – kad skaties spogulī, tīrot zobus, un domā – kas tas ir, kas skatās uz šo attēlu? Kas apzinās šo brīdi? Kurš kuru vēro?

Neviens, jūs teiksit. Nav vērotāja un vērojamā.
Jā, jā. Bet sākotnējās sajūtas ir neparastas. Bērnībā man likās, ja par dziļu urbšu (Spēji iesmejas.)…

… tad var izrādīties, ka jūsu nemaz nav?
Jā, varbūt pat varētu sajukt prātā. Šobrīd, pateicoties pieredzei, ko Dievs man devis, sajūtas ir ļoti iepriecinošas. Es saprotu, ka tas, kas ir mana virspuse, ir viena lieta. Tas, kas no dziļumiem ar manām acīm skatās, ir kaut kas cits.

Tur tiešām kaut kas skatās?
Nu… Jā, nu…  Es nezinu, vai šīs intervijas ietvaros mums būtu svarīgi runāt par duālisma pārvarēšanu – ka nav ne formas, ne satura. Mēs to saprotam, bet tā būtu ļoti specifiska saruna. Protams, dziļākā nozīmē nonāc pie absolūtās vienotības. Īstākie mirkļi, kuros vispatiesāk sajūtam pasauli, ir tie, kuros sajūtamies absolūti vienoti. Zināt, kāpēc? Teiksim, domājot par citiem cilvēkiem, par rīcību, kad priekšā stāv nozīmīgi notikumi, kā tagad referendums [par Saeimas atlaišanu], ir naids un agresija. Varbūt ļoti pamatoti izraisīta mūsos. Taču tā ir slikta padomdevēja. Sliktus lēmumus mēs pieņemam, ja tajā brīdī mūs kustina naids un agresija. Tie vienmēr būs šauri lēmumi, vienmēr kaut ko neredzēs. Vienotības sajūta [ar visiem cilvēkiem] ir svarīga, jo, lai vai kādi, bet visi ir cilvēki. Visi savā starpā cieši vienoti. Paradokss ir, ka, visa mūža garumā sastopot citus cilvēkus, mēs viņos redzam sevi, kaut kādus sakāpinātus aspektus sevī. Ja sastopu varmāku – tas aspekts ir manī. Ja sastopu Māti Terēzi – tas aspekts ir manī. Ja sastopu vienu nelietīgu kapitālistu, kurš izspiež pārejos – tas arī ir manī. Ja sastopu meli – arī. Ja pašaizliedzīgo – arī. Faktiski, ja sajūtu agresiju, naidu pret kaut ko ārpusē, vienmēr būtu jāpadomā, ka tas signalizē par kaut ko manā iekšienē. Pirms steidzos ar naidu pret kādiem cilvēkiem vai notikumiem ārpusē, jāpadomā, ko daru ar šo aspektu sevī? Vai esmu izdarījis visu, lai tas neuzvarētu manī? Es jau varu piecus neliešus nosist, bet ja es pats esmu nelietis (Iesmejas.)

…tad jūs esat sestais.
Jā – tad nelietība turpina dzīvot.

Jā, bet tas ir sarežģīts jautājums – par izpratni un nepakļaušanos. Pirms pāris gadiem jūs izteicāt atbalstu savas Torņakalna draudzes loceklim Rīgas Domes amatpersonai Pēterim Strancim, kuru apsūdzēja korupcijā. Jūs teicāt, ka neticat tam. Ko darīt, ja garīgs, vispārcilvēcisks kādas personas vērtējums kaitē valstij un sabiedrībai?
Par Pēteri Stranci – tajā brīdī Pētera sieva bija trešajā vai ceturtajā mēnesī stāvoklī. (Nopūšas. Klusē.) Man šai ziņā liekas, ja cilvēks nav gluži slepkava, vai vajag sodīt arī viņa nedzimušo bērnu? Protams, cilvēku par prettiesiskiem nodarījumiem vajag sodīt, bet man kā mācītājam šajā gadījumā bija pārdomas un rīcība. Mēs varam mēģināt sabiedrību pārveidot ar dažādiem instrumentiem. Ir politiski instrumenti – ļoti skaidrs veids, kā rīkoties, tiem ir sava loma un nozīme. Taču politiskie instrumenti nav vienīgie, ar kuriem var pārveidot sabiedrību. Vēl vairāk. Ja šie instrumenti ir vienīgie, tie parasti nepārveido sabiedrību. Pastāv arī citi instrumenti – garīgie. Tie [ar politiskajiem] nav savstarpēji izslēdzoši, bet papildinoši. Lietojot garīgos instrumentus, pārvērtības notiek daudz lēnāk, sarežģītāk, bet, ļoti iespējams, tās ir izšķiroši nozīmīgas [lai sabiedrība mainītos arī pārējos aspektos]. Jābūt šajā pasaulē vietām, kur katrs cilvēks vispirmām kārtām tiek pieņemts kā cilvēks – lai kā viņš būtu kļūdījies, ļauns. Ja aiztaisītu pēdējo vietu ciet šajā pasaulē, kur pieņem cilvēku kā cilvēku, tad ir gals. Mēs zinām cilvēkus, kuru failā ir ļoti daudz nodarījumu. Pag, bet mums jau ir arī mūsu nodarījumi! Arī es esmu cilvēks ar savām kļūdām, robežām. Man bieži liekas, ka tas, kā redzu pasauli, ir vienīgais pareizais redzējums. Esmu neiecietīgs, ja kāds nevar saprast to, ko es saprotu. Es nespēju – sevī – būt ar vienādu attieksmi pret visiem cilvēkiem. Respektīvi, es sevī ieraugu gūzmu problēmu, kas manī pašā jārisina. Nevis citos.

Tātad, viens ir, ka mēs novērtējam kādas lietas, kas ir nepareizas, nepieņemamas ārējā  pasaulē – viss pareizi, vajag to darīt, lai mums kā sabiedrībai ir veselīgi orientieri un kritēriji. Bet ir ļoti slideni iedomāties, ka šādā veidā atrisināsim visu. Nē. Mums ir pašiem savi iekšējie uzdevumi. Ja tos neatrisināsim, būsim pēc brīža turpat, kur bijām.

Jūs ieminējāties par Saeimas atlaišanu, ko iniciēja prezidents Valdis Zatlers. Kā vērtējat šo iniciatīvu?
Labs signāls politiķu lokam – nākotnē viņi nekad vairs nevarēs būt droši, ka pēc ievēlēšanas nostrādās četrus gadus. Nevarēs sēdēt četrus gadus, abstrahējoties no tautas un baudot savu statusu. Es negribu teikt, ka visi politiķi ir slikti – tur ir arī brīnišķīgi, pašaizliedzīgi cilvēki, bet vienai daļai šāds signāls bija nepieciešams. Tā ir jautājuma viena puse. Otra ir – vēlētāji, kuri šo Saeimu ievēlējuši, un nākamajās vēlēšanās vēlēs atkal. Tas ir jautājums par mums, par mūsu kritērijiem – kas mums būtu jāatlaiž sevī? Ir jau skaisti atlaist Saeimu, bet kas mums jāatlaiž sevī pirms tam, kad ejam uz nākamajām vēlēšanām? Ja tās lietas sevī neatlaidīsim, tad oktobrī atkal teiksim – kas par riebīgu Saeimu! 

Cilvēkiem ļoti nepatīk, ka par to runā. Nepatīk, ja pasaka, ka arī pašiem vajadzētu kaut ko darīt. Pasaules mainīšana jāsāk ar mums katram vispieejamāko pasaules daļu – sevi. Pasaule nemainās no uzkliedzieniem. Pasaule reāli mainās, ja es pats kļūstu kaut nedaudz labāks cilvēks. Stāsts ir par mani pašu – par manām attiecībām ar citiem cilvēkiem, ar dziļumiem sevī. Tur ir galvenais spēka avots, kas palīdz dzīvot pašiem un veidot valsti labāku. Nav pareizi sēdēt maliņā un gaidīt, ka citi mūsu vietā realizēs skaistus iedomu tēlus. Pat, ja viņi līstu no ādas ārā, nevarētu realizēt. Pilsoniska sabiedrība nav divi miljoni egocentrisku indivīdu, kuri katrs skatās tikai uz sevi, bet cilvēki, kuri mācās apgūt savu cilvēcību, esības jēgu, veidot tiltus un sadarboties.

Kā sadarboties atšķirīgu zināšanu, pieredzes, principu cilvēkiem, kas veido šo sabiedrību?
Cilvēki nespēj pieņemt cits citu tāpēc, ka mēs šo pasauli atšķirīgi redzam. Mēs neviens neredzam to tādu, kāda tā ir. Mums liekas, ka redzam, bet  nē – redzam tādu, kā atļauj attīstības stadija, kurā atrodamies. Slavenais apziņas pētnieks Kens Vilbers (Ken Wilber) runā par to, ka katrs cilvēks, katra sabiedrība iet cauri deviņām attīstības stadijām. Pirmajās sešās ir tā, ka cilvēki cits citu tur aizdomās, uzskata par muļķiem vai ļaunprāšiem. Mēs Latvijā kā sabiedrība esam saskaldīti ļoti dažādās attīstības stadijās – es to nesaku tiesājoši, tas ir normāli, ka redzam pasauli atšķirīgi, bet saprašanās starp šīm dažādajām attīstības stadijām ir sarežģīta. Katrā valda savi priekšstati. Katrā, lai pierādītu kaut ko, ir sava argumentācija. Es nāku pie jums, lai kaut ko pierādītu, bet jums tie mani argumenti liekas vienkārši smieklīgi. Jums ir citi argumenti, kurus es nepārzinu, un viens otru mēs uzskatām vai nu par muļķi, vai ļaunprāti. Tā mēs aizejam katrs uz savu pusi nesapratušies. Tā ir liela problēma. (Iesmejas.) Par šo mūsu sarunu arī cilvēki izdarīs dažādus secinājumus. Mums sarunas gaitā liekas, ka viens otru saprotam, bet tas tā, visticamāk, nebūs lasītājiem. Tas, ko varam – mācīties, ja cilvēki blakus pasauli redz citādi, tas obligāti nenozīmē viņu muļķību vai ļaunprātību. Starp citu, ir atziņa – gudrība, kas lielāka par manu, nereti izskatās pēc muļķības. Mums bieži liekas, ka stulbi ir tie, kurus nesaprotam. Un dialogs nav iespējams.

Kāda ir izeja?
Saprast, ka visi nākam no viena avota. Visiem ir identiskas problēmas un milzīgs potenciāls. Viens no pagājušā gadsimta lielākajiem garīgajiem domātājiem Tomass Mērtons (Thomas Merthon), kurš ļoti īpašā veidā meklēja savas dzīves garīgo risinājumu – izbaudīja vētrainu jaunību, tad kļuva par karstgalvīgu kristieti, katoļu mūku, kurš dzīvo visskarbākās regulas klosterī, pēc 17 gadiem uzdeva sev jautājumu: kāpēc daudz kas manī nav mainījies no tā, ko es būtu gribējis? 1958.gada 18.martā mazā pilsētiņā Luisvillā, četrdesmit trīs gadu vecumā, ejot pa ielu un apstājoties pie luksofora, viņā notika klikšķis. Viņš saprata, ka visi cilvēki ir absolūti vienoti. Beidzot viņš jutās pamodies, īsti garīgi piedzimis. Šī sajūta, kā viņš vēlāk rakstīja, pamatojās vienā – paldies Dievam, ka esmu tāds pats, kā pārējie cilvēki – jebkurš no viņiem! Tajā brīdī Mērtonam radās motivācija mīlēt cilvēkus, pieņemt tos. Nevis brīdī, kad likās – es, zināt, esmu mūks, es cīnos, bet tur ārā ir tā stulbā, ļaunā, pagrimusī pasaule!

Stāsts nav par deklarāciju, bet sajūtu. Līdz deklarācijai nonākt ir vienkārši, līdz sajūtai – grūti. Bet sajūtā ir sākums. Ja mēs sasniegtu punktu, kurā sajustu, ka visi esam vienoti, visi vēlamies būt mīlēti, saprasti un pieņemti, tad mēs citādi sāktu izturēties kā sabiedrība, kā kopums. Jēzus vārdu jēga – kad tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru, bieži tiek pārprasta. Ar sišanu tu nevari neko atrisināt. Un tu nevari iesist otram, neiesitot sev, jo otrs cilvēks ir tevis turpinājums. Mēs esam cits cita turpinājums. Mums jāmācās citādi dzīvot.

Jums pašam izdodas?
Es nebūšu dežūrguru no Lūžņas mežiem, kurš dod ieteikumus, kā citiem dzīvot. Varu tikai izstāstīt, kas man palīdz. Negribu sacīt, ka man izdodas ātri visu atrisināt. Man manā ceļā pēc dinamiskas, aktīvas, ļoti daudz uz āru vērstas darbības, kāda ir mācītāja dzīve, pirms piecpadsmit gadiem notika pagrieziens uz iekšieni. Jutu, ka ir milzīgs līdzsvara trūkums starp manu aktivitāti uz āru un aktivitātes trūkumu uz iekšieni. Sajutu, ka tas ir «būt vai nebūt» jautājums. Izdzīvošanas jautājums. Man bija jāatrod laiks savai iekšējai pasaulei. Mēs maldāmies, ja domājam, ka ārējā pasaule ir pati svarīgākā. Tā ir svarīga, bet vismaz tikpat svarīga ir iekšējā. Ko darīt? Es neizplūdīšu detaļās par meditāciju. Sacīšu ļoti vienkārši: tu vari aizvien vairāk pievērst vērību sev, savām reakcijām, domām. Tas man palīdzējis daudz ko saprast, mainīties. Mēs varam izlasīt daudz grāmatu, daudz zināt. Un nemainīties. Gadu gaitā mēs esam izlasījuši visādas grāmatas, varam paspīdēt sarunās, apžilbināt, bet tad konstatēt, ka esi tas pats cilvēks, kas biji pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem.

Vai tad šis nozīmīgais jautājums nepaliek risināms līdz pat nāvei?
Man liekas, ka nebūtu labi ar to samierināties. Es [savā ceļā] sapratu, ka stāsts nav par gudru grāmatu lasīšanu. Ir ļoti labi lasīt, bet cilvēku maina ne jau prāta zināšanas, bet garīgā prakse. Ja tās nav, tad prāta zināšanas ir – nu tā… Dators vienalga zina vairāk par mani. Iekams mēs nenonākam pie šīs atskārsmes, tektoniskās plātnes mūsos netiek izkustinātas.

Kāpēc ir slikti nodzīvot dzīvi kā nelgam? Daudzi cilvēki mūsdienās meklē garīga rakstura atbildes, bet risks nonākt sentimentalizētā «labā cilvēka realitātē» ir liels.
Nonākt pie smalka, garīgās drānās ietērpta egocentriska narcisisma, kad pulē savu egocentrismu, tīksminies, domā, cik esi brīnišķīgs un labs cilvēks, jā, es domāju, tas ir risks.

Esat pats saskāries?
Protams! Cilvēka ego ir ļoti viltīgs. Tas gatavs pārģērbties jebkurās drānās, lai turpinātu savu eksistenci. Arī reliģiskās, ja vajag. Tieši šā iemesla dēļ patiesās pārvērtības vienmēr saistās ar radikāliem jēdzieniem. Jaunā Derība daudzus cilvēkus biedē ar vārdiem – mirt un augšāmcelties. Dramatiski vārdi, bet vienīgais veids, kā pateikt, ko nozīmē īstas pārmaiņas, transformācija. Vecām struktūrām jāmirst, lai dzimtu jaunas. Tas ir spriegums cilvēkā, kam jāuzdrīkstas iet cauri. Kādā brīdī liekas, ka visu pazaudē. Bet iegūsti neaptveramus plašumus. 

Nelgam būt ir slikti tāpēc, ka tu neīsteno cilvēka esības uzdevumus. Kompresētā veidā mūsos ir laikmeti, miljardiem gadu. Embrionālā attīstības stadijā mums bijusi aste un žaunas. Tā nav kaut kāda abstrakta evolūcija, man un jums bijusi aste un žaunas! Vai varat iedomāties? Kas par milzīgu darbu veikts miljardiem gadu gaitā, lai mēs šeit varētu sēdēt un runāt! Tikai neiedomāsimies, ka šī attīstība ir apstājusies. Tā turpinās ar to pašu intensitāti. Cilvēkam būt nozīmē – pieņemt attīstību. Ja kāds grib apstāties, viņš faktiski noliedz savu cilvēcisko esību. Kā interesanti teicis 19.gadsimta beatificēts katoļu kardināls Ņūmens (John Henry Newman): cilvēka esība nozīmē pārmaiņas. Pilnība nozīmē spēt bieži mainīties. Interesants formulējums, vai ne? Mums liekas, ka pilnība ir statiska – kā Mikelandželo Dāvids – mākslinieks noņem pēdējo pūciņu un saka, pilnība! Tā nav. Pilnība cilvēkam nozīmē pārmaiņas. Varbūt mums Latvijā šī atziņa var palīdzēt. Domājam – kad  gan mēs spēsim izveidosim tādu [valsts] modeli kā Mikalandželo Dāvids, kuram varēsim staigāt apkārt un teikt, perfektas formas!? Jāpieņem, ka mūsu individuālā un sabiedriskā attīstība ir laba. Nav jābūt statiskai pilnībai. Atrodot dziļuma komponenti, šī attīstība var kļūt aizvien produktīvāka un vērtīgāka.

Ko teiksit par modernajām tehnoloģijām – to seja ir tik valdzinoša, tik viegli aizrauties. Vai tas ir mūsdienu cilvēkam pārbaudījums?
Manis jau pieminētais Kens Vilbers teicis, ka cilvēka ētiskais uzdevums ir nemitīgi strādāt ar sevi tā, lai viņš būtu atbilstošs to lēmumu pieņemšanai, ar kuriem dzīvē jāsastopas. Tas nozīmē, ka mēs te nevaram sēdēt un teikt, mīļā pasaulīt, kas notiek, ko no mums prasa?! Mēs taču nezinām! Nē. Tā ir mana, nevis pasaules problēma, ja nesaprotu. Ja es attīstītos, tad vienmēr būšu soli priekšā, zināšu, ko ar jaunajiem izaicinājumiem darīt. Ko tad mēs – slēgsim internetu, jo tur ir porno? Šāda bezpalīdzīga attieksme tikai parāda, ka neesam gatavi ētiskiem izaicinājumiem, ka mums jāaug. Nav jāatgriežas pajūgu laikmetā, lai tiktu galā ar mūsdienu pasaules problēmām. Mēs nedrīkstam kapitulēt, paziņot, ka pasaule ar saviem izaicinājumiem kļuvusi dziļāka par mums pašiem. Pie visām briesmām tad mēs piedzīvotu arī to, ka atrastos daudzi, kuri teiktu – ak, nezināt, ko darīt? Mēs zinām, mēs aizvedīsim uz Laimīgo zemi!

Jūs sarunā minējāt, ka agresija nekad pie laba neved. Vai tiešām vienmēr? Pilsoniskās aktivitātes tomēr mēdz novest pie taisnīga rezultāta – piemēram, sanākot pie Saeimas lielam cilvēku skaitam un skaļi paužot savu gribu.
Te varbūt vairāk būtu jāpadomā cilvēkiem, uz kuriem kliedza, nevis tiem, kuri kliedza. Izprovocēt uz kliegšanu vienu cilvēku ir vienkārši, bet daudzus? Sabiedrību tik ļoti neafektē politiķi, kuri mēģina – varbūt nemākulīgi – kaut ko darīt, bet demonstratīvi ņirdzīga attieksme. Atceraties, bija tāds fenomens kā Mottes smiekli? Ha-ha-ha! Kas mani pārsteidz – ka joprojām ir cilvēki [politikā], kuri tā uzvedas – nepārprotami pasmejas par sabiedrību. Es domāju, kāpēc viņi tā rīkojas? Lai tā rīkotos, ir jābūt ļoti, ļoti slikti ar šo cilvēku. Es nevaru iedomāties vecās rietumu demokrātijās ko līdzīgu. «Es par jums, angļi, pasmejos – ha-ha-ha! Balsojiet par mani!» Jūs varat ko tādu iedomāties BBC ēterā? Ja sabiedrību noved līdz kliegšanai, ir jāuzņemas pilnā mērā atbildība par to. Šiem cilvēkiem jāsaprot, ka viņus aizslaucīs. Taču tiem, kuri kliedz, un argumentēti kliedz, arī jāsaprot, ka ar to, ko aizslauka, nevar neko uzbūvēt. Tiem, kuri grib profitēt uz naidu un agresiju, jāatceras, ka tas vienā brīdī var pagriezties pret pašiem. Kad gribi kaut ko būvēt, jānomierinās, jāfokusējas. Ar līdzsvarotu apziņu jāvērtē, par spīti visiem neliešiem, kādi arī sastopami pasaulē.

1994.gadā jūs raidījumā Labvakar! teicāt, ka ir jābūt par valsti atbildīgai, ar izpratni apveltītai kritiskajai masai, lai mēs varētu cerēt uz attīstību – kaut divdesmit cilvēkiem. Kādu skaitli sauksit šodien?
Neskaitīsim, bet Latvijā pietiek tādu, kas ar sirdi ir klāt procesos. Tomēr par maz būt ar sirdi, svarīgi – ar kādu sirdi. Par maz būt cilvēkam, kurš grib darīt. Svarīgi ir – saprast precīzi, kā  darīt. Politika cilvēku izģērbj pilnībā. Ne tādā nozīmē, ka sāk rakāties pa tavu pagātni, privāto dzīvi, bet – tā parāda tavu spēju vai nespēju strādāt. Labdabīgums nav vienīgā indikācija politiķim. Tu vari būt lāga cilvēks, kurš salaiž dēlī visu. Ir labi, ja ir morālā bāze, bet jāzina – kā [strādāt]. Latvijā trūkst, kā. Viena problēma ir – negodīgi politiķi, otra – nespējīgi politiķi. Godīgi, bet nespējīgi, bezkrāsaini. Tas ir kā es vai jūs nostātos un mums teiktu, vadi lauksaimniecību! Mēs teiktu, jā, khm, es zinu, kā izskatās govs… es mēģināšu saprast…

Kurus jūs ar to domājat?
Intervijas ietvarā es labprāt nesauktu vārdā.

Valdi Zatleru?
Nē, es… gribu teikt, ka viņš dod cerību cilvēkiem. Nogremdējot viņu, nogremdētu cerību. Iespējams, viņa komanda var veidoties par tādu, kas saprot – kā. Šajā brīdī piedalīties tajā visā, kas gremdē Zatleru – un to, protams, daudzi cenšas darīt – nebūtu gudri. Tas, ko viņš izdarīja [ar Saeimas atlaišanu] bija milzīga uzdrīkstēšanās. Tas nav tikai politisks jautājums. Tas ir daudz dziļāks jautājums par ikkatra cilvēka uzdrīkstēšanos pārkāpt līdzšinējās robežas, par muguras iztaisnošanu.

Jūs pats par «robežu pārkāpšanu», uzsākot kristīgo meditāciju, esat saņēmis gan atbalstu, gan kritiku no Latvijas luteriskās baznīcas. Tas bija pārdzīvojums?
Es… laikam esmu pieradis. Vai mūsdienu dažādo viedokļu sabiedrībā var būt kaut viena lieta, viena parādība, par ko būtu vienveidīgs spriedums? Taču nē. Tā ir mūsdienu sabiedrības zīme. Bez tam, ir kaitīgi, ja tevi tikai slavē. Kritika ir vērtīga, arī tajā jāieklausās. Tas ir jautājums par individuālo briedumu. Iekšējo atbildību, skaidrību: kas es esmu, kur stāvu un kāpēc.

Melnbalts askētisms ar sarkaniem asiņu traipiem

Posted on jūlijs 13, 2011 by - Recenzija

Šonedēļ noslēdzas Harija Potera sāga – uz ekrāniem visā pasaulē un arī Latvijā iznāk sērijas beidzamā filma

Kopš 1997.gada, kad die-nasgaismu ieraudzīja pirmā grāmata par pusaugu zēnu, kuram atklāj, ka viņš ir burvis, ir pagājuši 14 gadi. Grāmatu koptirāža ir pārsniegusi 400 miljonus, visas septiņas līdzšinējās pēc grāmatām uzņemtās filmas ierindojas 30 visvairāk nopelnījušo filmu sarakstā, un astotā, nav šaubu, tām drīz vien pievienosies. Harija Potera radītāja Džoanna Roulinga, kura pirmo grāmatu rakstīja kā no sociālajiem pabalstiem pārtiekoša vientuļā māte, ir kļuvusi par miljardieri un vienu no ietekmīgākajām sievietēm ne vien Britu salās, bet arī visā pasaulē. Harija Potera kā zīmola tirgus vērtību lēš 15 000 000 000 dolāru apmērā. Tas ir savādi, cik ļoti mūsu priekšstatu par lietām un parādībām ietekmē nuļļu skaits, jo būtībā nulle nozīmē neko. 

Izdomātais zēns šajos gados ir kļuvis īstāks par visiem īstajiem zēniem pasaulē.   

Jau lasītāja attiecības ar iemīļotās grāmatas ekranizējumu mēdz būt dīvainas. Galu galā, no kinozāles mēs iznākam pēc divām stundām, bet kārtīgas grāmatas izlasīšana aizņem ne vienu vien dienu. Turklāt filmas laikā esi «iemērkts» citā realitātē, tevis paša dzīve skatīšanās laikā paliek «aiz kadra», taču grāmata pieļauj īstenības klātbūtni – to vari lasīt no rīta trolejbusā pa ceļam uz darbu un vakarā atlikt sāņus, lai palīdzētu meitai tikt galā ar matemātikas mājasdarbu. Tulkotāja iespaidi ir vēl mulsinošāki, jo vārdi, notikumi, mīklas, kas tulkošanas procesā bieži aizņem stundas vai pat dienas, uz ekrāna pazib pāris sekunžu laikā. 

Kādi tad ir tulkotāja iespaidi par Hariju Poteru un Nāves dāvestiem? Kā jau par visām Potera filmām – grandiozi. Beidzamā sadursme ar Voldemortu gan īsti nepanāk Gredzenu pavēlnieka episko kauju mērogu, bet, iespējams, tas arī nav bijis filmas radītāju mērķis – galu galā, režisora Pītera Džeksona meistardarbā cīnās divas pasaules, kuras simbolizē galvenie varoņi, savukārt Deivida Jeitsa filmā cīnās divi cilvēki (ja, protams, Voldemortu vēl arvien varam par tādu uzskatīt), kuriem pat tuvākie draugi un līdzgaitnieki spēlē «otrā plāna lomas». Tiesa, Nāves dāvestos 2 viena no šīm «otrā plāna lomām» man likās teju simpātiskāka par Hariju Poteru, bet, kāpēc man patika Nevils Lēniņš, es laikam nedrīkstu atklāt, lai nebojātu skatīšanās prieku. Ak, jā, kā jau filmai par «izšķirošo kauju» pieklājas, tās kopnoskaņa ir liktenīgi drūma, pat koloristiski tā tuvinās ja ne gluži melnbaltam askētismam, tad melnbaltam askētismam ar sarkaniem asiņu traipiem noteikti. 

Viens no Potera sāgas veiksmes pamatiem kopš pirmsākumiem ir bijis žanru sakausējums, un beidzamajā filmā tas ir destilējies pieaugšanas (coming-of-age) stāsta, fantastiskās burvju pasaules un paslēpto mantu trillera apvienojumā. Mazākā apjomā (tajā skaitā iepriekšējās epopejas daļās) mēs varam vērot teju sociālā reālisma cienīgu konfrontāciju ar audžuģimenes mietpilsoniskumu, mīlas trīsstūru un citu ģeometrisku figūru drāmiskās peripetijas, žilverniski populārzinātnisku ievadu maģiskās pasaules florā un faunā. Proti, katram savs. Bet, pats galvenais, ikvienam lasītājam/skatītājam tiek piedāvāta iespēja identificēties ar galveno varoni – es taču arī esmu Harijs Poters, kurš izglābs pasauli, tikai pēc manis vēl nav atbraucis milzis Hagrids ar lidojošu motociklu. 

Manuprāt, īsts atradums Harija Potera filmām ir no televīzijas seriālu pasaules nākušais angļu režisors Deivids Jeitss, kura iekāpšana Kristofera Kolambusa (Viens pats mājās, Mūžīgā aukle u.c.), Alfonso Kuarona (Un tavu māti arī…, Cilvēces bērns u.c.) un Maika Ņūela (Četras kāzas un vienas bēres, Donijs Brasko u.c.) septiņjūdžu zābakos ir reti izdevusies un parāda, cik svarīgi ir «trenēt» kinorežijas nākamās zvaigznes, ļaujot viņiem veidot televīzijas seriālus, dokumentālas un televīzijas filmas. Pēdējo trīs grāmatu ekranizētājs un beidzamo četru filmu režisors plūdeni pārvērš bērnišķīgo un pasacīgo notikumu plūdumu krietni makabrākā, eksistenciālākā sarunā par labā un ļaunā sadursmi (gandrīz) tevī pašā – jo Harijam Poteram un Voldemortam taču ir kopīga dvēsele. Vai vismaz tās daļa. Turklāt izdara to, nezaudējot gluži anglisku (un tas taču ir lieliski!) humora izjūtu. Kā saka Rons Vīzlijs: «Ja mēs viņu dēļ dabūsim galu, es tevi nogalināšu.»