Zivkopis Armands Roze, ar ģimeni pārceļoties uz Latvijas perifēriju, ieguvis jaunas spējas vākt laimes hormonus un mīlēt dzimteni
Gandrīz sejā pazīstu – Armands Roze nosaka, ielūkojoties milzīgā akvārijā ar alatām. Aptuveni desmit gadus katra no tām ražo ikrus viņa un dzīvesbiedres Ilzes Circenes reto zivju audzētavā Pededzes pagasta Silenieku dzirnavās. Divi pilsētnieki, maģistri bioloģijas un lauksaimniecības zinātnēs – viņi Eiropas Savienības pēdējā bastionā pie Krievijas robežas no jauna iekopuši pamestu viensētu un kopš 2000.gada pavairojuši jau daudzas varavīksnes foreļu, strauta foreļu, alatu, sīgu, paliju paaudzes.Viņu pašu trīs bērni ir uzauguši dziļos laukos: līdz Pededzei ir 12 kilometru, līdz novada centram Alūksnei – 25.
Šis ir Latvijas aukstākais nostūris, kur ziemā termometra stabiņš var aizsniegt -35 grādu atzīmi, tomēr vasarā ģimenes siltumnīcās nobriest pat vīnogas un melones. Rīgas viesi tik aktīvi brauc klausīties Armanda zivju stāstos, makšķerēt zivis akmeņainajā Pededzes upītē, kas tieši pie Sileniekiem satiekas ar Virguļicu, ka brīžiem nākoties izsludināt vientulības moratoriju.
Nedēļas beigās aizej uz pirti, apgulies – un aizpeldi! Atslābinājums un bauda ir milzīga, nekāds alkohols nestāv klāt
Mūsu sarunas dienā arī ieradies vesels bars ciemiņu – Rozes domubiedri, Latvijas mazo upju interesenti. Tāpat kā viņi – jaunas ģimenes ar bērniem.
Kas ir īpašs mūsu upēm?
Ūdens ir milzīga bagātība, ko mēs paši vēl neesam apjautuši. Eiropā un visur pasaulē ūdens ir resurss, no kura var itin labi iztikt, organizējot noteiktu apsaimniekošanas modeli. Par nožēlu, jāteic, ka Latvija to nav izvēlējusies. Ir ļoti daudz mazo elektrostaciju – tuvu pie 200 -, un ir uzbūvēti tikai pāris zivju ceļu: kāpnītes, pa kurām tek ūdens, lai zivis migrāciju laikā nevis koncentrētos pie aizsprosta, bet tiktu tam garām. Aizsprosts bieži vien applūdina lielas teritorijas, zivju nārsta vietas un dzīves vietas ir iznīcinātas. Ja zivs ir iesprostota starp divām spēkstacijām, tai parasti ir jāiet bojā. Aizsprosti pilnībā izmaina upes klimatu. Tāpat kā cilvēkiem, kam ir nosprostoti asinsvadi, plūsma vairs nenotiek dabiski, kā tam vajadzētu būt.
Tūdaļ pēc neatkarības izdomājām, ka mazās HES būs privāts bizness. Garantējām tām dubulto elektrības tarifu, par kuru nez kāpēc maksā visa valsts, devām tiesības būt vienīgajiem šāda veida upju apsaimniekotājiem. Ar upju resursiem ražot sev līdzekļus. Ja visas šīs mazās HES būtu monopola Latv-energo īpašumā, mēs vismaz saprastu, par ko maksājam dubulttarifu, – esam izvēlējušies draudzīgus risinājumus.
Bet ne risinājumi bija draudzīgi, ne arī ideja aizgāja pareizā gultnē. Uzbūvēja pārāk lielas HES, salika turbīnas, kuras nav draudzīgas videi. Paši lielu daļu savu upju esam norakuši.
Un nav nekādas valstiskas stratēģijas?
Nē, kāpēc. Valstī bija stratēģija, tikai nepilnīga. Varētu izveidot tūrisma sistēmas, licencētās makšķerēšanas sistēmas, kā tas ir visur pasaulē. Mums ir pietiekami augstvērtīgi dabas un zivju resursi, kas pievilina daudz cilvēku. To gribas salīdzināt ar dabas lielveikalu, kurā iepirkšanās ir organizēta saprātīgi: cilvēki ar noteikumu palīdzību tiek piespiesti ņemt no lielveikala tikai tik daudz pārtikas produktu, cik tas dabiski spēj saražot. Bet, ja mēs esam negausīgi un ņemam vairāk, tas vienkārši iznīkst. Ja zivtiņas izķer, tām trūkst potenciāla savairoties.
Viens no okupācijas simboliem taču ir zaudētais Staburags. Atguvām neatkarību un laikam sākām atkal tos staburagus slīcināt!
Jā, brīnums, ka Raunas Staburags nav noslīcināts. Mums ir daudz dabas pērļu, Latvija vispār ir izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī. Samērīgas ziemas un vasaras, vienreizēji dabas apstākļi, daudzveidība un unikalitāte. Vienīgi paši bieži vien nespējam novērtēt, cik šī zeme ir skaista un cik var būt bagāta!
Kā pirmskara laikos – ja kādam bija 2-3 hektāriņi zemes, viņš bija paēdis. Ja bija pieci vai desmit hektāri – jau varēja kaut ko pārdot un kāpt uz augšu. Ja kādam bija vairāk – viņš jau bija lielsaimnieks. Cilvēki ar zirdziņu un parastu arklu spēja nopelnīt, pacelties. Protams, tas viss notika ar smagu darbu. Šodien vairs negribam strādāt.
Un tāpēc radām mītu, ka zemnieks nevar nopelnīt, ka Eiropas Savienība mums atņēmusi konkurētspēju?
Es neko jaunu neizdomāšu – to teica jau Kārlis Markss: bankas ir smalki izdomājušas, kā zemniekus iedzīt kredītparādos, kā viņiem pēc tam atņemt zemi. Vēsture atgriežas. Negribu teikt, ka būtu milzīgas sazvērestības teorijas, bet sistēmu kāds virza.
Ar to vien, ka kāds grib saimniekot savā zemē, tagad acīmredzot ir par maz. Esmu mēģinājis trīs vai četras reizes pieteikties atbalstam, jau sākot no SAPARD (Special Action Programme for Agriculture and Rural Development – red.) laikiem. Par to varu anekdotes rakstīt. Domāju, ka iemesls, kāpēc neko neesmu saņēmis, – mēģināju «pa godīgam».
Taču nu jau gandrīz jāsāk ar to lepoties, ka neesam saņēmuši subsīdijas. Pirms treknajiem gadiem teica, ka tādi kā mēs izputēsim, jo neinvestējam savā uzņēmumā milzu summas, tātad stāvam uz vietas, neattīstāmies, bet tagad to sauc par līšanu iekšā kredītparādos. Bankrotēja tie, kas bija paņēmuši, bet mums viss iet uz priekšu – bez liela izrāviena, bet arī bez smaga klupiena.
Šogad, piemēram, ir zems ūdens līmenis, caurtece upītei nav pietiekama, tāpēc arī zivju «raža» nebūs liela. Tie ir dabiski faktori, no kuriem neesi pasargāts, tāpat kā citi, kas dzīvo laukos. Bet tas nav tas sliktākais, tas piespiež domāt, meklēt risinājumus.
Salīdzinājums ar dabas lielveikalu ir labs!
Tā tas ir, bet pie mums diemžēl lielākā daļa cilvēku to nesaprot. Visiem liekas normāli pirkt, teiksim, norvēģu lasi – tādu krāsainu, spožu. Taču ar šiem lašiem notiek tas pats, kas būtu, ja mēs cilvēkiem kuņģī radītu fermentu, kas sagremo celulozi. Visi zina, ka pasaulē pašlaik ir proteīna deficīts – zivju barības ražošanai nevar pietiekamā daudzumā dabūt ne zivju miltus, ne citas dzīvnieku izcelsmes barības vielas. Liellops ir aizliegts, jo tam ir dažādas sērgas, cūka arī ir aizliegta.
Ražojam soju, kukurūzu, kviešus, lai vienam plēsējdzīvniekam – lasis ir tipisks plēsējs! – no tā izgatavotu barību. Man tas liekas neloģiski. Ikviens lauku cilvēks zina, ka mājas cūka nav mežacūka. Diemžēl augstvērtīgās barības vielas, kas ir dabā, nevar aizvietot ne ar ko citu. Dabiskās produkcijas visā pasaulē jau sāk pietrūkt.
Tādēļ ir atražošana, nozare, kurā darbojamies arī mēs. Laižam zivju mazuļus klāt, lai dabas lielveikals pavisam nepazūd. Tas varētu būt pareizais veids, kā ūdeņus apsaimniekot, lai tie nebūtu tikai elektrības ražošanai.
Ir stereotips, ka pie mums zivju ir katastrofāli maz. Kaut gan Dienas zivs konkursos uzpeld tādi eksmplāri!
Atļaušos nepiekrist. Jā, resursi ir noplicināti. Jūs taču zināt, ka arī zivju inspektoru skaits ir samazināts līdz minimumam! Bet tur, kur ir kaut neliela kārtība (mūsu lielajos ezeros – Lubānā, Burtniekā, arī Alūksnes ezerā) un maluzvejniecība tiek ierobežota līdz minimumam, efekts ir uzreiz jūtams. To var redzēt pēc makšķernieku plūsmas.
Arī lašu resursi mums ir jaudīgi, tikai tos vāji apsaimnieko, un visa nozveja paliek maluzvejniekiem. Manuprāt, tas nav īpaši labs bizness: nevis radīt ienesīgu licencētās makšķerēšanas sistēmu, bet ķert maluzvejniekus, lai savāktu sodanaudas.
Daugavas lasis ir viens no izmēros lielākajiem lašu populācijā, kāda dzīvo Baltijas jūrā, arī Gaujas un Ventas laši nav mazi. Cilvēki, kuriem ir sirmas galvas, joprojām atceras šo bagātību. Bēdīgi, pavisam bēdīgi. Un tur pie vainas nav nekādas globālas klimata izmaiņas, viss ir mūsu pašu rokās.
Ko mēs darām nepareizi?
Cilvēki izvēlas nevis strādāt un augļus plūkt tepat, bet labāk braukt uz ārzemēm.
Toties liela daļa zemju jau pieder ārzemniekiem. Izrādās, viņiem naudiņu ir izdevīgāk ielikt mūsu mežos nekā savās bankās. Es daudz staigāju pa vietām, kas skaitās pamestas, – pa vientuļām lauku sētām, kas bieži vien ir pie upēm. Skumji, ka tie īpašumi, kas vairs nav vietējo rokās, ir aizmežoti pilnīgi līdz paksim, līdz pirmajam mājas pakāpienam. Viss pagalms ir aizstādīts, arī viss pagrabs. Tam, kas šo īpašumu varbūt ir redzējis tikai uz papīra, tas nav nekas vairāk kā tikai kvadrātmetrs vai hektārs zaudētas peļņas, ja viņš to mājvietu neapmežos.
Tepat netālu ir lielas, skaistas, vecas mājas, arī tur aug egles pie akas un uz pagrabiņa. Jo vairāk šādu vietu aizies bojā, jo vairāk pazudīs saikne ar vietu un dzimtenes mīlestība.
Tā ir lieta, ko redzu kā biologs, – uzskatāmi to var novērot ar pīlēm. Mednieki tās sāk šaut 1.augustā. Agrāk nedrīkst, jo pirms tam jaunās pīlītes lido virs ligzdošananas vietām, kur ir šķīlušās. Laižas lejā, ceļas augšā… Tieši tajā laikā notiek «houmings» – mājvietas sajūtas kopēšana. Arī zivīm tāds ir. Kad izlaid tās upē noteiktā vietā noteiktā vecumā, tās atceras ūdens ķīmisko garšu.
Abstrahējot uz cilvēkiem – ja meitene vai zēns bērnībā basām kājām ir skrējis pa rasainu zāli, viņš šo sajūtu iesūc un neviļus, būdams pieaudzis, atceras. Tā ir nepārvarama tieksme, kas velk cilvēkus atpakaļ uz dzimtajām vietām. Neticu, ka emigranti ar vieglu sirdi brauc prom. Tas ir smags lēmums.
Jā, daļa populācijas, kādi 5% ir klaidonīgi – tas novērojams arī starp zivīm un dzīvniekiem, sevišķi, ja ir pārapdzīvotība, taču lielākā daļa, manuprāt, to dara piespiedu kārtā.
Pilsētā uzaugusi kolēģe tikko atzinās, ka neatšķirot stārķi no dzērves.
Redzi, par to šodien neviens nebrīnās. Ved bērnus uz laukiem parādīt, kur rodas piens. Mēs slaucam govis Fermā, visu ko audzējam virtuālajos dārziņos. Pavadām vairāk laika virtuālajā pasaulē nekā reālajā, tas daudzreiz arī izskaidro mūsu neadekvāto uzvedību.
Runājot par dzērvēm… Rudenīgā dienā roc kartupeļus vai jau esi pabeidzis darbus, mitrs, lapas krīt, un atskan dzērvju klaigas. Bars ir milzīgs, un tas ir kaut kas tāds, kas tev paliek. Zini, kā filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā tas pēdējais kadrs, kur viņi atvadās un, rudens miglai kūpot, aiziet aiz pauguriņa. «Jā, Lilita, attā.» Tas bija tik skaisti!
Tā dēļ latviešu strēlnieki, daudz nedomājot, nolika galvas par dzimteni.
Es negribu kaut kā iedalīt Latvijas iedzīvotājus, bet man liekas, ka vairākums šo brašo vīru radās tieši no lauciniekiem. Lielākā daļa iedzīvotāju jau kādreiz dzīvoja lauku reģionos, nevis pilsētās.
Blandoties pa laukiem un redzot tukšās mājvietas, joprojām jūtu seno garu – milzīgos kokus, lietas, kas taisītas pašu rokām. Paši cirtuši, paši būvējuši. Kā man stāstījuši vecākās paaudzes cilvēki, māja – tas bija milzīgs notikums. Kas šodien ir māja? Čik, bankā kredīts, māja ir gatava pa ātro – no moderniem materiāliem, kādi nu kuram patīk.
Šodien viss nāk bez pietiekamas piepūles. Vari tikt ātri bagāts, ja tu kaut ko…
«Nokruķī»?
Jā, pareizi. Šis vārds ataino sabiedrības lielas daļas uzvedību. Visi kaut ko «kruķī». Kaut gan krīze parādīja – tie kruķītāji jau lielākoties aizgāja pa burbuli. Diemžēl arī lauku cilvēki, kas tika pierunāti sapirkt piena dzesētājus par milzīgām naudām un modernizēt kūtiņas piecām, desmit, divdesmit gotiņām.
Mani vecvecāki, pie kuriem bērnībā braucu katrās brīvdienās, vadīja pienotavu, visu mūžu smagi strādāja. Man uzreiz gribas uz to skatīties kā biologam: maratonskrējējiem no slodzes izdalās endorfīns – laimes hormons. Smagi kaut ko dari, tev izdodas!
Skatoties uz saviem vecvecākiem, kuri, tāpat kā visi mūsu senči kopš pēdējā Ledus laikmeta, strādāja šādā ritmā, ikdienišķi smagā darbā, sapratu, ka kaut kādā veidā tas ir eksistences pareizais veids. Kā viņi varēja bez ceļamkrāna salikt akmeņus lielajos dzirnavu mūros? Viņi bija fiziski spēcīgi cilvēki. Acīmredzot, tur bija tā laimes sajūta – rezultāts ir redzams jebkam, ko dari.
Nedēļas beigās aizej uz pirti, apgulies zālē – un aizpeldi! Atslābinājums un bauda ir milzīga, nekāds alkohols nestāv klāt.
Manuprāt, cilvēces ekistences veids šodien, ir nepareizs. Novērtējiet taču roku darbu! Ko tad darīs tie seši miljardi cilvēku, kas drīz būs deviņi?
Turklāt – viens Islandes vulkāns noklepojas, un globālā ekonomika ir cauri. Ja klepus ir ilgstošs, tad ir globālā krīze. Kaut kur pasaulē kāds mirst badā, tāpēc ka nevar aiztransportēt pārtiku. Padomā, cik tas jocīgi!
Nupat jau parādās signāli – neveselīgās palmu eļļas transtaukskābju skandāls, Vācijā ievestā zarnu nūjiņa…
Varbūt tas izklausīsies pamuļķīgi, bet teorētiski tā ir: ja dzīvnieki dzīvo pārapdzīvotā teritorijā, agri vai vēlu sākas epidēmijas, slimības, vīrusi.
Par laimi, mums ir ziemas, kas izsaldē vīrusus, mums nav daudzmiljonu pilsētu, kur jāiet kaut kādā kabīnē paelpot skābekli.
Un margarīna vietā joprojām ir brīnišķīgs sviests, pat baziliku vismaz vasarā varam paši izaudzēt.
Mums, starp citu, siltumnīcā aug trīs veidu baziliks. Esmu ar draugiem par to runājis, daudzi to saprot, bet tikpat daudzi kā Maikls Džeksons saka: «Who cares about it*?» Cilvēki nav izvēlīgi, viņi ir kļuvuši pavirši pret sevi, zaudējuši dabīguma sajūtu.
Kā jau visas civilizācijas, arī šī, visticamāk, sāk izvirst. Kad mums ir bijušas šādas siltinātas mājas ar satelītantenām un citiem mūsdienu civilizācijas labumiem?
Agrāk cilvēki dzīvoja viensētās, katrs ar savu viedokli atkarībā no tā, ko viņš bija izdzīvojis. Man joprojām ir interesanti parunāties ar vecajiem vietējiem. Tā liekas – parasts lauku vecītis, bet viņam tā saprašana ir vienreizēja.
Nezinu, cik tālu te apkārt ir jāmeklē, lai atrastu kādu jaunu cilvēku. Mums jau tas dzīvi vieglāku nepadara. Ja tev ir jauni, spēcīgi kaimiņi, viņiem varbūt ir traktors, viņi var palīdzēt darbos. Pie viņiem varbūt var aizbraukt pēc piena. Mums piena nav, bet es varu piedāvāt kādu zivtiņu. Ja viensētu ir pietiekami daudz, mēs ar savu pakalpojumu klāstu varam iztikt bez superveikala.
Reāli, ja tā padomā, tādi kā mēs valstij īsti neesam vajadzīgi. Neesam labi patērētāji. Viss ir virzīts uz to, lai tu būtu klients, lai tev ir atlaižu kartīte supermārketā, kredīts bankā. Lai tavu dzīvi var prognozēt. Ja es darbojos pats, es pats taisu savai dzīvei prognozes.
Ko esi atklājis šajā ārpus sistēmas nodzīvotajā laikā?
Tā īsti jau ārpus tās nav iznācis pabūt. Tepat vien esi. Nav viegli, jo mēs sākām tukšā vietā. Nav meža, ko būtu iestādījis mans vectēvs, vai tīruma, kas būtu auglīgs, jo viņš gadiem uz tā vedis savu gotiņu mēslus. Tas ir jaunās vietas moments. Bet, acīmredzot, tas ir šim laikam raksturīgi. Visas iepriekšējās sistēmas padomju laikā sagrāva, izmainīja līdz nepazīšanai. Mūsu draugi un paziņas, kas aizgāja uz laukiem, visi ir sākuši tieši tāpat.
* Kuru gan tas uztrauc – angļu val.
5 mīļas lietas Latvijā
Latvijas zeme – meži, purvi, pļavas, tīrumi. Nekur citur tā nav tik īpaši zaļa un skaista.
Latvijas ūdeņi – strauti, upes, ezeri, jūra. Nekur citur tie nav tik dažādi: zili un brūni, dzidri un duļķaini.
Latvijas daba – dzīvnieki, putni, zivis. Nekur citur tos redzēt nesniedz tādu prieku.
Latvijas cilvēki – vai tie latgalieši, vai kurzemnieki, vai lībieši. Nekur citur tie nav tik viesmīlīgi, bramanīgi un sīksti.
Nekur citur pasaulē Latviju nevar baudīt kā mājās. Nekur citur uz pasaules tā nevar dzīvot, darboties un līksmot kā mājās…
Armands Roze
Dzimis 1969.gada 16.martā Valmierā
1987.gadā pabeidzis Kazdangas sovhoztehnikumu zivkopja ihtiologa specialitātē
1997.gadā ieguvis bioloģijas zinātņu maģistra grādu
Lasījis lekcijas un vadījis bakalaura darbus LU Bioloģijas fakultātē
Kopš 2000.gada ar sievu Ilzi Circeni saimnieko Alūksnes novadā, Pededzes pagasta Silenieku dzirnavās
Dēlam Miķelim – 6, meitām Ancei un Līvai – 9 un 13 gadi
