Andris Kadeģis
Atmiņu grāmatas Izrakteņi. Atmiņas un liecības. XX gadsimts autors ir 1933.gadā Liepājā dzimis, vēlāk trimdā nonācis dakteris, aktīvs emigrācijas latvietis. Atmiņu tēli, izraksti no dienasgrāmatas, kas vietām pārtop prozā, pat spiegu romānā. «Kasiere ar noliektu galvu klusītiņām saka: «Es nezinu, kas jūs esat, bet jums seko!!!» – tas par 1959.gada rudeni, pērkot biļeti toreizējā Drāmas teātra kasē.»
Gaujarts – Vibrācijas
Gaujarts ir viena no nedaudzajām latviešu grupām, kas ierakstus izdod bez pārspīlētām ambīcijām. Viņi ir mākslinieki ar patstāvīgi strādājošām otām – virtuves romantisma dzeju un rotaļīgo akustisko ģitāru mūziku franču akordeona melodiju apdarē. Gaujarta identitāte atrodama arī tās solista brīvdomīgajos tekstu frazējumos un nesamākslotajos koncertos.
ooo Riska robeža / Margin call
Intelektuāls trilleris par 2008.gada finanšu krīzes priekšvakaru, kas turklāt šā kraha iemeslus cenšas attēlot tik detalizēti, ka ar ekonomikas sfēru nesaistīts skatītājs var justies stāstā nedaudz pazudis. Filmas režisors Dž.S.Čeindors, kam Riska robeža ir debija, sapulcinājis lielisku aktieru ansambli. Džeremijs Aironss korporatīvā ļaundara tēlā un Kevins Speisijs neraksturīgi maigā lomā, sērodams par savu smagi slimo suni, ko Čeindors prasmīgi pataisa par brūkošās finanšu industrijas simbolu. Tiesa, ticamības pakāpi nedaudz pazemina reklāmai līdzīgā vizuālā estētika. Kino no 28.oktobra.
ooo Tintiņa piedzīvojumi: Vienradža noslēpums / The Adventures of Tintin: Secret of the Unicorn
Superstāstu meistars Stīvens Spīlbergs zina, ka idejas nav jāmeklē nekur tālu, un izvēlas ekranizēt Eiropas iemīļotā komiksu varoņa piedzīvojumus. No tā ir sanākusi asprātīga animēta action filma – grandiozi sprādzieni, episki cīniņi un 3D. Personāžiem nedaudz trūkst dzīvīguma un mīļuma. No 28.oktobra.
oo Radījums / The Thing
Šausmu filmu sižetiem nav labākas norises vietas par Antarktīdu – mūžīgā izolācija un sasalums lieliski kalpo par fonā nobēdzinātu baiļu pastiprinātāju. Par notikumiem, kuri risinājās pirms 1982.gadā uzņemtās Džona Kārpentera tāda paša nosaukuma filmas. Kā tas vairākumā gadījumu notiek – filma savu priekšteci nepārspēj, taču šausmu kino fani novērtēs – filma dara visu, lai biedētu. Kino no 28.oktobra.
Laikā / In Time
Pienācis brīdis, kad teiciens «laiks ir nauda» kļūst par zinātniskās fantastikas sižetu. Nākotnes laiku varēs piekukuļot – turīgākie dzīvos gadsimtiem, bet trūcīgo pulksteņi sāks tikšķēt pretī nāvei pēc 25 gadu sasniegšanas. Neesmu filmu redzējusi. Kino no 28.oktobra.
Ziemeļvalstu dizaineru izstādēs Rīgas mākslas telpā ir piemēri, no kā latviešiem mācīties
Dizains, nākotne! – apgalvo sarkano gludekļu izvietotāji pilsētas ielās. Whiteout1, arktiski miglainu dūmaku pūš smalkgaldnieki2. Paejam 16 soļus tuvāk, ierosina daži ap Baltijas jūru dzīvojoši mākslinieki. Viņus vieno dizains.
Dizains. Vārds, kurš manāmi liek «uzvilkties» dažam vietējam attiecīgās jomas pārzinātājam un dalībniekam. Un tam ir saprotami iemesli. No šā vārda latīņu izcelsmes līdz mūsdienu jēgas noformēšanai var teikt, ka labi dizainēt nozīmē radīt kaut ko ar mērķi, saprātu un jēgu.
Šādas kvalitātes pakaļ nemet, tā vienmēr bijusi deficīta manta. Tomēr pārāk bieži nākas sastapties ar dizainu, kura tuvinieki ir bezmērķīgums, nejaušība un primitīvisms. Un, protams, izklaide, pārsteigums un visādi citādi hepeningi3.
Ziemeļu un Baltijas valstu dizaineru izstāde 16 soļus tuvāk Rīgas Mākslas telpā uzrāda kopējo tendenci. Tajā nopietni tiek atrādītas izstrādnes mēteļu pakaramajiem, glāzītēm, krūzītēm, krēsliem, galdiem un daudziem citiem niekiem. Ceram, ka tie visi būs modē! Kāda lietuviešu māksliniece, vai nu izsmejot apmeklētājus, vai uzskatot, ka viņas uzdevums ir pēc iespējas precīzāk pārstāvēt laikmeta apjukuma tēmu, ar laminēta saplākšņa izgrieztiem vilnīšiem grib iestāstīt, ka, uz tiem skatoties, apmeklētājs momentā atskārtīs, ka ir dabas sastāvdaļa, kā rezultātā noteikti kļūs atbildīgs par to! Pure Baltic4. Kauns.
Šī izstāde ir Baltijas jūrai, tās ekoloģijai un nākotnei veltīts projekts. Tajā piedalās divi atlasīti meistari no katras Baltijas jūras valsts. Lasītājs varētu nesaprast, kāds Baltijas jūras ekoloģijai un nākotnei sakars ar mēteļu pakaramajiem un lamināta vilnīšiem. Šķiet, nekāds. Tiešām, nekāds.
Visa Rietumu kultūra ir diezgan kritiskā stāvoklī, visas mākslas. Ja tā, vai ir vērts pārdzīvot īpaši par dizaina nedienām? Ar ko tas pelnījis šādu izņēmumu? Tas jau pelna un, paredzu, pelnīs vēl daudz. Dizainam ir viena lieliska izdevība izrauties no ieilgušā apjukuma un maldīšanās stāvokļa, kurā atrodas citas laikmetīgās mākslas. Šī iespēja ir tehnoloģijas. Rietumu kultūras lepnums un spēks. Šāds atbalsts nav iedomājams vairākumā citu kultūru. Tieši gudrā un pārdomātā tehnoloģiju izmantošanā dizainam ir labas iespējas kļūt par pasaules mākslu līderi.
Šo iespēju ir uztvēruši un izmanto vairāki dizaineri, kuri nobīdīti pašā izstādes dziļumā. Angļiem ir tāds teiciens: Think globaly, act localy5. Norvēģijas, Dānijas, Somijas, Zviedrijas un Igaunijas pārstāvji ir atraduši iespējas, kā ar vietējiem, vienkāršiem, efektīviem, tehnoloģijās balstītiem risinājumiem pozitīvi ietekmēt savu piekrasti, savu jūru un, visbeidzot, arī savu pasauli. Varam apskatīt dizaina priekšmetus, kuru lietošanas sekas ir jūrai piegādāts skābeklis un kalcijs, kas nepieciešams tās cīņai ar eitrofikāciju, nevis papildināti atkritumu kalni. Vēl citas idejas: kā samazināt motorjahtu skaitu Baltijas jūrā, kā kurināt ugunskurus, neatstājot pēdas dabā, u.c.
Īpašas pieminēšanas vērta ir dāņu ceļojošā izstāde Whiteout. Skatos uz šiem 28 brīnišķīgajiem, baltajiem krēsliem un, liekas, saprotu, kāpēc un kā dāņu dizains ir kļuvis par pasaulē pazīstamu zīmolu. Viena neatkarīga galdnieku cunfte ar savu biedru gada garumā sarūpētu eksperimentālu prototipu kolekciju apceļo pasaules nozīmīgākās pilsētas. Katru gadu un mierīgi, pat nav svarīgi, vai tie kādreiz tiks ražoti! Lūk, ilgtermiņa stabilitāte. Ja mums ir vēlēšanās, lai kāds kādreiz kaut ko saprot ar jēdzienu «Latvijas dizains», tad, lūk, mūsu priekšā ir lielisks piemērs, no kā mācīties.
Vienlaikus Dekoratīvās māk-slas un dizaina muzejā notiek Rīgas starptautiskā jauno dizaineru biennāle. Izskatās, ka tās organizētājs DIC ir ieguldījis lielu darbu, lai apkopotu Latvijas dizaina un arhitektūras studentu darbus. Perfekta Latvijas izglītības kvalitātes bilde. Nākamajam izglītības un zinātnes ministram apmeklējums obligāts!
1 Whiteout (angļu val.) – laikapstākļi, kad stipra snigšana vai migla samazina redzamību tiktāl, ka, šķiet, viss ietinas baltā dūmakā
2 Cabinetmakers (angļu val.)
3 Happening (angļu val.) – notikums. Lieto, lai apzīmētu mirklīgus, izklaidējošus notikumus, ko pieprasa patērētāju sabiedrība
4 Tīrā Baltija (no angļu val.), darba nosaukums
5 Domā pasaules, rīkojies vietējā mērogā (no angļu val.)
Kinofestivālos Krievijā un Korejā apbalvojumus gūst filma par talsinieku Rūdolfu Miķelsonu (17), kurš zīmē filmas un sauc sevi par Mingu. Patlaban gan sācis filmēt ar kameru, tāpēc Andželīna Džolija pie viņa vairs «nestrādā». Arī Džodija Fostere ir «bez darba»
Pirms trim gadiem par Rūdolfu rakstīju pirmoreiz. Viņš stāstīja, ka filmas sācis zīmēt astoņu gadu vecumā pēc filmas Gredzenu pavēlnieks trešās daļas noskatīšanās. Gribēja ko līdzīgu uztaisīt pats. Atcerējās, ka mājās ir diaprojektors, ar kuru savulaik skatījies multfilmas. Palūdza vecmammai caurspīdīgo pauspapīru, sagrieza garās lentēs un ar flomāsteriem uzzīmēja filmu. Lika to diaprojektorā un rādīja. Balsi pārmainīdams, Rūdolfs ierunāja aktieru lomas. Vienā no filmām ieplestām acīm un zilganām lūpām darbojās Andželīna Džolija. Lomas bija tikušas arī Kolinam Fērtam un Džodijai Fosterei. Filmu beigās griezās titri, producenta vārds, studija. Visbiežāk filma bija «tapusi» kādā amerikāņu filmkompānijā: ja sižets bija par reliģisku tēmu, tad titri liecināja, ka filmu piedāvā Icon productions*, ja ar asu sižetu – Blood entertainment**. Ar vārdu «Ming» Rūdolfs apzīmēja sava uzvārda saīsinājumu. Kopumā viņš bija uzzīmējis vairāk nekā 100 rullīšu, tātad simt filmu, un to vērtētāji bija mamma Inese, brālis Alberts un māsa Zuzanna Rita.
Kad par Rūdolfa aizraušanos uzzināja katoļu priesteris Andrejs Mediņš, viņš aicināja savu draudzes locekli uztaisīt filmu, ko rādīt baznīcā, – par Jāzepu un viņa brāļiem. Mācītājs pēcāk stāstīja, ka Rūdolfs uzķēris neiecietību un grūto līdzāspastāvēšanu, kas atainota kristīgajā tekstā. Arī draudzei filma patika. Priesteris pasūtīja otru filmu – pēc Vecās derības sižeta no Soģu grāmatas par spēkavīru Simsonu, kurš bija sūtīts kā izraē-liešu tautas glābējs, taču novērsās no Dieva, sadraudzējās ar filistiešiem. Par to saņēma Dieva sodu.
Par neparasto zēnu ieinteresējās režisors Roberts Rubīns un, kad Rūdolfs bija 12 gadus vecs, sāka filmēt dokumentālo filmu Kā tev klājas, Rūdolf Ming? Pērn tā ieguva vairākas balvas Arsenālā, šogad Grand Prix 21.starptautiskajā dokumentālo, spēlfilmu un animācijas filmu festivālā Krievijā, ar Rubīna filmu Dienvidkorejā tika atklāts 8.starptautiskais EBS dokumentālo filmu festivāls, pati filma ieguva UNICEF balvu.
Ļoti svarīgs Rūdolfam bija pagājušais gads. Viņš pabeidza 9.klasi un uzvarēja Zelta zivtiņas konkursā talantīgiem jauniešiem, iegūstot naudas balvu. Iegādājās labu HD videokameru. Iepriekš viņš darbojās ar plaukstas lieluma kameru, ko uzdāvināja vecmāmiņa. Ar to arī tapa Zelta zivtiņas konkursa pieteikums filmai Visu vai neko. Portālā YouTube.com Rūdolfa filmas Darījums videoklips skatīts 46 000 reižu, intervija ar pašu Rūdolfu – ap 118 000.
Filmas montē Rūdolfs pats, to viņam ierādīja režisors Rubīns. Darbojas ar Mac datoru, ko uzdāvināja firma Jaunpagasts Plus. «Viņi ražo etilspirtu, etanolu. Piekritu uztaisīt dokumentālo filmu par uzņēmumu,» paskaidro Rūdolfs, kad tiekamies Forum Cinemas kafejnīcā uz sarunu. Rūdolfs ir nedaudz mainījies: garāks, mierīgāks, druscīt skumjāks. Ik pa laikam gan izpaužas savdabīgais runas veids – kurzemnieka norautās galotnes un uzsvari. Rūdolfs mēdz dubultot līdzskaņus. «Es palikšu Rīgā pie krussstmātes, un tad ieš’ pie Roberta uz studdiju parrrunāties,» saka Rūdolfs, kad beidzis sarunu pa telefonu. Zvana signāls viņam ir epizode no filmas Vella kalpi. Netipiski 17 gadus vecam cilvēkam. Viņa mīļākais koks ir pudeļkoks, augs – latvānis. Brauc ar mopēdu Rīga 13.
Esmu vīlusies, ka tu vairs nezīmē filmas uz papīra. Kas bija pēdējā?
Ienaidnieki Ziemassvētkos. Var noskatīties mājaslapā Rudolfsmings.lv. Filmu uztaisīju par godu lapas atklāšanai. Lapu izveidoja reklāmas aģentūra Mooz, bet rakstu tur pats.
Tagad filmē ar HD kameru – kas top?
Man kauns teikt. Kad intervējāt mani pirms trim gadiem, jau tad pie tās strādāju. Filmas nosaukums ir Ļaunuma atspulgs. Biju uzrakstījis scenāriju, taču izdzēsu to. Nepatika. Sāku rakstīt otru, kad biju izlasījis Laura Gundara grāmatu par dramaturģiju. Tomēr tieši filmēšanas procesā pa īstam kļūst skaidrs, kādai filmai jābūt.
Arī saturiski tā mainās?
Jā, ir atkāpes no scenārija, tomēr pats galvenais nemainās – filma stāstīs par ļaunuma atspulgu katrā no mums. Par pusaudžiem, ap kuriem veidojas sliktā aura. Pats esmu novērojis, ka, domājot sliktas domas, kļūstu riebīgs. Filmēšana ir lēna, jo grūti atrast aktierus. Kā vasara, tā negrib filmēties. Filmu esmu iecerējis grandiozu, gribu filmēt dažādās vietās, un vienam skatam vajadzēs kaut kā sarunāt policijas mašīnu.
Atkal būs asinis? Filmas Darījums reklāmas treileris ir vardarbības kalngals.
Asinis ir tikai līdzeklis. Piedeva. Manās filmās vardarbība nav galvenais. Piemēram, filmā Visu vai neko nekā tāda nav. Filma ir par meiteni, kas nezina, ko grib, un neredz savus talantus. Vienā brīdī viņa tomēr pati sāk mainīt savu dzīvi.
Tviterī tu raksti: «Un, lūk, atbildes tam, kādēļ nesapratu, kāpēc mana jaunākā filma ir tāda, kādu nevēlējos, – sausa.» Kas ir sausa filma, kā tā rodas?
Manuprāt, sausa filma rodas tad, ja scenārijā tiek pieļautas kļūdas dramaturģiskajā ziņā. Īstenībā, pārlasot to pašu dramaturģijas grāmatu, to esmu sapratis itin labi. Tā virspusēji runājot, jārada labs stāsts, no kura, noskatoties filmas veidā, skatītājs kļūst piepildīts, viņam nav jautājumu, un ir guvis kaut ko sev.
Pēdējais darbs, ko uztaisīji ar jauno kameru?
Dokumentēju savu Turcijas ceļojumu. Biju talantīgo skolēnu festivālā Alanjas kūrortā. Tie, kas turp tikām, bijām laimes luttttekļi. Pie mēra arī aizbraucām. Vajag taču pastāstīt, ko darām. Jābūt kādam aizbildinājumam, kāpēc te esam. («Šodien plūcu no koka svaigos citronus! Gluži kā Bref reklāmā!» – Rūdolfs rakstīja tviterī.)
Esi redzējis Andra Gaujas filmu Ģimenes lietas, kas arī daudz godalgota?
Treileris bija spēcīgāks par filmu. Tajā viss tika pateikts, bija sakoncentrēti spilgtākie izvilkumi. Kā lamājas, spārda un dzer.
Kā ar Gata Šmita Seržantu Lapiņu?
Ui, man nepatikās. Spiedās cauri lattttviskais. Beigas – norautas. Man patīk filmas, kur pēcāk jādomā un jāšķetina, kāpēc un kas, taču Lapiņā beigas bija tādas, ka tās nevar izdomāt. Kubriks arī mēdz noraut beigas, taču šķiet, ka filma ir pabeigta.
Nesen noskatījos Stenlija Kubrika 2001 Space Odyssey. Interesanta. Šogad arī pirmoreiz redzēju 3D. Negāja pie sirds. Nebija tik vareni, kā iedomājos. Nogura acis.
Kā tev jaunā Saeima?
(Saviebjas.) Nešķiet gudri tas, ko izdarīja Zatlers, [atlaižot Saeimu]. Saprazdams, ka, ja nu netiks par prezidentu, tiks politikā. Bet varbūt viņš tiešām gribēja padarīt Latviju labbbbāku? (Ar patētismu un uzlicis roku pie sirds.)
Par ko tu domā visvairāk?
Kā savilkt galus kopā. Daudz jāmācās, trīsreiz nedēļā ir raidījumi skolas radio, ko vadu. (Paklausieties Vimeo – Rūdolfs saka: mēs ejam gaisā ar jums. Skan Morisejs, Džoplina.) Sižetus vakaros ieskaņoju mājās, pa dienu palaižu. Vēl dziedu korī, darbojos fotopulciņā, dejoju tautasdejas, rakstu filmai scenāriju.
Klavierspēli turpini?
Pagājšgad pabeidzu. Klavieru eksāmenu noliku uz 9. Mūzikas vidusskola mani neinteresēja. Bildes un kino saista. Man patīk spēlēt, kad esmu visu iemācījies un atliek tikai uzlabot, pielabot. Ja spēlējot man norāda uz kļūdām, nevaru izturēt. Kad kļūdos, gribu izlikties, ka tomēr varēju to pats zināt. Tad kļūstu pikkkts.
Man patīk Baha prelūdijas un fūgas. Jo daudzbalsīgākas, jo vairāk patīk. Klausos arī Debisī. Komponista vieglums atspoguļojas arī skaņdarbos. Man ļooooti patīk latviešu kora mūzika, it īpaši kora Kamēr… izpildījumā. Vivaldi Četri gadalaiki, Ziema vislabāk. Šopēna klavierdarbi. Nepatīk Eiropas hiti un tāda mūzika, kas ir kā fona troksnis. Mūzikai jājūt līdzi, jābūt skanīgai. Nepatīk tāds Merilins Mensons – sakrāsojas un tā sevi reklamē. Tā ir reklāmas seja.
Ar 9.klases beigšanu arī nevarēji savilkt galus?
Pabeidzu labi. Visslikkkktāk gāja latviešu valodas eksāmenā. Nu, nevaru iemācīties salikto sakārtoto un pakārtoto teikumu struktūras! Man tas viss vienkārši sajuka putrā. Pha! Kronis visam bija zilbes un morfēmas. Tik sarrrrežģīti!
Ko darīsi, kad nākamgad kļūsi 18 gadus vecs?
Alkohols un cigaretes mani neinteresē. Tas ir bezjēdzīgi. Pasliktina dzīvi. Automašīnas arī nesaista. Gribētu studēt režiju Kultūras akadēmijā, iemācīties filmēt.
Tava vecuma cilvēki šļūkā pa Vecrīgu un dzer kafejnīcās kafiju, klabina makbukus.
Talsos arī ir, kas iet uz kafejnīcu. Izliekas par moderniem jauniešiem. Dažiem ir svarrrīgi, ko par viņiem domā, grib izskatīties līdzīgi citiem. Negrib būt dīvaini.
Bet tev taču gribas lietas, kas ir citiem, lai būtu līmenī.
Ir dažas lietas, kuras gribētu, bet, ja nav – nav. Patlaban varu atļauties to, ko vajag.
Meitenes tevi interesē?
Ne visai. Tas prasīts jau daudz un dikti. Man jau, atklāti sakot, tas viss ir līdz kaklam. (Kad skolā lika Valentīndienā zīmēt sirdi, uzzīmēja anatomisku sirdi – red.)
Filmā mācītājs stāsta, ka vajag vairāk prieka, ne šausmu. Tu saki: «Par stulbu mīlestību ne. Nepatīk mīlestība.» Bet filma taču arī top ar mīlestību – to taču tu pazīsti?
Mēdzu taisīt filmas par mīlestību, taču citādā gultnē, nevis par klasisko, pārdrāzto jēdzienu – attiecību mīlestība. Manās filmās ir mīlestības elementi, taču stāsts uz to nebāzējas. Mani nemitīgi tirda par mīlestību, ir jau līdz kaklam un lien pa muti ārā. Tas ir tik pārspēlēti un zināmi, ka man šajā lauciņā tik tiešām nebija un arī nav īsti ko darīt. Mīlestība ir sarežģīts temats, un nepietiek tikai ar pāris vācu ziepju operu noskatīšanos. Pirmkārt, to tik labi vēl nezinu, un, otrkārt, neesmu vēl tik profesionāls un meistarīgs, lai par šo tēmu runātu, un kur nu vēl taisītu filmas.
Par ko vajag taisīt filmas?
Filmās vajag runāt vispirms par tēmām, kas skar lielāko sabiedrības daļu, ir aktuālas un pietiekami spēcīgas, lai spētu uzrunāt cilvēkus. Pirms jebkuras filmas ir jāatrod kāda problēma, kuru risināt, lai filmai būtu loģika, un tas jau īstenībā var būt sasaistāms ar jebko uz šīs pasaules.
Filmā par tevi bija jautājums: kā iedomājies savu nāvi. Tu neatbildēji.
Jo nezināju. Nepatiktu mirt kā vecs vecītis mokoties, kā rāda filmās: hhhhhēē. (Notēlo aizsmakumu.) Labāk vecs un neslimojošs, un vienā mirklī.
Tev ir kaut kā žēl?
Cilvēku, kuri ir pārbagāti. Viņiem vairs nav jācenšas būt bagātiem. Līdzīgi kā bomži – necenšas. Bomži izlaidušies uz ielas, bet pārbagātie sēž savos mīkstajos krēslos un izvirtuši ēd, skatās TV. Abi ir tik slinki, ka nespēj darīt. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri grib darīt, bet nav līdzekļu. Man ir tāda kā nolemtības sajūta par pasauli. Kāpēc nevarētu pēkšņi apsssstāties? Čik, un viss. Jo ilgāk par to domāju, jo bezcerīgāk tas šķiet.
Tu kaut ko vari mainīt?
Varu. Apkārtējo vidi ar savu attieksmi. Pārējo viedoklis man ir samērā vienaldzīgs. Es domāju, kā domāju.
Nu jau lej kā no grāmatas. Kad pirmoreiz rakstīju par tevi, pēcāk pie raksta pierakstīji komentāru, apgalvojot, ka neesi tik nežēlīgs, kā aprakstīts. YouTube pie filmas video ir virkne komentāru, kur tevi apsaukā. Pasaki vēl, ka neesi lasījis.
Pff, tas ir interrrrnets! (Atmet ar roku.)
Tie ir dzīvi cilvēki, nākamie tavu filmu skatītāji.
Vēl sappprastu, ja ar roku rakstītu vēstuli atsūtītu, bet nav vērts iespringt par tiem, kas ātri un bez garumzīmēm kaut ko saraksta. Steigā.
Kas tev rada prieku?
Brīvais kritiens. Uzrāpies augstā priedē un no platformiņas sper soli, krīti, un gumija notur. Brīdis, kad krītu, ir – āāāā!
Kad ir slikti, ej uz grēksūdzi?
(Saviebjas.) Es nespēju. Man tas šķiet virspusēji. Jā, grēksūdzei ir nozīme, taču dažreiz manī pavīd doma par cilvēciskumu – vai viens cilvēks var uzklausīt otra cilvēka grēkus? Mācītājs taču tik un tā ir cilvēks.
Joprojām dodies uz baznīcu?
Jā, tikai žēl, ka vairs nav iepriekšējā mācītāja. Viņš aizgāja strādāt uz Saldu. Es katru vakaru noskaitu pātarus. Daži saka – kāda jēga iet uz baznīcu? Tad kāda jēga vispār eksistēt? Kāda jēga domāt, ka pēc mūsu dzīves nav nekā? Es dzīvoju pārliecībā, ka ir paradīze, ko Dievs apsolīja. Tad vismaz man ir ko cerēt. Ja nav paradīzes, tad man ir iemesls gribēt kļūt labākam, jo es vēl neesmu pārliecinājies par tās esamību vai neesamību, taču es noteikti ticu, ka paradīze ir!
Atšķirībā no manis, kura uzskata, ka nekādas paradīzes nav un mums viss jāizdara tagad. Man te ir tik labi, ka labāk nevar būt. Tev ir cerība, man nav.
Es arī domāju, ka šeit ir labi. Dzīvoju normāli, man viss ir labi. Es gribu nodzīvot ilgi. Un galvenais – gribu darīt to, kas man patīk. Tas arī dzīvē ir svarīgi. Piepildīt savu dzīvi. Nevis iegūt lietas, lai izskatītos labi citu acīs.
* Icon production – Ikonu producenti
** Blood entertainment – Asins izklaide
5 filmas, kas ietekmējušas Rūdi
Triloģija Gredzenu pavēlnieks man ir filmu filma. Tā iedvesmojusi un turpina iedvesmot. Patīk filmas mūzika, specefekti un tās varoņi.
Ieeja tukšumā (Enter the Void) pavērusi jaunus apvāršņus un parādījusi pavisam citādu kino. Patīk filmas vizuālais materiāls un interesantā filozofija.
Stenlija Kubrika trilleris Mirdzums (The Shining) ar Džeku Nikolsonu ir tik laba, ka patiešām spēja man uzdzīt reālus šermuļus.
Sadursme (The Crash) spēja piesaistīt uzmanību ar tēmu – rasismu. Filmā tika meistarīgi atveidota cilvēka psiholoģija un domāšana.
Dogvila. Pirmajā brīdī beigas šķiet šausmīgi nežēlīgas, taču, visu pārdomājot, nācu pie secinājuma – tas man patīk!
oooo Melanholija.Pasaules gala tēma režisoriem ir kā neizsmeļama ideju aka. Provokators Larss fon Trīrs apokalipses tēmu ietērpj vizuālā krāšņumā un globāla mēroga katastrofu nostāda blakus dziļi personiskam iekšējās pasaules sabrukumam – depresijai. Kirstena Dansta galvenajā lomā ir pārliecinoša – viņas melanholija ir baisumā līdzīga tā paša nosaukuma planētai, kas draudīgi tuvojas Zemei. Taču Šarlotes Geinsbūras transformācijas otrā plāna lomā no ārkārtīgi racionālas sievietes līdz histēriskai, izdzīvošanas instinkta pārņemtai būtnei ir daudz interesantākas. Atkailināts cilvēciskās dabas portretējums katastrofas priekšā. Jāredz! No 21.oktobra.
ooo Džonijs Anglis atgriežas / Johnny English Reborn. Apvienojiet Džeimsu Bondu un detektīvu Klūzo, pievienojiet nedaudz Mistera Bīna, un – lūk, Džonijs Anglis! Spiegu filma, kas ar veselīgu pašironiju parodē sava žanra pārspīlēto nopietnību. Netrūkst ne daudzreiz redzētu joku, ne britu melnā humora, nedz farsa. Taču savu pretenziju – būt smieklīgai – filma sasniedz godam. No 21.oktobra.
oo Nodevība / Setup. Filmu glābj ainas, kurās parādās Brūss Viliss, tikai žēl, ka kopvērtējumā to garums nepārsniedz 10 minūtes. Citādi visai monotons trilleris, kura galvenās lomas atveidotāja, repera 50 Cent sniegums ir tik «izteiksmīgs», ka visu filmas laiku viņa sejā nepakustas ne vaibsts. No 21.oktobra.
oooo Nākotne ir pagātnes tagadne. Kristas Burānes dokumentālā filma ir absolūts must see. Cilvēcisks skatījums uz dažādām pārliecībām un vērtībām, kā arī iespēja palūkoties pašiem uz sevi pirmsvēlēšanu pagātnē. No 14. līdz 24.oktobrim kinoteātrī KSuns.
Starptautiskā fotogrāfijas vasaras skola, kuras audzēkņu izstāde apskatāma Gētes institūtā, ir īpaša dzirksts, – raksturo mācībspēki Vanesa Vinšipa un Džordžs Džordžio
Satikti Kuldīgas pievārtē Pelčos lietainā augusta rītā, angļu fotogrāfi Vanesa Vinšipa un Džordžs Džordžio, cenzdamies pa īstam pamosties, nervozi aizsmēķēja – noguruši, notikumu pārsātināti. Jo iepriekšējā vakarā tikai ap plkst.23 bija beiguši savu portfolio prezentāciju Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP), līdz četriem naktī pētījuši audzēkņu bildes. ISSP dalībnieki, svaigi printētām fotogrāfijām rokās, lenca viņus arī no rīta. Dusmīgi skatījās uz žurnālisti, kas atņems pasniedzējiem laiku, kuru tie būtu veltījuši viņu darbiem. Pasaules slavu ieguvusī Vanesa katru attēlu aplūkoja ar neviltotu interesi, man atvainodamās, ka ilgi runāt nevarēs – skolnieki gaida! Džordžs piebilda, ka šovasar viņiem ir bijuši divi vienlaikus diezgan grūti paveicami uzdevumi: dalīties ar audzēkņiem amata noslēpumos un Latvijas, Islandes, Portugāles un Turcijas fotogrāfus ievirzīt projektā Vizuāli stāsti. Eiropas robežas.
Tagad Vanesa un Džordžs ik mēnesi noteiktā dienā Skype sazinās arī ar tā dalībniekiem no Latvijas – Andreju Strokinu, Reini Hofmani un Ilzi Vanagu.
Fotogrāfijas elitē
Pašlaik Vanesa Vinšipa un Džordžs Džordžio dokumentē Ameriku. Vinšipai šo iespēju deva aģentūras Magnum dibinātāja Kartjē Bresona prestižā prēmija. Vanesa un Džordžs ir vieni no «jaudīgākajiem» savas cunftes pārstāvjiem, kas jebkad viesojušies Latvijā. Vanesa – divkārtēja Pasaules preses balvas pirmās vietas un Anglijas Nacionālās portretu galerijas balvas ieguvēja, Džordža izstāde atklāta Modernās mākslas muzejā Ņujorkā. Abiem ir iznākuši vairāki fotoalbumi, abi ir kopā kopš studiju gadiem Vestminsteres Universitātē.
Ruda, ārēji trausla angliete un tumsnējs kipriešu emigrantu dēls no Londonas – viņi arī darbībā ir pretmeti. Vanesa fotografē tikai ar melnbaltu filmu, runā jūtīgā retrovalodā, Džordžs ir izteikts dokumentālists – ekspresīvu krāsu cienītājs, kas izmanto visas moderno tehnoloģiju priekšrocības. Ceļojot robežteritorijās, nemieru zonās pa priekšu gājis vitālais Džordžs, kurš bijis arī karsto punktu reportieris.
Kad lodes vairs nespindza, ielās devusies Vanesa, lai klusā balsī parunātos ar cilvēkiem, kas redzami viņas daudz izstādīto portretu sērijās.
Tā sanācis, ka ceļam uz Latviju pirmā tomēr posās Vanesa.
Kāda cita angļu fotogrāfa ieteikta, Vinšipa 2009.gadā ieradās mācīt fotointeresentus ISSP. Notikuma vieta – Ezersalas skoliņa pie Ludzas – viņas sirdī iekrita tik ļoti, ka ziemā angļu fotogrāfijas granddāma turp brauca atsevišķā ekspedīcijā: satikt audzēkņus, bērnus ar īpašām vajadzībām, kas vasarā nebija sastopami internātā. Ir izveidojusi mazu privātu albumiņu, neko publicēt gan vēl negrasās. Vanesa strādā lēni un aristokrātiski, savu laiku nemēra komerciālās kategorijās.
Pagājušogad viņa Latvijā sastādīja kompāniju vīram, par ISSP vieslektoru lūgtajam Džordžam Džordžio. Šovasar, kad fotoskolā sabija 71 entuziasts no 22 valstīm, mācībspēki bija viņi abi.
ISSP šis, sestais, ir bijis pagrieziena gads. Fotoskola iemitinājās Pelču speciālās internātpamatskolas telpās vecā Kurzemes muižas pilī. ISSP nodarbības, sākot no šīs sezonas, Latvijā notiks arī ziemā. Turklāt 12 jauniem, talantīgiem fotogrāfiem ISSP bija starta laukums robežzonu projektā.
Nokļuvuši perifērijā
Džordžs Džordžio: Kad Vanesa pirmoreiz atgriezās no Latvijas, viņa izskatījās patīkami pārsteigta. Atšķirībā no citām fotoskolām šeit organizatori atrod īpaši izolētas vietas un pārvērš tās par tādām kā vasaras nometnēm. Viss notiek intensīvi – reizēm pat pārāk.
Vanesa Vinšipa: Svarīgs aspekts – man varbūt pats galvenais – šī fotoskola, salīdzinot ar citām, nemaksā dārgi, izglītība ir pieejama jauniem cilvēkiem, kam fotogrāfija patiešām interesē, nevis tikai tiem, kas strādā labās darbavietās un ir maksātspējīgi.
Tik intensīvā situācijā automātiski izveidojas draudzība. Mentori, skolotāji no visas pasaules – tā ir viena lieta, bet otra – audzēkņu tīkls, kas turpina pastāvēt, kad skola ir beigusies. Cilvēki turpina aktīvi komunicēt Facebook.
Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka viņiem skolā ir tik ļoti paticis, ka viņi pēc gada grib atkal atgriezties, bet ir jādod iespēja arī citiem!
Liekas, ka Latvijā šī fotoskola ir kļuvusi par kustību, par organizāciju, kas pamudina pievērsties fotografēšanai.
Abi esat fotografējuši robežsituācijās – starp politiskajiem režīmiem, reliģijām, tautām. Vai tas ir jūs ievilcis arī Latvijā?
D.D. Jā, tas mums ir kaut kas pazīstams. Latvijā ir daudz «atsauču» uz padomju režīmu, līdzīgi kā Ukrainā vai Gruzijā. Austrumeiropai mūs piesaista arī cilvēku enerģija, vēlme darboties, par spīti tam, ka nav pieejamas lietas, ko mēs uzskatām par pašsaprotamām. Tā ir īpaša dzirksts, īpašs radošums.
V.V. Robežas rada dinamiku, sevišķi tas attiecināms uz mūsu jauno projektu, kas risināsies četros Eiropas nostūros. Ko nozīmē būt personai no Eiropas perifērijas? Kāda ir šāda cilvēka pozīcija pasaulē?
Pirms gada fotoskolā pirmoreiz piedalījās islandiešu fotogrāfi, ideja par robežzonu projektu dzima meitenei no turienes.
D.D. Viss notika daudz ātrāk, nekā varētu iedomāties. [ISSP organizatore] Jūlija Berkovica atrada informāciju par Eiropas Kultūras fonda piešķīrumiem. Pieteikšanās termiņš bija pēc trim nedēļām. Mēs bijām veiksmīgi.
Katram no iesaistītajiem jaunajiem fotogrāfiem tagad būs iespēja ne tikai veidot projektu savā valstī, bet arī doties uz kādu citu valsti, iepazīt to.
Dzirdēju, ka Andrejam Strokinam lielu interesi izraisīja fotoprojekts tepat Bolderājā – Rīgas daļā, kur kādreiz bija padomju militārā bāze. Laikam viņš nekad tik dziļi nebija domājis par šo robežzonu.
D.D. Visticamāk, labākie darbi taps katra projekta dalībnieka mītnes zemē – vietā, kur viņiem tomēr būs iespēja fotografēt lielāko daļu laika. Taču, dodoties uz citu zemi, viņiem darbu atvieglos «atbalsta tīkls».
Pats svarīgākais, protams, ir redzēt katra dalībnieka izaugsmi, redzēt, ko viņi dara ar «robežām». Apzināti izvēlējāmies dalībniekus, kuru fotografēšanas stils ir ļoti atšķirīgs. Tā ir arī fotografēšanas tradīciju apmaiņa.
Savu portfolio prezentācijā teicāt, ka šis patiešām ir robežlaiks. It kā pasaule ir ļoti atvērta, interneta ēra… Bet jūs cenšaties ielās fotografēt tik daudz kā nekad iepriekš, jo baidāties, ka drīz privātuma robežas tiks nospraustas stingrāk. Otra tēma ir aizvien pieaugošā migrācija.
V.V. Ne jau tikai tie, kas ierodas, ir migranti. Mēs visi kaut kādā veidā esam migranti.
Es arī esmu migrante.
D.D. Viņa no Ziemeļanglijas ir ieradusies Londonā, es esmu tur dzimis, bet mani vecāki tur ieradās no «ārpuses». Es migrācijā saskatu tikai pozitīvo – sajaukt kultūras ir ļoti interesanti.
V.V. Man liekas, ka tas ir pat nepieciešami. Piemēram, Parīzes imigrantu kopiena ir tik franciska: kā viņi ģērbjas, kā izturas!
D.D. Shēma visur ir vienāda – arī Grieķijā vēl pirms 20 gadiem nebija imigrantu, bet tagad tie veido 15-20% no iedzīvotājiem. Tāpat tas, visticamāk, notiks Austrumeiropā.
Mēs abi esam daudz laika pavadījuši Aus-trum-eiropas valstīs. Iespējams, ka esmu cilvēks, kas labi jūtas «tranzīta» zonā, jo arī Londonā esmu «tranzīta» pilsonis.
V.V. Bet mums «ieeja» tajā Eiropā, kas ir tepat blakus, bet kur nebija atļauts uzturēties, bija Albānija: valsts, kas atrodas blakus Itālijai un Grieķijai, bet par kuru neviens neko nezināja. Mākslīgas robežas! Politiskās robežas man neko nenozīmē. Ja nu vienīgi esi uz salas – tā patiešām ir īsta robeža.
D.D. Tāpēc mani ļoti fascinē Islandes dalība mūsu starpvalstu projektā. Tā ir sala tālu projām. Man par turienes iedzīvotājiem nav nekādu zināšanu, tāpat kā nebija par Latviju. It kā cilvēki Anglijā pazīst Latvijas vārdu, bet, ja iedosi viņiem karti bez nosaukumiem, viņi nezinās, kur iebakstīt ar pildspalvu.
Kas jūs visvairāk uzrunā Latvijā?
V.V. Man patīk cilvēku pieklusinātais raksturs un pieklusinātā ainava. Manuprāt, ainava ietekmē cilvēku prātus.
D.D. Ietekmē arī laikapstākļi un gaisma.
Jūs vienmēr ceļojat kopā?
V.V. Jā, protams. Amerikas ceļojumu, piemēram, plānojām 20 gadus, bet mums nekad nebija iznācis tam laika. Nu, Amerikā vienmēr kaut kas notiek, bet šis ir visīstākais brīdis.
Kultūras un izklaides notikumi
21.OKTOBRĪ. VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRĪ TRIO
Teātra Mazajā zālē Laura Gundara izrādes (viņš arī lugas autors) Trio pirmizrāde. Tā stāsta par trim latviešiem, kas nejauši sastopas kādā Briseles viesnīcā, jo viņus kopā savedis neparasts darījums – plāns nopirkt sapni. Stāsts ir gluži vai detektīvs un liks skatītājiem gan smieties, gan raudāt. Luga veltīta trim teātra aktieriem – Annai Putniņai, Tālivaldim Lasmanim un Imantam Stradam. Nākamās izrādes 22., 23.oktobrī, 4., 5., 20.novembrī. Biļetes cena Ls 7. Bilesuparadize.lv, Vdt.lv
21.OKTOBRIS. ŠIMKUS UN ŠIŠONS
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertā Lielajā ģildē plkst.19 satiksies divas spilgtas personības – pianists Vestards Šimkus un diriģents Karels Marks Šišons, koncertā skanēs Bēthovena, Rosīni un Mendelsona mūzika. Lnso.lv, Bilesuparadize.lv
26.OKTOBRIS. ARGENTĪNIEŠU TANGO ZVAIGZNE MORA GODOY
Rīgas Kongresu namā plkst.19 uzstāsies viena no spilgtākajām Argentīnas tango dejotājām Mora Godoy. Apvienojot tango tradīcijas ar klasisko baletu, Mora izveidojusi stilu, kas savieno rafinētu eleganci ar gandrīz brutālu kaislību. Salsas, mambas un rumbas ritmu pavadījumā dejotāja spēj aizraut auditoriju jebkurā kontinentā. Biļetes cena no Ls 15 līdz Ls 40. Bilesuparadize.lv
LĪDZ NOVEMBRIM. DIZAINA IZSTĀDES RĪGĀ
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā atklāta 3.Rīgas starptautiskā jauno dizaineru biennāles izstāde Dizains visiem un katram, kas notiek festivālā Dizains. Nākotne. 2011, un apskatāmi arī Sentetjēnas Mākslas un dizaina skolas absolventu darbi, kas saistīti ar Sentetjēnas – UNESCO dizaina radošās pilsētas – attīstību. Savukārt Rīgas Mākslas telpā līdz 27.novembrim var aplūkot gan dāņu dizaina krēslu izstādi Whiteout, gan Ziemeļu un Baltijas valstu dizaineru izstādi 16 soļus tuvāk. Lnmm.lv, Artspace.riga.lv
M83 – Hurry Up, We’re Dreaming
Franču smaržu labo slavu var attiecināt arī uz viņu elektronisko mūziku (Daft Punk, Phoenix, Air, Žans Mišels Žārs). Antonija Gonzalesa dienvidu spirālveida galaktikas vārdā nosauktais ansamblis, kas darbojas jau 10 gadus, ir visepiskākais no visiem. M83 pārsātināto sintezatoru mūzikā ir saklausāmas 80.gadu ietekmes un bērnības atmiņu tirdošas melodiju vītenes. Arī tekstos Gonzaless labprāt skatās uz pagātni un dziesmas raksta par sapņiem dažādās cilvēka augšanas stadijās. Dubultalbumā Hurry Up, We’re Dreaming no vienveidības viņš izvairījies ar īsiem kosmiskiem iestarpinājumiem, stīgu instrumentu aranžējumiem un bērnu balsīm.
Māra Zālīte
Izdevniecībā Liels un mazs izdots pārsteigums bērniem no «pieaugušo dzejnieces» Māras Zālītes. Bilžu autors ir Oskars Veilands-Kustikovs. Grāmatas varoņi Tango un Tūtiņa ir suņi, brālītis un māsiņa – divi bērni, tikai ar četrām kājām. Ceļojums pie krustmātes, kas cep garšīgās kotletītes, abiem negaidīti izvēršas par grūtu pārbaudījumu: vilciens aiziet, māsiņa aizbrauc un Tango vienam pašam jāatrod ceļš uz krustmātes ciemu, kura nosaukumu viņš neatceras.
