Žurnāla rubrika: Kultūra

Bilingvālā meitene

Posted on janvāris 25, 2012 by - Intervija

Rīgas Krievu teātra aktrise, pagājušās sezonas labākās jaunās skatuves mākslinieces titula ieguvēja Dana Čerņecova (26) stāsta, vai ies uz referendumu un ko vēlas sniegt sabiedrībai un arī sagaidīt no tās 

Saņemot Spēlmaņu nakts balvu, jaunā aktrise Dana Čerņecova no Rīgas Krievu teātra skatuves, kur notika ceremonija, cita starpā teica arī vārdus: «Davaitje žitj družno!» Dzīvosim draudzīgi. Viņas sacītais tobrīd bija aicinājums lieliem un maziem teātriem Latvijā veidot kopējus projektus, tiešā un pārnestā nozīmē pārkāpt ierastās robežas. Taču referenduma par otru valsts valodu kontekstā jaunās aktrises uzsaukumam saredzama dubultjēga. «Daudz esmu domājusi par šo jautājumu, man ir, ko teikt!» emocionāli atsaucās jaunā skatuves māksliniece, aicināta uz interviju. Danas skatījums sakņojas personīgajā pieredzē, kas saistīta ar viņas ģimeni. 

Vai jums vairāk ir latviešu vai krievu draugu, un vai vispār šādā veidā draugus uzlūkojat – pēc nacionalitātes?
Manā draugu un paziņu lokā vairāk ir latviešu. Mācījos ar latviešiem Kultūras akadēmijā. Biju Mihaila Gruzdova kursā, Dailes teātra 9.studijā. Sākām mācīties divdesmit viens, pabeidzām 17 cilvēki. Skaitiet – jau sešpadsmit draugi! Ar viņiem kopā studēju piecus gadus, mīlu viņus. Mēs nospēlējām trīs diplomdarba izrādes Dailes teātrī. Tur savukārt iepazinos ar Dailes teātra aktieriem. Arī ar Nacionālā teātra aktieriem man ir labas attiecības, jo studējot visu laiku esmu grozījusies teātra vidē. 

Kāpēc jūs štatā nepaņēma Dailes teātris? Neteiksit taču, ka nozīme bija valodai?
Bija gan. Piecus studiju gadus man sita ārā krievu valodas akcentu, bet valodas melodija paliek. Tomēr tas nebija galvenais arguments. Bija krīze, teātrim nebija naudas. Bija pat runas, ka varēs maksāt simt latu mēnesī četriem jaunajiem aktieriem. Ar tādiem nosacījumiem pat iesācējam negribas strādāt. Gadā pēc studijām es biju vienīgā no kursa, kuru paņēma štatā. Rīgas Krievu teātra štatā. Šis teātris gribēja, varēja un paņēma. 

Tas bija uzreiz pēc teātra remonta, vai ne? Jums, jaunai aktrisei, noteikti bija ļoti patīkami sākt strādāt jaunās telpās.
Veco teātri es kā aktrise nepiedzīvoju, biju tikai skatījusies izrādes. No aktieriem daudz dzirdu, kā šeit bijis, kā te vairs nav. No otras puses, iedomājieties, cik patīkami ir spēlēt uz skatuves grīdas, kur nav skabargu. 

Būt par aktrisi es izlēmu tieši šajā teātrī piecu gadu vecumā. Bijām ar omu uz Blaumaņa Trīnes grēkiem. Trīni spēlēja Irina Jegorova – aktrise, ar kuru tagad esam vienā grimētavā. Trīnes grēkos viņa turējās pie gultas kājas un kliedza: kipjatka ņe hvatajet, kipjatka ņe hvatajet! (Vāroša ūdens par maz – krievu val.) Atceros no izrādes tikai šo vietu. Pārtraukumā pagriezos pret omu un teicu: es arī tā gribu, būšu aktrise! 

Vai mācījāties krievu vidusskolā?
Jā. Kad man prasa, kas esmu pēc nacionalitātes, vienmēr saku – pribaltka (baltiete – krievu val.). (Smejas.) Esmu bilingvāla meitene, piedzimusi latviešu un krievu ģimenē. Mana mamma ir krieviete, vecmamma nāk no Latgales krieviem, vectēvs – no Krievijas. Tēva māte – latviete no Latgales, bet tēva tēvs ir krievs. Mācījos krievu vidusskolā Jelgavā. No manas Jelgavas 5.vidusskolas, starp citu, nāk slaveni cilvēki, piemēram, Mihails Bojarskis. 

Padomju Latviju atceraties?
Milzīgās rindas veikalos atceros. Oma veda sarkanas zeķbikses no Bulgārijas, jo Latvijā bija tikai melnas vai baltas. 

Ģimenē vairāk izjutāt krievisko vai latvisko?
Mentalitāte ļoti atšķiras. Kultūra atšķiras. Mana mamma ir latviešu valodas skolotāja krievu skolā. Oma visu mūžu nostrādājusi par kultūras namu vadītāju Jēkabpilī, Jelgavā, Rīgā. Oma ir dziļa patriote, latviete ar saknēm. Es vienmēr tiku audzināta paralēli ar latvisko un krievisko. No mammas puses, no Jelgavas vidusskolas guvu tīru emocionālu skatījumu uz lietām, dvēseliskumu, tādu – davaitje, pocelujemsja! (Sabučosimies! – krievu val.) Un arī krievu skolas disciplīnu – rovno sidetj! (Sēdēt taisni! – krievu val.) 

No omas nāca aristokrātiska piegarša. Oma ar mani runāja tikai latviski no trīs gadu vecuma. Ja teicu krieviski, atbildēja: nesaprotu! Man nācās teikt: oma, ustroitje menja, požalujsta, teātra pulciņā! (Lūdzu, iekārtojiet mani teātra pulciņā – krievu val.) Oma mācīja, kā jāuzvedas sabiedrībā, vadāja uz teātri, operu. Kad braucām garām Mārtiņa kapiem, viņa vienmēr pārprasīja: «Dana, vai zini, kas šeit apglabāts? Komponists Emīls Dārziņš. Atkārto!» Kad skolā bija brīvlaiks, vecāki no Jelgavas mani deportēja uz Rīgu. Tad mēs abas ar omu pa teātriem! Kad mamma mani sēdināja vilcienā, raudāju – negribu uz Rīgu! Kad bija jābrauc atpakaļ, atkal raudāju – negribu uz Jelgavu! Tās bija divas dažādas dzīves, ko es kā bērns dzīvoju. Ja salīdzinu ar saviem krievu laukiem, no kuriem nāk mamma, tur viss ar krievu tradīcijām. Baņja, zirgi, visi skrien tuda-sjuda. (Pirts, skraida šurpu turpu – krievu val.) 

Kādi aizkariņi pie loga?
Mirdzoši balti, ar izšūtām puķītēm. Un humors tur labs, veselīgs. Manos latviešu laukos Līvānos, kur kādreiz bijušas omas mājas, – tur Līgo vakaru svinam. Pagalmā uzklāts galds, dziedam līgo dziesmas, visas radinieces skaistām balsīm. Lecam pāri ugunskuram, ēdam šašliku, ejam meklēt papardes ziedu. Lūk, tā… Latviešu Ziemassvētkos oma eglītes zarā, kas ielikts lielā māla vāzē, vienmēr sprauž svecītes. Tikai svecītes, bez rotājumiem. Ir dāvanas, skan mūzika – Džo Dasēns vai kaut kas no klasikas, mēs sēžam. A mājās bērnībā Jaunajā gadā! Vienmēr eglīte, girljandi, hlopuški! (Rotājumu virtenes, plaukšķenes – krievu val.) Latviskais un krieviskais man iemācīja mīlēt visu, cienīt visu. Esmu pateicīga liktenim, ka piedzimu šādā ģimenē. 

Vai krieviskums un latviskums jūsos labi sadzīvo, vai tomēr mēdz būt iekšēji konflikti?
Kad esmu latviešu vidū, jūtu, ka atšķiros. Latvieši daudz runā, bet maz dara. Kompānijā vienmēr esmu tā, kura saka: pietiek muldēt, ejam darīt! Parasti latviešu tikšanās beidzas ar «nu, satiekamies atkal pēc nedēļas»! Kādas nedēļas?! Darām uzreiz! Vienkārši dari, un tev sanāks! Latviešiem ir tas lēnīgums. 

Man vienmēr ir konflikti, ja cilvēks acīs nepasaka, bet aiz muguras čukst. Es parasti abām pusēm pasaku visu sejā. Ņemiet taču un nokārtojiet to, kas sāp! Vaigi tad parasti abām pusēm sarkani. Liekulība ir vienīgā īpašība, kas mani var nokaitināt. Liekulība apēd cilvēku un visu skaisto. 

Kāpēc latvietis nepasaka acīs?
Es negribu vērtēt, man ir tikai 26 gadi. Neesmu vēl nodzīvojusi garu mūžu, lai teiktu – latvieši tādi, krievi šitādi. Manuprāt, vairāk nekā gēni cilvēku ietekmē audzināšana, bērnības vide. Mēs esam tādi, ar kādiem cilvēkiem kopā uzaugam. 

Un kā jūtaties krievu vidē?
(Smejas.) Rīgas Krievu teātrī esmu otro gadu, un sākums man bija grūts. Daļa aktieru šeit ir no Krievijas. Īstie krievi, tā teikt, no Maskavas, Pēterburgas, Petrozavodskas. Atšķirība ir milzīga. Starp krieviem savā teātrī esmu tā, kas klusē un vienkārši dara. 

Kā latviete vienkārši klusējat?
Nē, ne tā, ka kaut ko acīs nepateiktu. Ja visi sēž pie galda un (atdarina skaļu, emocionālu diskusiju) – la, la, la! -, es nejaucos. Vienkārši baudu to krievisko ugunīgumu. Tad saku: nomierinājāties? Tagad es pateikšu, ko domāju. 

Kam vieglāk dzīvot ar savu temperamentu – latviešiem vai krieviem?
Ar šito te (attēlo piesardzīgumu, pieglaimošanos) laimīgs cilvēks laikam nevar būt. Cilvēkam dzīvē vispār tikai trīs svarīgi pieturas punkti: kur esi dzimis, kas tevi audzinājis un ko esi apprecējis. Cilvēks ir laimīgs, ja viņš uzdrošinās būt tāds, kāds ir. Vot, tas man liekas atslēgas vārds: nebaidīties no sevis. Reizēm liekas – cilvēki uzskata par pārāk smagu nastu atšķirties, pavirzīt uz priekšu pasauli no savas savdabīgās puses. Vieglāk siltumā, kopā ar visiem un nebāzt galvu ārā. 

Vai iesit uz referendumu?
Nē. Man ir ļoti sāpīgi noskatīties uz to, kas tagad notiek. Manas omas ģimene, tāpat kā daudzas latviešu ģimenes, ir izgājusi Sibīriju. Oma redzēja, kā viņas mamma pavadīja tēvu uz Sibīriju – atnāca divi krievu zaldāti, omas mamma apsēdināja viņus pie galda, iedeva tēju, sakārtoja opim līdzi mantas un atdeva viņu zaldātiem. Vienu omas brālēnu kara laikā aizsūtīja uz krievu fronti, otru – uz vācu fronti. Viņi šāva viens uz otru. Vai brālis gribēja uz brāli šaut? 

Un tad savā krievu skolas vidē dzirdēju: gansi latiši! (Latviešu fašisti – krievu val.) Latviešu vidē dzirdēju: ko tie krievi te dzīvo, lai vācas uz savu Krieviju! Tad es domāju: vai mums ir tiesības vainot citam citu? 13-14 gadus veciem smurguļiem tiek sastāstīts kaut kas un dota iespēja spriest tiesu. Vai tas nav absurds? Cilvēki, kuri izgāja karu, zaudēja tuviniekus, cieta badu, nav naidnieki viens otram. Manas omas vīrs ir krievs, draugi ir krievi. Tā paaudze, kura saskārās ar kara traģēdiju, tagad klusē. Nekašķējas. Kādas tiesības mums, jaunajiem, tagad kurināt naidu? 

Kuri tad kurina naidu?
Es neesmu stipra politikā, bet ažiotāžu jūtu. Tas, ka krievi neprot latviešu valodu, ir pilnīgs mīts. Manā paaudzē nezinu nevienu krievu, kurš nemāk latviski. Runā, raksta latviski, draudzējas ar latviešiem. Gudrs cilvēks mācās visu – krievu, latviešu, angļu, vācu, spāņu valodu. Zina, ka valodas ir atslēga uz pasauli. Nesaprotu, kāpēc latviešu skolās jautājums tiek virzīts tā: krievu valoda slikta, nemācies! Tas ir līdzīgi kā PSRS laikos, kad angļu valoda skolās tika pasniegta tādā līmenī, lai ārzemēs cilvēki nespētu neko saprast. Tas ir nelietīgi – zināšanas ierobežot politiskas ažiotāžas dēļ. 

Kāpēc krievi 9.maijā pulcējas pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā?
Pārāk maz laika pagājis, nav pat simt gadu. Vecākās paaudzes cilvēki, kuri iet pie tā pieminekļa, neiet strīdēties ar Latvijas valsti. Viņi iet nolikt ziedus par savu draugu vai brāli, kas karā krita. Iet satikt tos, ar kuriem cīnījās plecu pie pleca. Bet mūsu dārgie politiķi un cilvēki, kuriem ir talants to visu politizēt, atnāk un – aiziet! Ir jaunieši ar plakātiem, krievu radikāļi, latviešu radikāļi. Mākslīgi uzpūsts konflikts. Ir kāds trešais spēks, kam tas izdevīgi, kas saaģitē. 

Jūsu paziņas iet ar plakātiem pie pieminekļiem?
Neiet. Esmu pārliecināta, ka izglītoti, gudri cilvēki saprot, kas notiek. Ļoti daudzi jauni cilvēki iet for fun. (Izklaidējoties – angļu val.). Vajag tikai kādu, kas sakūda. 

Vai jūs gribētu, lai uzraksti ielās ir gan latviešu, gan krievu valodā?
Latvijā nav vajadzīga otra valsts valoda. Normāli inteliģenti cilvēki, kuri spēj attīstīties un grib dzīvot Latvijā, zina latviešu valodu, un tā viņiem nav nekāda problēma. Viņiem nevajag referendumu. Viņiem nevajag māk-slīgo konfliktu starp latviešiem un krieviem. Cieņa ir galvenais. Inteliģentam cilvēkam ir cieņa pret jebkuru nāciju, tās valodu. 

Vai mākslas vidē jūtat, ka nacionalitāte tiek uzsvērta?
Uzsver gan, jo krievu un latviešu estētika atšķiras. Teātris, kultūra, skaistā uztvere atšķiras. Tagad Rīgas Krievu teātris mēģina sadraudzēties ar citiem teātriem, jo ilgus gadus bijām atstumtie. Teātra vidē nezina, kas pie mums notiek. Nonsenss! Nesen aicinājām visus teātrus piedalīties Jaunā gada svinībās. Ļoti pozitīvi reaģēja. Valmieras un Jaunajam Rīgas teātrim tajā dienā bija pirmizrādes – netika, bet Dailes, Nacionālais un Leļļu teātris bija klāt. Sanāca brīnišķīgs vakars līdz pussešiem no rīta! Man bija ļoti interesanti dzirdēt atsauksmes gan no krievu teātra, gan no latviešu teātriem. 

Nu, izstāstiet!
Ballītē uzstājās Rīgas Krievu teātris – dziesmas, dejas! Uzstājās Dailes teātris – ar mīmu šovu. Ko pēc tam teica krievi? O bože, kak krasivo… Nam nado poučitsja, sļedujuščij raz nam vot tak nado – spokoino. (Ak, Dievs, cik skaisti… Mums jāpamācās, nākamreiz vajag, lūk, tā – mierīgi uztaisīt – krievu val.) Ko teica latvieši? Kā jau pie krieviem esot bijis. Nu, vipjem! Nu, pocelujemsja! Ot vsei duši! (Iedzersim, sabučosimies, no sirds – krievu val.) Tik mīļi un forši viss bija. Burvība rodas no tā, ka cilvēki papildina cits citu. Māksla jau arī tā rodas – kad ir iespēja iedvesmoties. Ja seši teātri cīnās par valsts budžeta līdzekļiem un uztraucas, lai tikai otrs nebūtu labāks, tajā pašā laikā pats nekļūstot labāks, nekas nevar sanākt. 

Kas Rīgas Krievu teātrī ir labs, ko varat ieteikt?
Šosezon – trīs brīnišķīgas izrādes, pat četras! Mazajā zālē režisora Elmāra Seņkova Graņonka. Par alkoholu. Sanāca kopā jaunie krievu aktieri – tie, kuri mūsu teātrī ir no Krievijas – Aleksandrs Maļikovs un Aleksejs Korgins. Viņi nepazina Seņkovu, bet no studiju laika viņu pazinu es. Sākumā visiem bija skepse. Bet turpinājām strādāt, un man bija bauda skatīties, kas notika: kā Saša un Ļoša ņēma no Elmāra, no latviešu domāšanas un mainījās kā aktieri, ar citu piesātinājumu. Un Elmārs ņēma no viņiem. Neparasta sintēze! Kolosāla izrāde! (Par šo izrādi Dana saņēma balvu kā 2011.gada labākā jaunā skatuves māksliniece – red.) 

Vēl mūsu teātrī šosezon Ineses Pudžas Ziema un Mihaila Gruzdova Labās asinis – šo lugu mūsu teātrim sarakstīja Inga Ābele. Par latviešu laukiem. Vienpadsmit krievu aktieri uz skatuves kanonā dzied 12 latviešu dziesmas, komponists Juris Vaivods tām sarakstīja pavadījumu. Pirmizrādes dienā Jurim bija otra pirmizrāde Dailes teātrī, bet viņš speciāli atskrēja pie mums uz mazo banketiņu, lai nodotu katram dāvaniņu. Tas bija ļoti patīkami. 

Man ļoti gribas, lai kritiķi nāk uz šo izrādi. Domāju, ka viņi spēs novērtēt ne tik daudz kompozīciju, bet aktieru spēju saprast un dzīvot. Izrādes scenogrāfs ir Mārtiņš Vilkārsis, tērpu māksliniece Ieva Kauliņa, kustību konsultante Inga Raudinga. Lūk, mūsu teātrī ienāca astoņi latvieši, un divus mēnešus strādājām. Braucām uz Āraišu dzirnavām, runājām ar cilvēkiem. Katrs aktieris tā mainījās. Tik daudz saprata par latviešu kultūru, mentalitāti. Asarām acīs sēdēja kulisēs. Izrāde ir par latviešu paaudzi, kas piedzīvoja Sibīriju, un par paaudzēm, kas dzīvo tagad pēc viņiem. 

Par ko aktieri raudāja?
Par cilvēcību, ko nevar sadalīt mentalitātēs. Es šajā izrādē spēlēju Gloriju – 94 gadus vecu sievieti, kura izgājusi Sibīriju, viņa nomira dienu pirms pirmizrādes. Katru reizi pirms izrādes sākuma, kad priekškars vēl ciet, mēs, kas spēlējam izrādē, cits citam sakām: par tiem, kas dzīvoja dēļ mums! Cik katram cilvēkam atvēlēts dzīvot? Visu laiku kaut ko dalīt, karot… Vai tiešām ir vērts tam tērēt laiku?

5 mīļākās rokdziesmas
Mašina Vremeņi dziesma Odnaždi mir progņotsa pod nas. Dziesmas vārdos ieliktā jēga, instrumentālais un vokālais izpildījums. Man ir līdzīgs dzīves uztveres modelis.
Metallica dziesma Nothing Else Matters. Lidoju līdzi… Nekam nav nozīmes, tikai dzīvot! Rodas pārliecība par to, ka sadzīve ir sīkums, galvenais ir just, saprast, mīlēt un ticēt.
Scorpions dziesma Wind of Change. Te būtisku lomu spēlē bērnības atmiņas, dziesma ir atmiņā no skolas laikiem.
Bi2&Brainstorm dziesma Skoļzkije uļici. Ļoti patīk abu grupu izpildījums un vokālais sniegums. Gribas enerģētiski izlādēties, dziedot līdzi (dažreiz pat ākstoties!).
Nightwish dziesma Sleeping Sun. Īpašs gadījums. Šo dziesmu es pati dziedu (ir pat ieraksts) savam mīļotajam, jo tā ir viena no viņa mīļākajām dziesmām.
Bet pāri visām dziesmām uz pasaules ir krievu romance Vam 19 ļet Dailes teātra aktiera Kristapa Rasima izpildījumā. Reiz jau Kristaps to veltījis man 25 gadu jubilejā (pats spēlēja ģitāru un dziedāja). Ir apsolījies izpildīt manās kāzās.

Dana Čerņecova
Dzimusi 1985.gada 11.maijā
Absolvējusi Kultūras akadēmijas Aktiermākslas fakultāti, šajā augstskolā ieguvusi arī maģistra grādu kultūras menedžmentā
Par lomām Rīgas Krievu teātra izrādēs Graņonka un Ziema saņēmusi 2010./2011.gada sezonas Teātra balvu kā gada jaunā skatuves māksliniece
Viena no Skatuves mākslas producentu fonda izveidotājām
2011.gadā tapušā eksperimentālā projekta – izrādes Andrejsalā Heda – producente (pēc Ibsena traģēdijas Heda Gablere motīviem, režisori Elmārs Seņkovs un Jurijs Djakonovs, scenogrāfs Reinis Dzudzillo)

Jaunākās filmas

Posted on janvāris 18, 2012 by - Kino

 

ooo Marta īdas. Džordža Klūnija uzņemtā filma vairāk ir stāsts par cilvēku morāli, nekā par politiku. Centrā – vēlēšanu kampaņas darbonis, kurš saskāries ar dilemmu – palikt pie drauga zaudētāja, vai sadarboties ar uzvarētāju no pretējās nometnes. Varas spēlītes tiek atainotas interesanti, taču brīžam bez nepieciešamās intensitātes un azarta. Noskatoties filmu, tā arī nekļūst skaidrs, ko Klūnijs ar šo darbu mēģinājis pateikt, jo tas, ka politiķi mēdz melot, bet cilvēki, rīkojoties savās interesēs, piekrāpt citus, ir zināms, arī Marta īdas neskatoties. Kino no 20.janvāra.

oooo Koriolāns. It kā zēnišķā ambīcija – paspēlēt kariņu  – cienījamā aktiera Reifa Fainsa rokās pārtop labā kino ar spēcīgu literāro bāzi – tā pamatā Šekspīra luga Koriolāns par nežēlastībā kritušu romiešu ģenerāli. Režijā debitējušais Fainss bez grūtībām pārceļ notikumus uz mūsdienām, Romu nomainot ar Belgradu, turklāt šajā vidē integrējot autentiskos Šekspīra tekstus. It kā nesavienojamas matērijas apvienojusī filmas balstās uz lielisku aktieru darbu, kurā izceļas pats Fainss un leģenda Vanesa Redgreiva. No 20.janvāra.

ooo Kara zirgs. Bezgala episka, bet reizē naiva un patosa pilna, filma Kara zirgs noskaņās vairāk līdzinās Holivudas zelta laikmeta kino (20.—60.gadi), nevis mūsdienu ražojumiem. Tikai Stīvens Spīlbergs var atļauties uzņemt un miljonu masām pārdot filmu, kura pilna vienkāršu sajūtu – ēsmas, uz kuras 21.gs. kritiskais skatītājs it kā vairs neuzķeras. Tiesa, ja izdodas līdzpārdzīvot kara šķirtajai zirga un zēna draudzībai, šīs sajūtas viegli nomāc Spīlberga manipulatīvā režija, kuras spēcīgie ieroči ir mūzika un kadrējumi. No 20.janvāra.

Atliktais starts

Posted on janvāris 18, 2012 by - Notikums

Jau februārī Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs durvis slēgs vismaz uz diviem gadiem, taču skaidrības par rekonstrukcijas veicējiem joprojām nav 

Vēl pēdējo mēnesi Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja galvenā ēka strādā ierastā grafikā. Vismaz ārēji nekas neliecina par vērienīgajām pārmaiņām, taču aizkulisēs jau virmo jurģu noskaņas. Muzejs iegādājies 260 milzīgus baltas plēves ruļļus, kuros iepakot vairāk nekā 5000 gleznu lielo kolekciju, viena no pastāvīgās ekspozīcijas zālēm jau slēgta – tur nolikti iepakojuma ruļļi un kartona kastes, kurās jāsatilpina gan nelieli mākslas priekšmeti, gan apmēram 20 tūkstoši bibliotēkas grāmatu. «Uz čemodāniem» – tā var raksturot muzeja darbinieku šābrīža sajūtu, jo katra no darbiniecēm zina, ka turpmākos mēnešus ik dienu nāksies rūpīgi iesaiņot un izsaiņot desmitiem gleznu, kuru vēsturiskie rāmji ir ļoti trausli, būs jārūpējas par muzeja mēbeļu un porcelāna kolekcijas saudzīgu pārvietošanu un jāuzrauga, lai jurģos nesajauktu muzeja krājumos esošo teju 10 000 lielo grafikas darbu kolekciju. Muzeja kolekcijas pārvešana uz jaunām telpām varētu prasīt trīs mēnešus. 

Kravājot mantas, cilvēki parasti zina, kurp pārcelsies, taču muzeja darbinieki pagaidām slīgst mulsinošā neziņā. Vēl nav zināms, uz kurieni pārvedīs mākslas darbus, kur ierīkos restauratoru darbnīcu un kur varēs novietot skulptūras un bibliotēku. Muzejam vajadzīgas vismaz 1000 kvadrātmetru lielas telpas, kas aprīkotas ar speciālu gaisa ventilācijas sistēmu un apsardzi. Turklāt telpās jāizvieto īpaši, gleznu glabāšanai piemēroti stendi. «Kolekcijas darbiem jābūt pieejamiem, lai ar tiem var strādāt, var veidot izstādes un topošo ekspozīciju jaunatvērtajam muzejam. Pretējā gadījumā tā būs mirusi kolekcija,» saka muzeja direktore Māra Lāce. Spriedzi vairo arī tas, ka Kultūras ministrija vēl pat nav atvēlējusi līdzekļus pagaidu telpu nomai. «Kad telpas būs izvēlētas, lemsim par naudas piešķiršanu,» saka ministrijas preses sekretāre Elīna Bīviņa. Taču telpas nevarot izvēlēties pirms nav zināms precīzs datums, no kura muzejā mākslas darbus nomainīs celtniecības spaiņi. Arī te pilnīgas skaidrības vēl nav, taču muzejs ir sācis apzināt iespējas kolekcijas pagaidu izvietošanai. 

Telpu nomai trūkstošā nauda ir mazākā no problēmām, kas saistītas ar finansēm. Daudz nopietnāks ir jautājums – kurš un cik lielā apjomā finansēs muzeja rekonstrukcijas un restaurācijas darbus, jo ēka pieder Rīgas pilsētai, bet muzejs – valstij. 

Gan Rīgas mērs Nils Ušakovs, gan pilsētas Īpašuma departaments sarunās par remontdarbu finansēšanas modeli ielaižas nelabprāt – tikai tad, kad apstiprinās tehnisko projektu, varēšot zināt, cik darbi izmaksās. Šobrīd projekta aptuvenās izmaksas sasniedz jau 17 miljonus latu. No tiem 1,2 miljoni ir Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējums. Tam kā līdzdalības finansējumu Rīgas dome iepriekš bija piesķīrusi 180 000 latu, kas saskaņā ar sākotnējo līgumu par muzeja rekonstrukciju veido 15% no projekta izmaksām. Tā kā izmaksas ir reizes desmit lielākas, jau tuvākajā laikā pilsētas Finanšu un administratīvo lietu komiteja vērtēs, vai galvaspilsētas līdzfinansējums varētu tikt palielināts līdz 50% no projekta izmaksām un vai pilsēta, tik strauji palielinot līdzmaksājamās summas, nebankrotēs. Par valsts līdzdalību varētu tikt runāts, kad apstiprinās tehnisko projektu un darbu tāmi. 

Tāpat vēl nav zināms, kurš muzeju remontēs, rekonstruēs un restaurēs. Konkursu darbu veikšanai Rīgas domes īpašuma departaments plāno izsludināt marta sākumā, turpmāko divu mēnešu laikā būvnieki gatavos priekšlikumus, bet pēc tam tos mēnesi vētīs konkursa komisija. Ja rezultātus neviens neapstrīdēs, var cerēt, ka līgumu ar būvniekiem noslēgs ap Jāņiem, bet jūnija beigās vēsturiskajā, ne reizi vēl neremontētajā 1905.gadā celtajā ēkā ienāks celtnieki. 

2010.gadā, kad Rīgas dome izsludināja metu konkursu muzeja ēkas rekonstrukcijai, plānoja, ka jaunajā veidolā muzejs durvis vērs 2014.gada sākumā, kad Rīga būs Eiropas Kultūras galvaspilsēta. Šobrīd šķiet – visoptimistiskākajā scenārijā Nacionālais mākslas muzejs kultūras galvaspilsētā būs pieejams labi ja gada pēdējos mēnešos. Un arī tikai tad, ja celtniecības darbi patiesi ritēs «kā pa diedziņu». Ušakovs nenoliedz, ka muzeja atvēršana laikā, kad Rīgai būs pievērstas kultūrvēsturiskajos pieminekļos un mākslas vērtībās ieinteresēto tūristu acis, «būtu svarīga», taču viņš nesteidz solīt, ka naudas rekonstrukcijai būs gana, un arī nesola, ka ar būvniekiem slēdzamajos līgumos iestrādās stingras soda sankcijas gadījumā, ja darbi aizkavējas. Taču Ušakovs atgādina par pilsētas «labo gribu un prioritātēm», jo pilsēta valstij piederošā muzeja dēļ «ir atteikusies no vairākiem citiem projektiem». 

Kamēr Rīga un ministrija vēl strīdas, ir vērts iztēlē uzburt lietuviešu arhitektu biroja Process Ofice pārveidotā muzeja aprises. Projekts veidots ar cieņu un pietāti pret pagājušā gadsimta sākumā muzeja toreizējā direktora, vācu arhitekta un mākslas vēsturnieka Vilhlema Neimaņa projektēto ēku. Ir saglabātas gan majestātiskās centrālās kāpnes, gan telpu plānojums. Rekonstrukcijas lielākais jaunums – trīs plašas izstāžu zāles muzeja pagrabstāvā, kuras no krātuves telpām atdalīs tikai stikla siena, tā ļaujot apmeklētājam ieskatīties iepriekš neatklātās muzeja aizkulisēs. Muzeja administrācijas telpas pirmajā stāvā nomainīs plašs mākslas muzeja veikals un kafejnīca ar terases skatu uz parku, bet stāvus savienos mūsdienīgs lifts, kas ēkā brīvi ļaus pārvietoties gan cilvēkiem ratiņkrēslā, gan māmiņām ar bērnu ratiem. Arī tualetes un ģērbtuves, kuras no parādes foajē pārcelsies uz rekonstruēto pirmo stāvu, beidzot iegūs mūsdienu ēkām atbilstošu skatu. 

Lai atklātu ēkas kupola monumentālās konstrukcijas, zem tām plānots iekārtot izstāžu zāli, bet apmeklētājiem atvērtās jumta terases ļaus skatīt savdabīgu Rīgas panorāmu. Lietuviešu zīmētā vēsturisko un moderno vērtību mijiedarbība ļauj cerēt, ka beidzot arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs spēs atplaukt pelnītā krāšņumā. Piepildīties varētu arī Vilhelma Purvīša 30.gados izlolotais sapnis par visaptverošu augstākās raudzes latviešu tēlotājmākslas kolekciju tai atbilstošās telpās un noskaņā. Toreiz, vadot muzeju, Purvītis izveidoja vairāk nekā 600 darbu kolekciju, kas aizvadīto gadu laikā papildināta ar unikāliem eksponātiem un sen kā pelnījusi saņemt rīdzinieku un ekskursantu nedalītu uzmanību tiem atbilstošās telpās.

Pārvākšanās un rekonstrukcija
Mākslas priekšmetu iepakošanai nopirkti 260 ruļļi plēves
Divas telpas apmēram 30 kvadrātmetru platībā pašlaik ir pilnas ar iepakojuma kastēm
Ir jāpārvieto 5000 gleznu no noliktavām un 600 gleznu no pastāvīgās ekspozīcijas, kā arī  10 000 grafikas
Daudzas granīta skulptūras ir ļoti smagas, piemēram, kad uz citu izstādes vietu ceļoja Teodora Zaļkalna Cūka, lai to nonestu no augšstāva, vajadzēja 4 stundas
Rekonstrukcija izmaksās apmēram 17 miljonus latu
Muzeju plānots atkal atvērt 2014.gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta
Parka pusē būs jaunas pagrabstāva telpas: 3 izstāžu zāles un glabātava ar stikla sienu, lai apmeklētāji redz gleznu uzglabāšanu. Savukārt izstāžu zālē notiekošo varēs redzēt no augšas, caur padziļinājumu pagalmā
Uz muzeja jumta būs terases abās pusēs

Kalendārs

Posted on janvāris 18, 2012 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


25.JANVĀRIS. PIRMĀ GRĒKA LĪCIS DAILES TEĀTRĪ
Teātra Kamerzālē aktieri režisora Kārļa Auškāpa vadībā pēc Ērika Hānberga stāstu motīviem iestudējuši «kāzu reportāžu 8 epizodēs», kas vēstīs par kādu lauku nostūri, kur vairs nav palicis daudz cilvēku, bet no veciem ļaudīm jaunais pāris tomēr sanāk. Izrādē sapulcināti Dailes teātra vecākās paaudzes aktieru labākie spēki – Leons Krivāns, Ilze Vazdika, Lidija Pupure, Juris Strenga, Olga Dreģe, Gunārs Placēns, Venta Vecumniece un Aivars Siliņš. Biļetes cena Ls 10. Dailesteatris.lv, Bilesuparadize.lv 

20.JANVĀRIS. LATVIEŠU SIMFONISKĀS MŪZIKAS LIELKONCERTS
Lielajā ģildē plkst.19.30 sāksies ikgadējais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts. Tajā piedalīsies pieci Latvijas profesionālie orķestri (pirmo reizi uzstāsies arī pūtēju orķestris Rīga ar Andra Dzenīša opusa Drone atskaņojumu) un tiks izpildīti vairāki pirmatskaņojumi – Kristapa Pētersona Klarnetes koncerts Ligeija, Ilonas Breģes Trešais Rīgas koncerts un Imanta Kalniņa svīta Rotāju, dancoju, kas pirmo reizi skanēs simfoniskā orķestra izvērsumā. Biļetes cena Ls 5-20. Bilesuparadize.lv


NO 19.JANVĀRA. RĪGAS GALERIJĀ EVELĪNAS DEIČMANES IZSTĀDE
Mākslinieces Evelīnas Deičmanes izstādi Melnās pasakas veido fotogrāfiju sērija, kuras pamatā ir pasakas par cilvēka izturēšanos. To izraisa brīnumi, mistērijas vai slepenas norises, kas var notikt tikai privātā telpā un kuras nevar izskaidrot jebkurš. Mākslinieces stāstos cilvēks pārvēršas par dzīvnieku un apkārtne – par mežu. Riga-gallery.com


21.JANVĀRĪ. MUZIKĀLĀS BANKAS APBALVOŠANAS CEREMONIJA
Latvijas radio 2 aptaujā Muzikālā banka katru gadu tiek noskaidrotas aizvadītā gada vērtīgākās dziesmas, un 21.janvārī plkst.19 Olimpiskajā centrā Ventspils vai sēžot mājās pie televizora varēs redzēt, kuras tās ir. Koncertā piedalīsies populāri Latvijas popmūzikas un rokmūzikas izpildītāji un grupas. Biļetes cena Ls 5-10. Muzikalabanka.lv 

Romantiskā sadarbība

Posted on janvāris 18, 2012 by - Albums

Kathleen Edwards – Voyageur

Par kanādiešu dziedātāju Ketlīnu Edvardsu iepriekš bija dzirdējis retais, taču sadarbība ar Bon Iver jeb Džastinu Vernonu (abiem tagad ir arī romantiskas attiecības) visu ir mainījusi. Voyageur ir Ketlīnas ceturtais ieraksts, kura vadmotīvs bija pārdzīvotās emocijas pēc iepriekšējās laulības šķiršanas. Tās pasniegtas ekspresīvās folk-rock kompozīcijās un glāstošās trīsdesmitgadnieku kantri balādēs, kurām Vernons pievienojis savu dzidro, bet ledaino skanējuma membrānu, kas atnesusi vairākas Grammy nominācijas. Rezultāts ir pirmais vērā ņemamais mūzikas ieraksts 2012.gadā.

Kurzeme francūža acīm

Posted on janvāris 18, 2012 by - Grāmata

Žans Pols Kofmans

Franču žurnālists un rakstnieks uzrakstījis aizraujošu grāmatu par mūsu pašu Kurzemi – vērīgu un, atvainojiet, mīlestības pilnu skatījumu uz pazīstamām vietām, vēstures notikumiem un ļaudīm ar «citām acīm». Interesanti, ka daži vērojumi sakrīt arī ar maniem latvieša iespaidiem – Kofmans raksta, ka Kurzemes ainavā nav harmonijas, un tā ir īpatnība, ko jau labu laiku uzskatu par galveno Latvijas ainavas pievilcības noslēpumu.

Osedžas «laimīgā» zeme

Posted on janvāris 18, 2012 by - Recenzija

Nacionālā teātra izrāde stāsta par to, kā pietrūkst, lai ģimenē būtu labi 

Noskatījos izrādes Osedžas zeme ģenerālmēģinājumu, un, šķiet, mums būs vajadzīgs psihoterapeita vai psihiatra viedoklis! Kas ar viņiem tur notiek? Kā tas ir saistīts ar Latvijas iedzīvotājiem? – teica Ir redaktore Dace Smildziņa un uzaicināja mani uz pirmizrādi. Nav brīnums, ka sajutu Daces apjukumu, jo tieši apjukums valdīja kaut kur dziļi fonā dažādajās Vestonu saimes izdarībās izrādē. Apjukušas dvēseles, kas kustas no notikuma uz notikumu, no kļūdas uz kļūdu, no iegribas uz iegribu, no vēlmes uz vēlmi, no viedokļa uz viedokli un no attieksmes uz attieksmi. Kas var ievest ģimeni tik lielā apjukumā, ka tā piedzīvo neuzticību, nodevību, vardarbību, izsmiešanu, ļaunumu, lepnību, dusmas, ko atšķaida ar pieķeršanos, ilgām, vajadzību pēc tuvības, cerībām, kā arī nelielu devu mīlestības un īstermiņa sapratnes? Vestonu neziņas telpu noslēdz alkohols, cigaretes, medikamenti, un jaunākai paaudzei tā ir «zāle». 

Treisija Letsa darbs ir ieguvis milzu atzinību ASV, tātad lugas vēstījums dziļi atsaucas daudzu amerikāņu sirdīs. Daudzi, tāpat kā Vestoni, ir apjukuši un dezorientēti. Lugas sižets risinās Vestonu ģimenes vecāku namā, kurā ierodas bērni un radi pēc tam, kad ir pazudis ģimenes tēvs Beverlijs. Viņu, labsirdīgo dzejnieku, filozofu un alkoholiķi, iemieso Uldis Dumpis, kurš izrādes sākumā jaunajai kalponei Monevatai (Anete Saulīte) neslēpj savu vilšanos pasaulē un ģimenes dzīvē. Viņa sieva Violeta (Lolita Cauka) ir visspilgtākais personāžs, jo burtiski valdzina skatītāju ar psihiski slima cilvēka manipulācijām, kur labsirdība, cietsirdība un humors nepazīst robežas. Šo divu cilvēku atvases – trīs meitas (Zane Jančevska, Daiga Gaismiņa un Daiga Kažociņa) – mēģina saprast, kas bijis viņu tēvs, ko iesākt ar māti un kā sakārtot pašām savu privāto dzīvi, kas ir manāmi nestabila. Radu vidū ir Violetas māsa ar vīru un dēlu, ģimene, kas nes līdzi savus noslēpumus, ko skatītājam būs izdevība atklāt. Tātad dzīve piespiedusi radiem sanākt kopā un ieskatīties citam cita acīs. 

Kas ir slēptā apjukuma cēloņi, kad skaidri redzams – varoņi rīkojas neadekvāti? Saka vienu, dara citu. Nepārtraukti maina savu attieksmi pret jau minēto neuzticību, nodevību, vardarbību. Viņi reaģē, it kā būtu tukšas kastes, pilnas ar emocijām, 1000 viedokļiem vienlaikus, kas tiek pasviesti random režīmā. 

Varbūt tā nav nejaušība, ka izrādes programmiņā ir ieskats Osedžas zemes vēsturē, ko ieceļotāji dokumentēja tikai no 1673.gada, jo pirms tam viņu tur nebija. Nieka 340 gadu vēsture. Rietumu kolonizatoru saikni ar savu zemi var salīdzināt ar «operatīvo līzingu», mūs saista izdevīgums uz laiku. Pietrūkst sakņu sajūtas, dzimtas vēsture ir sekla un vardarbīga. Indiāņu meitenē Monevatā redzam to, kā Vestoniem trūkst. Viņa nav apjukusi, neraugoties uz pašas nabadzību, vecāku nāvi un apkārt valdošo amīšu ikdienu. Monevatas saikne ar Osedžas zemi ir senāka, nekā mēs to zinām. Viņai ir tradīcijas, garīgās un ētiskās vērtības, par kurām Monevata nešaubās, viņa nav gatava tās mainīt pret citām tikai tāpēc, ka «viena tante tā teica». Iespējams, izrādes režisors Valters Sīlis ir sajutis to apjukumu, kas ienāk Latvijas iedzīvotājos. Daļai no viņiem, kas izceļo šajā desmitgadē, nākas sastapties ar līdzīgu pamata zudumu svešatnē. 

Taču cilvēkiem ir atskaites punkti – vērtības un izpratne par to, kas ir cilvēks, kas esmu es, uz kurieni es virzos, kam es ticu. Tas ļauj neapjukt, bet diemžēl uz skatuves redzamajai Vestonu saimei tādu trūkst. 

Violeta atstāsta bērnības traumu, kad Ziemassvētkos ilgi cerēto zābaku vietā māte uzdāvināja skaisti iesaiņotus vecus, izdilušus, suņa sūdiem aplipušus strādnieku zābakus. «Šis ir skumjākais stāsts,» saka Violetas meitas. Taču vērtību sajukums ir ne tikai uz skatuves, tieši šādas vecāku izdarības YouTube klipos bija vienas no skatītākajām arī pagājušajos Ziemassvētkos. «Kurš var pateikt, kas ir labs un kas ir slikts? Tas viss nav viennozīmīgi…,» saka Kārena, ģimenes jaunākā meita pēc tam, kad viņas līgavainis (Juris Hiršs) mēģina pārgulēt ar pašas māsas nepilngadīgo meitu (Madara Botmane). Skatītāji zālē smejas, kad Monevata paziņo: «Man ļoti žēl, ka tā notika.» Kas notiek ar mūsu atskaites punktiem? 

Spilgtā dramaturģija, režisora veikums un pārliecinošie aktieri, manuprāt, stāsta nevis par ģimenes vērtību, bet par to, kā pietrūkst, lai ģimenē būtu labi, lai ģimeni varētu saukt par vērtību? Aktieri lieliski nospēlē personāžus, kas īsti nesaprot savas rīcības cēloņus un sekas. Palīdz ieraudzīt, ka ģimenes vērtības piesaukšana pati par sevi ir «tukša muca», ka ir jāmeklē izpratne par sevi un jāizkopj mīlestība, līdzjūtība un sapratne, jo vērtība ģimenē ir jāienes katram pašam. Citādi kopdzīve pārvēršas par elli, un jāpiekrīt Beverlijam, kurš saka: «Dzīve ir ĻOTI gara.»

Osedžas zeme.
Nākamās izrādes 20. un 26.janvārī, 3. un 14.februārī, Ls 1-12. Bilesuparadize.lv

 

 

Prom no tempļa

Posted on janvāris 18, 2012 by - Intervija

Režisors Pēteris Krilovs (62) pirms nedēļas atteicās cīnīties par amatu Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, pirms diviem mēnešiem saņēma Spēlmaņu nakts balvu par gada labāko izrādi, bet šogad cer pabeigt divas filmas 

Nē, nē, teātros neko vairs neiestudēšu līdz pat nākamajam pavasarim! – tāda ir teātra un kino režisora, Kultūras akadēmijas profesora Pētera Krilova atbilde uz jautājumu par nākamo izaicinājumu. Viņa iestudējums Lūgšana resnajai tantei Nacionālajā teātrī, kas tapis pēc D.D. Selindžera garstāsta Frenija un Zūijs motīviem, ieguva Spēlmaņu nakts balvu kā pagājušās sezonas labākā izrāde. Tagad Krilovs, kura radošajā biogrāfijā daudz izcilu dokumentālo filmu, ķersies klāt divu jaunu pabeigšanai. Viņš strādā pie filmas Kad lietus un vēji sitas logā 2 pabeigšanas. 

Leģendāro 1967.gadā uzņemto Aloiza Brenča krimināldrāmu Krilovs kopā ar scenāristu Alvi Lapiņu «uzšķērdis», lai saprastu, kas īstenībā notika uz patiesiem notikumiem balstītajā stāstā par mežabrāļiem, ārvalstu izlūkdienestiem un tolaik filmā neparādīto čekas iesaisti Otrā pasaules kara beigās. Krilovs rūpīgi pētījis dokumentus, psiholoģiskos motīvus, intervējis cilvēkus. Otra dokumentālā filma būs par ledlauža Krišjānis Valdemārs likteni. Šo kuģi 1921.gadā pēckara gruvešos un nabadzībā esošā Latvijas valdība pasūtīja ārzemēs par milzīgu naudu, cerot uz ekonomisko atdevi. Krilovs atkal racies arhīvos, kas, kā izrādījies, slēpuši veselu drāmu ar vairāku Eiropas valstu iesaisti. «Tas arī zināmā mērā ir atteikšanās iemesls no darba Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) – man jāpabeidz divas diezgan smagas filmas,» režisors neslēpj. Pagājušajā nedēļā Krilovs atteicās no turpmākās cīņas par amatu un intervijā arī izstāsta, kādi bija svarīgākie iemesli. 

Kad novembrī Spēlmaņu nakts ceremonijā saņēmāt balvu par izrādi Lūgšana resnajai tantei, jūsu sejā bija redzams spontāns bērna prieks. Vai jums daudz nozīmē slava, atzinība, un kā tas saistīts ar mirklīga prieka izpausmi, ko cilvēki tik reti atļaujas?
(Smejas.) Prieks jau ir prieks. Tas vienkārši rodas. Runājot par šo izrādi – teātris sākumā to nemaz negribēja. Teātru mūžīgais uztraukums – vai būs «kases gabals», vai cilvēki nāks. Kritēriji bija ļoti subjektīvi un nesaprotami: man likās, ka izrāde «ies», viņiem – ka «neies». Kad pabeidzām darbu, bija skaidrs, ka slikta tā izrāde nav. Sāka parādīties labas atsauksmes. Likās, ka Spēlmaņu naktī gan tā [no konkurences] izkritīs, jo ir mazās zāles darbs. Tagad ir sākusies diskusija par to, ka ir nepareizi vērtēt kopā mazās zāles un lielās zāles izrādes. Nezinu, kā tad tā robeža tiks vilkta. Man tas liekas jocīgi. 

Vai esat pamanījis, ka pēdējos gados Latvijā labas atsauksmes gūst izrādes, kas iestudētas mazos teātros, nesaņem valsts finansējumu un bieži vien radušās kā eksperimentāli projekti?
Latvijā tas ir jaunums, pasaulē – pavisam ne. Izrādes skatās baznīcās, fabrikās, kabinetos. Braukājot pa festivāliem, var redzēt, ka nav tāda dalījuma – lielās izrādes un mazās izrādes. Ir izrādes, kad tikai pēdējā brīdī uzzini, ka nav jāiet uz teātri, bet izrāde notiks tepat ap stūri kādā krogā vai pamestā fabrikā. Latvijā mums ir šausmīgs teātra telpu kults. 

Kāpēc?
Ilgi kultivēta tēze: teātris ir templis. Viss, kas tur notiek, jāpielūdz. Kad ar festivālu Homo Novus 2001.gadā sākām lauzt šo priekšstatu, sākumā gāja ļoti grūti. Tagad straume [uz mazajiem teātriem] sāk plūst aizvien spēcīgāk, un tas ir labi. Ja teātri sasaista ar tempļ-veidīgu telpu, tas ir pat kaitīgi. Tad skatītājs nāk nevis uz izrādi, bet uz rituālu. Viņam rituāls vajadzīgs, lai saņemtu atkārtojumu, lai nebūtu daudz jauninājumu. Kā baznīcā, kur mācītājs var uzkliegt vai pateikt kādu joku, bet jaunais tur vienmēr būs dozēts. 

Tāda letarģiska vēlēšanās.
Jā, un skatītājs salīdzina – bija rituāls vai nebija? Ir pārsteigums, ja «izsit» no rituāla ārā. Kad 1997.gadā ar studentu kursu, kur mācījās Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka, taisīju Brāļus Karamazovus, mums bija dilemma: piedāvāja izrādi uzvest Dailes teātra Mazajā zālē. 

Mēģinājām Zirgu pastā (Kultūras akadēmijas mācību telpas Dzirnavu ielā – red.) un izdomājām izrādi rādīt tur, tajās mazajās istabiņās. Sākumā tas likās pilnīgs sviests, bet iznākums bija ļoti labs. Izrāde bija populāra, bet togad no Teātra balvas mūs izsvītroja, jo tā nenotiekot profesionālo teātru telpās un tāpēc nav vērtējama. (Smejas.) Es biju uz pakaļas! Aktieri tik labi spēlēja, būtu bijis svarīgi pateikt – veči, jūs to labi izdarījāt! Vēl ir bijis, ka Dzelzszāli uztaisīju nevis teātrī, bet mājā Pārdaugavā… 

Kāpēc jums tas bija svarīgi?
Nacionālo teātrii toreiz remontēja, man piedāvāja izrādi uzvest VEF Kultūras pilī. Izlasīju Ingas Ābeles lugu un sapratu – nē, es taču nevaru to taisīt vefā uz staļinveidīgā nama skatuves! Nacionālajā teātrī visi sagāja ragos, mani nīda – tehniskajiem darbiniekiem, ne tikai māksliniekiem, bija jābrauc uz Pārdaugavu. Izrādi spēlējām divus gadus pilnā zālē. Cilvēki meklēja adresi, bieži vien nomaldījās un kavēja, jo nevarēja atrast mazo ieliņu. 

Vai cilvēki bieži ir gatavi nomaldīties, meklējot interesanto?
Latvijā drusku vēl baiļojas. Par teātri runājot – tagad publika ir «gatava nomaldīties», kaut kas ir mainījies teātra uztverē. Cilvēki iet ārā no komforta zonas, no «tempļiem». Spilgts piemērs tam ir vasaras festivāli – Cēsu Mākslas festivāls, Positivus mūzikas festivāls. Sen bija vajadzīgs. Teātra mākslā telpas jēdziens vienmēr bijusi problēma. Krievu teātra teorētiķis Nikolajs Jevreinovs raksta, ka pirmais teātris vēsturē bija nāvessodu izpilde. Kad senatnē kādu sodīja ar nāvi, cilvēki sapulcējās skatīties ar ļoti lielu līdzpārdzīvojumu. Senajā Grieķijā, arī Šekspīra laikā, teātra telpa bija demokrātiska. Samta priekškars, zeltījums kā Rīgas Operā – tas jau 19.gadsimta izdomājums. Es teātri vairāk mīlu no skatuves puses. Eju, protams, zālē skatīties, kontrolēju iespaidu. Bet rituālu, kad visi nāk, nemīlu. Negribu būt skatītājs. Nevaru zālē kaifot, arī citu režisoru izrādēs ne. 

Kāpēc jums bija svarīgi tieši šajā laikā iestudēt Selindžeru?
Viņam ir ārkārtīgi spēcīgi dialogi. Man bija svarīgi saprast, vai es varu izdarīt tā – kaut velns par stenderi paliek! -, lai tie dialogi aiziet līdz skatītājam, tos īpaši neīsinot un nemetot lielus gabalus ārā. Šajā izrādē jau nekas īpašs nenotiek aktīvas darbības ziņā. Uz skatuves personāži vienkārši spriež, apmainās viedokļiem, ietekmē cits citu. Padarīt to visu interesantu skatītājiem man bija tīri tehnisks izaicinājums. 

Kad apsēžaties lasīt materiālu, ko gribat iestudēt, jūs droši vien iztēlojaties ainas, sarunājaties ar sevi, apstrīdat pats sevi. Kurā brīdī rodas skaidrība, kāda būs tā izrāde?
Atbilde būs ļoti prasta: man ir svarīgi ieraudzīt bildi. Izjust atmosfēru. Jutekliski saprast, ko tā bilde darīs ar skatītāju, kad viņš sāks «izrādi ēst». 

Kā bilde rodas?
Zināmā mērā tā ir spēle pašam ar sevi. Pa vidu ir arī daudz muļķību: sāc burtiski interpretēt – jo tā autors uzrakstījis. Vai arī sāc spēlēties pārāk iracionāli – kāpēc nevarētu iestudēt, piemēram, uz jumta? Tad pieslēdzas realitātes izjūta: sāc kontrolēt, kas ir galīgi garām un neko nedos un kas – tuvāk mīklas atrisinājumam. Lūgšanā resnajai tantei sāku domāt par radio, jo radio ir aprakstīts romānā. Man gribējās to izmantot, bet kā? Kad biju maziņš, mums mājās bija divi vecie Telefunken radioaparāti. Reizēm skatījos tajos no otras puses pa caurumiņiem, un mani fascinēja tā bilde: lampas, viss mazliet sprēgā, dzirksteļo, mainās gaismiņas. To es pēkšņi labi atcerējos. Likās, varētu uztaisīt izrādi kā radio kastē… Bet nē, tas būtu pārāk funny! Tad radās doma uztaisīt, ka dzīvoklis ir nevis dzīvoklis, bet radio studija. Tas uzreiz man atrisināja izrādes bildi. 

Tātad jūs «izvilkāt» bildi no zemapziņas dzīlēm, no bērnības?
Tā ir klasiskā krievu aktiera Mihaila Čehova teātra skola, viņš proponēja: lai aktieris nospēlētu lomu, vajag atsaukt savas atmiņas par līdzīgām situācijām. Tā ir afektīvā atmiņa, pēkšņs uzplaiksnījums, ko cilvēks atrod nevis ar prātu, bet ar sajūtām, ķermeni. Ja aktieris zina ceļu uz šādām atmiņām, viņš var labi nospēlēt. Man liekas, ka mākslā tā ir universāla recepte – spontānums. Selindžers jau arī raksta – tas, ko aptver ar prātu, neko tev neizskaidro. Apjēgt patieso var ar pavisam citu dvēseles darbību, tas notiek mirklī, vienā sekundē. 

Cilvēki atļaujas būt spontāni?
Baidās. Mūsu izglītības sistēma iznīcina spontānumu, izstrādājot noteikumus. Civilizācijas lielākā problēma ir cenšanās ievērot noteikumus, dzīvot pēc tiem. Ja tu neievēro, neesi civilizēts. Ja ievēro, neesi vairs dzīvs. Civilizētam cilvēkam būt ir garlaicīgi. 

Jums pašam ir gadījies labu manieru dēļ zaudēt ko būtisku?
Jā, protams. Esmu pieķēris sevi, ka atkarībā no vajadzības es piemērojos apstākļiem. Tēloju pārāk draudzīgu, piemēram. Parasti attaisnojums, ka tas ir lietas labā. Vienreiz pat dabūju tēlot negodīgu: Jaunā teātra institūtam pirkām aparatūru Lietuvā, sākām to lietu kārtot ar diviem vientiesīgiem meistariem. Kamēr ņēmāmies, viņiem uzkundzējās reketieri, tad mums vajadzēja darīšanas kārtot ar viņiem. Mūs sagaidīja veči ar ieročiem, teica – tagad viņi diktēšot noteikumus. Ļoti ātri uztvēru to noti, un mēs visu veikli nokārtojām. Es pat biju tik bezkaunīgs, ka sapratu – man iet no rokas! Mēs viņus mazliet apšmaucām, līgumu noslēdzām par mazāku summu. Es izlikos par muļķi – ka nesaprotu, kas notiek. Teicu – naudas mums maz, esam sabiedriska organizācija, mums jāatskaitās.

Jūs ikdienā strādājat ar studentiem, redzat, kā mainās paaudzes. Kādi tagad ir jaunieši – brīvāki? Varbūt bezkaunīgāki?
Nē. Šodienas jaunatnei tikumiskais priekšstats kopumā ir «štengrāks». Piemēram, Andra Gaujas dokumentālā filma Ģimenes lietas daudzus no viņiem šokēja – tieši tā seksuālās dzīves būtība. Teicu, ka mani nešokē, man liekas – tā, kā ir, jāpieņem. Studenti skatījās lielām acīm – ko es tur runāju?! Netikumīgs vecis! Tas mani pārsteidza. Es vienmēr baidos, vai tikumiskums nav vienkārši uztveres klišeja. Kaut kas iestāstīts. 19.gadsimta un 20.gadsimta sākuma māksla satricināja ar to, ka radināja cilvēkus pārkāpt normas, «sita ārā korķus» ierastajiem priekšstatiem. Kaut vai Dostojevskis – viņš neattaisno slepkavību, bet raksta par to ar izpratni un līdzjūtīgumu. Tagad tā nav. Tagad māksla ir glazēta: rotaļājas ar pārkāpumiem, bet neko nepasaka. Par Umberto Eko varbūt vēl varētu strīdēties, bet visus tos koelju saviem studentiem aizliedzu lasīt. Tās ir sēnalas, dekoratīva vārdu lietošana, kas neizsaka neko. No mūsdienu literatūras ļoti maz varu ieteikt labu. Pēdējā desmitgadē mani ar savu uzdrīkstēšanos pārsteidzis dienvidafrikāņu rakstnieks Džons Maksvels Kutzē. 

Mūsdienās mākslinieki ir diezgan izstumti, viņi neietekmē sabiedrību un procesus. Varas tehnoloģijas, ekonomiskās ietekmes struktūra pasaulē ir tāda, kas mākslai drīzāk diktē noteikumus, nekā ļauj tai brīvi izpausties. Māksliniekiem brīvība it kā ir, bet tā atgādina padomju laiku anekdoti: priekšnieks saka padotajam: nodzeniet bārdu, bārdu jūs varat audzēt mājās! Netieši, bet viss ir reglamentēts. Mākslai ir savi poligoni, tā rod izpausmes formas, bet vai tā šodien nozīmīgi ietekmē procesus? Šaubos. 

Jūs gribat teikt, ka ir kāds lielais, neredzamais rāmējums?
Skatoties kaut vai uz Latvijā notiekošo – vēl 90.gados brīvība bija visiem kopīga. Tagad? Ja Raivis Dzintars var paģērēt, kādas filmas taisīt… Protams, Dzintara izteikumu nevajag pārspīlēt, es nešausminos. Esmu pietiekami vērīgs cilvēks, jau tad, kad viņu ievēlēja Saeimā, man bija skaidrs, ka tieši tādus izteikumus no viņa reiz sagaidīsim. Bīstami, ja Saeimas politiķi, kas ir valsts likumdevēja vara, tiecas ierobežot cilvēka garīgo izpausmi. Bīstami, ka brīvības tēls un gars 20 gados mums ir pilnīgi pazaudēts. Sākas selekcija. Tam brīvība pienākas, bet tam – ne. Ir svarīgi cilvēkam apzināties brīvības vērtību. Ja to neapzinās, cilvēks vienmēr būs gatavs pie-slieties kādam biezam, resnam plecam, kurš iestāstīs, ka cita ceļa nav un kā ir pareizi. 

Tikko vēl bijāt ierauts NEPLP pārmaiņu zobratos – pieteicāties amatam, bet beigās savu kandidatūru atsaucāt. Kāpēc?
(Sirsnīgi smejas.) Es zināju, ka jūs man to paprasīsit! Man likās, ka man varētu būt stratēģisks priekšstats par to, kā visam vajadzētu darboties. Nedomāju par sevi kā par birokrātijas valzivi, bet kā pieredzējis režisors es varētu izdarīt labas lietas. Es redzu, kas no kā izriet, kas pēc kā izskatās, kādas ir kļūdas. Sākot no raidījuma vadītāja bikškostīma līdz raidījuma idejai es varētu saprast, kas vainas – kāpēc nevajag šādā veidā virzīt dialogu ar sabiedrību un kāpēc kostīmam jānomaina krāsa. Cerēju, ka to varēšu, bet konkursa gaitā ieraudzīju ne pārāk patīkamu bildi. Man nav sajūtas, ka tur vairākums cilvēku solidāri ietu uz mērķi. Nepieciešama grandioza reorganizācija, ja es viens vai divatā ar kādu nonāktu padomē – ko gan varētu izdarīt? Bija vēl viens iemesls: kad aizgāju uz Saeimas komisijas sēdi, kas uzklausīja pretendentus, man bija sajūta kā kriminālfilmās redzētajai atpazīšanas procedūrai aiz tumša stikla – tevi vēro un zina, ko ar tevi darīt. Kad mani pārņēma šī sajūta, momentā piecēlos, izgāju ārā un sapratu, ka atteikšos. 

Vēl viens apstāklis bija mana pārliecība, ka pārmaiņas jārada jauniem cilvēkiem. Arī  mākslā – ja man būtu jākonkurē ar Regnāru Vaivaru vai Viesturu Kairišu, es, protams, paietu maliņā. Teiktu: čaļi, jums jādara! 

Vai bioloģiskais vecums nav tikai kultūrā sakņots priekšstats?
Man diemžēl ir pārāk laba emocionālā atmiņa. Es atceros sevi jaunībā un zinu, ka kaut kas ir mainījies. Asums. Ritms. Jūtīgums. Ar gadiem cilvēks apaug ar aizsardzības kārtiņām. Jaunībā jūs dur no visām pusēm, pat nesaprotat, kurš dur, kā dur, kāpēc dur un ko darīt. Viss sāp, tas uzasina sajūtas. Vecumā negribi, lai tev visu laiku dur. Nogursti. Izstrādājas aizsardzības kārtiņa. Zini – iedurs, bet man nesāpēs. Pat vari parādīt pretī nepieklājīgu žestu. Dur, dur, es esmu vecs un rūdīts! Reizēm tā sajūta noder, bet labi tas nav. Es arī daudz esmu redzējis vecu vīriešu jauneklīgās spazmas. Tās ir smieklīgas. Es neko nevaru darīt, man par tām jāsmejas!


5 iedvesmojošas personības
Rembrants. Pirmais, kas uzgleznoja sejas biogrāfiju, putekļus gaismā un taustāmu tumsu.
Johans Volfgangs Gēte. Pirmais uzrakstīja (Verters, arī Fausts) par personības kauju pret Eiropas civilizācijas garlaicību un banalitāti.
Fjodors Dostojevskis. Pirmais , kas pārliecinoši uztvēra un aprakstīja dvēseli pēc nozieguma un apziņu pēc citas personības manipulācijām ar to.
Gustavs Mālers. Viņa mūzikā brīžiem jūt, kā asinis iztek no pārgrieztām vēnām.
Karls Gustavs Jungs. Runāja par cilvēku dvēselēm ar cieņu, bet bez siekalošanās, mistikas un eksaltācijas.

Pēteris Krilovs
Dzimis 1949.gada 18.februārī Rīgā
1975.gadā Maskavā pabeidza Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Aktierfilmu režijas fakultāti
Uzņēmis filmas: Un rasas lāses rītausmā (1977), Vasara bija tikai vienu dienu (1980), Mana ģimene (1982), Durvis, kas tev atvērtas (1984) un Sižeta pagrieziens (1988), Leģenda par Jāni Tīdemani (1998), īsfilmas Nomale (1985), Kā mēs aizgājām no mājām (1985), Maestro (1989), Lieta: Kombināts (2002), Dina (2005), Klucis. Nepareizais latvietis (2008)
Dokumentālā filma Starp debesīm un zemi – Augšdaugava (1994) saņēma Lielo Kristapu
1988. -1996.g. Daugavpils teātra režisors
Kopš 1998.gada Kultūras akadēmijas profesors un aktiermeistarības pasniedzējs
Starptautiskā teātra festivāla Homo Novus direktors

Jaunākās filmas

Posted on janvāris 11, 2012 by - Kino

 

ooo Eksāmens. Ieslēgti telpā, astoņi kandidāti ir gatavi pat nogalināt, lai tikai iegūtu vakanci kādā mistiskā uzņēmumā. Britu mazbudžeta trilleris moralizē par cilvēka rīcību ekstremālos apstākļos, pētot ļaušanos instinktiem. Stjuartam Heizeldainam, kurš ar šo lenti debitē režijā, izdodas uzbūvēt samērā labu filmu no absolūta minimuma – desmit aktieriem un vienas telpas, to ar prasmīgu montāžu pārvēršot intensīvā spriedzes filmā. Vienīgais, ko varētu pārmest, ir nobeigums, kas atstāj iespaidu, ka režisors vairs īsti nesaprot, kā atrisināt paša radīto intrigu. Splendid Palace no 13.janvāra. 

oo Vecā, labā orģija. Galvenajam varonim šķiet, ka viņš rīko vislabākās ballītes ciemā, tādēļ fakts, ka tēvs grasās pārdot to norises vietu – vasarnīcu piekrastē -, ir iemesls panikai, un vienīgais veids, kā no mājas atvadīties, ir sarīkot orģiju. Grūti atrast iemeslu, kāpēc kāds vēlētos vērot saujiņu trīsdesmitgadnieku, kuri, bezgaumīga stāsta dancināti, nezina, ko iesākt ar savu laiku. Kino no 13.janvāra. 

oo Ivans cara dēls un pelēkais vilks. Vienkāršota un modernizēta versija par krievu pasaku varoni. Viņam jāapceļo Trejdevītā karaļvalsts, lai izpildītu ķēniņa uzdevumu un apprecētu tā meitu. Spilgtās krāsās ietērpta animācija, kuras veidotājiem šķiet, ka nedaudz farsa un mūsdienām aktuālu joku šo pasaku varētu uzlabot. No 13.janvāra. 

o Alvins un burunduki. Aizburājuši. Šī ir jau trešā burunduku filma, bet man jāatzīst, ka šo fenomenu nesaprotu, tādēļ arī mazo dzīvnieciņu nedienām, no kruīza kuģa nokļūstot uz neapdzīvotas salas, īsti līdzi nejūtu. Skatīšanos apgrūtina ne tikai grauzēju balsu griezīgās frekvences, bet arī katastrofāli primitīvais scenārijs. No 13.janvāra.

Ziemas vidū Silmačos

Posted on janvāris 11, 2012 by - Teātris

Divos Latvijas teātros – Liepājā un Valmierā – 13.janvārī vienlaikus notiks Blaumaņa Skroderdienu Silmačos turpinājuma Advents Silmačos pirmizrāde 

Rūdolfa Blaumaņa meistardarbs Skroderdienas Silmačos tapa 1902.gadā. 2009.gadā dramaturgs Lauris Gundars šim skatuves klasikas etalonam uzrakstīja turpinājumu, piedāvādams to profesionālajiem teātriem visā Latvijā. 

Pēc 107 gadiem
«Lugas nepabeigtība ir pamatīga. Skaists happy end, bet ir vērts izdzīvot dzīvi tālāk,» – tāda bijusi Laura Gundara motivācija, radot Skroderdienas «jaunās skaņās». Interesants fakts latviešu literatūras un teātra vēsturē – šķiet, bija jāpaiet 107 gadiem, lai kāds iedomātos vētīt Rūdolfa Blaumaņa vispazīstamāko lugu. «Neesmu filologs, mani pat neinteresē, vai kāds ir, vai nav pirms manis mēģinājis rakstīt turpinājumu šim darbam,» saka dramaturgs. Viņš ar šo domu esot auklējies gadus desmit. Turklāt, pirms publiski izskanēja informācija par Gundara veikumu, arī kinorežisors Jānis Streičs nāca klajā ar ideju savai pēc Blaumaņa motīviem veidotajai mākslas filmai Rūdolfa mantojums radīt turpinājumu, kas apspēlētu norises Silmaču scēnā, kad Skroderdienas ir beigušās. 

Literatūrzinātniece, Rūdolfa Blaumaņa pētniece Līvija Volkova, kuras rīcībā nav informācijas par citiem Skroderdienu turpinājumiem, atzīst: lai kā viņa cienītu talantīgo kinorežisoru, uz šo paziņojumu skatījusies ar zināmu aizdomīgumu. «Man ir iekšējs noliegums pret klasikas darbu turpinājumiem,» viņa saka, pieminot kaut vai noraidījumu, ko piedzīvoja Margaretas Mičelas Vējiem līdzi «pagarinājums». 

Tas, ko dramaturgs Lauris Gundars ir nosaucis par nepabeigtību, literatūras teorētiķu leksikā ir «atvērtais nobeigums» – rakstnieks dod iespēju lasītājam ļaut vaļu iztēlei, kā varētu veidoties darba varoņu dzīve pēc tam, kad stāstījums beidzas. Rūdolfam Blaumanim šāds kompozicionāls risinājums ir īpaši raksturīgs – pētniece min kaut vai darbus Nāves ēnā un Ugunī. No otras puses, šāda «atvērtība» dod iespēju turpinājumu rakstītājiem. Blaumaņa izvirpinātie (daudzi gan nezina – no Jāņa Poruka pastāstiņiem abu rakstnieku sarunās nošpikotie!) Skroderdienu tēli ir gards kumoss arī citiem. Radīt turpinājumu kases gabalam, kas joprojām katru gadu ap Jāņiem Nacionālajā teātrī rada ažiotāžu skatītājos, varētu likties vilinoši arī teātru mārketingam. Un, galu galā, ja pie darba ķēries talantīgs dramaturgs, varbūt tiešām no tā visa iznāk kaut kas gauži labs. 

Vai tomēr klasikas «turpināšana» būtu likusi minstināties arī teātru mākslinieciskajiem vadītājiem? Lauris Gundars ieminas par mulsu klusumu pēc tam, kad bija nosūtījis savu darbu Latvijas teātriem. Pēc retoriskas pauzes gan piedāvājumi sākuši plūst aumaļām. Adventu Silmačos iestudēt kārojuši pat veseli trīs pašmāju teātri! Autors zaļo gaismu devis tiem, kas pieteikušies pirmie – Liepājai un Valmierai. 

Lai vēl vairāk sajauktu galvu, Advents Silmačos – dramatisks darbs, kur patiešām apspēlēts klusais laiks pirms Jēzus dzimšanas (Gundara versijā lugas darbība sākas 21.decembrī), teātra publikai tiek piedāvāts janvāra otrajā nedēļā. Iemesli gan varētu būt tīri tehniski: tradicionālie un labi apmeklētie Ziemassvētku koncerti, tāpat kā Blaumaņa Skroderdienas Jāņu laikā, izcili piepilda teātru zāles. Advents Silmačos ir spēcīga intriga brīdī pēc gadu mijas, kas ierasti ir klusais laiks nevis reliģisko konfesiju, bet teātru kalendārā. 

Laimīgs bija pat sniegs
Kārtis sajauktas ne pa jokam: Liepājā Skroderdienu turpinājumu uz skatuves iedzīvinās viesrežisors, eksperimentētājs, Maskavas Dailes teātra skolas beidzējs Ģirts Ēcis ar gados jaunu un dinamisku šā teātra atjaunoto aktieru sastāvu (Armands Kaušelis, Signe Ruicēna, Laura Jeruma, Mārtiņš Kalita, Everita Pjata, Ilze Būde, Rolands Beķeris u.c.). 

Toties Valmierā pie darba ķēries rūdīts «blaumanists», klasiskās teātra skolas pārstāvis Fēlikss Deičs ar daudz nobriedušākiem aktieriem (Anna Putniņa, Imants Strads, Ģirts Rāviņš, Elīna Vāne, Rihards Jakovels, Aigars Vilims, Inese Ramute, Inese Pudža u.c.). 

Abi režisori uzliela Laura Gundara veikumu. «Ļoti labi uzrakstīta latviešu luga. Brīnišķīga, apetītelīga. Tas ir daudz,» saka Ģirts Ēcis. «Viņa drosme ir attaisojama. Viņš neizjauc [Silmaču] uzstādījumu,» par Gundaru secina Deičs. «Tā ir laba ideja, ļoti inteliģents skatpunkts: tie paši tēli, tikai atšķirīgās dzīves situācijās atveras citādi.»