Jau februārī Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs durvis slēgs vismaz uz diviem gadiem, taču skaidrības par rekonstrukcijas veicējiem joprojām nav
Vēl pēdējo mēnesi Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja galvenā ēka strādā ierastā grafikā. Vismaz ārēji nekas neliecina par vērienīgajām pārmaiņām, taču aizkulisēs jau virmo jurģu noskaņas. Muzejs iegādājies 260 milzīgus baltas plēves ruļļus, kuros iepakot vairāk nekā 5000 gleznu lielo kolekciju, viena no pastāvīgās ekspozīcijas zālēm jau slēgta – tur nolikti iepakojuma ruļļi un kartona kastes, kurās jāsatilpina gan nelieli mākslas priekšmeti, gan apmēram 20 tūkstoši bibliotēkas grāmatu. «Uz čemodāniem» – tā var raksturot muzeja darbinieku šābrīža sajūtu, jo katra no darbiniecēm zina, ka turpmākos mēnešus ik dienu nāksies rūpīgi iesaiņot un izsaiņot desmitiem gleznu, kuru vēsturiskie rāmji ir ļoti trausli, būs jārūpējas par muzeja mēbeļu un porcelāna kolekcijas saudzīgu pārvietošanu un jāuzrauga, lai jurģos nesajauktu muzeja krājumos esošo teju 10 000 lielo grafikas darbu kolekciju. Muzeja kolekcijas pārvešana uz jaunām telpām varētu prasīt trīs mēnešus.
Kravājot mantas, cilvēki parasti zina, kurp pārcelsies, taču muzeja darbinieki pagaidām slīgst mulsinošā neziņā. Vēl nav zināms, uz kurieni pārvedīs mākslas darbus, kur ierīkos restauratoru darbnīcu un kur varēs novietot skulptūras un bibliotēku. Muzejam vajadzīgas vismaz 1000 kvadrātmetru lielas telpas, kas aprīkotas ar speciālu gaisa ventilācijas sistēmu un apsardzi. Turklāt telpās jāizvieto īpaši, gleznu glabāšanai piemēroti stendi. «Kolekcijas darbiem jābūt pieejamiem, lai ar tiem var strādāt, var veidot izstādes un topošo ekspozīciju jaunatvērtajam muzejam. Pretējā gadījumā tā būs mirusi kolekcija,» saka muzeja direktore Māra Lāce. Spriedzi vairo arī tas, ka Kultūras ministrija vēl pat nav atvēlējusi līdzekļus pagaidu telpu nomai. «Kad telpas būs izvēlētas, lemsim par naudas piešķiršanu,» saka ministrijas preses sekretāre Elīna Bīviņa. Taču telpas nevarot izvēlēties pirms nav zināms precīzs datums, no kura muzejā mākslas darbus nomainīs celtniecības spaiņi. Arī te pilnīgas skaidrības vēl nav, taču muzejs ir sācis apzināt iespējas kolekcijas pagaidu izvietošanai.
Telpu nomai trūkstošā nauda ir mazākā no problēmām, kas saistītas ar finansēm. Daudz nopietnāks ir jautājums – kurš un cik lielā apjomā finansēs muzeja rekonstrukcijas un restaurācijas darbus, jo ēka pieder Rīgas pilsētai, bet muzejs – valstij.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.