Kā mēs radām bērnus, kā uzlabojam savu ķermeni, kādas zāles dzeram un vai protam uzdot jautājumus ārstam un sabiedrībai – bioētikas problēmu loku iezīmē sociālo zinātņu doktore Signe Mežinska
Divas studentes pirms bioētikas kursa ievadlekcijas pienākušas pie lektores, atvainodamās, ka pametīs auditoriju agrāk – esot jādodas uz zinātnisku konferenci. «Kāpēc neaizgājāt?» nevarējusi nociesties Signe Mežinska, pamanīdama, ka lekcijas beigās meitenes sēž, kur sēdējušas. «Bija tik interesanti!» studentes izsaukušās, un tas Signei bijis labākais kompliments. «Pirms 20 gadiem ikviens bioloģijas students bija preparējis vardi. Jūs neesat? Varat iedomāties, kāpēc to vairs universitātēs nepraktizē?» par šādām lietām liek aizdomāties sieviete, kuras priekšlasījumi Satori radošajā telpā Berga bazārā arī plašākai publikai devuši izpratni par bioētiku. 38 gadus veca sociālo zinātņu doktore, trīs bērnu mamma, šobrīd vērienīgā Eiropas sociālo fondu finansētā biodrošības projektā pēta mākslīgās apaugļošanas problemātiku Latvijā. Citas jaunajām tehnoloģijām veltītā projekta sadaļas: cilmes šūnas, antibiotiku lietošana un drošība, ģenētiski modificēti organismi.
Kas vispār ir bioētika, kādu problemātiku iezīmē tās pētījumi?
Bioētikas kompetencē ir vēsturiskie jautājumi – piemēram, Otrais pasaules karš, noziedzīgie medicīnas pētījumi koncentrācijas nometnēs. Tas viss jau nebeidzās ar nacistiskās Vācijas sagrāvi, līdz pagājušā gadsimta 70.-80. gadiem gan Eiropā, gan ASV bija daudz medicīnisku pētījumu, kas turpināja ignorēt cilvēka tiesības.
Bioētikas zinātne attīstījās arī, strauji attīstoties medicīnas tehnoloģijām: ir radusies iespēja uzturēt cilvēka dzīvību daudz ilgāk. Stimulēt sirdi, mākslīgi ventilēt plaušas. Iepriekš bija tikai ķirurģiska ārstēšana un medikamenti, tagad parādās spēja ārstēt pat ar gēnu terapiju.
Cik droši var justies cilvēks šo tehnoloģiju «ēnā»? Biodrošībā ietilpst arī ētiskie jautājumi.
Piemēram, mākslīgā apaugļošana. Cik vispār droša ir šī tehnoloģija, kā notiek donēšanas procesi? Latvijā vēl arvien nav spermas un olšūnu donoru reģistra. Lai gan likumdošanā ir ierakstīts, ka no viena donora drīkst piedzimt tikai trīs bērni, realitātē donors var iet no vienas reproduktīvās klīnikas uz otru, un neviens viņam nespēj izsekot. Ir simt un viens jautājums: kā tiek glabātas apaugļotās olšūnas, iesaldētie embriji? Vai ir regulēti gadījumi, kad pāris, kam tie piederējuši, šķiras? Un vēl pēcmenopauzes grūtniecība, par ko Latvijā ārpus šaurā mediķu loka vispār nerunā! Pasaulē taču ir gadījumi, kad bērnus iznēsā un dzemdē sievietes, kam ir vairāk par 70 gadiem. Vai tas mums liekas pieņemami, ko par to domājam?
Tātad, ja mediķis Latvijā nonāk šādā situācijā, tā ir tikai viņa ētiskā atbildība?
Jā. Likumā par to nekas nav rakstīts. Ir gan skaidri ierakstīts, ka dzemdē nedrīkst ievietot vairāk kā trīs embrijus.
Ir jomas, kas ir labi sakārtotas, bet joprojām ir daudz neatrisinātu jautājumu. Piemēram, donoru lietas. Vai ir pieņemami, ka sievietei, kas pati ir mākslīgās apaugļošanas procesā un kam ir vairāk olšūnu nekā nepieciešams, lūdz ziedot kādu no tām. Mēs intervējām sievietes, kas ir piedzīvojušas medicīnisko apaugļošanu, un viņas stāstīja par šādiem gadījumiem.
Nupat oficiāli paziņots par neauglīgo ģimeņu reģistra veidošanu Latvijā, valsts atbalstu ārpusķermeņa apaugļošanas procedūrām. Kāpēc nevaram diskutēt par šo problemātiku? Mūsu sabiedrība joprojām ir izvairīga un aizspriedumaina, runājot par intīmiem jautājumiem.
Esmu domājusi, kāpēc mums nav diskusijas ne tikai par dzīves sākumu, bet arī par beigām – teiksim, par eitanāziju. Iespējams, šobrīd nav laika par to domāt. Otrs, varbūt nav informācijas, kas notiek medicīnas, bioloģijas tehnoloģiju attīstībā. Mācot bioētiku, man viens no galvenajiem uzdevumiem ir atvērt cilvēkam acis, saredzēt šīs problēmas, kuru risinājumi nav unificēti. Ir riski, ir ieguvumi. Lai iegūtu līdzsvaru, ir jāsaprot, kurā virzienā skatīties.
Iespējams, ka tas, kā ārsts redz kādu situāciju, nesakrīt ar pacienta skatījumu. Ir jāuzklausa «iesaistītie» cilvēki.
Intervijās ar sievietēm, kuru bērni dzimuši ar medicīniskās apaugļošanas palīdzību, es jautāju, vai viņas bērniem stāstīs, kā viņi radušies. Ir pietiekami daudz racionālu argumentu: ar ģenētisko mantojumu saistītas lietas, auglības problēmas.
Lielākoties šo sieviešu atbilde bija: nestāstīšu. Bieži viņas teica, ka ir grūti par to runāt. Viens no iemesliem ir arī sabiedrības attieksme. Ja bērns un apkārtējie zinās «vēsturi», bērns tiks uzskatīts par, kā viņas pašas saka, kiborgu. Šī tehnoloģija kaut kādā veidā tiek dēmonizēta – viņas uzskata, ka bērns varētu ciest.
Mums ir stingri kultūras priekšstati, par kurām ķermeniskajām lietām ir pieklājīgi runāt, par kurām – ne. Piemēram, par jebkuriem ķermeņa šķidrumiem, izņemot varbūt vienīgi asaras. Ir uzbūvēts stingrs žogs, bet būtu daudz vieglāk, ja mēs spētu par to runāt.
Mākslīgās apaugļošanas joma arvien attīstās. Ir pieejamas arvien sarežģītākas tehnoloģijas, ir pat pētījumi par dzimumšūnu radīšanu no cilmes šūnām. Vai ir tehnoloģiju veidi, kas apdraud sabiedrības vērtības, rada sociālus, bioloģiskus riskus?
Lasīju ļoti interesantu stāstu par Amerikas pirmo «mēģenes bērnu»: viņa ir žurnāliste, un, kad viņai pašai piedzima pirmais bērns, viņa to īpaši izziņoja presei, jo bija sapratusi, ka interese būs liela. Viņai bija svarīgi publiski paziņot, ka viņa ir «normāla», ka viņai dzimst bērni. Bet atcerēsimies kaut vai amerikāņu «astoņīšus» – tas, tāpat kā pēcmenopauzes grūtniecība, ir tehnoloģiju radīts risks gan mātes, gan bērnu veselībai!
Vai valsts apmaksātajai mākslīgajai apaugļošanai Latvijā nebūs vecuma sliekšņa?
Droši vien, ka būs. Tas ir jau sen pierādīts, ka pēc 35 gadu sasniegšanas sievietei palielinās dažādi ar grūtniecību saistīti riski un samazinās auglība. Resursu sadale medicīnā – tas arī lielā mērā ir bioētikas jautājums. Mums, nenoliedzami, ir ierobežots resursu skaits. Kā lai mēs tos taisnīgi sadalām? Ir nepārtraukti jāpasaka, kādas ir mūsu prioritātes. Ļoti ceru, ka medicīniskās apaugļošanas jautājumā būs pamatota un saprātīga diskusija, kurā būs iesaistīti pietiekami daudz un dažādu jomu pārstāvji. Protams, parādīsies jautājums: vai to finansēt tikai pāriem, vai arī sievietēm, kuras ir vienas pašas. Saeimas demogrāfijas komisijas sēdē, kur jau tika skatīta šī lieta, bijis jautājums, vai cilvēku sociālie apstākļi vai statuss būs ierobežojums finansējuma saņemšanai. Man liekas, tas ir muļķīgi un nepamatoti. Diez vai kāds var izvērtēt šo sociālo statusu.
Kuri no bioētikas problēmu lokiem Latvijā tevi pašu visvairāk uztrauc?
Ir divas būtiskas jomas: viena, kas saistīta ar dzīvības rašanos, otra – ar nāvi. Ir skaidrs, ka medicīnas tehnoloģijas pēdējos 50-70 gados ir daudz ko mainījušas. Pats nāves jēdziens ir mainījies. Agrāk bija skaidrs, ka nāve – tā ir sirds nāve. Cilvēkam apstājas sirds, apstājas elpošana. Tagad, saistībā ar orgānu transplantācijām un iespējām mehāniski uzturēt dzīvības funkcijas ir parādījies «smadzeņu nāves» jēdziens, radušies jautājumi, cik ilgi cilvēku vajadzētu uzturēt pie dzīvības ar dažādu ierīču palīdzību. Tieši par šo jomu Latvijā nerunā pietiekami. Pat ne par eitanāziju, bet par to, ka cilvēks varētu atsacīties no reanimācijas. Pateikt: tādā un tādā situācijā mani, lūdzu, nereanimējiet. Tas nebūtu tikai ārstu lēmums, būtu juridiski skaidri ceļi, kā to izdarīt. Man liekas svarīgi, ka cilvēks var skaidri paust savu vēlmi. To vajadzētu respektēt.
Realitāte ir daudz sarežģītāka, nekā mums liekas. Ir viens vārds «nāve», bet tai šobrīd ir tik ļoti daudz «seju»! Latvijā par nāvi runājam nelabprāt, varbūt aiz māņticības, lai «nepiesauktu». Bet ir pietiekami daudz kultūru, kur cilvēki cenšas sakārtot iespējamo situāciju. Tas daudz ko padara vieglāku radiniekiem.
Arī orgānu transplantācijas joma – attieksme Latvijā ir tik pasīva, pat negatīva!
Atzīšos, pati arī neesmu izdarījusi ierakstu transplantācijas reģistrā. Iespējams, tieši šo iracionālo baiļu dēļ, par kurām runājām.
Ar nerunāšanu mēs nevaram izvairīties no problēmām. Skandināvijā, piemēram, ir laba tradīcija par to runāt skolās. Arī man ir ilga pieredze, 1.ģimnāzijā mācot filozofiju. Ja ar astoņpadsmitgadīgiem jauniešiem par to runā, viņi ļoti veselīgi uztver, saprātīgi spriež.
Kāpēc vidusskolā būtu jārunā par nāvi?
Tāpēc, ka nāve ir tepat blakus. Ja mēs vidusskolā runājam par vissarežģītākajām lietām – par atomiem, par kosmosu – tad runāt par nāvi bioētikas aspektā «pieder pie lietas». Vajag atvērt acis! Tuvākajos 10 gados neizbēgsim no diskusijas par eitanāziju – vienalga, pie kāda rezultāta nonāksim. Ja neesam gatavi runāt par ķermeņa lietām, seksualitāti, iespējams, tas ir tāpēc, ka skolā ar mums par to nerunāja.
Klusējot pieņemam Eiropas direktīvas, kamēr ir citas valstis, kuras rūpīgi tās apspriež. Bija tāds projekts Kā Lielbritānija mirst. Briti bija pētījuši dažādas kultūras prakses. Vai mēs zinām, kā mirst Latvija?
Spēcīgs arguments – kamēr neesam sakārtojuši paliatīvās aprūpes sistēmu, piedāvāt eitanāziju kā alternatīvu droši vien ir necilvēcīgi. No otras puses – nevaram nodrošināt cilvēcīgu nāvi, taču eitanāzija arī nav pieejama. Apburtais loks. Cilvēki mirst mājās, viņiem ļoti sāp, viņiem nav zāļu…
Latvijā cilvēki maz izmanto arī valsts apmaksāto skrīningu dažādām vēža formām. Tehnoloģijas ir augstā līmenī, jebkurš var aiziet un pat ģenētiskā līmenī pārbaudīt, piemēram, savu krūts vēža iedzimtību, bet daudzi to nedara. Ja uzzināsi, ka tev ir šis gēns, dzīvosi lielās bailēs.
Ir jānošķir divas lietas – viens ir skrīnings, kas dod konkrētu rezultātu: ir vai nav vēzis. Tur problēma ir mazāka, nekā runājot par ģenētiskos izmeklējumos balstītām neskaidrām prognozēm. Ir virkne slimību, kuras var pat diezgan precīzi prognozēt ģenētiskajos izmeklējumos, turklāt statistika liecina, ka tās attīstās, teiksim, ap 40 gadu vecumu. Ģenētiskā diagnostika arī visai bieži norāda tikai procentālu iespēju. Kā cilvēkam to vispār pateikt? Tas ir pārdomu loks.
Esi iesaistījusies organizācijā Veselības projekti Latvijai, kas ir uzsākusi diskusiju par medikamentu lietderību.
Mūsu tēma ir saprātīga zāļu lietošana. Pacienti ir jāizglīto, ka nevajag lietot zāles katrā gadījumā, piemēram, iesnas bērniem ne vienmēr vajag ārstēt ar deguna pilieniem – ar tiem var tikai uzlabot pašsajūtu. Medikamentu ir daudz, īsti nav skaidrs, ar ko viens ir labāks par otru. Viens no no mūsu sapņiem – izveidot portālu, kur neatkarīgs eksperts varētu salīdzināt medikamentus ar līdzīgu iedarbību, kādi ir to plusi un mīnusi.
Vai tad arī mēs zāles lietojam par daudz? Mana ārzemēs dzimusī draudzene vienmēr smejas, ka latviešiem pirmais saaukstēšanās medikaments vienmēr ir tēja. «Sāp kakls? Tad vajag iedzert siltu tēju!»
Statistika par antibiotiku lietošanu liecina, ka Latvijā situācija nav dramatiska. Bet skaidrs, ka farmācijas firmu reklāmas mūs ietekmē. Varam radināt cilvēkus ikreiz, īpaši, ja tie nav ārsta izrakstīti medikamenti, pavaicāt sev – vai man tos tiešām vajag? Vai es zinu to blaknes? Ja nē, kam varu pavaicāt? Radināt cilvēkus uzdot vairāk jautājumu par zālēm – gan sev, gan ārstiem. Mūsu organizācija izdeva brošūru, kur minētas biežākās lietošanas kļūdas dažādu grupu medikamentiem.
Kādas tās ir? Es nesen atklāju, ka, vadoties pēc ārsta norādījumiem, biju savai meitai devusi zāles, kas neitralizē viena otru: vienas veicina atklepošanu, otras noņem klepus refleksu. Varbūt ģimenes ārsts pārvērtēja manu inteliģenci?
Šī ir būtiska kļūda – nesaderīgu medikamentu vienlaicīga lietošana. Neveiksmīga trīs pušu sadarbība: ārsts, farmaceits un pacients. Visas puses, arī pacients pats, ir atbildīgas. Jautājums ir par komunikāciju.
Veicām pētījumu par to, kur cilvēki atrod informāciju par bezrecepšu medikamentiem. Bieži to iegūstam no paziņām un radiem, taču drošāk būtu sīki izrunāties ar ārstu. Lai cik aizņemts, viņš taču atbildēs!
Viena no svarīgākajām lietām ir jautājumu uzdošana. Vai man ir iespēja uzdot jautājumus? Vai es tos arī uzdodu? Tas nav tik daudz laika, cik izpratnes jautājums.
Ar medikamentiem saistās vēl viens no karstākajiem bioētikas tematiem: human enhancement – cilvēka uzlabošana jeb uztjūnēšana. Ir pietiekami daudz veidu, kā cilvēku padarīt «jaudīgāku». Ne tikai ārstēt, bet arī pacelt pāri dabiskajai normai. Kaut vai kognitīvās spējas, uzmanība un atmiņa. Nav noslēpums, ka militārajā jomā lieto medikamentus, lai, teiksim, lidmašīnu piloti varētu ilgi noturēt uzmanību. Jautājums, vai kognitīvā uzlabošana nākotnē varētu attiekties uz visiem cilvēkiem, tāpat kā ģenētiskā uzlabošana.
Arī farmācijas reklāmu iedarbīgums droši vien slēpjas mūsu pašu vēlmē mainīt realitāti: neslimot, nenovecot.
Es rakstīju doktora disertāciju par hronisku slimību pieredzi, intervēju pensijas vecuma cilvēkus. Jautājums ir: ko mēs katrā kultūrā definējam kā slimību, ko gribam ārstēt un ko negribam? Vai tā pati neauglība ir vai nav slimība?
Ir pietiekami daudz pētījumu, ka slimība ir sociāls un kulturāls jēdziens. 70.gados Amerikā vienā dienā kļuva veseli tūkstošiem cilvēku. Kāpēc? No psihisko slimību saraksta izņēma homoseksuālismu.
Vai, piemēram, uzmanības deficīta sindroms bērniem: varbūt vieglāk ir iedot viņiem zāles, bet jautājums – vai tā mēs viņus vienkārši nepadarām atbilstošus saviem priekšstatiem par normu? Varbūt gribam «konstruēt» šo slimību, padarīt vieglāku savu un pedagogu dzīvi, nosaucot bērnu par slimu un iedodot viņam zāles?
Rietumu kultūrā vispār ir tendence medikalizēt, kontrolēt stāvokļus, kuri nav slimība. Taču biovara bija viena no varas tehnikām arī totalitārismā. Kontrolējot cilvēka ķermeni, mēs kontrolējam arī viņa domāšanu. Visas totalitārās varas arī cilvēka ķermeni cenšas «ievietot» noteiktā sistēmā.
Vai Latvijā ir kādas lietas, par kurām tu baidies, domājot par saviem bērniem?
Man rūp, lai mani bērni pēc piecdesmit gadiem dzīvotu ja ne tādā pašā, tad labākā vidē nekā šobrīd. Citādi – cilvēks ar prātu var ļoti labi manevrēt šajā tehnoloģiju un medicīnas labirintā. Ir ļoti daudz brīnišķīgu ārstu un labu medicīnas sasniegumu. Galvenais ir atrast orientierus: uzdot īstos jautājumus un doties tālāk.
Piecas grāmatas, kas rosina domāt par bioētiku
Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule
Hakslija 1932. gadā sarakstītā grāmata par nākotnes sabiedrību, kura tiek stingri regulēta ar biotehnoloģiju palīdzību, ģenētiski modificējot bērnus un audzējot tos ārpus mātes ķermeņa. Šīs grāmatas nosaukums, šķiet, ir viens no biežāk minētajiem vārdu salikumiem, runājot par gēnu terapijas un cilvēka uzlabošanas ētiskajām problēmām.
Entonijs Bērdžess. Mehāniskais apelsīns
Viena no šobrīd aktuālākajām bioētikas tēmām ir cilvēka uzlabošana ar ģenētikas un medikamentu palīdzību. Bērdžess jau 1962. gadā uzdod virkni jautājumu par to, cik attaisnojami ir mēģinājumi «pārprogrammēt» cilvēka uzvedību un gribu. Balstoties uz šo grāmatu, ir uzņemta arī lieliska Stenlija Kubrika filma (1971).
Aleksandrs Solžeņicins. Vēža palāta
Daļēji biogrāfiska grāmata (1967), kuru var lasīt arī kā stāstu par neārstējamas slimības pieredzi, ārsta un pacienta attiecībām totalitārā sabiedrībā un pacienta tiesībām izvēlēties, kas notiek ar viņu un viņa ķermeni.
Jean-Dominique Bauby. The Diving Bell and the Butterfly
Lai gan Latvijā labāk pazīstama ir pēc šīs grāmatas uzņemtā filma, es noteikti ieteiktu izlasīt arī grāmatu (1997). Tā ļauj ieskatīties nekustīgā ķermenī ieslodzīta cilvēka pieredzē un ir vērtīgs pamats pārdomām par cilvēka dzīves noslēguma ētiskajiem jautājumiem.
Rebecca Scloot. The Immortal Life of Henrietta Lacks
Biogrāfiska grāmata (2010) par sievieti, no kuras audzēja šūnām tika izveidota pirmā un līdz šim biomedicīnas pētījumos visvairāk izmantotā cilvēka šūnu līnija HeLa. Jautājumi par to, kam pieder cilvēka ķermenis un tā daļas un kas ir ētiski pieņemama cilvēka šūnu un audu izmantošana pētījumos.
CV
Signe Mežinska
Dzimusi 1973.gada 12.maijā
1998.gadā ieguvusi filozofijas maģistra grādu Latvijas Universitātē
2011.gadā vienlaicīgi aizstāvējusi doktora disertāciju veselības un slimību socioloģijā Rīgas Stradiņa universitātē un pirmā Latvijā ieguvusi maģistra grādu bioētikā Union Graduate College, Schenectady, ASV
Strādā Latvijas universitātē, Eiropas Sociālā fonda finansētā pētījumā Kapacitātes stiprināšana starpnozaru pētījumos biodrošībā, lasa lekcijas studentiem bioētikā
