Žurnāla rubrika: Kultūra

Jaunākās filmas

Posted on marts 21, 2012 by - Kino

 

ooo Bīstamā metode / A Dangerous Method. Lai gan režisora Deivida Kronenberga vārds daudziem saistās ar ķermenisku mutāciju pilnām šausmenēm, šī lente priecē acis ar smalku vizuālo estētiku, kura noskaņās attāli līdzīga Klimta darbiem. Arī filmas spēcīgie dialogi ir galveno censoņu Gustava Junga un Zigmunda Freida cienīgi. Vienīgi šī rimtā, taču provokatīvā lente par psihoanalīzes tēvu attiecībām mazliet cieš no sadrumstalotas uzbūves un neviendabīga aktieru tēlojuma. Vigo Mortensens Freida lomā ir pārliecinošs, un Maikls Fasbenders Jungu izspēlē ar ieturētu eleganci, taču Keira Naitija neirotiskas pacientes lomā ir tik pārspīlēta, ka balansē uz komiskuma robežas. No 23.marta. 

Pēdējā brīdī: Nuit de la glisse 3D / At the very last moment: Nuit de la glisse 3D. Jaunākais veikums no ilggadējās dokumentālo filmu sērijas par ekstrēmajiem sporta veidiem. Šoreiz «adrenalīna mednieks» – režisors un operators Tjerī Donārs iemūžina gan iespaidīgus nobraucienus Alpos, gan viļņu ķeršanu Portugāles krastos, turklāt 3D. Filmu neesmu redzējusi. No 27.marta. 

ooo Mīlestība ilgst trīs gadus / L’Amour dure trois ans. Franču autors Frederiks Beigbeders veiksmīgi debitē režijā, ekranizējot savu romānu, kurā ar autobiogrāfisku atklātību dalās romantiskajās nedienās un teorijā par to, cik ilgi, viņaprāt, spēj dzīvot mīlestība. Patiešām asprātīgi un, protams, ciniski. No 23.marta. 

Dānijas kino dienas. Nedēļu uz lielā ekrāna neliela, taču spēcīgā dāņu kinolenšu programma. Arī pērnā gada Oskara balvas laureāte – lieliskās režisores Sūzenas Bīras sociālā un ģimeniskā drāma Labākā pasaulē. Kino Splendid Palace no 23. līdz 29.martam.

Tāds darbs!

Posted on marts 21, 2012 by - Recenzija

Tuvojoties Teātra dienai, saskaitījām, kuri aktieri šosezon visvairāk uz skatuves izspēlējuši nāvi, slepkavošanu un mīlas ainas. Vaicājām: kā tas izdodas? 

Aktieri nekolekcionē nāves un mīlas ainas. Neuzskaita. Līdz ar to daudziem labpatikās dzirdēt, ka Ir nolēmis saskaitīt šīssezonas laikā durtās brūces un skūpstus. Sausie skaitļi bija iemesls pirms Teātra dienas parunāt par aktiera darbu, jo vienu dienu mirt, citu – mīlēt māk tikai viņi. Lielākoties aktieriem ideja patika, un viņi bija gatavi par savām prasmēm pastāstīt, arī parādīt. Ar žmodzīšanos fotosesijai piekrita Valmieras Drāmas teātra aktrise Ieva Puķe, komentējot, ka tādi materiāli vajadzīgi tāpēc, ka žurnālistiem jau ar’ kaut kā tā naudiņa jāpelna. 

Tieši Ieva ir aprakstīšanas vērta, jo šosezon uz skatuves mirusi visvairāk – 27 reizes. To nepārsit Lidija Pupure ar  20 «nomiršanām» Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādē Vigīlija. Sapnis par nomodu. JRT Oblomova lomā 18 reizes nomiris Gundars Āboliņš un 12 reizes – Ģirts Krūmiņš. Liepājas teātrī trīs izrādēs kopumā 23 reizes miris Kaspars Kārkliņš. 

Arī slepkavotāji visvairāk ir tur, kur vairāk miršanas: Rihards Rudāks «nošāvis» Ievu Puķi 18 reizes, Liepājas teātrī rekordisti ir Edgars Pujāts un Kaspars Gods izrādēs Pūt, vējiņi! un Killera dienasgrāmata: Edgars 12 reizes, Kaspars – 11. Viņiem seko JRT Andris Keišs un Kaspars Znotiņš ar astoņām Otello izrādēm šosezon, vēl mazāk redzamu slepkavību uz skatuves bijis Nacionālajā, Dailē un Rīgas Krievu teātrī. 

Visvairāk skūpstās Dailē: Intars Rešetins un Ieva Segliņa 28 nospēlētajās Primadonnās, abi ir pāris vēl trijās izrādēs. Liepājas teātrī Egons Dombrovskis vairākās izrādēs ar vairākām aktrisēm skūpstījies tik daudz, ka kopumā sanāk 26 reizes, Nacionālā teātra Latgola.lv neliels skūpsts 25 reizes bijis Dacei Bonātei un Uldim Dumpim, 23 reizes divās izrādēs partneri ir Dana Čerņecova un Aleksandrs Maļikovs Rīgas Krievu teātrī, tikpat daudz Tālivaldis Lasmanis un Anna Putniņa Valmieras Acālijā, vismazāk redzamu skūpstu ir JRT: 16 reizes Vilis Daudziņš un Elita Kļaviņa Drāmas kursos pieaugušajiem.


Visvairāk mirusi
Šosezon Ieva Puķe uz skatuves nomirusi 27 reizes: Orfejs pazemē (18), Marija Stjuarte (4), Heda Gablere (3), Hamlets (1), Karalis Līrs (1). Fotosesijā Ieva un Rihards iejūtas izrādes Orfejs pazemē tēlos.Izrādē gan nogalināšana notiek no daudz lielāka attāluma: Rudāks stāv uz balkona, Ieva ir skatuves partnera Krišjāņa Salmiņa apskāvienos skatuves malā. Ieva spēlē jaunu sievu, kura precējusies ar padzīvojušu kovboju. Viņš ir tik slims, ka tuvojas pēdējās dzīves dienas, un, atgriezies no slimnīcas mājās, ierauga savu sievu jauna, klejojoša puiša apskāvienos. Viņu mīlu izbeidz Rudāka atveidotais tēls Džeibs Torenss ar ieroča palīdzību.

Pirmā miršanas pieredze uz skatuves Ievai bija 1995.gadā JRT pie režisora Jura Rijnieka. «Biju otrā kursa studente un izrādē Pavasara atmoda noasiņoju pēc neveiksmīga aborta. Toreiz biju ideāliste, maksimāliste – ko lika, to darīju. Tagad, redzot, ka jaunā lomā būs jāmirst, pajokoju: «Vai, atkal ar letālu iznākumu!» No miršanas veidiem Ievai vislabāk padodoties slīkšana, kas uz skatuves nav redzama, piemēram, savulaik Zvejnieka dēlā Nacionālajā teātrī un Hamletā Valmierā.

Kas vajadzīgs, lai miršana uz skatuves būtu profesionāla?
Labs slepkava. Kārtīgs ierocis.

Kā nomirt dienā, kad galva pilna sadzīvisku lietu?
Šīs pasaules ir tik atšķirīgas, ka nesatiekas. Mirt ir viegli. Dzīvē būs nesalīdzināmi grūtāk.

Visvairāk nogalinājis
Riharda Rudāka pirmā traģiskā pieredze bija pirms 48 gadiem Pazudušajā dēlā, kur nošāva viņa paša atveidoto Krustiņu. Drīz pie ieročiem ticis pats. «Senāk tie bija koka mulāžas un šāviena skaņu aizkulisēs taisīja izrādes vadītājs ar starta pistoli. Tagad pistoles ir ļoti reālistiskas un šauj ar skaņu.»

Katrai izrādei paredzēts savs ierocis. Pirms izrādes to pārbauda izrāžu vadītāja, pielādē ar tukšām pistongām. «Nekas īpašs tā teatrālā slepkavošana nav. Darbs. Kas jādara – jādara. Aizeju pakaļ pistolei, aizbāžu aiz bikšu gumijas. Pirms šaušanas novērtēju situāciju, paceļu pistoli. Citreiz draudzīgi, citreiz draudīgi. Izrādē Orfejs pazemē ir tāds teksts: «Maitas, maitas, es jūs sadedzināšu!»» Kad Rihards šaujot, kolēģi aizkulisēs aizspiežot ausis. Skaļi. «Mans tēls Orfejā ir epizodisks, un pēc izrādes no tā iziet nav mokoši. Arī pati šaušana – no balkona aptuveni 30 metru attālumā, un acīs aktrisei nav jāskatās.»

Neveiksmīgākais mēģinājums slepkavot?
Tēvocī Vaņā dzinos pakaļ, bet pistole nešāva, tikai tāds «tikš-tikš». Man arī trāpīt nevajadzēja, jo bija teksts: «Es netrāpīju,» taču skraidīt ar pistoli bez šāviena skaņas bija muļķīgi.

Labākais komentārs, ko esat saņēmis par slepkavošanas ainu?
Pēc Orfeja kāds mednieks teica: «Ar tādu pistoli no tāda attāluma nevar nošaut.» Tur jau arī tas skaistums, ka dzīve nav teātris.

Visvairāk skūpstu
Ieva Segliņa Dailes teātrī strādā pirmo sezonu un skūpstās gandrīz visās izrādēs. Pirmais skūpsts – ar Intaru Rešetinu Primadonnās. «Biju samulsusi,» atceras Ieva. «Intars ir foršs partneris, uzticams, esam saspēlējušies.» Partneris viņš ir arī izrādēs Ar vīru nav viegli (šosezon spēlēta 14 reizes) un Trīnes grēkos (4). Ar diviem citiem aktieriem Ieva kā Džuljeta skūpstījusies Romeo un Džuljetā 10 reizes. «Līdz šim ne reizi režisors nav teicis, ka izrādē svarīgs ir skūpsts, ka tas jāakcentē.» Pat Romeo un Džuljeta esot iestudēta tā, ka daudzviet mīlnieki ir tuvu bučai. «Man jau patīk tā paķircināt. Beigās, kad viens pie otra tiekam, tas ir izmisuma kaislīgs skūpsts. Ilgs tas nav, jo skatuves aizmugurē noslīgstam zemē gar sienu.»

Lai skūpsts izdotos, Ievai jānotic savam tēlam, tā stāstam. Ja uz skatuves neizveidojas jūtu ķīmija, iemesls mīlēt vienkārši esot jāmeklē. «Tad domāju par dziļi personīgām lietām, kas man sirsniņā izraisa emocijas.»

Vairākās izrādēs, piemēram, Ar vīru nav viegli, skūpsti gan esot tādi nosacīti, tos drīzāk varot dēvēt par lielām bučām. Līdzīgi Trīnes grēkos, kur ar Intaru tēlo karstasinīgu pāri, kas vienubrīd gatavi lidot kopā, citubrīd – nogalināt. Kad Ievas varone sāk kliegt, Intars viņu apklusina ar skūpstu.

Kā neiemīlēties skatuves partnerī?
Kad beidzas izrāde, metu lomu nost. Pa ceļam uz mājām tā jāaizmirst. Uz skatuves iemīlos kā mana varone, nevis Ieva. Vairāku stundu dzīve citā ādā.

Rešetins novērojis, ka aktrises skūpstīšanos imitē?
Nedaudz. Tomēr pēc Ar vīru nav viegli Intaram visa mute ir rozā no manas lūpukrāsas.

Gluži kā Ieva Segliņa, arī Intars Rešetins uzreiz norāda, ka skūpsts izrādē nav pats svarīgākais. Skūpstījies šosezon esot piecās izrādēs un ne visās ar aktrisēm. Piemēram, koncertizrādē Tu esi skaista visos niekos sīkumos viņš aicina uz buču brīvprātīgo no zāles. Izrādē Ar vīru nav viegli ir lūpu kontakts ar kolēģi Ģirtu Ķesteri, kurš tēlo sievieti. Pirms Primadonnu iestudēšanas teātra literārās daļas vadītāja teikusi, ka Intaram būs tas gods pirmajam uz skatuves noskūpstīt Ievu Segliņu, kura pēc studijām Maskavā bija sākusi darbu Dailē. Rešetins stāsta, ka pirms tam bija satraucies, jo atbildība liela: «Jaunas lūpas no Maskavas!»

«Romeo man neiedeva spēlēt, tad jau izbučotos!» Rešetins stāsta, ka no visām izrādēm tikai Primadonnas ir tās, kur skūpstam ir nozīme – kad viņa varonis bildina mīļoto. «To, kāds ir skūpsts, nosaka paša sajūtas. Kā dzīvē.» Aktrises gan bieži vien to štelli imitējot. «Pastiepj lūpas, un jāstrādā man. Kaut kam taupa to skūpstu. Laikam dzīvei un savam īstajam – vienīgajam.»

Vaicāts, kā pēcāk atbrīvoties no emocijām, Intars saka: «Es pēc izrādes no tās «izstājos». Studijās neesot mācīts, kā nodalīt dzīvi no lomas. To Rešetins iemācījies līdz ar pieredzi. «Likteņa līdumnieku filmēšanā tā samīlējos Ingā Alsiņā… (Saķer galvu.) Āāā! Izstāstīju viņai, kā ir, un teicu, lai neko nedara, pats tikšu galā ar sevi. Un tiku.»

Darba skūpsti, kas pirmie nāk prātā?
Nupat seriālā Enģeļu māja ar Ditu Lūriņu: 5 minūtes un 30 sekundes. Tas bija tā biezi. Dailes teātrī Ieva Pļavniece ļoti kaislīgi skūpstās. Ar baigo uguni.

Kā ainas komentē meita?
Viņai izstāstīts, kas ir tēta darbs, un, redzot televīzijā skūpstu, viņa reiz teica: «Viņš jau tēlo!»

Kalendārs

Posted on marts 21, 2012 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


23.MARTĀ. JRT NOZIEGUMS/SODS. Režisores Māras Ķimeles iestudētais Noziegums/Sods tapis pēc Dostojevska pazīstamā romāna motīviem. Izrādes veidotājus interesē tas, cik atšķirīgi katrs no pieciem izrādes un romāna varoņiem skatās uz vienu un to pašu nodarījumu. Kas vienam ir varoņdarbs, otram – noziegums, trešajam līdzeklis laimes sasniegšanai, ceturtajam – upuris, piektajam – darbs utt. Lomās – Edgars Samītis, Guna Zariņa, Andris Keišs, Jana Čivžele un Varis Piņķis. Biļetes cena Ls 5-12. Jrt.lv, Biletes.1188.lv 

NO 24.MARTA. MUZEJĀ RĪGAS BIRŽA IZSTĀDE FABERŽĒ. Izstāde sniegs ieskatu slavenā Krievijas juvelieru nama darbībā. Tā veidota tikai no unikāliem priekšmetiem, un katrs ir saistīts ar zīmīgu notikumu un laika posmu Faberžē vai Krievijas imperatora ģimenes vēsturē. Būs apskatāmas gan slavenās Lieldienu olas, gan rotaslietas, galda piederumi, pulksteņi un citi aksesuāri, kas pieskaitāmi Faberžē nama ekskluzīvākajiem darinājumiem. Lnmm.lv 

25.MARTĀ. LNO KORA KONCERTS DIEVS, TAVA ZEME DEG! Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā Nacionālās operas kora koncertā skanēs trīs izcilu komponistu – Lūcijas Garūtas, Gijas Kančeli un sera Džona Tavenera skaņdarbi. Trīs ļoti personiski stāsti, radīti dziļa izmisuma laikos. Koncertā piedalās operas orķestris, pūtēju orķestris Rīga, solisti Viesturs Jansons, Rihards Mačanovskis, čellists Maksims Beitāns. Biļetes cena Ls 3-15. Bilesuparadize.lv 

27.MARTĀ. TEĀTRA DIENAS IZRĀDES.
Jau kļuvis par tradīciju, ka Starptautiskajā teātrā dienā  abos lielākajos Rīgas teātros pirmizrādi piedzīvo vērienīgas izklaidējošas izrādes – Nacionālajā teātrī 100 grami Žurkas, politiskais kabarē, ko iestudē režisors Valters Sīlis un kurā šogad vairs nebūs Svetlanas Bless atveidotās Žurkas Kornēlijas, savukārt Dailes teātrī maestro Raimonds Pauls muzikālajā izrādē Miers un Bērziņš! uz skatuves izvedīs savu ceremonijorķestri un dziedošos teātra aktierus Hariju Spanovski, Andri Bērziņu un Jāni Paukštello. Biļetes cena Ls 1-12. Bilesuparadize.lv

Zviedru invāzija

Posted on marts 21, 2012 by - Albums

Miike Snow – Happy To You

Zviedri labāk nekā jebkura cita nācija prot uztaustīt popmūzikas zelta āderi, vienlaicīgi nenoslīkstot banalitātēs. Pēdējo gadu skandināvu spīdekļi Peter, Bjorn & John un Lykke Li ir tikai daži piemēri. Arī Stokholmas trio Miike Snow iemieso enerģiskas ritmu līnijas, episku klavierspēli, piesātinātu elektroniku, smalkus balss tembrus un lipīgas melodijas. No 10 albumā iekļautajiem skaņdarbiem ir ko atlasīt gan radiostacijām, gan ballīšu meistariem, gan arī cilvēkiem, kuriem patīk strādāt ātrā tempā.

Sarkanie bērni

Posted on marts 21, 2012 by - Grāmata

Inga Žolude 

Rakstnieces Ingas Žoludes trešā grāmata – romāns Sarkanie bērni (apgāds Dienas grāmata) – ir Latvijas Rakstnieku savienības 2011.gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts. Stāsts par trīs bērniem, meitenēm, kuras ierodas šajā pasaulē visai neparastā veidā. Nadja, Mārīte un Liesma katra savu bērnību aizvada gandrīz neticamā, ideālā un mīlestības pilnā pasaulē, bet, atstājot mājas un aizejot pasaulē, saskaras ar skarbo dzīves realitāti. Tomēr varones ir iezīmētas ar mītisko sarkano bērnu misiju – izdzīvot, par spīti nolemtībai.

Meditācija, raugoties vējā dzenātā maisiņā

Posted on marts 21, 2012 by - Recenzija

Purvīša balvas laureāta Kristapa Ģelža izstāde Viela pārdomām ir kā labi režisēta filma

Man un maisiņiem ir sava vēsture. Bērnībā biju nedaudz apsēsta, krājot lielās, krāsaini apdrukātās kulītes no biezās plastmasas (un dubultu kārtu pie rokturiem!) par 20 kapeikām. Laimīga bija tā diena, kad dzimtās Madonas «unītī» dabūju tādu jaunu un svaigu. Mazos čabošos plastmasas maisiņus mazgāt un žāvēt gan, saprotams, man riebās, tomēr vajadzēja. Tad nāca tirgus ekonomika un īsts medusmēnesis – maisiņi bija visur, arvien vairāk, arvien skaistāki un par brīvu. Un nekādas mazgāšanas! Vēlāk, līdz ar apziņu, ka plastmasa tiek ražota no neatjaunojamiem resursiem un vidē nesadalās vairākus simtus gadu, sekoja nopietna krīze šajās attiecības, un es demonstratīvi uzmetu plecā auduma tašiņu kā zīmi zaļai pārliecībai. Šodien mani fascinē neskaitāmās iespējas, kā plastmasu pārstrādāt un dot tai otru dzīvi, un Kristapa Ģelža izstāde Viela pārdomām, kuru aplūkoju galerijā Māksla XO, manām attiecībām ar plastmasas maisiņiem deva jaunu kvalitāti. 

Pasaulē tā sauktais trash art jeb māksla no atkritumiem nav nekas jauns, bet šī izstāde bija pirmais no Latvijā redzētā, kur ir ne tikai atkritumi, bet arī māksla. Autors ir kārtīgi plosījies ar plastmasas izejvielām – lielveikalu maisiņiem, melnajām remontu plēvēm, brūnajām plastikāta līmlentēm gan kā ar materiāliem, gan kā simboliem, un rezultāts ir pārsteidzošs. Jābrīnās par to, ko tik nevar dabūt gatavu no šāda materiāla, ņemot talkā melno marķieri, un par to, cik skarbs un jaudīgi ironisks stāsts par patērētāju sabiedrības spožumu un postu pastāstīts. 

Lūk, darbs pa gabalu kā glaunas šokolādes kastes vāks, krēmīgi brūns fons ar tekstu zelta burtiem, bet, tuvāk pieejot, tas izrādās viens no visu laiku drūmākajiem dzejoļiem Latvijas vēsturē – Kā gulbji balti padebeši iet (atgādinājumam citāts: «…no saulainām lejām ir mirstīgais šķirts, tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā, kur dzelži un cirvji bez rimšanās klaudz, pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc..»), kas šeit satiekas ar Latvijas patērētāju augstāko kāpumu – glauno Sky lielveikalu maisiņiem -, un nosaukums Veidenbaums un More parāda, ka autoram nav svešas veiklas spēles ar zīmoliem. 

Kā divi melni mošķīši zaķīši zaļā bērzu brukstalā gozējas Latvijas balzams maisiņi Balzambirzī. Melnām milzu lietus lāsēm (vai tumšām asarām?) pilns mežs Sēņu laikā, un arī tur pa šķirbiņu uz sēņošanas apsēsto latvieti glūn zīmoli no maisiņiem. Darbs Nacionālais motīvs, kurā ziedi plaukst uz lielveikalu maisiņu kaudzes, kas pa vidam starp krāšņu dobi un izgāztuvi, un pāri visam lidinās sarkana balonsirsniņa, rādot, ka neatlaidīgas kampaņas mūs galu galā ir pārliecinājušas – tas nav veikals, tā ir dzīve. 

Man izskatījās, ka darbs Visas stulbās domas sadeg kosmosā ar zilimelno virpuli, kurā lidinās baltie mazie maisiņi, ironizē par mūsu sabiedrības dziļi nopietno aizraušanos ar mistiku, tantiņām, astrologiem un garīgajiem skolotājiem jeb dvēseles vajadzību apmierināšanas patēriņu, taču mans kompanjons izstādes apmeklējumā – sešus gadus vecais Jurģis – norādīja, ka tur redzams meteorīts. Jāpiebilst, ka viņam mākslas darbos izmantotais materiāls neradīja ne mazāko pārsteigumu, jo šajā vecumā pierasts radīt dažādus brīnumus no jebkā, kas mētājas apkārt. Jurģa vienīgā piezīme bija, ka cakas ap Balzambirzi ir nerūpīgi izgrieztas, un patiešām – kopējā noskaņā ar melno plēvju galiem darbu stūros un tīšo nevērību bija kaut kas no mūžīga remonta un būvlaukuma sajūtas. Taču, kā mēs zinām, plastmasa ir ellīgi izturīgs materiāls, un zināmu ilgmūžību Ģelzis saviem darbiem ir nodrošinājis. 

Izstāde tieši tāda arī ir, kā vēsta nosaukums – viela pārdomām, un paliek sajūta kā pēc prasmīgi režisētas filmas, kuru skatoties smejies, bet pēcgaršā raudi. Pārdomas tādas bezcerīgas – par mūsdienu cilvēku, kurš brīvdienas pavada lielveikalos, svētkus svin un sevi apzinās iepērkoties, kurš jūtas novērots, iesprostots un dažādām sazvērestības teorijām pakļauts (kā darbā Klusā daba), un vienīgais prieks, kas atliek, – sēra Rietumu patērētāja meditācija, lūkojoties, kā vējš dzenā un dancina nevainīgi baltus plastmasas maisiņus.

Viela pārdomām. Galerijā Māksla XO Elizabetes ielā 14 līdz 3.aprīlim

24 stundu bibliotēka

Posted on marts 21, 2012 by - Intervija

Latvijas veiksmes stāsts noder bibliotēku modernizēšanā Indonēzijā, stāsta Geitsu fonda pārstāve Debora Džeikobsa. Viņai šķiet svarīgi, lai ar informāciju pārsātinātajā laikā mēs tomēr nekļūtu par sabiedrību, kurai patiesībā nav zināšanu 

Jebkura dzīve neatkarīgi no tā, kur tā tiek dzīvota, ir vienlīdz vērtīga – šo Bila un Melindas Geitsu fonda labdarības moto patiešām personificē tā darbiniece Debora Džeikobsa. Sen neesmu satikusi tādu intervējamo, kam tik ļoti interesētu ne tikai savas, bet arī pirmo un, iespējams, pēdējo reizi satiktas Latvijas žurnālistes domas. Pie Deboras žaketes atloka – Trešā tēva dēla nozīmīte, kas ikvienam signalizē par brīvu interneta piekļuvi 825 Latvijas publiskajās bibliotēkās. Sejā – draudzīgs smaids. 

No bērnu bibliotekāres amata vairāk nekā 30 gadu laikā uzdienējusi līdz 291 miljonu ASV dolāru vērtā Sietlas publisko bibliotēku modernizācijas projekta vadīšanai, pašlaik Džeikobsa vada Geitsu fonda programmu Globālās bibliotēkas, kas Trešā tēva dēla projektā Latvijā jau ieguldījusi vairāk nekā 20 miljonu dolāru. 

Kā notiek Geitsu fonda iesaistīšanās dažādu valstu bibliotēku darbā?
Kad 1997.gadā Bils un Melinda Geitsi sāka interneta nodrošināšanas programmu Amerikas bibliotēkām, viņi ticēja, ka tas ir tikai sākums starptautiskam projektam. 

Pirmās bibliotēku programmas ārpus ASV sākās Meksikā un Čīlē. 2006.gadā par trešo valsti kļuva Latvija. Tagad mēs darbojamies jau 13 valstīs ārpus ASV, un tas nebūtu iespējams bez Latvijas veiksmes stāsta. 

Cik cilvēku ir Latvijā un cik – Indonēzijā? Attiecīgi 2,2 miljoni un 238 miljoni. Vai zināt, ka Latvijas bibliotēku programma ir modelis, ko iedzīvināsim arī šajā valstī? 

Latvija bija laba izvēle Austrumeiropas pilotprojektam sava nelielā izmēra dēļ: esam palīdzējuši uzlabot 825 bibliotēkas – ne tikai ar tehnoloģijām, bet arī mācot bibliotekārus, attīstot sapratni par bibliotēkām kā par interaktīvām publiskajām vietām. Bija skaidrs, ka finansējumam jāturpinās – ne tikai tādēļ, lai šo bibliotēku durvis būtu vaļā, bet arī lai darbotos diennakts interneta pieslēgums. 

To ir patīkami dzirdēt, bet kāpēc pirmo izvēlējāties Latviju? Vai svarīga loma bija kādam konkrētam cilvēkam?
Mēs novērtējam, ka jums ir stipra publisko bibliotēku sistēma, un 2006.gadā daudzās no tām jau bija pieejams internets. Internets parasti darbojās lēni, toties bibliotekāres šķita ļoti motivētas – viņas redzēja, kā tehnoloģijas maina bibliotēku dzīvi. 

Mums jau no sākta gala bija svarīgi, lai bibliotēku darbinieki ne tikai mācētu ieslēgt un izslēgt datorus, bet arī orientētos interneta meklēšanā. Google un Vikipēdija nav pēdējā instance. Tie ir lieliski rīki, kas tomēr nevar aizstāt profesionāļus. 

2008.gadā, kad sākās ekonomiskā krīze, mēs pieredzējām, ka bibliotēku nozīme cilvēku dzīvē tikai pieaug. 2007.gadā, mēģinot apzināt situāciju Latvijas bibliotēkās, 8% aptaujāto cilvēku teica, ka izmanto bibliotēku palīdzību, lai atrastu darbu. Vēl pavisam nesen to darīja jau 45% no apmeklētājiem! 

Latvijā daudzas ģimenes ir sašķeltas, lauku cilvēki iet uz bibliotekām, kur pieejams Skype, lai parunātos ar saviem bērniem ārzemēs. Kā redzat, bibliotēkas vairs nepilda tikai kultūras iestāžu lomu, tām ir arī svarīga sabiedrības attīstības funkcija. 

Šad un tad apmeklēju mazu bibliotēku Latvijas ziemeļos, Smiltenē, tā patiešām ir vietējās sabiedrības spogulis. Pērn cilvēki turp masveidā devās izdrukāt lidmašīnu iekāpšanas kartes – diemžēl tikai vienā virzienā. Daudzi no viņiem vispār nemācēja apieties ar biļešu rezervācijas sistēmām, un bibliotekāres palīdzēja. Viņas arī palīdz cilvēkiem gados samaksāt rēķinus internetā – tā viņi var ietaupīt dažus santīmus. Tās nav tikai jaunas zināšanas, bet svarīgs ekonomiskais faktors.
Esmu patiešām priecīga, dzirdot, ka žurnālists man klāsta to pašu, ko es stāstu citiem par Latvijas situāciju! (Deboras seja staro.) 

Savulaik, studējot filoloģiju, esmu daudz laika pavadījusi bibliotēkās, un arī tagad reizēm aizeju uz mūsu vecās Nacionālās bibliotēkas lasītavām. Ironiskā kārtā viena otra lauku bibliotēka ir daudz mūsdienīgāka par šīm telpām. Un cilvēki vēl diskutē, vai mums patiešām ir vajadzīga Gaismaspils.
Latvijas laukos bibliotekāri patiešām ir sabiedrības dvēseles. Bibliotēkas ir drošības saliņa, kur cilvēki var iegūt vajadzīgo informāciju, saņemt pakalpojumus. Tas ne tik daudz attiecināms uz ēkām, bet uz bibliotekāru vīziju. 

Es Latvijā, piemēram, biju… (Lūdz vietas nosaukumu atgādināt klātesošajai Geitsu fonda sadarbības partnera valsts aģentūras Kultūras informācijas sistēmas pārstāvei Sandrai Vīgantei) … pareizi, Jaunklidzī! Tas ir kaut kas neticams! Es pat fotogrāfiju ieliku Facebook! (Rāda bildi ar pašvaldības finansētu modernu ēku vecas rijas dizainā.) 

Šajā ar ES atbalstu būvētajā bibliotēkā cilvēkiem ir iespēja apmeklēt ārstu, tur ir arī telpa, kur var nogriezt matus. Augšstāvā notiek dažādas sanāksmes. Ja es vēl joprojām universitātē mācītu jaunos bibliotekārus, es šīs bibliotēkas bibliotekāri aizvestu pie studentiem – viņa ir tāda, kādam jābūt katram bibliotekāram. Mēs mēdzam būt klusi un rezervēti, bet savā būtībā esam sociālie aktīvisti – mums patiešām rūp cilvēki. 

Bibliotēku darbā nav «nacionālo īpatnību»?
Protams, tās var atšķirties. Bet pamatvajadzības tomēr ir tās pašas. Sākot darbu Geitsu fondā, viens no pirmajiem piedzīvojumiem: nokāpju no kuģa Selēnā Rumānijā, un bibliotekāre ir atnākusi sagaidīt kuģi. Viņa runāja tikai rumāniski, es – tikai angliski. Ir ieradies arī tulks, bet jau pēc pāris minūtēm viņš paliek ar vaļā muti. Mēs kaut kā esam spējīgas sazināties arī bez viņa, jo runājam par vienu un to pašu. Līdz šai baltai dienai nezinu, kā tas izdevās. 

Viņas bibliotēka galīgi neizskatījās pēc kādas no manis vadītajām. Bet es redzēju, kā cilvēki lieto resursus, dzirdēju, kā viņa sadarbojas ar savas pilsētas mēru – tieši tāpat, kā es to biju darījusi. Viņa, tāpat kā savulaik es, pat zināja, kāda kafija vislabāk garšo viņas mēram! 

Esat piedalījusies kampaņā par Sietlas bibliotēkas būvniecību. Tātad ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē ir līdzīgas cīņas par šādu objektu tapšanu.
ASV nodokļu sistēma ļauj palielināt nodokļus kāda municipalitātei svarīga projekta finansēšanai, piemērojot tā dēvēto bond measure, kad iedzīvotāji balso, vai pašvaldība drīkst aizņemties naudu noteiktam mērķim. Jau 1994.gadā Sietlas bibliotēka lūdza izmantot šo finansēšanas instrumentu, bet saņēma «nē». 1997.gadā es tiku pieņemta darbā, lai vadītu Sietlas bibliotēku sistēmu un radītu vīziju, kādai tai ir jābūt. Pirmajos divos mēnešos noorganizēju ap 100 sanāksmju, jo patiešām gribēju dzirdēt, ko vēlas sabiedrība, un izveidot nodokļu plānu, kā to realizēt. Vai jūs zināt stāstu par Sietlas centrālo bibliotēku? 

Nē.
Tā tiek uzskatīta par vienu no 20.gadsimta ievērojamākajām celtnēm. Autors – slavenais holandiešu arhitekts Rems Kolhāss. Arhitektūra varbūt pat nav tik svarīga, kā sarunas ar iedzīvotājiem, kas ļāva apstiprināt 200 miljonu dolāru finansējumu, atvērt 26 jaunas mazās bibliotēkas un jaunu centrālo bibliotēku. 

Cilvēki saprata, ka bibliotēka ir svarīga viņu dzīves vērtība – tāpat, kā to var redzēt Latvijā. 69% cilvēku teica «jā» jau uzreiz, bet neuzskatu, ka šo projektu realizēt bija viegli. Mans pilsoniskais pienākums bija ne tikai visu sasummēt, bet arī būt atbildīgai par naudas pienācīgu izlietošanu. Lai cilvēki nedomātu: «Eh, kur palika mana nauda?», bet lai sajustu prieku par šo savu īpašumu. 

Kādi pašlaik ir galvenie bibliotēku darba virzieni pasaulē?
Man, kas bijusi bibliotekāre jau tik sen, tagad ir ļoti aizraujoši strādāt šajā laukā. Bet tas ir arī nogurdinoši, jo tehnoloģijas nepārtraukti mainās. 

Agrāk, ja tev bija elektriskā rakstāmmašīna, tā kalpoja tik ilgi, kamēr salūza taustiņi. Tagad… Esmu pārliecināta, ka diezgan drīz bibliotēku pakalpojumi būs pieejami arī viedtālruņos. Mums, lai saglabātu savu lomu sabiedrībā, ir jābūt ļoti modriem. Pat bibliotēku ēkās, kas neizskatās īpaši greznas, ir jābūt ātrākajām tehnoloģijām un labi mācītiem cilvēkiem. 

Pa ceļam uz Jaunklidzi iebraucām pavisam maziņā Latvijas bibliotēkā. (Jērcēnos – piebilst Sandra Vīgante.) Sieviete, kas tur sēdēja grāmatu grēdu ielenkumā, bija septiņdesmitgadniece, bet viņa mācēja apieties ar tehniku. Bibliotekāre teica: «Bērni man palīdz nepalaist garām aktualitātes.» 

Un viņai patika telpaugi – visa bibliotēka bija pilna ar eksotiskām ziedošām puķēm, kas deva īpašu siltumu mazajam namiņam. Tur bija arī veļasmašīna, lai apmeklētāji, kam mājās nav tādu iespēju, varētu izmazgāt veļu. Iedomājieties: veļasmašīna, datori, puķes un grāmatas – tik daudz dzīvības! 

Vai Amerikas laukos šādas lietas jau būtu eksotika? Jūsu CV lasīju, ka savulaik esat strādājusi «grāmatu autobusā».
Jā, 70.gadu vidū Sakramento, Kalifornijā, sēdēju pie «bukmobiļa» stūres. Mums tādi bija veseli trīs: viens devās uz mazajiem apkārtnes ciemiem, kur nebija bibliotēku, otrs – uz dažādām iestādēm: pansionātiem, slimnīcām, bērnu centriem. Trešais – uz jaunajiem dzīvojamo māju rajoniem. 

«Bukmobiļi» Amerikā joprojām eksistē, tagad tajos var arī sērfot internetā. 

Ņujorkas metro vagoni esot pilni ar iPad. Vai šādas ierīces neizkonkurēs bibliotēkas?
Elektroniskā lasīšana ir arvien populārāka, bet – ko darīt cilvēkiem, kas nevar nopirkt vajadzīgo aprīkojumu, lai arī tas cenu ziņā sāk kļūt arvien pieejamāks? Svarīgs pagrieziens – Amazon nesen ļāva bibliotēkām kļūt par viņu servisa abonentēm. Arī es negribu maksāt 15 dolārus, lai lasītu kaut ko savā Kindle, ja varu lejupielādēt to bibliotēkā. 

Es ticu, ka bibliotēkas ir spējīgas nepārtraukti mainīties. Ir svarīgi, lai klientu serviss būtu labs, ne tikai apmeklētājam ienākot pa durvīm, bet arī kad viņi «lieto bibliotēku» internetā. Arī Latvijā ir pieejams bezvadu internets, zinu, ka daudzi cilvēki sēž ārā pie bibliotēkām, kad tās ir slēgtas, un savās mobilajās ierīcēs izmanto internetu. Šādu pielietojumu mēs pavisam nesenā pagātnē pat nespētu iedomāties! 

Jā, es arī to esmu darījusi Latvijas laukos. Un bibliotēkas darbiniece man smejoties atstāstīja kādas tantiņas teikto: «Uzmanieties, cilvēki zog jūsu internetu!»
(Deborai patīk šis pastāsts, arī viņa smejas.) Tā ir mūsu programmas misija: bibliotēka nevar būt vaļā diennakti, bet būtībā tā ir atvērta, arī datu bāzes ir pieejamas cauru diennakti. 

Bet kā ar veca papīra smaržu, ko internets nespēj atdarināt?
Es, ja atraujos no romāna lasīšanas savā Kindle, lai uztaisītu kafijas pauzi, vienmēr mazliet satrūkstos – kāpēc mana «grāmata» ir izgaismota? Ak, mans Dievs, tā taču ir «mašīna»! Es patiešām esmu jutusies, it kā lasītu īstu grāmatu. 

Pirmoreiz Amerikas vēsturē «papīra» grāmatu lietošana samazinās. Bet cilvēki lejupielādē tekstus raķetes cienīgā ātrumā. Un tādēļ es turpinu atgādināt – bibliotekāri, esiet modri! Tas vairs nav tas pats darbs, ko esam darījuši visu laiku. 

Neviens īsti nezina… Piemēram, bērnu bilžu grāmatu kvalitāte arvien uzlabojas. Kā pirms vairākiem gadiem, kad es vēl strādāju savā bibliotēkā, teica ciemos atnākušais Bils Geitss: «Es nevaru iedomāties sevi, lasot bērniem vakara pasaciņu datora ekrānā.» 

Pats galvenais – lai cilvēki lasītu. Lai šajā ar informāciju pārsātinātajā laikā mēs nekļūtu par sabiedrību, kurai patiesībā nav zināšanu. 

Internetā patiešām ir pieejams čats ar bibliotekāriem?
Jā, Amerikā un vairākās Rietumeiropas valstīs. Visu diennakti! Ja tu, piemēram, raksti par Deboru Džeikobsu un vēlies ievākt par viņu vairāk informācijas, bet atklāj, ka internetā atrodamas pārāk daudzas Deboras Džeikobsas, kaut vai divos naktī vari tiešsaistē pačatot ar bibliotekāru. «Es meklēju ziņas par Deboru Džeikobsu, bibliotekāri, gribu saprast to vai to!» Un saņemsi atbildi: «Jā, lūdzu, tūdaļ! Vai viņa joprojām ir dzīva?» (Manai sarunas biedrenei piemīt arī melnais humors.) Un tad viņi tev atsūtīs informāciju, atsauksmes. 

Tātad bibliotekāri vairs nav tikai grāmatu, bet arī interneta eksperti!
Jā. Kāds draugs, Bībeles zinātnieks, meklējot informāciju, man teica: «Ko lai dara, bibliotēkas pašlaik ir ciet…» Izstāstīju, kā var saņemt palīdzību internetā. Atrastās ziņas bija neticami kompleksas, un viņš jutās tā… «Āāāh!» 

Viņa palīgi bija ne tikai Sietlas bibliotekāri, bet konsorcijs dažādās pasaules valstīs. Kāds vienmēr ir nomodā. Varbūt cilvēks, kas atbildēja uz viņa jautājumu, patiesībā atradās nevis Amerikā, bet Jaunzēlandē. Un vēl šis palīgs viņam sacīja: «Mēs jūsu bibliotekāram Sietlā darīsim zināmu, kādu informāciju meklējat, un viņš ar jums sazināsies: «Esam dzirdējuši, ka jūs pagājušonakt runājāt ar diennakts informācijas servisu, vai ir vēl kaut kas, ko vēlaties noskaidrot?»» 

Lūk, šāda veida cilvēku mijiedarbība! 

Šķiet, Latvijā cilvēkiem joprojām ļoti patīk lasīt – ir apsēsti ar literatūru, nevis tikai ar patēriņa informāciju.
Jā, par latviešu milzīgo kāri uz lasīšanu esmu dzirdējusi arī no bibliotekāriem. 

Mūsu fonda uzmanības lokā gan ir arī valstis, piemēram, Brazīlija, kur ir samērā augsts analfabētisma līmenis. Mērķi visur ir vieni un tie paši, tikai apstākļi ir citādi.

CV
Bila un Melindas Geitsu fonda programmas Globālās bibliotēkas darbiniece kopš 2008.gada
Karjeras sākumā – bērnu bibliotekāre Oregonā, ASV
11 gadus strādājusi Sietlas pilsētas publisko bibliotēku sistēmā, administrējusi programmu Bibliotēkas visiem: jaunās Sietlas Centrālās bibliotēkas būvniecību un filiāļu rekonstrukciju
Izdevums Seattle Magazine nominējis Džeikobsu par vienu no 25 Sietlas ietekmīgākajiem cilvēkiem, 2001.gadā iekļāvis gada vadošo sabiedrisko darbinieku sarakstā
Ieguvusi bakalaura grādu valsts pārvaldes studijās Millsa koledžā un maģistra grādu Oregonas Universitātē

Jaunākās filmas

Posted on marts 14, 2012 by - Kino

 

ooo Melorija Keina. Nevaldāmā / Haywire. Veidota pēc klasiskā spiegu kino tradīcijām ar attālām atskaņām uz spriedzes meistara Alfrēda Hičkoka darbiem, Melorija Keina ir emancipēta action lente. Stīga Lārsona radītajai Līzbetai Salanderei līdzīgā slepenā aģente jaunās aktrises Džīnas Karano veidolā cenšas glābt savu dzīvību un atšķetināt konspirāciju tīklus, aukstasinīgi likvidējot teju visus vīriešu kārtas ekrāna partnerus – daudz pieredzējušākos un nu jau milzu popularitāti baudošos «stārus», piemēram, Antonio Banderasu un Jūenu Makgregoru. Lai gan gaumīga, šī lente tomēr ir sanākusi visai bezpersoniska. Turklāt tā atstāj zināmu mazuma piegaršu tieši sižeta spraiguma ziņā. Kino no 15.marta. 

o Viens darbiņš par naudu / One for the money. Seriāla Grejas anatomija režisores Džūlijas Annas Robinsones centieni apvienot meitenīgu romantisko komēdiju ar detektīvkino ir cietuši pamatīgu fiasko. Filmu nebaudāmu padara galēji neatbilstoša aktieru izvēle – masu patēriņa lentēs bieži redzētā Katrīna Heigla bankrotējušas un pagātnes pieviltas atlīdzību mednieces lomā ir gaužām neveikla. Sižets uz priekšu kūņojas ar izcilu gausumu, turklāt tajā ik pa laikam pavīd pa vārgai un nemākulīgai atsaucei uz koķeto action filmu Domino. Kino no 15.marta. 

oo Lamatas līgavai / The Decoy Bride. 19.gadsimta sākuma rakstnieces Džeinas Ostinas pienesums britu romantiskā sievieškino žanram ir milzīgs. Lūk, vēl viena romance Lepnuma un aizspriedumu «no naida līdz mīlai» noskaņās starp kādu apšaubāma talanta rakstnieku un provinciālu dāmīti ar sliktu pieredzi sirdslietās. Šīs cukurotās pasakas scenārija autore ir Sallija Filipsa, viena no Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu aktrisēm – nudien, «bridžitiskas» neveiklības šeit netrūkst! Par laimi, filmā var sastapt arī britu kino tik raksturīgo veselīgo pašironiju. Kino no 15.marta.

Zvaigzne ir dzimusi (un noniecināta)

Posted on marts 14, 2012 by - Recenzija

Līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ Lana del Reja un viņas kaislīgās dziesmas dažus cilvēkus padara vai trakus 

Valdzinoši sievišķīga. Lipīgas dziesmas – ironiskas, nedaudz retro un tajā pašā laikā modernas. Neaizejot pārāk tālu no popa standartiem, viņa tomēr ir perfekts pretstats Riannas un Lēdijas Gagas uzbāzībai. Uzdrīkstēšos piebilst, ka viņa ir slaidāka nekā Adele un psihiski stabilāka nekā Eimija Vainhausa. Kopš dziesmas Video Games videoklipa ievietošanas YouTube pagājušajā vasarā to ir noskatījušies miljoniem cilvēku. Ar nepacietību tika gaidīta pirmā albuma iznākšana. 

Ja kāds pašlaik meklē recepti jaunas zvaigznes radīšanai, Lana del Reja ir ļoti labs piemērs. Taču… daži cilvēki ir nikni, ka tieši tas arī ir noticis. 

«Neviens mani negribēja»
Tiekamies viņas producenta studijā Ņujorkā. Lana ir ģērbusies džinsos un par dažiem izmēriem lielākā svīterī. No čūskas ādas somiņas viņa izvelk Pall Mall Blue cigaretes. No somiņas izslīd arī Tenesija Viljamsa romāns. Sākam ar noliegumu. Viņa noraida baumas, ka slava tikusi nopirkta par tēva naudu. Ka viņai ir bijusi sejas plastiskā operācija. Ka viņa ir precīzi izkalkulēts mūzikas industrijas produkts. Taču tieši šādas apsūdzības cirkulē internetā. No vienas puses, tas esot absurdi, no otras, – skaudīgi glaimojoši. Lana pati par to pasmejas, taču jūtams, ka iekšēji tas viņai sāp. 

«Es biju tikusies ar ikvienu, kam ir jebkāda teikšana mūzikas industrijā, bet visi atbildēja, ka manu mūziku nevarēs pārdot. Jā, tieši tā visi man atbildēja. Es viņiem nospēlēju savas dziesmas, skaidroju, ko ar tām cenšos pateikt, bet man tika norādīts: «Vai zini, kas pašlaik ir numur viens 13 valstīs? Ke$ha!»» 

Nav noslēpums, ka labai popa dziesmai ir sava formula un vēlamais garums atskaņošanai radio. Lanas del Rejas darbi šiem standartiem neatbilst. «Video Games bija četrarpus minūtes gara balāde,» viņa skaidro. «Tur nav skaļu instrumentu. Tā bija pārāk tumša, pārāk personiska, pārāk riskanta un līdz ar to nekomerciāla.» Tā netika uzskatīta par popu, lai gan to arvien biežāk sāka spēlēt radiostacijas. Pat Born to Die – viņas pirmais lielais videoklips – ir dziesma ar diviem piedziedājumiem, kurā nav kulminācijas un kas tikusi aprakstīta kā «vēl viena monotona un depresīva dziesma». 

Aptuveni stundu Lana un viņas producents man atskaņo dziesmas no jaunā albuma. Viņa norāda uz džeziskām iezīmēm, vārdu spēlēm tekstā un pašas mīļākajām melodijām. Ik pa brīdim dungo līdzi, pat pieceļas un sāk dejot. Visbeidzot mēs dodamies uz kādu itāliešu restorānu 10.avēnijā, kuru izvēlējies producents. Tas izskatās noplucis. «Varbūt tikai vēlaties iedzert kafiju ielas pretējā pusē, sēžot uz lieveņa? Nebūs par vēsu?» viņa jautā. Piekrītu, kaut ārā patiešām ir auksti. 

Lai gan to jautāt ir muļķīgi, tomēr saņemos. «Būs jau labi,» viņa mani iedrošina. «Tās ir manas īstās lūpas… proti, ikdienā tās neizskatās tik lielas. Vienkārši, Video Games klipam bija komiksu estētika, un tur tās tiešām izskatās pārspīlētas.» 

Jā, šis video tik tiešām ir vainojams pie nemitīgām baumām, taču pie reizes vajag piebilst, ka tieši tas padarīja viņu pamanāmu. 

Tiesa, neviens liels mūzikas izdevējs aizvien nepiedāvāja noslēgt līgumu. Tad šo dziesmu nejauši dzirdēja britu raidstacijas BBC dīdžejs Fērnija Kotona un sāka to spēlēt savos raidījumos. Pēkšņi pasaule atjēdzās, un Lanas telefons sāka zvanīt nemitīgi. 

«Manu uzmanību piesaistīja brīnišķīgais mikslis, kurā ir gan muguras smadzenes kņudinoši videoklipa fragmenti, gan viņas mistiskā balss, gan arī pašas dziesmas vienkāršība,» e-pastā atraksta Kotona. «Es to noskatījos kādas piecas, sešas reizes un vairs nevarēju izmest no galvas. Man pielipa dziesmas vārdi, un galu galā tā kļuva par manu mīļāko pagājušās vasaras dziesmu. Kaut ko tādu es sen biju gaidījusi.» 

Līdzīga pieredze pēc tam bijusi daudziem. Taču tas novedis pie nereālām gaidām – par to, cik laba Lana varētu būt dzīvā koncertā. Un daudzi vīlās. Piemēram, pēc viņas nervozās uzstāšanās amerikāņu kanāla NBC satīras un izklaides raidījuma Saturday Night Live tiešajā ēterā šāgada janvārī lielākoties skanēja kritika. Lana atzīstas, ka pirms pārraides bija pamatīgi uztraukusies: «Es pēc dabas neesmu persona, kas spēj aizkustināt lielas masas. Man patīk komponēt un atskaņot savas dziesmas, bet uz skatuves… Pirms tam es parasti sevi mierinu: «Tikai neko nesaputro! Neko nesaputro!»» 

No kurienes nāk sāpes?
Lana del Reja jeb īstajā vārdā Elizabete Grānta (25) ir mazpilsētas meitene no Leikplesidas Ņujorkas štatā. Viņas ģimene nav ne bagāta, ne trūcīga. Viņa atceras, ka jau bērnībā pati sev esot uzdevusi banālus jautājumus par dzīves jēgu un domājusi, ka tas ir kaut kas īpašs. Vidusskolā izvēlējusies apmeklēt filozofijas stundas un sapratusi, ka ir tāda pati, kā visi citi cilvēki. Vēlāk paralēli filozofijas studijām universitātē viņa laiku pa laikam uzstājās klubos Bronksā, Bruklinā un Īstvilidžā. 19 gadu vecumā kā Lizija Grānta parakstīja līgumu par 10 000 dolāru ar mazu, neatkarīgu ierakstu izdevēju. «Tas bija brīnišķīgi. Es pati varēju noīrēt dzīvokli. Man parādījās nauda, par ko pabeigt studijas. Tobrīd es iedomājos, ka man būs jauka, neuzbāzīga karjera – uzstāšos nelielos klubos, turpināšu studēt filozofiju un iesaistīšos kādā brīvprātīgo darbā,» viņa stāsta. «Patiesībā es arī tagad savu dzīvi joprojām iedomājos tieši tādu. Man te ir nopietna dzīve. Man te ir patiešām liela ģimene. Ziniet, es te esmu vajadzīga.» 

Vajadzīga kam? Viņa dod mājienu uz ģimeni, un tas ir saprotams, ņemot vērā viņas dziesmu tumšo, psihoseksuālo kontekstu. 

Kā tad ar mīlu un zaudējumu, kas ir vēl viens aspekts viņas dziesmās? «Es iepazinos ar kādu puisi, kurā, jādomā, iemīlējos. Man pirms tam nebija nojausmas, ka es jebkad varētu justies citādi, sajust īpašas jūtas.» 

Un tad šķiršanās? «Šķiršanās ir daļa no tā visa. Taču, lai varētu iet uz priekšu, ir jāspēj saredzēt kaut kādu gaismu tuneļa galā, citādi viss sabirzīs pašiznīcinošos putekļos.» 

Lana apklust, ieskatās pulkstenī. Esam aizsēdējušies. Viņa atzīstas, ka nekāda svarīga biznesa tikšanās nav paredzēta (par to mani brīdināja viņas publicists, nosakot intervijas ilgumu). Lana esot apsolījusi pēcpusdienā pieskatīt kādas draudzenes mazuli. 

Pirms viņa dodas prom, es pajautāju, kur viņa dzīvo. Lana atbild, ka pašlaik meklē dzīvokli, ko varētu nopirkt, taču pagaidām aizvien ir īrniece Bronksā. 

«Es tur mitinos kopā ar savu bijušo boifrendu,» viņa vienaldzīgi nosaka un tad pati sāk ķiķināt. «Es guļu uz sofas.» 

Nav šaubu, ka manā sejā ir redzams apmulsums – tu nupat man stāstīji par iemīlēšanos, par šķiršanos, bet aizvien guli uz tā paša puiša sofas?! 

Lana atkal sāk ķiķināt un vaino pašreizējo blīvo koncertu grafiku: «Man vienkārši nekam citam neatliek laika.»

Video
http://ej.uz/videogames

http://ej.uz/born_to_die

http://ej.uz/bluejeans

Viedokļi par Lanu del Reju
Toms Grēviņš, Radio 101 ētera personība:
Tajā, kāds troksnis pašlaik sacēlies ap Lanu del Reju, manuprāt, ir vainojama dīvainu apstākļu sakritība. Pieņemsim, ka jau pirms laba laika viņas ierakstu kompānija bija gatava investēt naudu vienā veiksmīgā singlā Video Games, neplānojot it neko citu un nolemjot novērot dziesmas panākumus. Pēc trokšņa, kas galvenokārt Eiropā sacēlās ap del Rejas debijas dziesmu, tika nolemts izdot veselu albumu. Un pieņemsim, ka visā šajā sākotnējā plānā ne mirkli nav iesaistīts dziedātājas tiešais menedžments, kura, iespējams, nemaz tobrīd nebija. Taču veiksmīgā starta rezultātā del Reja ir jāpiedāvā «dzīvās mūzikas» tirgū, un ir pilnīgi skaidrs, ka viņa tajā nav konkurētspējīga. 

Mūsdienās nekas nav indie, šīs jēdziens ir devalvēts. Eksistē vairāki mārketinga veidi, un del Reja tiek reklamēta un vispirms piedāvāta alternatīvo mediju patērētājiem. Tas nav it nekas jauns – šādi savas karjeras ir sākušas M.I.A., Lilija Allena, galu galā arī Adele. 

Muzikāli del Reja man šķiet gaumīga esence Britnijas Spīrsas un Gvenas Stefanī mūzikai ar savdabīgi zemu vokālu, bet izskatam atbilst femme fatale imidžs – tirgū pēc Eimijas Vainhausas nāves atbrīvojusies vieta, un del Reja ir kā radīta, lai to acumirklī ieņemtu. 

Uldis Rudaks, dīdžejs un mūzikas kritiķis:
Ja ar nopietni izplānotu mārketinga kampaņu palīdzību kaut uz mirkli izdodas slavas un visvairāk pārdoto albumu topu virsotnēs pacelt tādus māksliniekus kā Lana del Reja, tas patiešām priecē. Pilnīgi piekrītu vienai no Latvijas sociālo tīklu aktīvistēm un jaunajām publicistēm (@liikcepure), kura viņu raksturojusi šādi: Lana del Reja ar savu Born To Die faktiski izsaka visu savas paaudzes esenci – «dzīvo ilgi, mirsti nemitīgi». Un ja kādam šķiet, ka viņa – intervijās nedroša un bikla – ir pārvērtēta, tad atļaušos apgalvot, ka par daudz uzmanības drīzāk ir izpelnījusies Lēdija Gaga, tāpat U2, Coldplay un Foo Fighters, kuras līderis visu mūžu turpinās cīnīties ar sava leģendārā mirušā drauga Kurta Kobeina ēnu.

Lana del Reja pēc dažiem gadiem būs mūzikas biznesa monstru aizmirsta, jo pati britu mūzikas medijam NME ir teikusi, ka savā lielās kompānijas debijas albumā ielikusi visu, ko gribējusi teikt, un nākamā albuma, visticamāk, nemaz nebūs. 

Kalendārs

Posted on marts 14, 2012 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


17.MARTĀ. ISLANDIEŠU GRUPAS GUSGUS KONCERTS VENTSPILĪ
Jūras vārtos Ventspilī sava jaunākā albuma Arabian Horse prezentācijas tūrē koncertēs viena no zināmākajām Islandes grupām GusGus. Grupa dibināta 1995.gadā kā radoša mākslinieku un aktieru apvienība. Tās mūzika ir techno, trip-hop un house stilā. Grupas mūziķi ir veidojuši daudzu slavenu mākslinieku dziesmu remiksus, to skaitā Björk, Depeche Mode, Moloko un Sigur Rós. Biļetes cena Ls 8-10. Bilesuserviss.lv, Jurasvarti.lv


20.MARTĀ. LIKTEŅDĀRZAM VELTĪTS KONCERTS UN DARBU IZSOLE. Nacionālajā operā notiks labdarības pasākums, koncerts Latviešu mūzikas dārzs un mākslas darbu izsole, lai vāktu naudu Likteņdārza izveides turpināšanai. Koncertā skanēs Jāņa Mediņa un Artura Maskata darbi. Muzicēs pianists Reinis Zariņš, Latvijas Radio koris. Pēc koncerta būs labdarības izsole. Izsoles darbi pašlaik apskatāmi Rīgas Galerijā, Ivonnas Veihertes mākslas galerijā un Galerijā 21. Ienākumi tiks ieguldīti Likteņdārza amfiteātra daļas būvniecības turpināšanā. Liktendarzs.lv, Bilesuparadize.lv


21.MARTĀ. APGLABĀJIET MANI ZEM GRĪDAS DAILES TEĀTRĪ. Dailes teātra Mazajā zālē režisors Regnārs Vaivars iestudējis krievu rakstnieka, aktiera un režisora Pāvela Sanajeva autobiogrāfisku stāstu par puiku, kurš dzīvo pie vecmāmiņas, jo viņa izlaidīgā māte atradusi jaunu vīru. Saša nu ir vecmāmiņas smagais krusts, kas no četru gadu vecuma «karājas viņai kaklā». Izrādes veidotāji to nosaukuši par homērisku komēdiju. Lomās Indra Briķe, Juris Bartkevičs, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un citi. Biļetes cena Ls 10-11. Dailesteatris.lv, Bilesuparadize.lv


LĪDZ 3.APRĪLIM. KRISTAPA ĢELŽA IZSTĀDE VIELA PĀRDOMĀM. Galerijā Māksla XO atklāta Purvīša balvas laureāta Kristapa Ģelža izstāde Viela pārdomām, kurā mākslinieks met jaunu māksliniecisku un sociālu izaicinājumu jeb, kā pats apgalvo, «meklēju mūsdienīgu faktūru» – visas lielformāta bildes tapušas no plastmasas. Savām milzīgajām gleznām Ģelzis izmantojis lielveikalu plastmasas maisiņus, melnās siltumnīcu plēves, līmlentes un citus līdzīgus materiālus. Makslaxogalerija.lv