Sociologs Ulrihs Beks kļuvis pasaulē pazīstams ar mūsdienu «riska sabiedrības» modeli. Viņaprāt, eirozonas pašreizējās problēmas ir tikai viens piemērs procesiem, kuros attīstību veicina bailes no katastrofas
Nesen Rīgā viesojās viens no Vācijas pazīstamākajiem un ietekmīgākajiem sociologiem Ulrihs Beks. Pats viņš sevi dažkārt ironiski dēvē par «vācu intelektuāli», kuram vienmēr nepieciešams atsaukties uz agrākajiem dižgariem, taču viņa domās ieklausās. Nesen valdība Beku iekļāva īpaši izveidotā komisijā, kas pēc Fukušimas AES avārijas sprieda par atomenerģijas nākotni Vācijā. Latvijas Universitātes Lielā aula bija cilvēku pilna, kad viņš tur sniedza Baltijas-Vācijas Augstskolu biroja organizētu priekšlasījumu, un Beka teiktais daudziem noteikti šķita provokatīvs.
Lekcijā Latvijas Universitātē jūs teicāt, ka mūsdienu pasaulē nacionālisms kļūst par nācijas ienaidnieku. Ko jūs ar to domājat?
Mēs dzīvojam pasaulē, kuru var raksturot kā savstarpēji saistītu. Šīs daudzveidīgās saites maina nācijvalstis arī no iekšpuses. Nosaukšu dažus piemērus. Cilvēktiesības. Pat valstīm, kurām nepatīk jautājumi par cilvēktiesībām, ir jāreaģē uz saistībām, kuras tās ir uzņēmušās. Starptautisko tirgu savstarpējā atkarība. Tas ir tik fundamentāli nozīmīgi, ka visiem uz to ir jāreaģē. Vides un klimata izmaiņu jautājumi. Valstīm katrai atsevišķi nav iespējams ar šiem jautājumiem tikt galā.
Mēs ar sievu uzrakstījām grāmatu par «pasaules ģimenēm». Aizvien biežāk mīlestības attiecības un ģimeniskas saites savieno cilvēkus pāri dažādām robežām.
Es teiktu, ka nācijvalsts tiek kosmopolītizēta. Pat ja cilvēki to neredz, neapjēdz vai negrib, notiek process, kurā pat nācijas iekšienē ir jārēķinās ar nācijai nepiederošo «citādo».
Tas izmaina nacionālisma nozīmi. Es neticu, ka ir skaidra robežlīnija starp nacionālistisku un kosmopolītisku skata punktu. Tā ir novecojusi diskusija, kura vairs neiederas mūsdienu apstākļos. Ja nācijas vēlas ar šo situāciju tikt galā, tām ir jāattīsta identitāte, kas ir atvērta «citādajam».
Tā, manuprāt, ir Eiropas jēga. Tas ir process, kurā iemācāmies sadarboties un tādējādi ne vien atsakāmies no suverenitātes, bet vienlaikus arī daudzos veidos spēcinām suverenitāti. Mūsdienās turēšanās pie nacionālisma tā vecajā nozīmē, vēlme ieslēgties savā valstī kļūst par nācijas ienaidnieku.
Jūsu ideja neatbilst daudzu cilvēku izpratnei par nacionālismu. Kā jūsu koncepcija var nākt par labu nācijai?
[Tā atbilst] visām nacionālajām interesēm, to skaitā šajā reģionā tik nozīmīgajai nepieciešamībai, lai katra tauta tiktu atzīta savā vēsturiskajā kontekstā. Cik es saprotu, šeit tas ir saistīts ar briesmām, kuras draud no diviem okupācijas paveidiem. Pagātnē okupāciju īstenoja Vācija, nesenajā pagātnē un varbūt pat mūsdienās draudi nāk no Krievijas. Tātad nacionālisms nozīmē, ka jūs gribat radīt sev telpu, autonomiju, lai pasargātu sevi no abām šīm briesmām. Taču – kā jūs to varat sasniegt? Jūs to nekad nevarēsit izdarīt vieni paši. Jums ir jāattīsta sadarbības struktūras.
Jādarbojas NATO un Eiropas Savienībā. Vēl vairāk – lai kļūtu par daļu no šīm pārnacionālajām, multinacionālajām organizācijām, jums pašiem savu interešu vārdā ir jāiemācās savienoties, kooperēties un identificēties ar citām nācijām un nacionālajām identitātēm.
Savās labākajās izpausmēs, savā reālistiski ideālistiskajā perspektīvā Eiropas Savienības jēga ir ienaidnieku pārvēršana kaimiņos. Patiesībā tas ir brīnums, ņemot vērā Eiropas vēsturi. To neviens nespētu iedomāties pirms 50 gadiem.
Jūs savā runā lietojāt arī frāzi «iecietība pret nenoteiktību».
Mūsu domāšana skaidrās «vai nu/vai nu» kategorijās vairs nedarbojas. Kā piemēru aplūkosim Vāciju. Tai vēl aizvien ir ļoti homogēna pašizpratne par to, kas ir vācietis un kas nav vācietis. Taču viens no šīs jaunās neskaidrības radītājiem ir fakts, ka Vācijā trešā daļa bērnu, kas ir jaunāki par pieciem gadiem, ir no ģimenēm, kas saistītas ar imigrāciju. Par viņiem nevar teikt «vai nu/vai nu», bet «gan-gan». Gan turku, gan vācu. Tas ir pavisam jauns maisījums un neiederas sakārtotas pasaules idejā, kurā katram ir sava atsevišķā vieta. Tas daudziem šķiet biedējoši, bet varbūt tas ir arī iemesls priecāties, atpazīt pasaules daudzveidību savā ģimenē un kopienā.
Pirms vairāk nekā simt gadiem Nīče teica, ka nākotnē mēs dzīvosim «salīdzināšanas laikmetā». Ar to viņš domāja, ka katra kultūra, katra ideja, katra valoda, katrs kultūras mantojums būs pieejams katrā pasaules vietā. Pēkšņi mums ir jāsāk salīdzināt. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir jāspēj veidot attiecības citam ar citu. Tas pašlaik notiek, un nav iespējams atgriezties apstākļos, kad ir slēgtas robežas un kulturālā identitāte eksistē kādā slēgtā traukā. Tāpēc cilvēkiem ar šo jauno situāciju ir jātiek galā. Tam ir nepieciešama šī iecietība pret nenoteiktību.
Vai jūs esat optimists par Eiropu, par spīti visam, kas noticis?
Es visu laiku balansēju [uz robežas starp optimismu un pesimismu]. Patiesībā Eiropa jau no paša sākuma ir saistīta ar krīzēm, un vienmēr ir bijis aktuāls izteiciens, ka katra nākamā krīze padziļina Eiropas integrāciju.
Šoreiz man tiešām bija bailes, ka tas vairs tā nedarbosies. Vācieši un [kanclere Angela] Merkele sākumā negribēja [palīdzēt citām eirozonas valstīm]. Bet tad iedarbojās tas, ko es saucu par kosmopolītisko imperatīvu. Sadarbojies vai sabrūc. Sper soli tālāk vai izirsti.
Pēkšņi sākās diskusijas, piemēram, ko nozīmētu ES ekonomiskā pārvaldība? Ko tas nozīmētu suverenitātei? Radās ideja par fiskālo savienību. Ko tas nozīmē? Kas to darīs? Eirozonas valstis sāka attīstīt institucionālo iztēli. Tās saprata, ka pašreizējā Eiropa nespēj tikt galā ar šādu situāciju.
Ekonomisti ir ļoti pesimistiski noskaņoti, viņi apgalvo, ka viss sabruks. Taču man šķiet, ka ekonomistiem ir jābūt nedaudz piesardzīgākiem, jo viņiem nav sevišķi labi modeļi, un viņi nevar pareģot nākotni.
Sabrukums nav noticis. Eiro vēl aizvien tiek novērtēts. Vēl aizvien ir augsts bezdarbs, ekonomikas lejupslīde, tomēr rezultāts nav tik slikts, kā daudzi pareģoja.
Riskantās situācijās notiek sacensība starp pesimismu, kurš izraisa paša pareģotās sliktās sekas, un optimismu, kurš izraisa paša pareģotās labās sekas. Mums vajag nedaudz vairāk šāda optimisma, lai Eiropa atkal virzītos uz priekšu.
Vai jūs domājat, ka tieši eirozona varētu būt Eiropas integrācijas avangardā?
Notiek dalīšanās starp eirozonas valstīm un pārējām ES valstīm. Krīze notiek eirozonas valstīs, tāpēc tām ir jārīkojas. Jāattīsta idejas, kā tikt galā ar riskiem. Jārada jaunas institūcijas. Viena interesanta ideja ir finanšu darījumu aplikšana ar Eiropas līmeņa nodokli. Tā ir veca doma, bet tagad tā parādās pat neoliberālās Eiropas izpratnes kodolā. Man par pārsteigumu, Vācijas finanšu ministrs šo ideju uztver nopietni, pat Merkele to atbalsta. Vecais iebildums, ka nodoklis, lai tas būtu efektīvs, ir jāievieš visā pasaulē, cilvēkus vairs nepārliecina. Es jau gadiem saku: kādam ir jāsāk. Nekas nekad nenotiks, ja vienkārši gaidīsim globālo konsensu. Viņi [Eiropas līderi] ir gatavi sākt. Būs diezgan liels konflikts, bet man šķiet, ka tas ir jauns dzinējs Eiropai. Būs divu ātrumu Eiropa.
Kas notiks ar valstīm, kuras nav eirozonā?
Esmu noraizējies, jo tās nebūs iesaistītas šajā procesā. Šīs valstis atrodas jaunas izvēles priekšā. Vai nu tās pievienosies jaunajām idejām, kuras nāk no eirozonas valstīm, sevišķi no Vācijas, jo šķiet, ka lielā mērā tiks realizētas vāciskās idejas par Eiropu, vai arī tās nepiedalīsies jaunajā, topošajā Eiropā.
Mums jāapzinās, ka zināmā mērā tas ir nepieciešams process, jo nav tādas politiskas institūcijas, kurā līdzdarbojas 27 valdības un parlamenti un kurā var rasties vienprātība par virzību uz priekšu. Tāpēc, manuprāt, ir nepieciešama celmlaužu grupa. Taču tas viss notiek kaut kā ārpus demokrātiskās leģitimācijas mehānismiem.
Kā šo procesu var padarīt demokrātiskāku?
Tas ir svarīgs jautājums. Man šķiet, ka vajag runāt ne tikai par eiro un finanšu krīzi, bet arī par «cilvēku Eiropu», «pilsoņu Eiropu». Eiropa cietīs neveiksmi, ja mēs neatradīsim veidu, kā iekļaut pilsoņus šajos procesos. Ne tikai tādā ziņā, ka viņiem ir jāapstiprina lēmumi, kurus pieņēmušas elites aiz viņu nacionālajām robežām, bet arī tādā, ka viņiem ir jābūt pašiem savai nostājai un vīzijai šajos jautājumos.
Mēs esam procesā, kurā «elites Eiropa» nedarbosies. Pat ja atrodam eirozonas krīzes risinājumu, tā būs Eiropa bez eiropiešiem. Tas ir ļoti biedējošs paradokss.
Ir jāsāk radīt Eiropas līmeņa pilsonisko sabiedrību. Piemēram, dodam katram eiropietim iespēju pavadīt vienu gadu, «nodarbojoties ar Eiropu». Viņi varētu doties uz citu valsti un tur darīt to, kas viņam vai viņai liekas vajadzīgs un saprātīgs transnacionālā līmenī. Tad mēs radītu pieredzes un iesaistes telpu, kurā dažādas idejas varētu rasties «apakšās» un pacelties līdz Eiropas dienas kārtībai.
Jūs esat kļuvis starptautiski pazīstams ar savu ideju par «riska sabiedrību». Kas tā ir?
Līdz šim modernitāte tika uzskatīta un izprasta kā preču un bagātības ražošana, kurā konflikti rodas par šo preču un bagātības sadali. Šķiru cīņa, labklājības valsts – visas institūcijas tika veidotas, lai radītu izaugsmi un pēc tam sadalītu bagātību.
Man šķiet, ka tas ir nepilnīgs stāsts. Ražojot labumus, mēs vienlaikus ražojam arī slikto. Mēs radām riskus, kuriem ir pašiem sava loģika. Pie šādiem riskiem neesam pieraduši. Nav runa par noziedzību vai avārijām, pat par rūpnieciskām avārijām. Tie ir lokāli notikumi, kuros iesaistīts ierobežots cilvēku skaits un kuri skar ļoti ierobežotu sociālo telpu. Tagad mums ir jātiek galā ar prognozēm par pārrobežu riskiem, par notikumiem, kuri vispār nedrīkstētu notikt. Tā ir jauna loģika. Mums nav pieredzes, kā šādus notikumus novērst. Mums tādas pieredzes nevar būt, jo pagātnē tādas lietas nav notikušas. Tāpēc ir ļoti grūti zināt, ko darīt ar šīm bailēm no nenotikušiem notikumiem.
Tajā pašā laikā tā nav tikai slikta lieta. Šīs risku prognozes iedarbina arī milzīgu mobilizējošu pārveides, varas izmaiņas procesu. Mēs agrāk runājām par šķiru cīņu, par sabiedrības vai inteliģences spēku, bet tagad ir milzīgs mobilizējošs spēks – riska uztvere -, kuru neviens neprot kontrolēt. To dažādi spēlētāji var dažādi izmantot, bet tā izmaina sabiedrību no iekšpuses. Padomāsim, cik daudz neiedomājamu lietu notika, pateicoties finanšu krīzei. Pēkšņi uzņēmēji prasīja valsts iejaukšanos. Kapitālistiskā valsts kļuva zināmā mērā par sociālistisku valsti, jo tā uzturēja banku sistēmu. Notika lietas, kuras neviens nebūtu varējis iedomāties. Bailēm no katastrofas ir milzīgs pārveidojošs spēks.
Markss teica, ka šķiru cīņa noved pie komunistiskas sabiedrības. Kurp ved riska sabiedrība?
Nav noteiktas atbildes. Ir divi iespējami scenāriji. Lai apliecinātu, ka es esmu vācu intelektuālis, es tiem piešķiru vāciskus nosaukumus. Viens ir Hēgeļa scenārijs, kurā notiek dialektisks process, bet beigās gan valsts, gan demokrātija tiek bagātinātas. To es saucu par kosmopolītisko imperatīvu: ir vai nu jārīkojas, vai jācieš neveiksme. Vēl vairāk piesaistot vācu filozofus, to varētu formulēt tā: Kants vai katastrofa. Tātad – vai nu solis Kanta [mūžīgā miera idejas] virzienā, vai arī būs katastrofa. Patlaban notikumu attīstība zināmā mērā atbilst šim scenārijam.
Tomēr tajā pašā laikā ir daudz iemeslu paredzēt [20.gs. politiskā domātāja, diktatūras atbalstītāja] Karla Šmita scenāriju. Bailes var radīt pārnacionālu ārkārtas stāvokli, kurā tiek spēcinātas antidemokrātiskas kustības, vara atgriežas nacionālo valstu rokās, piedzīvojam vardarbīgas, reālpolitiskas reakcijas uz notiekošo.
Jūs bijāt Merkeles izveidotajā ekspertu komisijā, kura izvērtēja atomenerģijas lomu Vācijā pēc Fukušimas AES avārijas. Vācija nolēma pilnībā atteikties no atomenerģijas. Vai tā nebija pārspīlēta reakcija?
Daudzi jautāja, kāpēc Vācija tā reaģēja, jo AES avārija notika tālu prom Japānā. Taču viņi nesaprot to, ko es jau ilgāku laiku saku. Tā nebija vienkārši lokāla mēroga katastrofa Japānā. Tas bija trilleris par atomspēkstacijas avāriju tiešraidē, ko varēja vērot visas pasaules dzīvojamajās istabās. Tas ir globāls jautājums.
Dažādās kultūrās radās dažādas reakcijas. Vācijas kontekstā mēs jau 20-30 gadus runājam par alternatīvām atomenerģijai. Tā ir daļa no Vācijas nacionālās identitātes, katrā gadījumā šajā kontekstā notika cīņa par Vācijas nacionālo identitāti.
Svarīgs bija fakts, ka Vācijai ir alternatīva. Aplūkojot šos riskus no socioloģiskā viedokļa – cilvēki ir gatavi apzināties risku tikai tad, ja ir alternatīva. Ja tādas nav, risks tiek apšaubīts. Tas notiek Amerikā, vēl lielākā mērā – Francijā, kur atomenerģija ir ne tikai daļa no ekonomiskās struktūras, bet arī no nacionālās identitātes. Tāpēc nav alternatīvas.
Tas ir ne tikai jautājums, vai mums ir vai nav bail. Rodas milzīgs tirgus ar enerģētiku saistītajām tehnoloģijām, kas var aizvietot atomenerģiju. Atomenerģija cilvēku apziņā kļūst bīstamāka, tā tiks stingrāk kontrolēta. Iespējams, [atomenerģijas ražotājiem] būs jāpērk apdrošināšana, kas līdz šim netiek darīts. Tas palielinās izmaksas par šo enerģiju, un citi enerģijas avoti būs lētāki, jo tehnoloģijas kļūs labākas. Tāpēc tā ir virzība uz jauniem tirgiem. Vācija cenšas būt starp pirmajiem šajos tirgos, jo mums ir videi draudzīgu tehnoloģiju pieredze, kas veido lielu daļu no Vācijas ekonomikas.
Taču Vācijas valdība nesen samazināja atbalstu saules enerģijai, un tās lobijs apgalvo, ka lēmums padarīs šīs tehnoloģijas konkurētnespējīgas.
Šis nebūs vienkāršs process. Būs visādi strīdi, ar šiem jautājumiem ir saistīti dažādi paradoksi. Varbūt esmu pārāk optimistisks, taču domāju, ka tas būs liels veiksmes stāsts.
Runa ir ne tikai par jauniem enerģijas avotiem. Ir jāceļ jauna veida ēkas, jauna veida mašinērija, kas patērē mazāk enerģijas. Tātad tas ir jaunu produktu radīšanas process. Runa patiesībā ir par biznesu, ne tikai par draudiem.
Tātad jūs esat no tiem cilvēkiem, kuri uzsver, ka nekad nevajag izniekot krīzes radītās iespējas?
Tieši tā. Atskatoties uz pēdējiem 10-20 gadiem, rodas ļoti spēcīgs iespaids, ka notiek procesi, kurus neviens pat nevarēja iedomāties. Tas nozīmē, ka mēs īsti nesaprotam dinamiku, kurā dzīvojam. Dzīvot pārveides laikā nozīmē divas lietas. Vispirms vecie, drošie priekšstati sabrūk, un tāpēc cilvēki domā, ka viss sabrūk. Patiesībā sabrūk tikai mūsu priekšstati, taču cilvēki nav gatavi atvērties iespējai radīt jaunus priekšstatus un struktūras. Pārveide nozīmē zaudēt drošos priekšstatus un vienlaikus radīt jaunas iespējas. Tas, iespējams, ir gluži «nevāciski».
CV
Dzimis 1944.gadā
Socioloģijas profesors Minhenes Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā
Kopš 1980.gada žurnāla Soziale Welt redaktors
Vairāk nekā 150 zinātnisku rakstu un 20 grāmatu autors vai līdzautors
1992.gadā iznāk viņa grāmata Riska sabiedrība: ceļā uz jaunu modernitāti (Risk Society: Towards a New Modernity)
Kopā ar Žaku Deloru, Mario Monti un Jošku Fišeru ir viens no Spineli grupas dibinātājiem, kuras mērķis ir veicināt lielāku federālismu Eiropas Savienībā
