Zemais grūtniecību skaits Rietumu valstīs nesis tik būtisku krūts vēža risku, ka zinātnieki pat runā par hormonālajām tabletēm, kas sievietes organismam radītu bērna gaidīšanas un barošanas laika ilūziju, stāsta Krūts slimību centra vadītājs Arvīds Irmejs
Garderobistei Veselības centrā 4 pie džempera piesprausta nozīmīte ar rozā lentītes attēlu. Viņa piedalās globālajā krūts vēža pacientu atbalsta kampaņā. Latvijā līdz maija beigām risinās arī akcija Es iešu, kas noslēgsies ar krūts veselībai veltītu ielu gājienu un labdarības basketbola spēli. Pēc Latvijas Vēža reģistra datiem, krūts vēzis 2011.gadā ir sasniedzis rekordu: 1240 jaunu pacientu (t.sk., 10 vīriešu), 446 cilvēki no tā miruši.
Ķirurgam mamologam Arvīdam Irmejam, kuru sastopu privātpraksē Veselības centrā 4, šī slimība ir profesionāla ikdiena. Jau studiju gados kā brīvprātīgais strādājis Latvijas Onkoloģijas centra ķirurģijas nodaļā, 30 gadu vecumā vadīja Pārmantotā vēža kabinetu P.Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, tagad, nepilnos 40, atbild par šīs iestādes Krūts slimību centru.
«Krūts vēzim ir skaidras pazīmes, lielākajā daļā gadījumu, veicot pirmos izmeklējumus, mamogrāfiju vai sonoskopiju, nav šaubu, par ko būs runa,» saka ārsts. Irmejs ir draudzīgs un aizrautīgs sarunas biedrs. Tikai mazliet savādi saulainajā pavasara dienā, kad aiz loga sprāgst vaļā kastaņu pumpuri, ar viņu pārspriest šūnu nekontrolētu dalīšanos, kas izraisa ļauno slimību.
Pavasarī viss aug. Augšana ir brīnišķīga parādība. Kā gan augoša šūna var būt tik šausmīga?
Vienmēr jau pozitīva ir mērenība, pareiza lietu kārtība. Ja kaut kur rodas galējības, tas rada lielu problēmu. Vēzis bieži sākumā pat nav ne ar vienu aparātu nosakāms, bet tā bioloģija ir šāda: bojātajās šūnās ir tāda programma, ka tās strauji aizceļo citur. Parazīts saka: es te tagad dzīvošu. Sākumā aizņem vienu istabas stūrīti, pamazām – pusi, tad visu. Un tad vairs citiem nepaliek vietas.
Pagājušogad Latvijā fiksēts augstākais krūts vēža pacientu skaits pēdējo 30 gadu laikā.
Jā, turklāt no Latvijas ir tik daudz cilvēku aizbraukuši projām! Varēja gaidīt, ka mums būs mazāk, ko ārstēt. Taču krūts vēža skaitlis ne tika nesamazinās, bet pieaug. Pieaugums pēdējā desmitgadē ir būtisks.
Kā jūs to pamatojat? Ar labāku diagnostiku? Ar stresaināku dzīvi? Varbūt ir sakarības, kas nav pierādāmas, bet pastāv?
Vienā vārdā – tas ir Rietumu dzīvesveids. Gribam vai negribam, esam tam arvien tuvojušies. Nerunāsim par smēķēšanu un alkoholu – to kaitīgums krūts vēža attīstībā ir pierādīts. Gatavojoties šai intervijai, atcerējos lekciju Eiropas 8.krūts vēža konferencē Vīnē marta beigās.
Zinātnieki izrēķinājuši: līdz 70 gadu vecumam risks saslimt ar krūts vēzi Rietumu sievietei ir 6,3%. Tātad orientējoši katrai piecpadsmitajai. Līdz dzīves beigām – katrai desmitajai. Bet, salīdzinot Rietumu sievietes ar Āfrikas iedzīvotājām, kurām saslimšanas risks dzīves laikā ir 1,8%, tas atšķiras 3,5 reizes!
Kopumā atšķirību starp attīstīto pasauli un mazattīstītajām valstīm diktē dzīvesveids. Ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu pietiekami veselīgs uzturs un pietiekami daudz fizisko aktivitāšu, lai būtu normāls ķermeņa masas indekss, lai mēs citu šķidrumu vietā dzertu ūdeni. Tas saslimšanu Rietumu valstīs, pēc aplēsēm, no 6% samazinātu līdz 5%. Bet joprojām atšķirība starp 5% krūts vēža risku Rietumos un 1,8% Āfrikā būtu liela.
Izrādās, ka te lauvastiesu nosaka mūsu reproduktīvie ieradumi, reproduktīvā realitāte. Pilno grūtniecību skaits un ar krūti nobaroto gadu skaits. Rietumu sieviete, kura dzemdē, teiksim, astoņus bērnus, kurus katru ar krūti nobaro divus gadus, dzīvo fiziski aktīvi, ēd šķiedrvielām bagātu uzturu, maz sarkanās gaļas un tauku, pēc sava krūts vēža riska ir mazattīstīto valstu iedzīvotājas līmenī.
Par maz dzemdējam bērnus un par maz viņus barojam ar krūti?
Jā. Zinātnieki – pagaidām tikai kā hipotēzi – pat izvirza domu, ka attīstītajās valstīs ir nepieciešama «grūtniecības tablete». Respektīvi, lai izbēgtu no krūts vēža, ar tableti jārada tāds hormonālais stāvoklis, kāds ir grūtniecības un bērna barošanas laikā.
Protams, ir veicināms katrs veids, kā no krūts vēža varam glābt jebkuru cilvēku, bet, no otras puses, šādas metodes pieminēšana uzsver sabiedrības virzības absurdu. Un šāda hipotēze par «grūtniecības tableti» netika izteikta kafejnīcā, bet lielā, nopietnā pasākumā! Krūts vēža problēma arvien vairāk skar veselības aprūpes sistēmu, tomēr sabiedrība nav gatava atgriezties tur, kur reiz bija mūsu vecvecmammas. Tas būtu tik vienkārši, bet tajā pašā laikā ir tik ļoti neaizsniedzami.
Ļoti pozitīvs arguments krūts barošanai: pat, ja tev ir tikai viens bērns, centies to barot maksimāli ilgi!
Jā, jā. Viens gads – gandrīz minimums. Droši baro divus gadus! Starp citu, tautā esmu dzirdējis pilnīgi pretējo. Atnāk uz pieņemšanu jaunā māmiņa: «Mani sabāra – kāpēc tu baro tik ilgi, tu taču dabūsi krūts vēzi!»
Kāda ir jūsu vidējā statistiskā paciente?
Ar katru dekādi sievietei krūts vēža risks pieaug. 20-30 gadu vecuma grupā varbūt gada laikā ir 10 jaunas pacientes pa visu Latviju. Līdz 50 gadiem – aptuveni 20% no visām pacientēm. Pārējās ir vecākas par 50 gadiem. Aptuveni puse no viņām ir valsts apmaksātā krūts vēža skrīninga vecumā no 50 līdz 70 gadiem.
Šis skrīnings dod rezultātu?
Jā, tā ir nodokļu maksātāju nauda, un ir jābūt ekonomiskajai atdevei. Tā kā šajā vecuma grupā krūts vēža gadījumu ir visvairāk, krūšu struktūra vispiemērotākā skrīningam, tad arī mamogrāfija ir visrezultatīvākā. Visā Eiropā skrīnings notiek jau vairāk nekā 20 gadus. Piemēram, Nīderlandē, mirstība no krūts vēža 50-70 gadu vecuma grupā samazinājusies par 30%, ievērojami samazinājies ielaisto gadījumu skaits.
Ilgāku laiku vadījāt Stradiņu slimnīcas Pārmantotā vēža kabinetu.
Joprojām esmu ar to cieši saistīts, jo aptuveni 5% pacienšu ir tieši pārmantotais vēzis.
Šķietami maz.
Gan maz, gan daudz. Tā ir grupa, kurai nepieciešama individuāla pieeja, pavisam citi medikamenti, citas operācijas. Un tie ir 50 jauni vēža gadījumi gadā.
Kādā intervijā teicāt, ka Latvijā ir atklāta krūts vēzi veicinošas gēnu mutācijas saistība ar Austrumeiropas ebreju atzaru, arī ar slāvu elementu.
Mums Latvijā ir laime nelaimē: salīdzinot ar Rietumeiropu un Ameriku, aptuveni 80% gadījumu vēža pacientēm atrodamas divas minētās mutācijas. Ar ļoti lētu izmeklējumu šos divus izplatītākos mutāciju veidus varam pārbaudīt faktiski visām sievietēm, kas pie mums nāk. Sameklēt tās, kam ir pārmantotais vēzis. Zinātnieki šīs gēnu izmaiņas ir atklājuši, pētot iedzīvotāju etnisko sastāvu un pārvietošanos.
Pārmantotā krūts vēža reģistrā esot arī sievietes, kurām vēža vēl nav, bet ir ģenētiska predispozīcija.
Jā. Nākot uz Pārmantotā vēža kabinetu, cilvēki nereti saka tā: «Uztaisiet man pārbaudi, vai man ir vēzis!» Ar ģimenes ārsta nosūtījumu pārbaudīties par brīvu var jebkurš. Bet šajā pārbaudē netiek meklētas vēža šūnas organismā, tur tiek pārbaudīti gēni. Ja ģenētiskā izmaiņa tiek atklāta, sieviete ir augsta riska grupā, viņai jāveic noteikti izmeklējumi, ar krūts ķirurgu tiek pārrunāta arī profilaktiskas operācijas iespēja.
Noņemt krūtis, pat ja vēža nav?!
Tieši tā. Veicot konkrētus izmeklējumus, ir iespējams audzēju atklāt agrīni. Sākumā, pirms 5-10 gadiem, valdīja liels entuziasms: jā, tas strādā! Ja, mērķtiecīgi pārbaudot, vēzis ir atklāts maziņš, varbūt piecus milimetrus liels, iespējams, nemaz nevajag ķīmijterapiju. Pietiek, ja to tikai izoperē.
Izrādījās: ja šīs sievietes nesaņēma ķīmijterapiju, slimība pēc neilga laika bija jau tālāk izpletusies organismā. Regulāras pārbaudes, iekļaušanās specifiskā programmā pat ļoti jaunas sievietes nepasargā no diagnozes un ķīmijterapijas ar visiem blakusefektiem.
Lai gan ļoti agresīva, krūšu noņemšanas operācija ir alternatīva, lai nesaslimtu vispār. Protams, mūsdienās pacientēm piedāvājam tūlītēju krūšu rekonstrukciju.
Olnīcu vēža risks būtiski tiek samazināts, 40 gadu vecumā profilaktiski izņemot olnīcas. Tā ir iespēja, un sievietes to arī izmanto.
Mūsu rekomendācija: ja sievietei kāds asinsradinieks – mamma, māsa, meita – saslimusi ar krūts vēzi, būdama jaunāka par 50 gadiem, tad obligāti būtu jānāk uz pārbaudi. Tas jādara arī tad, ja ar olnīcu vēzi saslimusi asinsradiniece jebkurā vecumā – runa ir arī par tēva māsām un māti. Ģenētika var pārmantoties gan pa tēva, gan pa mātes līniju.
Cik liela krūts vēža riska grupa Latvijā varētu būt jau apsekota?
Labs jautājums. Jau gadus piecus ir ideja, ka šo pārbaudi varētu piedāvāt visām sievietēm, jo tā nav tik dārga. Līdzīgi kā ir sākts dzemdes kakla vēža skrīnings sievietēm no 25 gadu vecuma. Tas ik pēc trim gadiem ir jāatkārto, bet krūts vēža ģenētisko pārbaudi pietiktu izdarīt vienreiz mūžā.
Tas būtu inovatīvi: neesmu dzirdējis, ka tas kaut kur pasaulē jau būtu ieviests.
Ja tas nav veikts pat bagātajās valstīs, varbūt tam ir pamatoti psiholoģiski iemesli?
Nē. Zīmēsim krūts vēža gēnu BRCA1 kā lielu grāmatu ar 1000 lapaspusēm. Latvijā (līdzīgi ir arī Lietuvā un Baltkrievijā) pietiek atšķirt divas lapas, un, ja tur kļūdas nav, sakām, ka par vairāk nekā 80% šim cilvēkam vispār nav pārmantotā krūts vēža riska. Savukārt Rietumos populācija nav tik homogēna, izmaiņu varianti ir simtos gandrīz katrā «grāmatas» lapaspusē. Lai visu «grāmatu» pāršķirstītu, vajag simtreiz lielākus līdzekļus.
Pārmantoti var būt arī citi vēži?
Jā. No olnīcu audzējiem, kuru pēc skaita Latvijā ir mazāk, katrs desmitais ir pārmantots. Kolorektālais jeb zarnu vēzis skaidri pierādāmos gadījumos pārmantots ap 2-3%. Šo vēzi ģenētiski noteikt protam nedaudz sliktāk. Arī tā ir aktuāla problēma.
Kolorektālajam vēzim taču vispār nav valstiska skrīninga.
Ir, bet tas nav mērķtiecīgi organizēts. Valsts šo izmeklējumu apmaksā, bet uzaicinājuma vēstules netiek izsūtītas. Pētnieku grupa no Latvijas Universitātes pašlaik realizē pilotprojektu, kas skar nelielu iedzīvotāju daļu.
Un kas ir kolorektālā vēža skrīnings? Trīs fēču paraugu pārbaude, lai atrastu t.s. slēptās asinis. Ja resnajā zarnā veidojas polips vai ir izveidojies audzējs, tad tur ir defekts, kas rada kādu nelielu, neredzamu asiņu daudzumu fēču masā.
No vienas puses, fēču skrīnings ir ģeniāli vienkārša būšana, kas pasaulē notiek daudzus desmitus gadu. Būtībā tam būtu jābūt kā zobārsta apmeklējumam vai mašīnas tehniskajai apkopei – no 50 gadu vecuma katram iedzīvotājam reizi gadā šie trīs fēču paraugi ir jāpārbauda. Ir pierādīts, ka tas reāli glābj cilvēku dzīvību.
Kādas jūsu darbā ir lielākās dillemmas?
Pēdējā laikā informācija par krūts vēzi vairojas burtiski katru dienu. Ik pa brīdim konstatējam, ka viss ir citādi, nekā bijām sapratuši. Viena lieta – zem jēdziena «krūts vēzis» slēpjas ļoti daudz dažādu slimību.
Vēl pirms gada teicām, ka ir 4-5 galvenie paveidi. Katram vajadzīga cita ārstēšana. Bet, pētījumiem turpinoties, ir skaidrs, ka šīs piecas grupas atkal dalās apakšgrupās. Ir ļoti veiksmīgi ārstēšanas gadījumi, un ir gadījumi, kur mums jāatzīst: esam darījuši visu, ko zinām, bet rezultāts nav apmierinošs.
Viens no galvenajiem virzieniem – atrisināt problēmu ar audzējiem, kuri nepakļaujas ārstēšanai. Gandrīz katra audzēja gadījumā ģenētiskās izmaiņas atšķiras, kādai pazīmei ir būtiska nozīme, lai kādas zāles neiedarbotos, pret tām veidotos rezistence.
No vienas puses, priecājamies, ka ir jauna izpratne par krūts vēzi, no otras, – viss kļūst arvien sarežģītāk. Arī mūsu Molekulārās bioloģijas un ģenētikas laboratorijas vadītājs profesors Edvīns Miklaševics vēl nupat Krūts slimību centra pārskata sanāksmē teica: vai farmaceitiskās kompānijas varēs šīm milzīgajām individuālajām atšķirībām sekot līdzi, vai tās tur saskatīs interesi? Teiksim, Jānim vienīgajam Latvijā ir vajadzīgas tādas zāles, bet Annai – citādas.
Par moderno zāļu cenām pagājušogad Latvijā bija lielas diskusijas. Medicīnas budžets nevarēja apmierināt visu pacientu vajadzības. Taču internetā arī lasīju: paciente pārtikušajā Kanādā, kur arī ir valsts medicīna, tiesājas par zālēm, kas viņai nav tikušas finansētas.
Ķīmijterapijas vajadzība Rietumos šaubīgos gadījumos tagad tiek pētīta pat ar molekulārajiem testiem. Ja ķīmijterapija neko nedos, tad tās ir nevajadzīgas ciešanas pacientam un zemē nomesta nauda. Sekojot līdzi jaunajām, dārgajām tehnoloģijām, kuras ienāk onkoloģijā, visu laiku jāsijā, ko var un ko nevar.
Kā ārsts jūtas pa vidu starp zinātni, finansēm, valsti un pacientu? Arī šogad Latvijā jau bijušas situācijas, kad ārstu konsilijs izlemj, ka zāles ir vajadzīgas, bet ārstēšana nenotiek.
Atbraucot no Vīnes konferences, kolēģiem ķīmijterapeitiem uzreiz bija jāraksta iesniegumi atbildīgajām valsts iestādēm. Ir vairākas zāles, kuras Latvijā it kā ir pieejamas, bet, piemēram, nozīmējamas tikai pacientei pēc operācijas. Vai ir pieejamas kā otrās izvēles zāles, ja pirmās nedarbojas.
Teiksim, sievietei ir 55 gadi, audzējs ir trīs centimetrus liels, un viņa vēlas, lai krūti nenoņem. Tad, dodot tā sauktos prethormonu līdzekļus, audzēju izdodas samazināt, teiksim, līdz vienam centimetram un var veiksmīgi izdarīt krūti saudzējošo operāciju. Bet Latvijā ir problēma, ka šīs zāles ir pieejamas, taču mēs tās nevaram lietot pirms operācijas. Mums vajadzētu nozīmēt vēl kādas citas un tikai tad, ja tās nedarbotos, – īstās.
Tas ir nepārtraukts process. Beigu beigās, runa pat nav tik daudz par naudu – ja zāles apmaksā tik un tā, tad kāda starpība, vai apmaksā pirms vai pēc operācijas?
21.gadsimtā onkoloģijā joprojām ir tāda «lielgabalu» medicīna – visiem viens izmērs. Ar individualizēto terapiju, pat ja neuzlabotu rezultātu, varētu cilvēku atbrīvot no liekiem ārstēšanas blakusefektiem. Tas arī nav maz, ja varam pasaudzēt no kaut kā lieka.
Arvien augstāka saslimstība, sabiedrība noveco, valstu budžeti pat rietumvalstīs netiek galā, kā tas viss beigsies?
Jā, kaut kur ir sarkanā līnija. Jautājums – kā to pacientu loku, kurš var saņemt kvalitatīvu palīdzību, paplašināt?
Rupjais, «populārais» skaitlis: 40-50% cilvēku dzīves laikā sastopas ar vēža diagnozi. Ja Latvijā katru gadu ir 10 000 dažādu jaunu vēža gadījumu – gan kolorektālais, gan plaušu, gan kuņģa – tā arī iznāk.
Latvijā galvenais iedzīvotāju mirstības faktors, protams, joprojam ir sirds un asinsvadu sistēmas slimības, bet, piemēram, Japānā, kur šādas slimības ir daudz mazāk, prognozē, ka tuvākajā desmitgadē vēzis varētu būt lielākais slepkava.
Vai mūsu dzīves laikā varētu atklāt, kā nobloķēt «vēža gēnus»?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Neviens pāri savam kapam nav pārkāpis, kaut kādam nāves iemeslam ir jābūt. Ja šo vēža lietu atrisinās, tad vietā nāks kas cits.
Labā ziņa, ka mirstība no krūts vēža Rietumos kopš 90.gadiem ar katru gadu tikai samazinās, pateicoties mamogrāfijas skrīningam un jaunajiem medikamentiem.
Bet jāsaprot, ka ar visiem šiem uzlabojumiem saslimstība ir tik augsta, ka mirstība relatīvajos skaitļos ir atgriezusies 70-80.gadu līmenī, kad efektīvas zāles vēl plaši nebija pieejamas. Cik garš, tik plats.
CV
Dzimis 1973.gadā
Vadījis Pārmantotā vēža kabinetu P.Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, tagad – Krūts slimību centru
Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta vadošais pētnieks, pētījis pārmantoto krūts un kolorektālo vēzi. Pētnieku grupā strādā pie krūts vēža individualizētās terapijas iespēju izpētes
Trīs bērni: Reinis (13), Līva (7), Toms (2)
Sieva Aiga – mārketinga vadītāja informāciju tehnoloģiju kompānijā DPA
