Žurnāla rubrika: Kultūra

Ko Latvijai dos vai nedos eiro

Posted on jūnijs 13, 2012 by - Intervija

Kā kopējā valūta var izkļūt no krīzes? 

Kembridžas Universitātes makroekonomikas profesors Džankarlo Korseti ir ekonomists, kuru interesē tautsaimniecības «karstie punkti». Viņš ir pētījis ne tikai valūtas un budžeta krīzes, bet arī zemestrīču ietekmi uz fiskālo stabilitāti un Itālijas mafijas lomu ekonomiskās aktivitātes nodrošināšanā. 

Pagājušajā nedēļā viņš uzstājās Latvijas Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda kopīgi rīkotajā konferencē par Latvijas krīzes pārvarēšanas pieredzi. Ir vērsās pie viņa ar jautājumiem par mūsdienās karstāko ekonomisko jautājumu – kopējās valūtas nākotni Eiropas Savienībā un arī Latvijā. 

Uzstājoties teicāt, ka Latvijai ir jāsaglabā eiro kā mērķis, tomēr nebūtu jāpārspīlē, cenšoties iekļūt eirozonā. Kāpēc?
Mērķis iestāties eirozonā ir svarīgs, un jāturpina mēģināt to sasniegt. Taču šajā situācijā varētu būt kārdinājums pievērst uzmanību tikai formālajai kritēriju izpildei. Šie kritēriji ir svarīgi, jo tie novērš atkāpšanos no būtiskiem principiem. Tomēr pievērsties tikai formālai kritēriju izpildei, manuprāt, nebūtu pareizi. Daļēji tas ir tāpēc, ka dažas problēmas, kuras centās mazināt ar budžeta konsolidāciju, vēl nav pilnībā atrisinātas, un šis ir brīdis, kad tam varētu ķerties klāt. Viena problēma, kas kopīga visai Eiropai, ir lielais parādu slogs. Tiesa, Latvijā valdības parāds nebija pārāk liels, toties privātie parādi citās valūtās bija ievērojami. 

Otra problēma ir noturīgi augstais bezdarba līmenis, cilvēkresursu zaudējumi, daudzi slēgtie uzņēmumi un, protams, emigrācija. Ir arī jautājums par sociālo integrāciju. Trešā problēma – budžeta konsolidācija vēl nav beigusies, un daļa lēmumu, kuri tika pieņemti deficīta samazināšanai, ir ieviesti tikai uz laiku un drīz beigsies. Tie visi ir mājas darbi, kuri ir daudz plašāki nekā Māstrihtas kritēriju ievērošana. 

Vai šo problēmu risināšana varētu nonākt pretrunā ar Māstrihtas kritēriju ievērošanu?
Nē, tas nav teikts. Tomēr tas ir izaicinājums. Ja skatīsities tikai uz Māstrihtas kritērijiem, tas var novērst uzmanību, un jūs varat aizmirst par šiem citiem aspektiem. Tad ir jātic, ka «dividendes» no iestāšanās eirozonā būs tik lielas, ka spēs atrisināt arī šīs problēmas. Tā ir riskanta stratēģija. Kā tagad redzam, pievienošanās eirozonai nenodrošina pret uzticības krīzēm. To esam iemācījušies. Vēl pirms dažiem gadiem būtu varējuši izlikties, ka tas tā nav, bet tagad ir par vēlu – cilvēki sapratuši, ka pat eirozonā nav efektīvu garantiju [pret krīzēm]. 

Tomēr jūs domājat, ka mērķis iestāties eirozonā ir pareizs Latvijai?
Es nesaredzu, ka pašlaik būtu kādas citas iespējas. Manuprāt, tas ir prātīgs mērķis. Vienīgā alternatīva būtu bijusi iestāties Zviedrijas valūtas zonā. (Smejas.) 

Interesantā kārtā ģeopolitiskais aspekts Baltijas valstīm piešķir lielāku svaru eirozonā, nekā tām būtu, vērtējot tikai pēc iekšzemes kopprodukta vai citiem rādītājiem. Tas ir tāpēc, ka jūs esat jaunas, politiska entuziasma pilnas valstis. Daudzi atzīst, ka [pēdējo gadu] politiskais un ekonomiskais eksperiments Baltijas valstīs ir devis veiksmīgus rezultātus. Baltijas valstis ir veikušas fiskālo konsolidāciju, kas saistīta ar ekonomiskās izaugsmes atjaunošanos. 

Gribu piebilst, ka Baltijas valstīm, tāpat kā citām valstīm, kuras cenšas sasniegt Rietumeiropas ienākumu līmeni, ir jāapgūst arī pavisam cits cenu līmenis. Iestājoties eirozonā, jauni efekti liks sevi manīt – konkurētspēju noteiks ne tikai algu un pirktspējas attiecības. Jāpievērš uzmanība izmaiņām darba ražīgumā, tautsaimniecības struktūrai, pakalpojumu kvalitātei, enerģētikai, transporta infrastruktūrai, tieslietu sistēmai. Šīm lietām jābūt ekonomiskās politikas uzmanības centrā. 

Jūs esat pētījis dažādas valūtu un makroekonomiskās krīzes. Vai pašreizējās eirozonas problēmas ir iespējams atrisināt?
Kā ierasts eirozonā, politiski konflikti rodas tāpēc, ka institucionālā struktūra nespēj izpildīt tai uzliktos pienākumus. Varētu iedomāties dažādus scenārijus. Agrākās krīzes Eiropas Savienībā māca – kad jumts sāk brukt, eiropieši sanāk kopā un atrod izeju. Patlaban ir gan banku krīze, gan fiskālā krīze, gan arī nelīdzsvarotība starp dažādu eirozonas valstu tautsaimniecībām. Paradoksālā kārtā, nedaudz piepūloties, pastāv mehānismi, kā atrisināt pirmās divas krīzes. Taču pagaidām nav instrumentu, kā atrisināt trešo krīzi. Daudzus gadus ir bijuši nepareizi cenu signāli, kuri ievirzījuši cilvēkus nepareizās ekonomiskās aktivitātēs, [piemēram, pārspīlētās investīcijās nekustamajos īpašumos – red.]. 

Es to pieminu tāpēc, ka Latvijas [iekšējās devalvācijas] pieredze, kura, starp citu, nav kā tāda «eksportējama» uz citām valstīm, liek iedegties sarkanam brīdinājuma signālam saistībā ar ļoti svarīgu un sarežģītu jautājumu: kādi ir rīcībpolitikas instrumenti, ar kuriem var samazināt nelīdzsvarotību starp Eiropas valstīm? Mēs varam vienoties par to, ko darīt ar bankām un parādiem, bet ir arī jāzina, kā šo procesu atbalstīs «reālā» tautsaimniecība un kā panāksim īstu konverģenci. 

Vai jums ir kāda atbilde šim izaicinājumam?
Tā man nešķiet pašsaprotama. Ir valstis, kuras ķeras klāt pie budžeta sakārtošanas. Taču patlaban mēs Eiropā piedzīvojam eksperimentu reālajā dzīvē, kurā tiek pārbaudīta situācija, kura līdz šim pastāvēja tikai ekonomistu teorijās. Notiek būtiska mijiedarbība starp uzticības krīzi un tautsaimniecības vājajām vietām. Tas iedragā sabiedrību. Piemēram, Itālija, kura 2007.gadā nobeidza ļoti ilgu, gandrīz 10 gadus garu pielāgošanās procesu, tagad skrien ar pieri neuzticības mūrī. Tas rada problēmas ar cenu, kas Itālijā jāmaksā par aizdevumiem arī privātiem uzņēmumiem. Tas savukārt nozīmē, ka resursi netiek efektīvi izmantoti un uzņēmumi bankrotē. Šī situācija ir jānovērš iespējami ātri. 

Vai ir kādas valstis eirozonā, kurām būtu izdevīgi atteikties no kopējās valūtas?
Patlaban ne. 

Pat ne Grieķija?
Kam tas būtu izdevīgi? Katrā šādā krīzē tiek pārbaudīts jēdziens «nācija». Ja Grieķija izstātos no eirozonas, plaisa starp bagātajiem un nabagajiem tur vēl daudzkārt pieaugtu. Būtu milzīga atšķirība starp ieguvējiem un zaudētājiem Grieķijas sabiedrībā, un sekas būtu jūtamas ļoti ilgu laiku. 

Grieķijā vienādi vai otrādi defolta sekas [tas, ka Grieķija ir jau norakstījusi lielu daļu parādu privātajiem aizdevējiem – red.] būs jūtamas vēl gadu desmitus. Eirozonā viņiem vismaz ir iespēja ātrāk atgriezties normālā situācijā. Izstāšanās nebūtu laba ideja. 

Jūs esat no Itālijas, kur jau daudzus gadu desmitus valsts ziemeļu daļa ir dotējusi dienvidus, tomēr nav notikusi abu valsts daļu ekonomiskā izlīdzināšanās. Vai Eiropai draud kaut kas līdzīgs?
Tas noteikti ir bīstams precedents. Itālija jau sen atteicās no reālas integrācijas politikas. Tādai politikai nav jābūt aktīvai, pietiktu ar to, ka tā neveicina atšķirību paplašināšanos. Politisku iemeslu dēļ tās Itālijā pastāv jau sen. 

Jūs teicāt, ka eksistē instrumenti, lai atrisinātu banku un deficītu krīzes. Taču – vai šie instrumenti, ņemot vērā to dārdzību, būs pieņemami «donorvalstīm» Vācijai, Nīderlandei, Somijai?
Savstarpējā uzticība ir pagaisusi Eiropas Savienībā, it sevišķi eirozonā. Ir jāpanāk, ka šī uzticība tiek atjaunota. 

Vai tam pietiek laika?
Tas ir jādara tagad, šodien. Bet nav jābūt profesoram, lai to saprastu. (Smejas.)

Kā pielāgot kapitālismu

Posted on jūnijs 13, 2012 by - Intervija

Hārvarda Universitātes profesors Danijs Rodriks kļuvis populārs, ar pragmatiski skeptisku aci vērtējot globalizāciju un populārās izaugsmes receptes 

Ekonomists Danijs Rodriks zinamā Latvijas sabiedrības daļā, kas interesējas par ekonomiku un attīstību, ir gandrīz vai kulta figūra. Jau labu laiku pirms viņa ierašanās Latvijā pēc ekonomikas ministra Daniela Pavļuta uzaicinājuma uzrunāt Ārvalstu investoru padomes gada sapulci ik pa brīdim nācās satikt kādu, kas aizrautīgi prasīja: vai tu zini, ka Rodriks būs Rīgā? 

Kas izsauc šo spīdumu acīs cilvēkiem, kuru pieeja ekonomiskajai politikai virspusēji varētu šķist visai atšķirīga, būtu temats citam rakstam. Taču Rodrika akadēmisko pētījumu tēma – kā veicināt valstu izaugsmi globalizācijas apstākļos – Latvijai ir allaž svarīga, un ir gan interesanti, gan svarīgi plašāk iepazīties ar domām, kuras acīmredzot ietekmē daudzus cilvēkus, kuri lems par Latvijas tālāko attīstības stratēģiju. 

Savos rakstos jūs aplūkojat ekonomiku no ētikas perspektīvas, sevišķi spriežot par globalizāciju un brīvo tirdzniecību. Bet – vai tad ekonomika nav tikai un vienīgi stāsts par naudu?
Ekonomikā ir runa par naudu, tomēr, ja tautsaimniecība nav balstīta plašākā sistēmā, kura tiek uztverta kā ētiska un taisnīga, tā nav ilgtspējīga. Tātad – pat ja tu esi viens no nelokāmajiem kapitālistiskajiem fundamentālistiem, tev tik un tā ir jādomā, vai tas atbilst cilvēku vairākuma morālei un vērtībām. 

Vai tas nozīmē, ka katrai valstij ir jābūt sava veida kapitālismam? Vai arī ir kāds modelis, kuram būtu jāseko, lai attīstītu kapitālistisku sistēmu?
Ir šo divu variantu sajaukums. Veiksmīgās sabiedrības apzinās, ka ir vairāki nedaudz atšķirīgi kapitālisma varianti. Tās gūst mācības no citu veiksmēm, tomēr skata tās caur savas vēstures un pieredzes filtru un atrod pašas savus risinājumus un pielāgojumus. Tāpēc man šķiet bīstami atrasties jebkurā no divām galējībām. Vieni apgalvo, ka ir ideāls modelis – tas, kurš tobrīd ir modē. Protams, tas ik pa desmit gadiem mainās, un kāda jauna valsts tiek izvirzīta kā ideāls. Tas ir bīstami, jo kapitālismam pēc savas būtības ir liela spēja pielāgoties. 

Otra galējība ir teikt, ka mēs esam tik atšķirīgi, ka tirgus ekonomikas likumi, kuri darbojas visur citur, uz mums neattiecas. Tāpēc mums nav jānodrošina īpašumtiesības, nav jāgādā, lai līgumi tiktu ievēroti, mums nav svarīga cenu stabilitāte, un nav jāsaglabā atbildīgs parāda līmenis, jo mēs esam atšķirīgi, un mums nav jāievēro tie vispārīgie likumi, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu tirgus ekonomikas funkcionēšanu. 

Ir jāizvairās no šīm galējībām un jābūt pragmatiskiem. 

Jums ir bijusi iespēja iepazīties ar Latvijas situāciju. Kas, jūsuprāt, Latvijai būtu jādara, lai viecinātu izaugsmi?
Attīstības un izaugsmes modelim nākotnē būs jābūt citādam nekā tam, kas atnesa izaugsmi pirmskrīzes gados. Tas prasīs strukturālas izmaiņas ekonomikā, liekot daudz lielāku uzsvaru uz starptautiski tirgojamiem rūpniecības ražojumiem un pakalpojumiem, nevis uz celtniecību un citām nodarbēm, kuras produkti nav starptautiski tirgojami. 

Jums nesen bija interesants raksts, kurā sasaistījāt apstrādes rūpniecības attīstību ar demokrātijas nostiprināšanos. Kāpēc tā?
Vēsturiski tā tas ir bijis. Viens no galvenajiem veidiem, kā tiek radīta plaša vidussķira, ir labi algotu darbavietu radīšana apstrādes rūpniecībā un ar to saistītajos pakalpojumu sektoros. Lielākā daļa attīstīto valstu ir radījušas vidusšķiru, pateicoties industrializācijai. Valstīs, kurās nav nozīmīgas apstrādes rūpniecības, mēdz būt daudz lielāka nevienlīdzība, jo darbaspēks tiek sadalīts starp relatīvi labi algotu, augsti profesionālu pakalpojumu sektoru un daudz lielāku zemas pievienotās vērtības pakalpojumu sektoru. Tad rodas dalīta sabiedrība, dalīta tautsaimniecība un maza vidusšķira. 

Tas ir absolūts antimarksisms – jūs sakāt, ka rūpniecības strādnieki ir nevis sociālisma, bet liberālā kapitālisma pamats.
Kapitālisms sevi uztur un leģitimizē, pateicoties tā spējai ieviest institucionālus jauninājumus. 19.gs. kapitālisma modelis nebija ilgtspējīgs, jo tas radīja lielu plaisu starp ražošanas līdzekļu īpašniekiem un strādniecību, taču 20.gs. šis modelis tika reformēts, radot sociālā atbalsta mehānismus un arodbiedrības, kas spēlēja svarīgu lomu, nodrošinot ne sevišķi augsti kvalificētu strādnieku tiesības. Tāpēc darbs apstrādes rūpniecībā tajos sektoros, kur bija arodbiedrības, kļuva par veidu, kā nozīmīgi uzlabot savu dzīvi. Lielākajā daļā industrializēto valstu vidusskolas absolvents bez papildu izglītības kā strādnieks apstrādes rūpniecībā saņem lielāku algu nekā gandrīz jebkurā citā jomā. 

Ražošanas tehnoloģijas kļūst aizvien efektīvākas, to vadīšanai vajadzīgs aizvien mazāk cilvēku, bet viņiem ir jābūt ar daudz attīstītākām prasmēm. Ko tas nozīmēs liberāli demokrātiskajām valstīm, kurām nepieciešams plašas vidusšķiras atbalsts?
Nākotnē apstrādes rūpniecība spēlēs aizvien mazāku lomu vidussķiras izveidošanā tieši tāpēc, ka tehnoloģijas aizvien samazina darbaspēka lomu ražošanā. Tagad notiek sacīkstes starp diviem procesiem. Ja valsts spēj izglītot savu darbaspēku pietiekami ātri, tad tās darbiniekiem būs daudz lielākas iespējas atrast darbu tautsaimniecības attīstītākajās pakalpojumu nozarēs. 

Honkonga ir ļoti labs piemērs. Pirms 30 gadiem tās tautsaimniecība pilnībā balstījās rūpniecībā. Kopš tam tā pieredzējusi milzīgu deindustrializāciju. Taču darbinieki, kas zaudējuši darbu rūpniecībā, ir pārgājuši uz augstākas pievienotās vērtības pakalpojumu darbiem. Tika radīta efektīva izglītības sistēma, kas ļāva viņiem atrast darbu transporta, loģistikas un citās pakalpojumu nozarēs, kur viņu algas ir pat lielākas, nekā bija rūpniecībā. Tātad, ja var paaugstināt strādnieku prasmju un izglītības līmeni pietiekami ātri, rūpniecības samazinājums nebūs nelabvēlīgs vidussķirai un neradīs nevienlīdzības pieaugumu. 

Taču izglītība prasa laiku. Problēma rodas, ja darbaspēks nav pietiekami izglītots, bet rūpniecība samazinās. Daudzas valstis ir nonākušas šajā slazdā. Tas rada spriedzi un nevienlīdzību. 

Latvija ir relatīvi labvēlīgā pozīcijā, jo tā sāk ar relatīvi zemu industrializācijas līmeni. Latvija noteikti būs viena no ES daļām, kurā rūpniecība var izplesties. Ir svarīgi radīt iespēju tam notikt. Būtu slikti, ja Latvija kļūtu par ES daļu, kurā ir augstas izmaksas, bet zema produktivitāte. Pasaulē, kurā vairs nebūs iespējams aizņemties 20% no IKP, tas radītu problēmas – zemu izaugsmi un nepārējošu nevienlīdzību. 

Kas mums jādara, lai no tā izvairītos?
Jāveido partnerība un sadarbība ar privāto sektoru. No vienas puses, jānodrošina, lai juridiskā vide, uzņēmējdarbības uzraugu un valdības attieksme ir labvēlīga jaunu darbavietu radīšanai, jaunu uzņēmumu dibināšanai, uzņēmumu paplašināšanai. Taču attieksmei jābūt abpusējai – uzņēmējiem jābūt vērstiem uz jaunu darbavietu radīšanu, algām jāceļas līdz ar darba ražīgumu. Vispārējai makroekonomiskajai politikai ir jābūt labvēlīgai tautsaimniecībai, kurā izmaksas ir samērojamas ar produktivitāti, neraugoties uz to, ka prestatā daudzām citām valstīm, ar kurām Latvijai būs jāsacenšas, valūtas kursu nevar izmantot ekonomiskās politikas veidošanā. 

Jūs tiekat uzskatīts par vienu no industriālās politikas aizstāvjiem, kas savulaik bija ļoti nepopulārs jēdziens. Kas ir moderna industriālā politika?
Es industriālo politiku uzskatu drīzāk par attieksmi, kurai jāpiemīt ne tikai valdībai, bet arī citiem sabiedrības svarīgākajiem dalībniekiem. Tas ir sadarbības process starp valsti un biznesu. Sekmīgajās Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs uzņēmēji zina, ka viņiem ir darīšana ar valdību, kura ir ieinteresēta šķēršļu likvidēšanā, biznesa aktivitāšu paplašināšanā, taču tas nenotiek veidā, kas noved pie labumu izspiešanas pašiem valsts pārstāvjiem. Tas ir smalks līdzsvars, kurš jāatrod industriālajai politikai. No vienas puses, valdībai ir jābūt pietiekami tuvu biznesam, lai tā var uzzināt, kur ir šķēršļi un kur ir iespējas, un uz tiem reaģēt. Tomēr attiecības nedrīkst būt tik tuvas, ka valdības atrodas «gultā ar biznesu». Ir jāatrod pareizais līdzsvars, nedrīkst nonākt galējībās. Viena galējība ir tad, ja valdība cenšas turēties tālu no biznesa, sakot, ka mēs tikai nosakām vispārējos spēles noteikumus, bet jums pašiem un tirgum jātiek galā ar problēmām. Tas nedarbojas, jo jebkurā augošā tautsaimniecībā ir daudz problēmu, un valdībai par tām ir jāuzzina, lai varētu reaģēt. Ja necenšas to darīt, būs daudz garām palaistu iespēju. No otras puses, ja valdība uzskata, ka tās galvenais uzdevums ir izpildīt ietekmīgu uzņēmēju rīkojumus, sistēma pārvēršas par «patronāžas kapitālismu», kas dos labumu tikai mazam skaitam cilvēku ar pareizajiem draugiem. 

Gan valdības, gan pašvaldību līmenī darbiniekiem visu laiku sev ir jājautā – kāpēc cilvēki šeit nenāk ar investīcijām? Ko es varu darīt, lai viņiem palīdzētu? Ja šāda domāšana būs izplatīta, tas radīs vidi, kas veicina ekonomisko aktivitāti. Tas atšķiras no vecā stila industriālās politikas. Tā tika vadīta no augšas, un bija zināmi rūpniecības sektori, kuri tika atbalstīti ar konkrētiem instrumentiem – nodokļu atlaidēm, subsīdijām. Jaunā industriālā politika pievēršas procesam. Tieši tāpēc es arī domāju, ka nevajag likt tik lielu uzsvaru uz industriālo politiku un iedomāties, ka tā atrisinās visas problēmas. Tā nevar atrisināt bezdarba problēmu. Tā var ietekmēt nodarbinātības struktūru, bet, ja valstī ir hronisks bezdarbs, industriālā politika to neatrisinās. Tā arī nespēj novērst lielu makroekonomisku nelīdzsvarotību. 

Latvijā cilvēki uztraucas par ietekmīgu politbiznesmeņu ietekmi uz valdību. Kā panākt pareizo līdzsvaru un novērst šādu «patronāžas kapitālismu»?
Atslēgas vārdi ir atklātība, atbildība un atvērtība jauniem spēlētājiem. Atklātība – sabiedrībai ir jābūt iespējai sekot līdzi tam, ko valdība dara. Tas ir viens veids, kā nodrošināt atbildību. Otrs ir uzstādīt skaidrus mērķus, kas ļauj vērtēt, vai valdības rīcība ir bijusi sekmīga. Ne jau vienmēr šos mērķus ir iespējams sasniegt, tomēr, ja tie nav sasniegti, ir jāpaskaidro – kāpēc? Visbeidzot, sadarbībai starp valdību un privāto sektoru ir jābūt atvērtai jaunpienācējiem. 

Jūs esat rakstījis, ka nevienlīdzība nāk par sliktu izaugsmei. Kāpēc?
Nevienlīdzība veicina plaisas un saspīlējumu sabiedrībā, tādējādi graujot sistēmas leģitimitāti. Tā rada sociālus konfliktus un politisku polarizāciju, kas var izdarīt lielu kaitējumu gan ilgtermiņa politikas veidošanai, gan spējai īsākā laikā pielāgoties apstākļu maiņai. Tā noved vai nu pie politikas paralīzes, vai arī pie biežām, nevēlamām politiskā virziena maiņām. Tas var izpausties makroekonomiskā ietvara nestabilitātē, vai arī nodokļu sistēmā, kas cenšas pārāk radikāli samazināt nevienlīdzību un līdz ar to nožņaudz izaugsmi. Vai arī pārāk lielu prasību izvirzīšanā valstij, ko nevar izpildīt, un līdz ar to būtiski apgrūtinās valsts darbība. 

Taču nevienlīdzība arī nozīmē, ka sabiedrības cilvēkresursi netiek pietiekami labi izmantoti, tātad tā ir būtiska ekonomiska neveiksme. 

Jums ir iebildumi pret pašreizējo globalizācijas attīstību.
Globalizācija ir jāreformē. Valstis savā teritorijā pakļauj kapitālismu plašai regulācijai, bet globālā ekonomika faktiski netiek pārraudzīta. 

Atsevišķu valstu mehānismi nav pietiekami spēcīgi, un nav globālu institūciju, kas spētu mazināt globālo tirgu negatīvos efektus. Mums stāv priekšā fundamentāla izvēle – vai nu mēs paplašināsim mūsu institūcijas, lai tās varētu pārvaldīt un regulēt globālos tirgus, vai arī mums būs nedaudz jāatkāpjas no globalizācijas. Ja tirgi ir globāli, bet pārraudzības un regulācijas mehānismi lielā mērā ir valstu līmenī, rodas problēma. Šo problēmu ekstrēmā formā pašlaik pārdzīvo eirozona. 

Kā eirozona var izkļūt no savām grūtībām?
Eirozonai ir jāizdara fundamentāla izvēle – vai nu tā virzīsies daudz izlēmīgāk uz politisku savienību, vai arī tai būs jāatkāpjas no finansiālās un monetārās savienības. Es neredzu citu ceļu. 

Vai attīstības virziens ir labvēlīgs ciešākai politiskajai savienībai?
Es cerēju, ka Eiropa būs izņēmums tendecei, ko vērojam krīzes laikā, – nacionālās valsts nostiprināšanās. Tomēr esmu piedzīvojis vilšanos. Gandrīz no krīzes pirmajām dienām [Vācijas kanclere] Angela Merkele attīstīja stāstu par grieķu izšķērdību un divkosību, no vienas puses, un vācu disciplīnu un tikumību, no otras. Viņa nerunāja par to, ka Eiropas valstis ir savstarpēji atkarīgas, ka visas valstis atrodas vienā laivā. Ja grieķi pārāk daudz aizņēmās, tas ir tāpēc, ka vācieši un franči pārāk daudz aizdeva. Izeja ir kopējo institūciju radīšana, kuras pamatojas idejā, ka mēs kļūstam par politisku kopienu, kura iet pāri nacionālajām robēžām. Taču Vācijas piekoptā politika un paziņojumi ir stiprinājuši iedzīvotāju sliktākos instinktus, atsvešinājuši Eiropas valstis, nevis tuvinājuši. 

Es patlaban esmu diezgan pesimistiski noskaņots. Ja nenotiks radikāla domāšanas izmaiņa Vācijas vadībā, eirozona neies pareizā virzienā. 

Tātad ir nopietnas briesmas, ka eirozona varētu izjukt?
Baidos, ka jā. Tas būtu ļoti liels šoks gan pasaules ekonomikai, gan Eiropai, tas ir milzīgs ekonomisks drauds. Taču tas ir arī liels politisks drauds. Daudzās valstīs Eiropas Savienības klātbūtne ir nozīmīgi ietekmējusi arī iekšpolitiku. ES projekta vājināšana stiprina gan labējos, gan kreisos ekstrēmistus. Eirozonas iziršanas viskaitīgākās sekas varētu būt ietekme uz Eiropas valstu politiku. Man šķiet, ka šī scenārija draudi netiek uztverti pietiekami nopietni. 

Vai ir jau par vēlu? Trīs gadu garumā laiks ir veltīgi izšķiests, valstis ir nevis pietuvinājušās, bet attālinājušās, un varbūt tiešām ir jau par vēlu. Tomēr, ņemot vērā riskus un neveiksmes sekas, nav neviena cita vēlama rezultāta, kā tikai glābt eirozonu, veidojot ciešāku Eiropas politisko savienību.

CV
Dzimis 1957.gadā Stambulā, Turcijā
Ieguvis doktora grādu ekonomikā Prinstonas Universitātē
Starptautiskās politiskās ekonomikas profesors Hārvarda Universitātes Džona Kenedija Valsts pārvaldības skolā
2002.gada saņēmis Globālās attīstības un vides institūta Leontiefa prēmiju par ekonomiskās domas paplašināšanu
Pēc IDEAS/RePEc reitinga, ir viens no simt ietekmīgākajiem ekonomistiem pasaulē
2011.gadā iznākusi viņa grāmata Globalizācijas paradokss

Par klybu kēvi i peirāgim

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Sleja

Paguojušā nedeļgolā tierguoju latgalīšu gruomotys Breivdobys muzeja godatiergā

Kotra taida reize ir kai tylta likšona diveju pasauļu storpā – tim, kas pyn latgaliskuos subkulturys pe-rekli, i tim, kas breinojās, ka kaids vēļ runoj latgaliski. 

Kod Ir vaicuoja pīraksteit sleju, pasaruodeja vīgli – mes runojam latgaliski, latgaliski rokstom. Gruomotys, sātyslopys. Vyss ir dzeivs, volūda ir myusu sāta. Tai i dzeivojam kai geto – vyss mīreigi, vysi sovi. A izej iz tierga i saprūti, cik vyss mozs. Kai puorcāluojs par puors zalta grošim raugi aizvest cylvāku, a jam vysleidza – vysa latgaliskuo kultura kai «aiz azara malni meži». 

Tiergā daguoja jauns puors. Jei vērēs iz gruomotu, jis izmete: «Re, tava valoda!» Jei klusēja. Jis: «Nu, pirksi?» Jei: «Bet tu jau man neļauj runāt latgaliski!» Tai jī i aizguoja – saskaneigi i māmi. 

Jaunnedeļ izīs Satversmis tulkuojums ostoņuos volūduos, ari latgalīšu rokstu volūdā. VIII nūdaļa par cylvāka pamattīseibom: «Sevkuram ir tīseibys iz dūmys, apzinis i religiskuos puorlīceibys breiveibu. Sevkuram ir tīseibys iz vuorda breiveibu, kas ītver tīseibys breivi dabuot, paturēt i izplateit informaceju, paust sovus uzskotus.» Navar aizlīgt byut pošam, ka tu pats seve naaizalīdz. Baileigu i bazneicā syt. 

Latgaliskuos identitatis atbolsts ir Latvejis atteisteibys vaicuojums. 8. junī Vuorkovā Kulturys ministrejis organizātā konfereņcē sasateik juristi, volūdnīki, izgleiteibys i kulturys darbinīki i dūmoj, kai atbaļsteit latvyskū Latgolu. 

Latgola bez pošapzinis ir kai klyba kēve – šmukumam, na dorbam. Babys dečus izbaroj kūdem i pierk pļuša pledus. Dzeda sātu puordūd svešim, pajem kreditu jaunai i emigrej porodu deļ. Dzymtū volūdu izsvīž mieslīnī kai kramaslu i vysa pasauļa volūduos runoj ar akcentu. 

Kas myusu bārnim īvuiceis runuot latgaliski, ka na mes poši? Škola? Vaļsts? A deļkuo vaļstei guoduot par tū, kuo mums pošim navajag. Ka ar bārnim nacepsim mamys peirāgu, jī jūs naceps – iz pasauļa daudz receptu.

Tiks visiem!

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Kalendārs

Kultūras kalendārs vasarai


Jūnijs
Līdz 17.jūnijam Rīgas Operas festivāls 2012 – jubilejas gadā festivāls piedāvā spilgtākos iestudējumus un izcilākos solistus divās vasaras nedēļās. Opera.lv 

Līdz 21.jūnijam Rīgas festivāls. Katru dienu kāds īpašs pasākums Rīgā, Saulkrastos, Mārupē, Ikšķilē, Lielvārdē, Ropažos. Festivālu noslēgs Verdi Rekviēma atskaņojums izcilu solistu izpildījumā. Būs iespēja klausīties amerikāņu komponistu Stīvu Reihu, izcilo krievu virtuozu Antonu Ļahovski, džeza māksliniekus no ASV Pīteru Eldridžu un Metu Aronovu un vēl daudzus citus. Rigasfestivals.lv 

9.jūnijs Arēna Rīga Baltijas Jauniešu festivāls – lielākais ticīgās mūzikas festivāls Baltijā. Uzstāsies Newsboys, kuras solists Maikls Taits ir leģendārās grupas DC Talk bijušais dalībnieks, kā arī Maikls Smits, kura kontā ir vairākas Grammy balvas, pārsteidzošie Paracute Band no Jaunzēlandes, kā arī Flammo un Rebeka Kontus (Igaunija), GYVAI (Lietuva), Vēstniecība, Valdis Indrišonoks&Grupa (Latvija) un Patlis Band (Baltkrievija). Ieeja bez maksas. 

9.jūnijs Liepājas koncertestrāde Pūt, vējiņi! festivāla Liepājas vasara koncerts: Liepājas Simfoniskais orķestris, jauniešu koris Kamēr…, Intars Busulis un Maestro Raimonds Pauls. 

15.-18.jūnijs Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls Laiks dejot Rīgā: mākslinieki no ASV, Austrijas, Īrijas, Latvijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Rumānijas, Ungārijas. Dance.lv 

23.jūnijs Rīgā Raimonds Pauls ieskandinās Līgo svētkus 11.novembra krastmalā – siera siešana, alus brūvēšana, latviešu rituālu iepazīšana. Uzstāsies folkloras kopas un ansambļi, kā arī mūziķi – no rokmūzikas līdz šlāgerim. 

28.jūnijs-7.jūlijs Rīgā un Jaunmoku pilī starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls: reti skanējušas Baha kamermūzikas interpretācijas, Baha laikabiedru un viņa dēlu sacerētie skaņdarbi, kā arī mūzika, ko sacerēt rosinājusi Baha personība. 

29.jūnijs-1.jūlijs Roka festivāls Pīlādzis 2012 Vecumnieku novadā Stelpē. Vairāk nekā 35 grupas, to vidū Asto’n’out, Double Faced Eeals, The Solid, Klibs Taurenis. Piladzis.lv. 

29.jūnijs-1.jūlijs Folkloras deju un mūzikas festivāls Pa Pēteriem Rīgā, Daugavpilī un Dubnā. Grupas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prezentēs deju folkloru tādos žanros kā rotaļdejas, rindu, četrpāru un vairāku pāru dejas, kadriļas, sadzīves un etnogrāfiskās pāru dejas. 

Jūlijs 
1.-29.jūlijs 25.starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls Rīgas Doms. Programma veltīta franču komponistu Sezāra Franka un Morisa Diriflē atcerei. Festivāla 13 koncertos varēs dzirdēt pazīstamākos Latvijas un citu valstu ērģelniekus, solistus un korus. 

2.jūlijs Braiena Adamsa koncerts Arēnā Rīga. 

4.-7.jūlijs Starptautiskais mūzikas festivāls Rīgas ritmi. Sofija Rubīna (džeza dziedātāja no Igaunijas), Nils Vograms (trombonists no Vācijas), Antonio Čiaka (džeza dziedātājs no Itālijas) un daudzi citi. Rigasritmi.lv 

5.-9.jūlijs Starptautiskais folkloras festivāls Baltica Rīgā, Ikšķilē, Madonā un Ērgļu novadā. Plašākie tradicionālās kultūras svētki Baltijas valstīs, kas piedāvā spilgtus Latvijas un citu valstu tautu tradīciju iespaidus. Dalībnieku sastāvu veidos desmit ārvalstu kopas no dažādiem pasaules kontinentiem un reģioniem, ap 130 folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi no visiem Latvijas novadiem un pilsētām, kā arī lietišķās mākslas studijas, tautas teicēji, amatnieki un individuālie izpildītāji. 

5.-9.jūlijs 9.Kremerata Baltica festivāls Siguldā un Rīgā. Kremeratabaltica.lv. 

6.-7.jūlijs Summer Sound Liepāja 2012 pilsētas pludmalē un parkā. Leģendārais Vācijas numetāla kvartets Guano Apes, skotu dīdžejs, producents un dziedātājs Kalvins Hariss, britu grupa Toploader, pašmāju mākslinieki Gustavo, R.A.P., Gacho un daudzi citi. Summersound.lv 

11.-14.jūlijs 18.Starptautiskais Senās mūzikas festivāls Rīgā, Rundālē, Koknesē, Mežotnē.  Inga Kalna, Sergejs Jēgers, Gunta Davidčuka, zviedru senās mūzikas ansamblis Villancico, Musica Nuova no ASV, gregoriskās mūzikas ansamblis Schola Cantorum Riga un citi. Smf.lv. 

13.-14.jūlijs Cēsu rajona Uplandos Fonofest 2012: uzstāsies Pērkons, Labvēlīgais tips, Pienvedēja piedzīvojumi, Astro’n’out, Sound Poets, Linga, Laime pilnīga, Transleiteris, Deep Insight, Malcolm Lincoln, Beans On Toast, The Happy Endings, Asteroids Galaxy Tour un citi. Fonofest.com 

13.-14.jūlijs Bauskas kantri festivāls. Pašmājas grupas Klaidonis, Sestā jūdze, Emburgas zēni, kā arī viesi no ārzemēm – Buddy Jawell (ASV), Savannah (Nīderlande), Texas Heat (Vācija) un citi. 

13.-15.jūlijs Lejasciema estrādē Picnic Jam 2012 uz divām brīvdabas skatuvēm spēlēs vairāk nekā 30 Latvijā zināmi dīdžeji: Beatax, Trakais Mārtiņš, [Ex] da Bass, Andre Crash, Goldberg, Virus 332, Bumblebeat, Jānis Liepiņš un citi. 

13.-15.jūlijs 6.starptautiskais smilšu skulptūru festivāls Summer Signs Jelgavā ar Latvijas un ārzemju smilšu mākslas objektu veidotājiem.   

20.-21.jūlijs Lielākais mūzikas festivāls Baltijā Positivus. Salacgrīvā uzstāsies pasaulslavenie Kean un Manic Street Preachers un vēl vairāk nekā 20 pašmāju grupas un solomākslinieki. Positivusfestival.com. 

21.jūlijs-18.augusts Cēsu mākslas festivālā koncerti telpās un brīvdabā, augstvērtīgas profesionālas mākslas izstādes, kino un teātris. Cesufestivals. 

24.-29.jūlijs Dzintaru koncertzālē jauno izpildītāju konkurss Jaunais vilnis. 

25-29.jūlijs Starptautiskais gaisa balonu festivāls Valmieras kauss 2012 piecos rīta un vakara lidojumos. 

26.-28.jūlijs Saldus novada Zirņu pagastā Zvērā Festivāls 2012 ar plašu dzīvās, elektroniskās un underground mūzikas klāstu. Tā mērķis ir veicināt aktīvo atpūtu, dodot iespēju ikvienam aktīvi piedalīties pēc DIY (Do It Yourself) principa. Zverafest.lv 

26.-29.jūlijs Starptautiskās introvertās mākslas un garīgās mūzikas festivāls Ad lucem Rīgā un Vecgulbenē. Ne tikai koncerti, bet arī radošās darbības un lekcijas. Adlucem.info 

27.-28.jūlijs Elektroniskās mūzikas festivāls Shine Cafe 03 Liepājas pludmalē, kur 48 stundas uz četrām skatuvēm uzstāsies vairāk nekā 40 dīdžeju. Club.lv 

28.jūlijs Sajūtu festivāls Pestivals Mežaparka estrādē. 13 grupas un solomākslinieki no ASV, Lielbritānijas, Rumānijas, Lietuvas, Igaunijas un Latvijas. Pestivals.lv 

28.-29.jūlijs Vecākais klasiskā roka festivāls Latvijā Saldus saule 2012. (Pagaidām mākslinieku sastāvs vēl nav nosaukts). 

28.jūlijs 2.kantri un šlāgermūzikas festivāls LR2 Zelta šlāgeris Madonā. Tautā iemīļoti mākslinieki Klaidonis, Apvedceļš, Lauku muzikanti, Baltie lāči un citi. Pasākumu vadīs Guntis Skrastiņš. 

29.jūlijs Stinga koncerts Arēnā Rīga 

Augusts
2.-3.augusts Siguldas novada Brūveros starptautiski atzīts pirtslietu interesentu un profesionāļu festivāls Latvijas pirts 2012, kur varēs konsultēties jautājumos un praktizēt iemaņas pirts lietās. Latvijaspirts.lv. 

3.-8.augusts 20.starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki ar Eiropā pazīstamiem operas māksliniekiem. 

3.-5.augusts Līgatnes pagasta Ratniekos Labadaba 2012: regejs, etnofolks, roks, elektro un citas mūzikas variācijas, kā arī izzinošas un jautras aktivitātes brīvdabā. Labadaba.lv. 

10.-12.augusts Alternatīvās mūzikas svētki Fontaine festivāls Liepājā (viesi vēl nav izziņoti) Fontaine.lv. 

12.-17.augusts Dzintaru koncertzālē 8.starptautiskais mūzikas festivāls Summertime, uz ko aicina Inese Galante: operas un džeza meistari, orķestri, etnogrāfiskie kolektīvi un vokālās grupas no visas pasaules. 

23.augusts. Lēdijas Gagas koncerts Mežaparka estrādē 

24.-25.augusts Ātruma festivāls Kurzemes rallijs Liepājā: aktīvs un pārsteigumiem bagāts pilsētas ātruma posms, laivu braukšanas sacensības pilsētas kanālā. 

28.augusts-8.septembris. 15.starptautiskais garīgās mūzikas festivāls Rīgā šogad vienlaikus ar valsts akadēmiskā kora Latvija 70 gadu jubilejas svinībām. Koris.lv 

30.augusts-2.septembris. Eksperimentālā teātra festivāls Homo Alibi/recycled Rīgā pievērsīsies otrreizējās pārstrādes tēmai un piedāvās izrāžu, performanču, diskusiju un radošo darbnīcu programmu, kurā dominēs ne tikai otrreiz pārstrādāti materiāli, bet arī idejas, prasmes, vārdi, kustības, sižeti, pulcējot latviešu un ārvalstu māksliniekus. Theatre.lv 

31.augusts. Grupas Korn koncerts Arēnā Rīga 

Kalendārs

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


10.JŪNIJS. DŽONS NEILANDS. Dailes teātrī atgriezīsies Ādolfa Alunāna dzīvespriecīgā pasaka ar dziedāšanu, kurai mūziku rakstījis Raimonds Pauls. Izrāde ir Dailes teātra leģenda. Iepriekšējo iestudējumu 1982.gadā veidoja Kārlis Auškāps, un viņš ir arī atjaunojuma režisors; tāpat kā toreiz, arī šai izrādei scenogrāfiju veido Juris Dimiters, kostīmu māksliniece ir Jurate Silakaktiņa – iepriekšējā iestudējuma tērpu mākslinieces Baibas Puzinas meita. Izrādē iesaistīts gandrīz viss teātra ansamblis. Džonu Neilandu atveidos Artūrs Skrastiņš. Dailesteatris.lv, Bilesuparadize.lv 

NO 8.JŪNIJA. FLORAS VALSTĪBA. Visu vasaru muzeja Rīgas birža Lielajā izstāžu zālē varēs aplūkot darbus no Maskavas galerijas Modus Vivendi kolekcijas, kuras kodolu veido holandiešu un flāmu 17.gadsimta glezniecība. Gleznu tematiskais loks – ainavas, portreti, sadzīves skati, klusās dabas. Rīgā pirmo reizi tiks parādīta tik plaša (20 audekli) holandiešu un flāmu ziedu glezniecības kluso dabu izlase. 

12.JŪNIJS. HAMLETS. Nacionālā teātra izrādi iestudē jaunais režisors un jau pieredzējušais scenogrāfs Reinis Suhanovs, kurš vēlas kritiski paskatīties uz cilvēku neapmierinātību ar dzīvi. No Šekspīra lugas viņš izvēlējies tikai divus tēlus – Hamletu (Kaspars Zvīgulis) un Fortinbrasu (Normunds Laizāns). Bilesuparadize.lv 

12.JŪNIJS. MARIJAS TEĀTRA SIMFONISKAIS ORĶESTRIS. Viens no senākajiem Krievijas mūzikas kolektīviem; tā vadītājs diriģents Valērijs Gergijevs – viens no pieprasītākajiem mūziķiem, 2010.gadā iekļauts žurnāla Times 100 ietekmīgāko pasaules cilvēku sarakstā. Dzintaru koncertzālē atskaņos Pētera Čaikovska un Hektora Berlioza mūziku. Biļetes cena Ls 10-70. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Kino

 

ooo Sniegbaltīte un mednieks. Gaumīgā stilizācija par klasisko brāļu Grimmu pasaku ir izdevusies, kaut arī līdz kaulam ir Holivudas produkts. Sižetiski intensīva un episka, taču nebūt ne muļķīga, turklāt tā ir īsts baudījums acīm, kurā lieliski iederas nemitīgais krāšņo specefektu izmantojums. Pārliecinoša ir Šarlīze Terona ļaunās karalienes lomā. Kino no 8.jūnija. 

o Varoņu misija. ASV militārās invāzijas galēji glorificējoša filma. Lai atbrīvotu ieslodzītu CIP aģenti, pretterorisma vienība slaktē ļaundarus visās pasaules malās. Turklāt lentes vizuālā estētika ar pirmās personas snaipera skatu tieši citē videospēles, ieskicējot filmas veidotāju pasaules kā Amerikas spēļu laukuma uztveri. Kino no 8.jūnija. 

Bohēmas karalis

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Albums

King Charles – LoveBlood

Ballītēs šobrīd vispieprasītākais mūziķis dzīvi, šķiet, tver pārāk viegli. Skumju nošu viņa debijas albumā nav. Mūziķa bohēmiskajam dzīvesstilam daudzi bija liecinieki pagājušā gada Positivus festivālā, kad King Charles lepni braukājās ar divriteni. Tobrīd jau zināmajiem hītiem Bam Bam, Love Lust un Lady Percy albumā pievienoti tikpat bezrūpīgi skaņdarbi, kas garantē  absolūtu aizmiršanos no ikdienas rūpēm.

Hronikas

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Grāmata

Bobs Dilans 

Izcilā amerikāņu dzejnieka, komponista un dziedātāja grāmatas pirmā daļa (oriģinālā izdota 2004.gadā). Memuāri vēsta par šķietami mazzināmāko Dilana dzīves periodu pēc 1961.gada, kad dziedātājs ieradās Ņujorkā, vēlējās psihiatriskajā slimnīcā apciemot savu tobrīd jau smagi slimo elku un iedvesmas avotu Vudiju Gatriju. Dilanu Gatrija daiļradē bija uzrunājis apbrīnojams cilvēciskums un īsts amerikāņu gars, un savā ziņā tās bija īpašības, kas 2004.gadā pārsteidza arī grāmatas lasītājus – šķietami allaž vīpsnājošais rezignētais īgņa Dilans, kā izrādījās, uz pagātnes notikumiem raugās ar siltu vērīgumu. 

Kājāmgājējs

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Recenzija

Vera Kacena «atvilktnei» rakstītajā romānā Kājāmgājējs karā izbrien latviešu strēlnieku kara ceļus no Maskavas līdz Rīgas pievārtei 

Romāns Kājāmgājējs karā ir epopejisks vēstījums par latviešu tautas likteņiem Otrā pasaules kara batālijās. Vera Kacena raksta par to saārdītās tautas daļu, kas kara sākumā devās bēgļu gaitās uz Krievijas iekšieni. Oficiāli to dēvēja par evakuāciju. Īstenībā sarkanās armijas formējumi Rietumos tika ātri sagrauti, daļa haotiski atkāpās, citi nonāca gūstā. Latviju steigā pameta arī pirmā padomju gada aktīvs – komunisti, komjaunieši un dažādu līmeņu vadītāji. Ulmaņa režīma gados daudzi no viņiem tika vajāti un sēdējuši cietumā. 

Romāna komentētāji viņus mēdza dēvēt par ideālkomunistiem. Viņi ticēja sociālisma ideāliem, sākotnēji arī drīzai uzvarai karā. Sociālistiskās valsts realitāti viņi iepazina, bēgļu ešelonā ceļojot uz tālo Čuvašiju. Nabadzīgie ciemati un aizlaistie tīrumi viesa pirmās šaubas un vilšanās. Taču joprojām liela daļa no latviešu bēgļiem tai laikā rautin rāvās uz fronti. Tāda iespēja drīz vien arī radās. 

PSRS Valsts aizsardzības komiteja 1941.gada 3.augustā pieņēma lēmumu par latviešu strēlnieku divīzijas formēšanu, jau 12.septembrī divīzijas karavīri – sākotnēji galvenokārt latvieši – nodeva zvērestu un saņēma karogu. 

Jau gadu mijā divīzija kaujās pie Maskavas cieta smagus zaudējumus. Taču grūtākais vēl priekšā – «Demjanskas katls»  un 1942.gada asiņainā vasara. Demjanskas placdarma mežos pavasara šķīdonis un plūdi latviešu divīzijas daļas nošķīra no pārējās pasaules. Apgāde pārtrūka, atkāpšanās pavēles nebija, cilvēki mira badā. Vēl neatkopušies, izdzīvojušie devās asiņainajās kaujās pie Maskavas un Staraja Rusas. 

Pēc tam divīzija vairs nav agrākā. Kritušo latviešu brīvprātīgo vietā nāk mobilizētie – latvieši no vecajām republikām, krievi un citu etnisko grupu pārstāvji. Latviešu valodu tikpat kā vairs nedzird. 

Vera Kacena nav vērotāja no malas. Viņa ir savējā. Kopš 1942.gada februāra viņa strādāja par medmāsu, bet oktobrī iecelta par korespondenti divīzijas avīzē Latvijas Strēlnieks. Turklāt daudzi no pirmā kara gada Piemaskavas kauju dalībniekiem ir viņas agrākie pagrīdes cīņubiedri. Kacena jau 30.gadu sākumā iesaistījās sociāldemokrātu kustībā, bija politieslodzītā Rīgas Centrālcietumā. Pirmajā padomju varas gadā strādāja kompartijas Centrālajā komitejā. Par frontinieku traģiku un divīzijas noasiņošanu viņa raksta ar «vaļējiem nerviem». 

Būdama talantīga un godprātīga publiciste, viņa dokumentē armijas ikdienu. Spēcīgs, pat satriecošs ir stāstījums par divīzijas cilvēku traģiskajiem likteņiem, medsanbata sievietēm, mīlestību frontē un tās samalšanu kara zobratos. Par talantīgiem komandieriem un komandieriem, kuri bravūrīgi raidīja zaldātus bezcerīgās kaujās. Skarbi raksturota Latvijas emigrācijas augstākā vadība. 

Romāns tapis pagājušā gadsimta 70.gados. Kopš kara beigām PSRS piedzīvojusi vairākus vēstures kūleņus. Kara «dievs» Staļins miris, represiju atmaskotājs Hruščovs gāzts, rakstīšanas brīdī valstī valda totalitārisms, dēvēsim to par neostaļinismu. Brežņevs ir nostiprinājis savas pozīcijas. Čehoslovākijā dumpinieki tika pieveikti ar padomju karaspēka palīdzību, bet Latvijā vietvaldis Voss pats tika galā. 

70.gadu sākumā tika izveidota visaptveroša cenzūra. Ar speciālu PSKP Centrālās komitejas lēmumu redaktoriem un izdevniecību vadītājiem tika noteikta personīgā atbildība par kļūdām. Arī šo rindu autoram, vadot tautā iecienīto laikrakstu Literatūra un Māksla, nācās izbaudīt ideoloģijas sargu cietos piegājienus. 

Taču ir kāda mazāk izgaismota vērtība – tā ir garīgā pretestība, kas tolaik pastāvēja. Vera Kacena nebija viena. Jau 60.gadu pirmajā pusē rakstniecības pamatkodolu veidoja jaunie, kas rakstnieku kongresā 1965.gada decembrī izbalsoja visus Vosa favorītus un ievēlēja citu vadību. Jaunie talanti noraidīja staļinisko nežēlību un konjunktūrismu mākslā. Valstiskā, ideoloģiski motivētā varoņa vietā nāca «mazais cilvēks». 

Vera Kacena pārstāv to nacionālkomunistu daļu, kuri pārdzīvoja un noraidīja vadītāju nejēdzības, taču ticēja un cerēja, ka latviešu tautai var būt nākotne arī PSRS ietvaros. Ar tādu pārliecību viņi cīnījās un brida kara ceļus līdz pat vācu militārajai kapitulācijai «Kurzemes katlā», kur latviešu strēlnieki un leģionāri bija spiesti šaut viens uz otru. Abi – tēvzemes un dzimtenes vārdā. Diemžēl kariņš starp strēlnieku un leģionāru pēcnācējiem turpinās joprojām, un arī tagad aiz tā stāv kāda no lielvalstīm.

Nekā lieka

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Intervija

Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs (27)  Nacionālajā teātrī iestudē Šekspīra Hamletu. Intervijā viņš stāsta, ko nozīmē būt hamletiem mūsdienu pasaulē un kāpēc jauniem cilvēkiem nevajag publiski daudz runāt 

Ja vien būtu iespēja, scenogrāfs un Valmieras Drāmas teātra galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs ar fotogrāfiju pie šīs intervijas rīkotos līdzīgi kā meksikāņu antropologs un vairāku bestselleru autors Karloss Kastaņeda – uz žurnāla Time vāka 1970.gadā viņš parādījās ar plaukstas piesegtu seju, turklāt pat šī fotogrāfija izrādījās viltojums. 

Suhanovam riebjas intervijas. Kāpēc – tālāk būs paskaidrojums. Toties jau 22 gadu vecumā viņš bija paspējis uztaisīt scenogrāfiju vairākām izrādēm Latvijas teātros un tika ievērots. 23 gadu vecumā tika nominēts 2008.gada Spēlmaņu nakts balvai par izrādi Marionetes Valmieras Drāmas teātrī un Prezidentes Jaunajā Rīgas teātrī. Jau 2010.gadā viņš saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākais scenogrāfs par darbu pie Dailes teātra izrādes Tils Pūcesspieģelis. 

Daudz un veiksmīgi Suhanovs strādājis tandēmā ar jauno režisoru Viesturu Meikšānu Valmieras Drāmas teātrī – abi veidojuši, piemēram, lieliskās izrādes Vīns un nezāles, Zelta zirgs. Starptautisku atzinību guvusi izrāde Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās, ko 2010.gadā Suhanovs veidoja kopā ar Meikšānu un komponistu Jēkabu Nīmani. 

Vēl būdams Andra Freiberga skolnieks, Suhanovs 2007.gadā guva starptautisku atzinību studentu ekspozīcijā Uzspēlēsim Bulgakovu Prāgas scenogrāfijas kvadrinnālē, tajā viņš piedalījās kā Latvijas Mākslas akadēmijas 4.kursa students un saņēma balvu kā daudzsološākais scenogrāfijas jaunais talants. Šogad Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu grupa izvirzījusi Suhanovu fināla atlasei 2012.gadā par instalāciju Telpa telpā, kas tapa kā Latvijas nacionālā ekspozīcija Prāgas Scenogrāfijas kvadrinnālei un tika iekļauta izstādē KRUSTpunkts: intimitāte un izrāde. «Gluži kā prasmīgs režisors Suhanovs ir attīstījis pārsteidzošu telpas dramaturģiju, ierādot skaņai, gaismai un videi vienlīdz nozīmīgas lomas, kas precīzi iekļaujas un saskaņoti darbojas mākslinieka vadītajā izteiksmes līdzekļu orķestrī,» balvas izvēli pamato eksperti. Šķiet, ka lielā mērā tā varētu būt arī atbilde Suhanova veiksmei, strādājot pie izrādēm. 

Tagad Suhanova veidoto scenogrāfiju skaits izrādēm tuvojas divdesmit. Pirms trīs gadiem viņš izlēma studēt arī režiju, un nu piedāvā vērtējumam pirmo darbu – 12.jūnijā viņa Hamleta pirmizrāde. Intervijā Suhanovs, cenšoties formulēt diktofonam, daudz klusē, visvairāk par scenogrāfiju, vismazāk – par hamletisko. Un galu galā noskaita nerātnās dainas. 

Kas ir būtiskākais, ko par Šekspīru esat uzzinājis, iestudējot Hamletu?
Sākot strādāt un pētot Šekspīra laika teātri, brīnišķīgākais ir liekvārdības trūkums. Anglijā līdz Šekspīra laikam nebija laba teātra, Šekspīrs uztaisīja teātra revolūciju. Līdz mūsdienām saglabājusies neskaitāmas reizes pārrakstīta Šekspīra daiļrade, jo, katru reizi spēlējot, «liekās» lietas no lugas tika svītrotas. Šekspīra bija pavisam citāds –  «dzīvs teātris». 

Skatītājs nesēdēja tumšajā zālē līdz galam, samaksājis savu naudu, kā tas ir mūsdienu teātrī Latvijā. Bieži vien tas bija dzerošs skatītājs, ar pretenzijām. Teātrim vajadzēja piesaistīt skatītāju. Ja nepiesaistīja, skatītāju nebija, un viss. Tāpēc idejai un vēstījumam bija jābūt ļoti spēcīgam. Teātris nedrīkstēja būt liekvārdīgs. Šekspīram liekvārdības nav nekādas. Viņa lugas pieļauj, ka tās var jaukt ārā, izmantot pa tēmām. Viņam ir ļoti daudz tēmu katrā lugā. Mūsu [izrādes] gadījumā ir «izgriezti» Hamleta monologi un «piegriezts klāt» [Norvēģijas princis] Fortinbrass, kuram iedots arī tēva rēga, mātes, kaprača teksts. Mans pamata uzstādījums – kā vēstures rēgi ar mums manipulē. Es pats katru dienu ar to sastopos. Visu laiku konfliktēt ar sabiedrības pagātnes rēgiem – tas rada neomulīgas situācijas. 

Vai nosauksit piemēru?
Kaut vai 16.marta jautājums. Padomju Savienības jautājums. Visas tās sanākšanas pie pieminekļiem. Katrā ģimenē ir kādas pagātnes situācijas, kas sasaista, traucē rīkoties brīvi. Arī Hamletam ļoti nepatika situācija, kurā viņš bija nonācis. 

Šekspīrs nebija liekvārdīgs. Kā jebkurš ģēnijs, jāatzīst. Taču jūs to skaidrojat ar laikmeta prasību – citādi nebūtu noturējis skatītāju. Tātad spēju mākslā nebūt liekvārdīgam, būt precīzam nosaka skatītājs?
Mūsdienās mēs esam ļoti mazprasīgi pret mākslu. No vienas puses, tāpēc, ka nemaz nezinām, kas ir labs, ko prasīt. Taču pret ikdienišķām lietām, ko izvēlamies, esam ļoti prasīgi. Pret ēdienu un tualetes papīru esam daudz prasīgāki nekā pret to, ko raksta avīzes, rāda televīzija, mākslas galerijas un teātri. 

Tātad materiālās dabas vērtības mums ir svarīgākas nekā garīgās, jo izvēloties pirmajām piešķiram lielāku vērību?
Es nedomāju, ka cilvēkus mazāk interesē garīgā pasaule. Viss atkarīgs no piedāvājuma. Ikdienišķo lietu klāsts, no kā izvēlēties, ir ļoti plašs. 

Vai jūs ierakstos esat noskatījies Oļģerta Krodera Hamleta iestudējumus? Dzīvē varat būt redzējis tikai vienu no tiem.
Pēdējo, protams, es redzēju. Kroders ir hamletiskās tradīcijas turētājs Latvijas teātrī, un pēdējā iestudējumā viņam bija laba atbilde uz «būt vai nebūt?». Tas ir – palikt pašam vai nepalikt? Tas ir viens no Hamleta svarīgākajiem jautājumiem – viņam bail sajaukt labo un ļauno. Bail sajukt. 

Šekspīrs jau mālē ļoti tīru bildi. [Britu režisors] Pīters Bruks, kurš ir Šekspīra liels pazinējs un nāk no angliskās kultūras, salīdzina Šekspīra lugas ar kubistu gleznām. Viņš zīmē nevis perfektu, sastingušu portretu, bet pagriež no dažādām pusēm. Kā cilvēka dzīvē – nekas nav sastindzis, dažu sekunžu laikā sejai «cauri iziet» neskaitāmas emocijas. Kā [1978.gada Herca Franka dokumentālajā] filmā Par desmit minūtēm vecāks – cik emociju bija redzamas tā bērniņa sejā! Bet, ja mēs viņu nofotografētu, būtu tikai viena emocija. 

Cik jums ir gadu?
Pirms divām dienām palika 27, esmu dzimis 1985.gadā. 

Un jūs ieinteresēja Hamlets.
Sāksim ar to, ka esmu students. Studēju režiju Kultūras akadēmijas 3.kursā pie Mihaila Gruzdova un Indras Rogas. Hamlets ir ļoti laba luga, un es to iestudēju mācību ietvaros. Nevar jau zināt, vai vēl kādreiz dzīvē man būs iespēja pieķerties Šekspīram. Gribēju uztaisīt pēc jēgas dziļu, bet formā mazu Hamletu, vienu Hamletiņu, kuru dzīve noved līdz traģiskai kondīcijai. 

Jūsu Hamletiņš ir renesanses laika vai 21.gadsimta?
Pārlaicīgs. Viņā es varu saskatīt gan sevi, gan citus cilvēkus, kas apkārt. 

Kas ir 21.gadsimta hamletu traģēdija?
Tas, ka esi situāciju vergs. Ļoti grūti dabūt brīvību. Tā ir tā interesantākā lieta, ka mēs bieži vien savā jūtīgumā iedomājamies šķēršļus, kuru nemaz nav, un pārdzīvojam. Ko Hamleta situācijā darītu mūsdienu cilvēks? Aizietu izrunāties. Klau, tēvoc, kā tur īsti bija – vai nožmiedzi tēvu? Izrunātos ar māti. Atcerēsimies, ka renesanses laika sieviete nav tā pati 21.gadsimta sieviete, kura par situāciju spēj uzņemties atbildību – noalgot juristu, izteikties par notikušo. Šekspīra laikā viņa [pēc vīra nāves] bija sprukās. Ir jautājumi [lugā], kuri prasa vēsturisko kontekstu, lai tos izprastu. Un ir jūtu pasaule, kas, laikam ejot, cilvēkiem nemainās. 

Nenoliedzami, mūsu laikmets arī attieksmē pret jūtu pasauli publiskajā telpā ir humānāks, salīdzinot ar viduslaikiem, renesansi. Es gan esmu no tiem, kuri domā, ka katram laikmetam ir savi prieki un savas lielās bēdas. Ideāla laikmeta cilvēkiem nav un nav bijis. Mēs pagātni uztveram ļoti romantiski. Kad domājam par 19.gadsimta nogali, redzam zirgus un karietes un sevi iedomājamies kā mazus, pusizputējušus muižnieciņus. Nekādā gadījumā sevi neiedomājamies 19.gadsimta nabadzīgu zemnieku stāvoklī. 

Vai esat noskatījies Alvja Hermaņa Oņeginu Jaunajā Rīgas teātrī? Manuprāt, izrāde lieliski demitoloģizē 19.gadsimta romantismu, un tā ar zināšanu palīdzību mēs varam demitoloģizēt jebkuru laikmetu – lai skaidrāk ieraudzītu. Arī šodienu.
Jā, un arī nevēlamās blaknes, ko tik ļoti negribam ieraudzīt. Es domāju – mēs dzīvojam skaistā laikā, kad ir iespējas uzzināt, redzēt un dzirdēt tik daudz kā vēl nekad. Vienlaikus lielās iespējas ir sarežģījums. Pašam cilvēkam jāsašaurina sava dzīves taciņa, lai viņš varētu virzīties uz priekšu. 21.gadsimts piedāvā iet pa tūkstoš taciņām reizē. Ja par laikmetiem [runājam], mani fascinē 19.gadsimta beigas, 20.gadsimta sākums latviešu kultūrā, literatūrā. Nacionālā atmoda, tā laika ideāli un mantojums. 

Šis laiks jums patīk?
Šodien mēs redzam, ka cilvēki aizvien ātrāk spēj iegūt informāciju, cilvēkiem tās ir aizvien vairāk. Bet – kas ir mainījies cilvēku attiecībās? Kari notiek tāpat, un vīri sit sievas. Nekad vēl nav bijis tik daudz izglītotu cilvēku pasaulē. It kā varētu cerēt, ka tas nesīs grandiozas pārmaiņas. Bet mēs aizvien meklējam, kā labāk dzīvot. 

Kas jums ir svarīgākais, strādājot scenogrāfijā?
Brīvība strādāt, kā vēlos, brīvība kļūdīties. Mūsdienās cilvēki ir apsēsti ar nozīmīguma ideju. Visi grib būt nozīmīgi, bet… visādi var sanākt. Ja mēs atceramies peidžerus –  90.gadu vidū tos daudzi lietoja. Kāds taču bija izgudrojis tos peidžerus, varbūt tas kādam bija mūža darbs. Tagad tie ir aizmirsti. 

Tāpēc man riebjas intervijas. Cilvēkam 27 gadu vecumā ir jāstrādā, nevis jāmēģina kaut ko runāt. Ja intervē to pašu Kroderu, kurš lielu daļu mūža nodzīvojis, viņam ir, ko iedot jaunākām paaudzēm. Es esmu ļoti «par» pārmantojamību kultūrā – nevis lauzt, graut, bet ņemt un attīstīt jaunos virzienos. Krodera padarītajam un teiktajam ir vērtība. Bet jaunie cilvēki, kuriem vēl nav trīsdesmit, četrdesmit gadu un kurus masu mediji padarījuši nozīmīgus sabiedrības acīs, – ko mēs varam citiem iedot? 

Kas bija pirmā vērā ņemamā izrāde, kurai uztaisījāt scenogrāfiju?
Māterlinka Tur iekšā ar režisori Lauru Grozu Dailes teātrī. Tas bija 2006.gadā, es mācījos Mākslas akadēmijas 3.kursā. Pēc tam jau Prezidentes ar Lienu Šmuksti Jaunajā Rīgas teātrī un Marionetes ar Viesturu Meikšānu Valmieras Drāmas teātrī. Es to saucu par veiksmīgu sakritību – tādi bija apstākļi, ka man [teātri] ļāva realizēt daudz dažādu darbu. 

Jūs guvāt pirmos nozīmīgos panākumus, būdams 23 gadus vecs. Tajā brīdī jau bijāt uztaisījis daudzas izrādes, nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā gada labākais scenogrāfs. Vai tomēr nav ļoti sarežģīti tādā vecumā spēt izveidot savu tēlainības sistēmu, profesionāli pārliecinoši virzīties?
Es nezinu, ko vārdos varu izkristalizēt. Ar radošo darbu tāpat kā ar sievietes un vīrieša satikšanos – notiek kaut kas maģisks. Kaut kas rodas. To nevar izskaidrot. Vienlaikus es uz darbu teātrī skatos reāli. Es gribu strādāt, un šis ir tāds pats darbs kā jebkurš cits. 

Nav nemaz tik daudz darbu, kas dod iespēju radīt savu pasauli no jauna, strādāt ar idejām, iztēli.
Tas ir tas vilinošais. Tas, kas uzsēdina… 

…uz adatas – jūs nepabeidzāt teikumu.
Jā. 

Kāpēc sākāt studēt režiju, būdams jau atzīts un intensīvi strādājošs scenogrāfs?
Sapņiem ir jēga pietuvoties, aptaustīt tos un saprast – kas tas ir, kā tas kustas, vai tas der un interesē? Pieslēgties režijai bez studēšanas ir ļoti grūti. Aktieris ir tā vismaģiskākā lieta teātrī, priekš viņa tā [režijas] tehnika jāzina. Mēs skatāmies uz aktieri, kā viņš strādā un oh! (Atveido eksaltētas emocijas.) Bet tas jau nav kaut kas iracionāls. Tam apakšā ir amats. Nu, labi – tajā ir arī iracionālais moments, bet esmu pārliecinājies, ka rezultātu dod 90% darba un 10% talanta. 

Vai jums ir skaidrs, ko skatītājs gaida no teātra 21.gadsimtā un ko teātris skatītājam var dot?
Skatītāji grib jebko, kas ir interesants, kam iekšā ir kaislība. 

Ir jau arī daudzi citi «kaislību mediji» – televīzija, internets, filmas. Tās konkurē ar teātri par cilvēku laiku.
Teātra priekšrocība ir dzīvais cilvēks. Ļoti nozīmīga priekšrocība, manuprāt. 

Cik reižu esat pārlasījis Straumēnus?
Daudz. Straumēnus man ierādīja jau Mākslas akadēmijā, pie tiem strādājām studiju laikā. 

Tviterī nesen raisījās diskusija par šo grāmatu, vairāki cilvēki atzina, ka nesaprot, kā to iespējams izlasīt līdz galam. Savukārt citi pauda, ka tā ir viņu mīļākā grāmata.
Tas teātrī ir tas interesantākais, ka cilvēki tik dažādi uztver. Nekad nezini – nostrādās [ideja] vai ne. Pieļauju, ka var sasniegt profesionāli tādu brīdi, kad visu vari uztaisīt tā, ka skatītāji atzīs par labu, viņiem patiks, bet šausmīgākais brīdis iestājas tad, ja vairs nav drosmes kļūdīties un uztaisīt, atvainojiet, sūdu. Visas lietas dzimst kataklizmās. Kļūdām jāļauj notikt. 

Cik daudz jūs interesē nāve?
Nāve? 

Jā. Ko par to var zināt 27 gadu vecumā?
Hamlets lugā vaicā kapracim, cik ilgs laiks paiet, kamēr cilvēks sapūst? Kapracis viņam atbild – ja vien cilvēks nav sapuvis dzīves laikā, kā šajos laikos tas gadās diezgan bieži, tad gadi septiņi, astoņi, un viss ir nopuvis. 

Vai iestudējot mēģinājāt Šekspīru lasīt oriģinālā – renesanses laika angļu valodā?
Nē, jo tas nav iespējams. Tad man būtu jābūt filologam, kas ilgi pētījis angļu valodu. Pazīstu vienu britu, kurš ir lasījis, viņš mēģināja man to sajūtu izstāstīt. 

Kāda ir Šekspīra valodas izjūta?
Nezinu, to tomēr nebija iespējams izstāstīt. Mēs arī nevarētu izstāstīt tautasdziesmu sajūtu. Piemēram, nerātnās dainas, kas man ļoti mīļas. Humora izjūtu, seksapīlu, valodu. Ļoti dažādas tās dainas. (Sarosās.) Tūlīt, tūlīt… (Klusums. Tad pēkšņi.) 

«Došu, došu meitiņai,
Ko vakar solījos.
Došu savu kumeliņu
Rožu vagas izvagot.»

Tāda poēzija. Turpretī ļoti skarbi: 

«Stāvi stilli, pipelīte,
Pret to pežas caurumiņu,
Būs tevim gauži prieki,
Kad vērsies kūša vārti.» 

Tāda mums tā nerātnību amplitūda, un – kā tās rožu vagas citā valodā pārtulkot, kad lasi vienu, bet domā citu? Ja par Šekspīru, tad vairāk kā poēzija mani pašlaik interesē viņa vēstījums. 

Kāpēc jūs izrādē Hamletam esat atstājis tikai vienu sarunu biedru –  Fortinbrasu?
Hamlets lugā nonāk situācijā, kurā viņš nevēlas atrasties, tā viņam ir nepatīkama. Viņš labprāt no šīs situācijas notītos, bet viņam tā jārisina. Galvenā lieta notiek ne jau kautiņos vai mīlestībā pret Ofēliju, vai attiecībās ar māti, bet pašā Hamletā. Tā iemesla dēļ, izmantojot paša Šekspīra nosacītību (teātri spēlēja vīrieši, nebija dekorāciju), es izvēlējos [izrādi] rādīt šādā veidā. 

Reklāmā teātra mājaslapā var redzēt, ka izrādē kā scenogrāfijas elementu izmantojat galvaskausu. Hiperbanalizējat vai tomēr… galvaskauss patiešām ir tas, kas no cilvēka paliek – ne vairāk, ne mazāk?
Tieši tā. Tikpat banāli, mēs varam teikt, ir radīt bērnus. Viena no banālākajām lietām, vai ne? Nodarboties ar Šekspīru arī ir baigi banāli, vai ne? Bet ļoti patīkami. Strādājot man vienā brīdī kļuva skaidrs, ka no tiem galvaskausiem nav jāvairās. Ka tiem izrādē jābūt. Nu, protams, ka mums tas ir ironiski domāts. 

Galvenais jautājums saistībā ar Hamletu man ir – kā saglabāt cilvēcisko cieņu? Kā pavadīt laiku līdz tam brīdim, kad jāsapūst tā, lai nebojātu dzīvi citiem, nestu mieru un prieku? Tas man ir tas «būt vai nebūt».

CV
Dzimis 1985.gada 29.maijā
Absolvējis Rīgas Valsts 1.ģimnāziju
2008.gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nodaļu
Kopš 2009.gada studē režiju Latvijas Kultūras akadēmijā
Veidojis scenogrāfiju izrādēm Valmieras Drāmas teātrī, Dailes teātrī, Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Klāgenfurtes Valsts teātrī, Zagrebas Nacionālajā teātrī
2007.gada Prāgas scenogrāfijas kvadrinnālē saņēmis balvu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfs
Kopš 2011.gada Valmieras Drāmas teātra galvenais mākslinieks
Saņēmis 2009./2010.gada sezonas Spēlmaņu nakts balvu kā labākais scenogrāfs
2011.gadā Prāgas kvadrinnālē izpelnās ievērību ar ekspozīciju Telpa telpā, tiek izvirzīts arī 2012.gada Purvīša balvai