Aivars Leitis
Nav lielas jēgas kaut ko lasīt, ja lasīšanas iespaidā kaut ko neiegūst – vai nu zināšanu, vai pārdzīvojuma formā. Mākslas zinātniekam Aivaram Leitim ar šo grāmatu ir izdevies šīs abas lasītāja vēlmes piepildīt pārpārēm – vispirms jau tāpēc, ka par gleznotāju Jāni Staņislavu Rozi līdz šim zināms ārkārtīgi maz, un nebūs pārspīlējums viņu nodēvēt par vienu no lielākajiem latviešu mākslas vēstures noslēpumiem.
Četras nedēļas mākslas, mūzikas, klasiskā kino un teātra cienītājus gaidīs Cēsu Mākslas festivāls, piedāvājot žanru robežas nojaucošu programmu
Ginta Gabrāna atomu, molekulu un gaismas spēles, Kaspara Putniņa sagatavotie Latvijas Radio kora ieraksti un fonā klusi lapas čabinošs Cēsu pilskalns. Tāda būs festivāla atklāšanas nakts – audiovizuāls pasākums Mūžīgā gaisma. Jautāti, kā radusies kopdarba ideja, abi mākslinieki sazvērnieciski saskatās. «Nē, nē, tagad vēl nav pienācis laiks atbildēm,» atgaiņājas Gints, skaidrojot – kamēr visi videomateriāli līdz galam nav samontēti, labāk lieki nepļāpāt.
Kaspars ir runīgāks: «Vispirms jau man ir bezgala interesanti sadarboties ar Gintu, jo viņam piemīt absolūti brīnišķīgā īpašība – spēja brīnīties par lietām, kuras mums apkārt, un parādīt šo fascinējoši skaisto pasauli ļoti mūsdienīgām, pat zinātniskām metodēm.» Taču ne mazāk svarīgi šķitis, ka projekts ļauj klausītājam un skatītājam nostāties diriģenta vietā. Protams, ne burtiski. «Mani nepamet sajūta, ka koncertu laikā klausītājs, ja tā var teikt, tiek drusku apzagts – mūzika visā savā krāsainībā, dimensijās un noskaņās vislabāk dzirdama vietā, kur atrodas diriģents. Īpaši jau koriem, jo balsis ir tik maigs instruments,» stāsta Kaspars, atklājot – Cēsu festivāla muzikāli vizuālais stāsts veidots tā, lai beidzot arī skatītājs spētu sadzirdēt to, kas parasti tiek tikai diriģenta ausij. «Iecerēts, ka «iezūmējam» tajā skaņas dabā, un tas sasaucas ar to, ko Gints dara, – ar makrouzņēmumu iet mikropasaulē,» skaidro Kaspars.
Tātad pasākuma plāns ir šāds – skatītāji sagaida tumsas iestāšanos, sasēžas Cēsu pils estrādes solos ar muguru pret pilsdrupām un sāk piedzīvojumu. Videoprojekcijās Gints Gabrāns vispirms atkāpjas 400 gadu senā pagātnē, kad tika izgudrots pirmais mikroskops, un soli pa solim atklāj skatītājam gaismas viļņu neredzamo dabu. Savukārt Kaspars Putniņš apkopojis Latvijas Radio kora ierakstus, kuros dzirdamas Ģērģa Ligeti, Karlo Džezualdo, Heinca Holligera, Džona Keidža, kā arī Kristapa Pētersona un Santas Ratnieces kompozīcijas. Visi skaņdarbi ir īpaši apstrādāti, bet, kā tieši, tas lai paliek noslēpums.
Kad jautāju, vai jātur īkšķis, lai tikai piektdienas vakarā nelīst, abi sasmejas. Nē, ja arī līs, mākslas projekts notiks – tikai tad skaņu paleti papildinās klusa pakšķināšana, nevis vēja svilpošana pils mūru spraugās.
CĒSU MĀKSLAS FESTIVĀLS. No 27.jūlija līdz 18.augustam. Cesufestivals.lv
Ieteikumi, ko noteikti nepalaist garām
Laima Slava, mākslas zinātniece, izdevniecības Neputns galvenā redaktore:
Noteikti gribu aicināt apmeklēt vizuālās mākslas izstādes Eksperiments un izcilība atklāšanu (27.jūlijā), jo parasti Cēsu vide pamudina māksliniekus uz savdabīgu radošo izrāvienu. Pēc tam piektdienas vakarā vajadzētu nevis steigties mājās, bet gan apskatīt islandiešu videoinstalācijas un piedalīties unikālajā Ginta Gabrāna un Kaspara Putniņa vizuāli muzikālajā eksperimentā Mūžīgā gaisma. Tikpat aizraujoša ir arī festivāla otrās dienas vakara programma – koncerts Romantiskas simfoniskās gleznas (28.jūlijā), kurā Liepājas Simfoniskais orķestris atskaņos izcilu romantiskās mūzikas programmu. Turklāt Edvarda Grīga Klavierkoncerta solo partiju atskaņos Vestards Šimkus. Ar interesi gaidu, kāda būs Valentīnas Freimanes veidotā klasiskā kino izlase. Tās noteikti būs filmas, kuras pašas par sevi ir notikums, turklāt labā laikā kinoskatīšanās brīvā dabā – pils pagalmā – ir ļoti romantiska padarīšana. Savukārt festivāla noslēgumā noteikti visiem iesaku noskatīties operu Seviljas bārddzinis Aika Karapetjana režijā (18.augustā). Brīnišķīgs iestudējums, kura variāciju brīvā dabā gaidu ar nepacietību.
Gundega Laiviņa, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore:
Iesaku nepalaist garām radošās apvienības Orbīta performanci Slow Show (28.jūlijā). Tā ir bauda klausīties, kā Orbītas dzejnieki paši lasa savus dzejoļus – oriģinālas intonācijas, individuāls valodas ritms, kuru papildina fona skaņas un trokšņi, un, protams, arī dzejoļu satura dēļ ir vērts apmeklēt performanci. Viņi pienāk skatītājam tik tuvu, cik vien iespējams, jo Orbītas lielums slēpjas tieši ikdienišķajā, ikvienam pazīstamajā. Gribētos izcelt arī RTU Starptautiskās arhitektūras un pilsētplānošanas vasaras skolas Event City lekcijas, noslēguma diskusiju un izstādi (27.jūlijs-11.augusts), jo šie pasākumi noteikti iezīmēs kārtējo kvalitatīvo pavērsienu arhitektūras, dizaina, pilsētas, publiskās telpas attiecībās. Īpaši iesaku Berlīnes arhitektu apvienības Raumlabor un sociālantropologa Viestura Celmiņa lekcijas. Cēsu festivāls piedāvās iespēju noskatīties arī Latvijas Nacionālā teātra izrādi Mirušās dvēseles (režisors Kirils Serebreņņikovs, 11.augustā), tā ir laba izrāde ar spožu LNT aktieru ansambli, kas burtiski izrāvušies no ierastā ampluā un pārsteidz ar spēles brīvību. Iesaku, jo regulārajā repertuārā izrādi vairs nevar noskatīties – visticamāk, šī ir pēdējā iespēja.
Mārtiņš Vāgners, kam pieder vīna darītava pie Niagāras, sācis vīna dārzu ierīkot arī Rendā. Vīnogām patīk ciest, viņš secina, pieminēdams pirmās divas Latvijā brūvētās cēlā vīna pudeles
Svaigi celtai gaiša koka mājiņai uz jumta ar krāsainiem dakstiņiem izzīmēts jumis. Tā pakājē gan neviļņo folkloristiskā rudzu druva, bet kāds meitēns līkņā ap vīnogulājiem. Gandrīz 1,5 hektāri, ap 3000 stādu – savu saimniecību izrāda Mārtiņš Vāgners. Mums līdzi atbraukusī Rīgas restorānu īpašnieka Jāņa Jenža biznesa partnere Agita Kausa 90.gadu sākumā sagadīšanās dēļ piepelnījusies, ravēdama viņa vīna lauku Kanādā.
Sirmais kungs iebraucis svešajā zemē septiņu gadu vecumā, Mārtiņa mamma tur tā arī nodzīvojusi mūžu, sacīdama «make» un «take», nevis «meik» un «teik». Bet viņas dēls, kas iekarojis atpazīstamību pasaules standartus sasniegušajā Kanādas vīna industrijā, septiņdesmitajā mūža gadā ir gatavs izaicinājumiem Latvijā. Vīndaru plejādē, kas cer uz Sabiles vīna ielejas tradīciju atdzimšanu, viņš ir vienīgais ar tik nopietnu pieredzi.
Iedvesmojies no stāstiem par hercoga Jēkaba vīna dārziem, kas 17.gadsimtā kuplojuši arī Rendā pie Abavas, kopā ar vietējo vīru Valdi Bierantu-Bierenu 2009.gadā izveidoja uzņēmumu Vīni Curlandia. Ir jau izmēģinājis, kāds vīns iznāk ne tikai no Latvijas klasikas, selekcionāra Paula Sukatnieka Dvietes zilās, bet arī no paša audzētām dižciltīgajām vīnogām. «Hercogs Jēkabs, man liekas, būtu darījis tāpat. Es paņēmu visvecākās Vācijas šķirnes Gewürztraminer, Riesling,» iesaucas Vāgners. Vīna dārzs Rendā esot tikai embrionālā stadijā, bet secinājums: tas ir iespējams! Vēl divus gadus strādāšot Kanādā, pēc tam vairāk laika pavadīšot šeit.
Latviešiem zināmāka vīna darītāja par jums neesot visā pasaulē.
Viens latvietis vēl bija Britu Kolumbijā, Vankūverā. Vulfs, raksta Volff. Viņam bija tāda pati bārda kā man. Viņš bija veclatvietis, laikam emigrējis pirms Otrā pasaules kara. Bet viņš bija arī tikpat īpatnējs kā es. (Smejas.) Kad mājas vārti ir ciet, tad liec viņu mierā! Tā bija, mēs piebraucām, tanī dienā vārti ir ciet un ej bekot!
Redziet, es esmu arī vīna instrumentu, ķīmijas, raugu piegādātājs Kanādas vīnotavām. Pazīstu visas vīnotavas Kanādā un veselu kaudzi Amerikā. Tāpēc arī zināju, ka viens latvietis tur, krūmos, bija.
Kā pievērsāties vīna lietai?
Nu, kā – visiem jauniešiem patīk alkohols. (Mārtiņš ir labā garastāvoklī un smejas atkal.)
Es kādreiz pārsvarā dzēru alu. Esmu ķīmijas inženieris ar maģistra grādu uzņēmējdarbībā. Sāku darboties ar dažādām automašīnu eļļām, un tur ļoti svarīga bija filtrēšana. Pēc trim gadiem man tas jau bija apnicis, un avīzē izlasīju darba sludinājumu, kur bija piedāvājums strādāt ar vīniem un filtrēšanu. Tas bija 1974.gadā, drīz jau būs 40 gadi.
Iesāku ar filtrēšanu, klāt nāca vīna ķīmija: enzīmi, raugi.
Tu saproti šo nozari, māci citiem, bet saki sev: kā var būt, ka es pats neko neesmu darījis un tagad mācu citiem? Tā nedrīkst! Tā es 20 kilometrus no Niagāras ūdenskrituma pamazām izveidoju vīnotavu Domain Vagners. Mans dārzs nav liels, bet ir sadalīts starp Pinot Grigio un Spätburgunder šķirnēm. Pēdējā laikā piestrādāju, lai paceltu ogu kvalitāti, un pārdodu tās citiem. Un ir pieprasījums!
Uz vīna korķiem rakstu savu vārdu, un tur ir arī jumis. Tāds pats Kanādā ir mana šķūņa galā. Smuki izskatās! Bet kāds man prasīja: vai tu esi slēpotājs? Viņam likās, ka tās ir divas sakrustotas slēpes.
Vai jūsu dārzs Kanādā nav viens no tālākajiem ziemeļos?
Nē, Sabilē ir vistālākais. Katru gadu tas ir ievietots Ginesa rekordu grāmatā, bet gan jau reiz ņems ārā – somi dusmosies! Nupat ir atvērtas jaunas vīnotavas Dienvidsomijā.
Mana vīnotava Kanādā ir ap 43. platuma grādu, vīnotavas Britu Kolumbijā ir virs 49. grāda. Latvija, Sabile, ir 57.grāds.
Vīnogas tagad aug arī Norvēģijā. Dānijā vien ir kādas 70 vīnotavas! Esmu tur bijis, dažas ir ļoti elegantas.
Vai tas ir saistīts ar klimata izmaiņām?
Nē, man liekas, cilvēki kļūst gudrāki. Māk atrast vietiņas ar piemērotu mikroklimatu, arī vīnogu šķirnes ir vairāk saprotamas. Rendā pavasarī izliekam agroplēvi, tā var panākt visu ko. Kanādā, Kvebekā, kas ir ļoti auksta vieta, katru gadu visu vīnogulāju stādu noliec pie zemes, aprok, lai salna netiek klāt.
Runā, ka slavenajos vīna dārzos Bordo, Burgundijā, kur vīna cenas vienmēr ir augstas, gan kvalitāte varētu mainīties, ja vīnogām kļūs par siltu. Visa tūkstoš gados radītā vēsture var lēnām pazust. Mainīsies vecās garšas. Siltums vīnogai dod tumīgumu, piemēram, itāļu sarkanajiem vīniem ir tāda marmelādes piedoma.
Es tomēr pat gaidu, kad būs siltāk, jo Kanādā ik pa 15 gadiem stādījumi nopietni izsalst. Pat Bordo izsalst, tas gan nav noticis kādus 40 gadus.
Domāju, ka Latvijā arī pienāks tāds gads, kad izdosies visi vīnogu dzinumi un man būs tāds kvantums rīslinga, ka nebūs jādzer Dvietes zilā, kas patiesībā ir ēdamā vīnoga.
Jūs esot bijis pirmais, kas gribēja atjaunot Sabiles vīna dārzu agrākajā izskatā, sūtījāt stādus uz Latviju.
Uz Sabili atbraucu jau pirms kādiem 20 gadiem. Tajā laikā Sabiles vīna dārzus apkopa Vides aizsardzības klubs. Jā, pēc tam sūtīju stādus un ko tik vēl ne. Neteikšu, ka kāds mani dzina projām, bet mani nevajadzēja. Es to pilnīgi saprotu. Viens no maniem vīnogulājiem Sabilē vēl vienā stūrītī aug, tātad tas ir spējīgs eksistēt.
Kas ir svarīgi, lai ziemeļu klimatā izaudzētu vīna vīnogas?
Vajag neauglīgu, liesu zemi. Vīnogu stāds tad grib izdzīt ogas, nevis zaļumu. Latvijā visi grib, lai mājas siena noaug ar vīnogulājiem. Bet, ja skatās vīnogu laukus Eiropā, tur stādi ir tikpat kā pliki: tikai stumbrs ar diviem žuburiem. Rudenī atkal viss pieaudzis pilns: griež nost un sāk no jauna!
Man ir 20 ha zemes starp Jelgavu un Olaini, tur ir tāds plakans un purvains. Tur mūsu ģimenei pirms kara bija gotiņas un kas tik vēl ne. Bet tā vieta nav pietiekami romantiska. Rendu gribēju pašas Rendas dēļ.
Nopirku [zemi netālu no Abavas], nākamajā pavasarī sāku domāt. Satiku Valdi, vienīgo vietējo, kurš nepiedzeras katru dienu – tā man sacīja cilvēks, kurš viņu sameklēja. Arām, panējām. Vīnogām vajag irdenu zemi, der mazbišķiņ akmeņu, oļu un grants. Vispirms ogai būs cita piegarša, bet ne tikai tas – ūdens labāk tecēs cauri. Vīnogai nepatīk slapjas «kājas».
Pasūtīju ogulājus un jau 2008.gada pavasarī bāzām zemē. Un auga!
Agita, un tu pat nezini, šai lietai palīdzēja grāmata, ko man uzdāvināji! (Mārtiņš uzrunā Agitu Kausu.) 1938.gada Dārzkopības un biškopības žurnāls – tur ir Juškēvica pētījums: Latvijas vīnkopības vēsture, Sabiles vīna kalns. «Audzētas šķirnes ar dzeltenām un zaļām ogām, jo Reinas apkārtnē, no kurienes stādi ir sūtīti, audzēja gaišās šķirnes…»
Hercogam Jēkabam bijuši trīs vīna dārzi: Kandavā, Rendā un Sabilē. Kuldīgā bija pasākums par hercoga Jēkaba mītiem, tur viena profesore man teica: Juškēvics neko nezina, viņa nekur neesot lasījusi, ka Latvijā būtu bijuši vīna dārzi. Tas vēl esot jāpēta.
Par Sabiles vīna kalnu man pašam ir aizdomas, vai tiešām vecos laikos tas ir lietots. Cik saprotu, vīna kalns ir kā liela māla pika. Katram stādam ir jārok bedre. Cēlajām vīnogām svarīga ir saule – dienvidaustrumu vai dienvidrietumu nogāze, kas Sabilē ir, bet augsne nav piemērota.
Mans brālis ģeologs iedeva urbi, un es te Rendā izurbu zemi vairākās vietās. Nebija tik slikti: pirmās trīs pēdas bija laba zeme, tikai pēc tam nāca māli.
Ar saknēm ir vesela tehnoloģija: ja par daudz laisti, sakne neiet dziļumā, bet plašumā – saknei nav jācenšas meklēt ūdeni, jo tu to piegādā katru dienu. Francijā vēl nesen vīnogulājus nedrīkstēja laistīt. Citādi nevarēs dabūt apelāciju (juridiski definētu un aizsargātu indikāciju, kas nosaka, kur un kādos apstākļos jāaug konkrētām vīnogu šķirnēm – red.). Vīnogām patīk augt tādā klimatā, kur tās knapi var izturēt. Tām ļoti patīk ciest.
Ja stāds iet dziļumā, tad no grants un akmeņu slāņiem ogas dabū citu piegaršu.
Vai Latvijas vīni varētu sasniegt apelācijas vīnu kvalitāti?
Varētu, bet pēc laba laika. Nesen lasīju recenziju par degustāciju, kur klāt bija visādi Rīgas someljē. Viena dāma atklāti pateica: nu, ir jau smuki, bet tie neatbilst pat zemākās šķiras dzeramajiem vīniem.
Vīnam nekad nevajadzētu garšot pēc pašas vīnogas. Ēdamajām vīnogām jābūt saldām, taču vīna vīnogas nav ēdamas. Tās ir sīvas ar biezu mizu, cukurs – minimāls. Un tad, ja tās pareizi izraudzē, ārā nāk tādas nianses, ko tu citādi nevari atrast: kokosrieksts, karamele, sūnas, āda…
Mēģinājumi kaut ko panākt ar ēdamajām vīnogām ir tikai spēlēšanās ar cukuru. Es gribu kaut ko izdarīt ar tradicionālajām vīnogu šķirnēm. Iedomājieties, Elīna Garanča dzied operu – neviens neliks lielā avīzē, ka viņa izdziedāja labu lomu Ugunī un naktī, bet fakts, ka viņai izdevās Karmena Metropolitēna operā, tā ir pasaules brēka!
Latvija taču ir veca valsts, ir jādomā pasaules līmenī. Ja tev šeit izdosies Riesling, to visi pazīs. Bez jokiem – man pagājušogad Rendā iznāca tikai divas pudeles Riesling, un es tās salēju četrās puspudelēs. Divas vēl ir palikušas, tagad meklēju pareizo vietu, uz kurieni vienu sūtīt, lai veiktu visas ķīmiskās proves. Vēl gribētu, lai kāds īsts Riesling eksperts šo vīnu nogaršo.
Tas laikam ir dārgākais Riesling jūsu dzīvē?
Nu, jā, ieskaitot izdoto naudu, tie varētu būt 20-30 tūkstoši latu pudelē. (Smejas.)
Un arī vistālāk uz ziemeļiem izgatavotais Riesling?
Tā es domāju. Cik esmu pētījis, Somijā un Norvēģijā visi audzē krustotās ogas. Amerikā, Minesotā – štatā ar diezgan aukstu klimatu, bija tāds Svensens, viņš ir krustojis ziemeļos izturīgas ogas. Daudzi lieto Svensena ogas arī Eiropā, bet Svensens tomēr ir Svensens, nav rīslings. Varu teikt: kad man tas būs, tas būs ļoti labs. Vienīgi klimata dēļ tas būs tikai katru piekto gadu.
Vīnu raudzēsit mucās?
Rīt vai parīt iešu pētīt Kuldīgas ozolkoku. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo ozola šķiedra ir blīvāka. Tas rada pavisam citu garšu. Esmu lasījis grāmatās, ka Bordo labākās vīnotavas pirms 100 gadiem ieveda Baltijas ozolu. Joka pēc izvēlēšos 10-15 bluķus, aizvedīšu uz Itāliju, lai meistari divus gadus kārtīgi nožāvē, un varbūt viņi uztaisīs man kādu mucu. Vīna mucām ļoti svarīgi koku nezāģēt, bet šķelt. Kokam ir limfas sistēma, tāpat kā cilvēkam. Ja to nepareizi sašķeļ, tad šķidrums tek kokam cauri. Svarīgi, lai šķiedra ir dabīgi labi nožāvēta – ja pietiekami neizžāvē, tad garšas ir par daudz stipras. Svarīgi, kā ozols ir locīts – karstā ūdenī vai liesmā. Visām ozola vīna mucām iekša ir apdedzināta, un apdedzina vairākos veidos: viegli, vidēji vai daudz. Ozolam ir savi cukuri, ja cukuru apgrauzdē, rodas karamele vai vaniļas piegarša, ko var atrast dažos vīnos.
Kas interesants vēl patlaban notiek vīna industrijā, par ko mēs varbūt neesam informēti?
Cilvēki pašlaik jau molekulārā līmenī ir izpētījuši, kāpēc tāds un tāds vīns sapas ar tādu un tādu ēdienu. Jo vairāk zinām par molekulu, jo vairāk spējam ēdienu sapārot ar tādu vīnu, kas iepriekš nebija domāts. Piemēram, tumšu šokolādi ar sarkanvīnu – pamēģiniet!
Vīndari tagad milzīgi manipulē. Visi vīni, kas ir nopērkami lielos kvantumos, var teikt, ir uztaisīti ar recepti. Nav nekādas vainas, tie vienmēr būs tādi paši, dzerami. Noindēt tevi nenoindē. Vīnu ar ķīmiju var nostabilizēt ļoti ātri. Vai arī tu vienkārši vari ļaut tam vīnam sēdēt mucā kādu gadu, un tas pats nostabilizējas, nogulsnējas.
Vai jums ir vīzija, ka jūs sēžat kaut vai šajā pašā mājiņā pie pusdienu galda ar paša vīnu? Kāds būtu ēdiens, ko ēstu klāt?
Riesling sader ar daudziem ēdieniem. Piemēram, ar cūkas cepeti, jo cūkgaļa ir diezgan salda. Bet vīzija ir pavisam cita. Ticiet vai ne, te ir pilns ar vīngliemežiem. Es vīngliemežus savākšu, kādu dienu nedošu tiem ēst, lai tie sevi kārtīgi iztīra, tad sataisīšu Burgundijas vīngliemežus ar Burgundijas vīnu. Tam gan nav nekāda sakara ar Latviju.
Agita Kausa: Bet vai esi sasmaržojis šo zemi, kurā stādi savas vīnogas, vai redzi, kādam vīnam ir galā jāiznāk?
Tā ir emocionāla lieta. Savu Pinot Noir Kanādā pazītu uzreiz, tas ir ļoti maigs, jo mana zeme ir maiga. Riesling, kas man iznāca Latvijā, ir diezgan skābs. Bet to var sagaidīt no ziemeļu rajoniem. Pat sarakstījos ar Māru Zālīti, kas arī bija atbraukusi uz sarunu par hercoga Jēkaba mītiem un stāstīja par skābo vīnu. Prasīju: kur dabūji par to skābo vīnu dzirdēt? Viņa: no šitā paša veča! (Rāda Juškēvica raksta kopiju.) Māra prātīgi teica: fakti nav svarīgi. Svarīga ir mitoloģija, jūtas, atmosfēra. Protams, viņa to visu vēl gudrāk izteica.
6 soļi vīna ražošanā
Atrast pareizo vietu vīnogulājiem – pietiekami siltu mikroklimatu, irdenu, akmeņainu augsni.
Svarīgākās ir 100 dienas no vīnogulāju ziedēšanas līdz ogu vākšanai. Vajag pietiekami daudz saules, minimālu mitrumu.
Jābūt pareizajai šķirnei un pareizajai gatavības pakāpei: vīnogas nedrīkst būt pārāk gatavas, bet arī ne pārāk zaļas un skābas.
Vīna gatavošanai jāatrod pareizais raugs, temperatūra. Ja raudzē par ilgu, sāk veidoties nevajadzīgas baktērijas.
Kad vīns beidz rūgt, svarīgi raugu atdalīt.
Svarīga arī prezentācija: vīnam jābūt dzidram, piemērotās pudelēs, lai cilvēks saprot, ka viņš ir pirmais, kas pudeli taisa vaļā.
CV
Dzimis 1942.gadā Rīgas 1.slimnīcā
1949.gadā kopā ar vecākiem un diviem brāļiem no Vācijas izceļojis uz Kanādu
No 1974.gada darbojas Kanādas vīna industrijā
Labi spēlē klavieres
Divu pieaugušu meitu tēvs
ooo Apbrīnojamais Zirnekļcilvēks / The Amazing Spider-Man. Režisora Marka Veba debijas filma par vienpusēju mīlestību 500 vasaras dienas tika novērtēta kā cienījams indie jeb neatkarīgā kino piemērs. Taču Vebs šo kino lauciņu atstāj pagātnē un pievēršas supervaroņu komerckino. Viņa Zirnekļcilvēka ekranizācija ir padevusies jauneklīga lielā mērā tieši galvenā aktieru tandēma – Endrū Gārfīlda un Emmas Stounas – dēļ. Režisors supervaroņa lēkšošanu pāri debesskrāpjiem atšķaida ar biežām sadzīviska humora ainām un krietnu filmas daļu velta pārdabisko spēju skaidrošanai. Šis Zirnekļvīrs ir cilvēciskots līdz maksimumam, un tas filmai piešķir lādzīguma, taču reizē arī bērnišķa didaktisma dimensiju. Vairāk piemērota bērnu un tīņu auditorijām nekā mačisma pilna action cienītājiem. Kino no 13. jūlija.
Kultūras un izklaides notikumi
11.-14.JŪLIJS. SENĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS. Sācies šīs vasaras krāšņākais, smalkākais un elegantākais notikums mūzikā – Senās mūzikas festivāls. Angļu renesanses meistardarbi, gregoriskie dziedājumi, Spānijas karaļa galma mūzika, zelta baroka virsotnes un koncertuzvedums bērniem ir tikai daži no neaizmirstamiem muzikāliem notikumiem, kas izskanēs festivāla koncertos Rīgā, Rundālē, Mežotnē un Koknesē. Biļetes cena Ls 5-15. Smf.lv, Bilesuparadize.lv
13. UN 14.JŪLIJĀ. FESTIVĀLS FONOFEST CĒSĪS. Jau astoto gadu piecus kilometrus no Cēsīm Uplandos norisināsies mūzikas un sporta festivāls, kas šogad uz četrām skatuvēm sapulcinājis gan latviešu rokmūzikas zvaigznes, gan dažādas ārzemju grupas. Fonofest spēlēs Pērkons, Labvēlīgais tips, Piena vedēja piedzīvojumi, Satellites LV, Inokentijs Mārpls un citi. Darbosies mākslinieku un amatnieku tirdziņš, kā ierasts būs gan pludmales volejbola un futbola, gan skimborda un skeitborda sacīkstes. Biļetes cena Ls 15. Bilesuserviss.lv
13. UN 14.JŪLIJĀ. BAUSKAS KANTRI MŪZIKAS FESTIVĀLS. Šogad atšķirībā no citiem gadiem festivālā būs daudz viesmākslinieku. Piektdienas vakarā uzstāsies pazīstamais ASV kantrimūziķis no Nešvillas Badijs Dževelzs (viņa dziesmas īpaši iecienījuši līnijdejotāji) un Savannah no Holandes. Savukārt sestdienas vakarā muzicēs pagājušā gada labākā Vācijas kantri grupa Texas Heat. Uz skatuves kāps arī daudzu iemīļotā Katja Kaije no Vācijas un kopā ar viņu Latvijas grupa Jukebox. Festivālā spēlēs arī pazīstami Latvijas mūziķi un grupas, būs nakts balles un līnijdeju apmācības. Biļetes cena katrai dienai Ls 10. Bilesuparadize.lv
13.-15.JŪLIJS. VIDUSLAIKU TABORS GEIDĀNMUIŽĀ. Āraišu ezera baznīcas krastā sabrauks visi, kam ar vēstures grāmatām nepietiek un kuru sirdī mājo sacensības gars. Ikvienam būs iespēja kļūt par loka šāvēju, lingotāju, šķēpmetēju un mednieku, zvejnieku un gladiatoru, bet īpašā manēžā varēs sekot līdzi profesionālu bruņinieku turnīram, vērot senu laiku modes skates. Darbosies rokdarbu un amatu darbnīcas, senlaiku frizieri un kosmetoloģes, māla ceplis, tiks veidota darvas tecinātava, īsto lietu tirdziņā varēs iegādāties īstas lietas no darinātāju rokām. Būs arī viduslaiku pīrāgi, tiks cepta maize, kūpinātas zivis, sutināts sivēns. Vesturiskiaktivs.lv
Twin Shadow – Confess
80.gadu modes atgriešanās ir redzama visur – gan ielas apģērbos, gan radiostaciju programmās. Amerikāņu mūziķis Džordžs Lūiss ar projektu Twin Shadow ir spēris soli tālāk nekā daudzie nostalģijas meklētāji. Viņa otrais albums Confess, izmantojot labākos Brūsa Springstīna, Stinga un The Cure sintpopa apdares materiālus, ir līdz perfekcijai nostrādāts futūristisks mākslas darbs. Eklektisko un daudzslāņaino žanru sajaukumu papildina solista izmisuma pilnais dziedāšanas stils un romantiskā lirika. Kritiķu kandidatūra gada albumam.
Klāss Andersons
Klāss Andersons (1937) nav parasts dzejnieks, un par to liecina arī viņa krājumu nosaukumi: Sabiedrība, kurā mirstam (1967) un Nav viegli šajos laikos būt savrupmājas īpašniekam (1969). Viņa neparastību apliecina arī fakts, ka viņš ir arī džeza pianists, ārsts, psihiatrs, bijis Somijas kultūras ministrs. Viņa dzejā lasāmais savas dzīves, apkārtējās pasaules un pat Eiropas Savienības politiķu Briseles gaitu redzējums varētu būt iedvesmojošs piemērs arī pašmāju ministriem. Krājums Laimīgs cilvēks Guntara Godiņa un Jura Kronberga atdzejojumā iznācis apgādā Mansards.
Ko vērts izlasīt garajās vasaras dienās? Iesaka trīs grāmatu mīļotāji
Laura Dreiže, rakstniece
Džons R. R. Tolkīns. Gredzenu pavēlnieks
Grāmata, kas bērnībā mani neatgriezeniski ievilka fantāzijas pasaulē. Stāstu jau zinu no galvas, bet joprojām to bieži pārlasu. Vēl neviena romāna lappusēs neesmu sastapusi sirsnīgāku varoni par hobitu Semu.
Stīvens Kings. Tumšais tornis (The Dark Tower 1 – 7)
Šajā ceļojumā devos nesen, bet tas uz mani atstāja paliekošu iespaidu. Lappusēs savijas Mežonīgo Rietumu atmosfēra, cieša brālības izjūta un nežēlīgi likteņa joki. Un Tumšais tornis – vienlaikus jautājums un atbilde it visam.
Mārgareta Mičela. Vējiem līdzi
Krāšņs vēsturisks romāns ar spilgtiem varoņiem, kas jau kļuvuši par ikonām. Iespējams, Skārleta ir spēcīgākais sievietes tēls, kādu esmu grāmatās sastapusi, apbrīnoju viņas izturību pat nepārvaramu šķēršļu priekšā.
Valters Sīlis, režisors
Ians Makjuans. Amsterdama
Izcils romāns par trim pusmūža vīriem, kuriem izdodas sevi garīgi un fiziski iznīcināt. Vainojams šajā procesā nav neviens cits, kā paša apziņa par iegūto augsto statusu. Viņi ir upuri uzskatam, ka sasnieguši pietiekami daudz, lai tālāk dzīvē nevajadzētu saskarties ne ar kādām savu darbību sekām. Romāns ir rakstīts no šo vīru skatpunkta, tādēļ tikai beigās atklājas, ka attaisnojumi, kādus šie kungi sev atrod, izrādās gauži muļķīgi un groteski.
Melānija Vanaga. Veļupes krastā
Melānijas Vanagas autobiogrāfiskajam romānam, kas vēsta par viņas un citu cilvēku pieredzēto 1941.gada deportācijā un 16 gadiem, ko viņa pavadīja Sibīrijā, būtu jābūt iekļautam ikviena obligātās literatūras sarakstā. Izlasot šo romānu, izdodas iegūt apjausmu, ko deportācijas nozīmēja un cik milzīgi ir šī nozieguma apmēri. Bet grāmata nav tikai noziegumu uzskaitījums. Tā ir izcila literatūra, kas atklāj cilvēcību un cilvēku spēku apstākļos, kur šīs īpašības tiek sistemātiski iznīcinātas
Francs Kafka. Pils
Viena no manām mīļākajām grāmatām. Tā ir klasika, kas ļoti attiecas uz dzīvi, kādu dzīvojam mūsdienās, kurā ir izveidojies ļoti nesaprotams varas sadalījums, ko līdz galam tā arī neizdodas izprast. Romāns ir nepabeigts, un tas raisa vēl vairāk pārdomu, jo liekas, ka šai grāmatai beigas nemaz nebūtu iespējamas.
Ilva Liepiņa, LTV ziņu moderatore
Salmans Rušdi. Florences burve
Biju palaidusi garām, un tā pavisam nejauši pati mani uzmeklēja. Jāpiebilst, ka esmu izlasījusi gandrīz visus šā autora darbus, tulkotus latviešu valodā, un pēc Niknuma biju mazliet vīlusies, nolēmu, ka likšu Rušdi mieru! Austrumi un Rietumi tik skaistā, viegli lasāmā un uzveramā valodā. Spilgtie tēli burtiski paņem aiz rokas un izvadā pa vēstures, kultūras, mītu un fantāzijas ceļiem un taciņām, loku lokiem. Lieliska atpūta ar milzīgu pievienoto vērtību. Daudzi domā, ka tas ir Rušdi labākais darbs!
Juhans Smūls. Monologi
Pirms neticami daudziem gadiem, vidusskolā, mammas iespaidā tos izlasīju pirmoreiz. Nupat, atpūšoties Rūjienā pie vecākiem, vēlreiz pārlasīju. Lieliska lasāmviela! Mums, ziemeļniekiem, tik saprotamā dziļā dabas izjūta ciešā tango satvērienā ar smalku humoriņu. Smējos toreiz, pirms daudziem gadiem, un arī tagad! Jautri, nepiespiesti un ļoti tuvi.
Džefs Kinnijs. Grega dienasgrāmata
Lasām kopā ar dēlu Maksi! Jāzina taču, ko lasa un par ko domā mūsu mīļie padsmitnieki! Asprātīga komiksa un dienasgrāmatas sintēze! Ja ticam autoram, tad tieši tā pasauli un apkārtējos redz jaunākie padsmitnieki. Mums ar Maksi ir ļoti interesanti!
Positivus festivālā uzstāsies arī pašlaik populārākā kaimiņvalsts grupa. Grupa Ewert and The Two Dragons: Igaunija ar mums lepojas
Ziņas par Ewert and The Two Dragons uzstāšanos pazīstamos ārzemju festivālos liek kost pirkstos un nopūšoties secināt: igauņi mums atkal ir priekšā. Viņi atrādījušies MTV un savu albumu Good Man Down izdevuši daudzviet Eiropā. Varam sevi mierināt, ka bez pāris apķērīgu latviešu atbalsta tas nebūtu iespējams. Ierakstā dzirdamais ziemeļnieciskais atturīgums jūtams arī puišu attieksmē pret dzīvi un panākumiem. Galva viņiem vēl negriežas, secinu kādā jūnija pēcpusdienā, satiekot Evertu, Erki, Kristianu un Ivo Tallinā pirms grupas uzstāšanās Kumu mākslas muzejā.
Janvārī teicāt, ka šogad nospēlēsit 300 koncertu. Kā ir ar plāna izpildi?
Tik daudz, kā solīts, nesanāks, bet koncertu būs gana. Reizēm vienā dienā jāspēlē divi. Aizbraucot uz ārzemēm, pa dienu jāuzstājas radiošovā vai ierakstu veikalā, bet vakarā jau esi klubā. Šogad esam bijuši arī Beļģijā, Vācijā, Šveicē, Kanādā un Ņujorkā. Vislabākais koncerts bija Eurosonic mūzikas konferencē Nīderlandē. Uz to sanāca Eiropas festivālu rīkotāji. Pēc tam bija nopietnas sarunas un saņēmām daudz piedāvājumu uzstāties.
Kādēļ viņi jūs aicināja?
Teica, ka mēs esam svaigi. Mūsu mūzika atgādinot amerikāņu folku. Galvenais, ka tai ir savs asums, viņi teica. Reizēm, kad kādu savu dziesmu dzirdam radio, nodomājam, ka tā tiešām izklausās pavisam citādi nekā pārējās.
Kad jūsu dziesmas sāka spēlēt Latvijā, daudzi smējās, ka pie mums esat populārāki nekā Igaunijā…
Tā bija tikai pašā sākumā. Toms Grēviņš 2010.gada sākumā redzēja mūsu uzstāšanos Tartu un uzrakstīja par to blogā. Toms pazīst I Love You Records menedžmentu, kuri vēlāk mūs aicināja spēlēt koncertu savā bārā Vecrīgā. Tobrīd tas mums bija svarīgākais notikums. Pirmo reizi braucām spēlēt ārpus Igaunijas. Bārs bija pārpildīts. Cilvēki stāvēja arī uz ielas un skatījās pa logu. Uzreiz pēc koncerta mums piedāvāja uzstāties bāra teltī Positivus festivālā. Arī tur bija šauri, bet cilvēku bija daudz, un likās, ka ir pārpildīts. Pagājušogad uz Cēsu alus skatuves jau bija daudz vairāk skatītāju. Tas dod pārliecību, ka mūsu mūziku novērtē. No tā brīža viss aizgāja.
Kurā brīdī pamodās igauņu prese?
Tas notika tikai pirms otrā albuma (Good Man Down) izdošanas, kad radiostacijas sāka spēlēt (In the end) There’s Only Love. Iespējams, daudzi mūs neuztvēra nopietni iepriekšējās pieredzes dēļ. Bijām dibinājuši vairākas grupas, bet tām visām bija īss mūžs. Neviens nedomāja, ka šoreiz izrādīsies nopietni. Tagad igauņu prese redz, ka tā nav. Igaunija ar mums lepojas.
Līdzīgi kā latvieši pirms 10 gadiem pēc Eirovīzijas lepojās ar Brainstorm.
Prāta vētras puiši ir brīnišķīgi. Mums bija kopēja uzstāšanās. Garām skrienot esam runājuši arī par kādu kopēju projektu.
Kā rakstāt savas dziesmas?
Mēs cits citu jau ilgi pazīstam. Zinām, kam rakstām un kas to izpildīs. Esam ziemeļnieki un daudz iedvesmas smeļamies no dabas. Tagad aizņemtības dēļ vairs nesanāk tik bieži aizbraukt uz laukiem, bet kopēju izbraucienu jau esam ieplānojuši, kad rakstīsim materiālu nākamajam albumam.
Par ko stāsta jūsu dziesmas?
Par dzīvi. Tās ir vienkāršas. Mūsu dziesmas ir stāsti par dzīves situācijām, kuras paši esam piedzīvojuši. Parasti nozīmīgi dzīves mirkļi pārtop dziesmu idejās. Par citu pieredzi nemaz nav iespejams rakstīt.
Daudzām grupām pēc pirmajiem panākumiem iestājas radošā krīze…
Nākamais albums noteikti būs labāks, jo tagad mums ir vairāk pieredzes jeb sociālās inteliģences nekā līdz šim. Apceļotās valstis, satiktie cilvēki – tas viss dod jaunu iedvesmu. Ar albumu pagaidām nesteidzamies. Neviens mums nav pateicis konkrētu datumu, un tas dod lielu brīvību.
Kāda ir Igaunijas mūzikas kopaina?
Vajag atbraukt uz Tallin Music Week. Šis pasākums ir daudz ko mainījis Igaunijas mūzikas dzīvē. Mūziķi redz lielāku jēgu censties, jo tas paver iespēju uzspēlēt Somijā vai Latvijā. Protams, materiālie labumi nav noteicošie radošajā procesā, taču daudziem ir svarīgi, vai varēs no mūzikas paēst. Ja tā neskan radio, tad nospēlē pāris koncertus nišas mūzikas klubos, un viss. Tallin Music Week daudziem dod pārliecību, ka viss vēl nav galā. Turklāt būt par igauņu grupu pasaules mērogā nemaz nav slikti. ASV ir tūkstošiem grupu, par kurām neviens neko nezina. Cilvēki vienmēr meklē kaut ko eksotisku. No otras puses, Francijā reti kurš ir dzirdējis par Igauniju.
Kā ir ar tēlu? Publicitātes bildēs jūs izskatāties pēc tradicionālās tautas mūzikas pārstāvjiem.
Tajās ar balalaiku? Mēs šo instrumentu jau sen nelietojam. Tikai pirmajā albumā. Fotosesija notika dzīvoklī, kur tā stāvēja. No šīs balalaikas epopejas nevajadzētu izdarīt nopietnus secinājumus. Daudziem ir grūtības arī ar grupas nosaukumu, taču visi varianti ir pareizi. Nosaukums radās no joka. Mana sieva (stāsta grupas solists Everts) ienāca mēģinājumu telpā, kad rakstījām pirmās dziesmas, nopūtās un pateica: «Ewert and the two Dragons.» Kad pirmais disks bija gatavs, ātri vajadzēja izdomāt grupas nosaukumu, un šis šķita visloģiskākais.
Kas būs dzirdams festivālos Latvijā?
Atbraukt uz Latviju vienmēr ir kaut kas īpašs. Te ir mūsu saknes. Atšķirībā no pagājušā gada koncertā būs iesaistīts vairāk cilvēku. Būs vairāk gaismas un, iespējams, arī vizuāli efekti, jo jāaizpilda lielāka telpa uz skatuves. Taču centīsimes visu saglābāt pēc iespējas dabiskāk, tāpat kā savā mūzikā.
Ko vērts noklausīties Positivus
Toms Grēviņš, Radio 101 dīdžejs:
No tā, kas pirmajā mirklī droši vien nerada nekādas asociācijas, es noteikti ieteiktu frančus Housse De Racket, kuriem ir kopēja ierakstu kompānija ar Two Door Cinema Club un mūzikā apvieno Parīzes disko ar izteikti britisku indie roku. Esmu bijis viņu koncertos vairākkārt, un tas allaž ir bijis ļoti patīkams un aizraujošs piedzīvojums!
Noteikti nedrīkst palaist garām jaunās Lusijas Rouzas uzstāšanos. Ļoti maigas balss īpašniece Rouza britu folkmūzikas kartē nav jāmeklē tālu no pazīstamākās mūsdienu dīvas Lauras Mārlingas, taču Rouzas dziesmas ir melodiskākas, naivākas un sapņainākas! Ar katru gadu Positivus piedāvā aizvien lielākus vārdus inteliģentās elektroniskās mūzikas gardēžiem. Pusaudži Vondelpark ir nākamais elements Londonas guļamistabu mūzikā aiz The XX un Džeimsa Bleika – jaunieši no visas elektroniskās mūzikas vēstures aizmetņiem izveidojuši unikāli svaigu skanējumu.
Un vēl viens elektroniskās mūzikas vārds, ko nedrīkst palaist garām, ir TNGHT. Divu atšķirīgu kultūru producenti Hudson Mohawke un Lunice spēlē bītus, kas Latvijas diskotēkās iesakņosies ap 2018.gadu! Jādzird!
Ak, jā, un no lielajiem vārdiem obligāti jāredz Damiens Raiss. Gan tāpēc, ka viņš aizsāka sirdi plosošu dziesminieku modi 21.gadsimta Eiropā, gan tāpēc, ka Raiss koncertē ārkārtīgi maz un reti!
Mūziķis Miķelis Putniņš, uzstāsies Positivus ar grupu Black Apple Market:
Šogad Positivus, manuprāt, ir sagatavojis labu elektroniskās mūzikas klāstu, kas patiesībā ir tikai loģiski, jo pašlaik pasaulē šai mūzikai ir izveidojušies daudzi interesanti virzieni un tā vairs nekalpo tikai kā fona troksnis kādā pārbāztā klubā.
Vispirms es gribētu ieteikt TNGNT – pavisam jauns projekts, kurā apvienojušies divi labi zināmi dīdžeji/producenti Hudson Mohawke un Lunice. Abi sevi jau pierādījuši kā spēcīgi mūziķi, taču līdz šim strādājuši nedaudz atšķirīgos virzienos, un varbūt tieši tāpēc šis projekts skan tik labi un interesanti. Katrā ziņā šī būs pati svaigākā uzstāšanās šogad Salacgrīvā!
Vēl iesaku noklausīties puisi, kurš dzimis mums tieši blakus, proti, Lietuvā. Brockenchord arī ir mūzikas producents, kurš ietekmējies no pašlaik aktuālākajiem post-dubstep pārstāvjiem, taču arī pats paguvis iegūt zināmu uzmanību un pierādījis, ka ir talantīgs mūziķis. Fakts, ka Toms Jorks no Radiohead palūdza Brockenchord remiksēt vienu no Radiohead dziesmām remiksu albumam (un Brockenchord ar to tika galā lieliski!), vien ir ko vērts!
Abi minētie būs klausāmi uz Red Bull Academy skatuves, tāpēc domāju, ka jāpiemin arī kāds no galvenajiem hedlaineriem, un tie būs SBTRKT. SBTRKT estētika ir līdzīga iepriekš minētajiem māksliniekiem, taču skanējums ir nedaudz vienkāršots un formāts masām draudzīgāks. Rezultāts? Patiešām laba popmūzika!
ooo Kosmopolise / Cosmopolis. Kanādiešu režisors Deivids Kronenbergs ar pazīstamā rakstnieka Dona Delillo tāda paša nosaukuma noveles ekranizāciju atgriežas sabiedrības kritiķa lomā. Filmā jaunais un neprātīgi bagātais Ēriks Pakers (nemainīgi bālais Roberts Patinsons) dodas cauri visai Manhetenai… lai nogrieztu matus. Pilsēta spilgi kontrastē ar galvenā varoņa glauno braucamrīku un tā iekšējo vidi, pasvītrojot patērētājsabiedrības kontrastus. No atmosfēras un vizualitātes aspekta filma ir sirreāla un hipnotiska, taču to traucē izbaudīt neveiksmīgie dialogi un lentes pārlieku lielais statisms, jo liela daļa filmas noris limuzīnā. Neordinārs kino. No 20.jūlija.
ooo Teds / Ted. Pastāsts par infantilā trīsdesmitgadnieka (Marks Vālbergs) un brīnumaini atdzīvojušās plīša rotaļlietas draudzību atgādina tās režisora Seta Makfērleina slavenākā veikuma – seriāla Family Guy – izstieptu epizodi, tikai ar rupjākiem jokiem. Teds, tāpat kā Makfērleina animācijas seriāls, iemanās apņirgt popkultūras slavenākos absurdus (neiztrūkstoši Džastinu Bīberu un Krēslu). Jaudīgs smejamgabals tiem, kuri neiebilst pret neiejūtīgiem un perversiem jociņiem, kā arī fizioloģisku humoru. Kino no 20.jūlija.
