Žurnāliste Ilze Jaunalksne 2.septembrī atgriežas TV3 raidījuma Nekā personīga ēterā. Vai ir kāda tēma, kas Ilzei šoruden liekas pati svarīgākā?
Pusgadu pēc otrās meitiņas piedzimšanas Ilze Jaunalksne atgriežas žurnālistikā, lai pētītu sabiedrībai svarīgos, problemātiskos jautājumus. Viņasprāt, Latvijas politikā to aizvien ir «vairāk nekā saprašanas». Ilze uzskata, ka viņai, tāpat kā pārējiem kolēģiem, ir liels izaicinājums: piesaistīt skatītāju uzmanību nopietnām, piņķerīgām tēmām, pasniedzot tās interesanti. «Talanta jautājums,» atzīst pieredzējusī žurnāliste.
Intervijā viņa stāsta, kāpēc ļoti nozīmīgs ir fakts, ka starptautiskais raidorganizāciju koncerns MTG, kam pieder TV3, tagad nopircis arī LNT, un atbild uz jautājumu, vai vēlētos strādāt sabiedriskajā televīzijā, kā arī atklāj, cik tālu nonākusi slavenā Jaunalksnes tiesāšanās par viņas telefonsarunu nelikumīgo noklausīšanos 2005.gadā – izrādās, process vēl ne tuvu nav galā.
Kā tas nākas, ka mūsdienās rafinētākajām, ciniskākajām, visbiedējošākajām lietām pretī stājas tieši sievietes? Tas ienāca prātā saistībā ar Pussy Riot, un arī uz tevi to var attiecināt. Pētnieciskajā žurnālistikā Latvijā pārsvarā strādā sievietes, maz vīriešu.
Ar Pussy meitenēm ir tā, ka diezin vai viņas vienas to realizēja. Gan jau aiz viņām stāvēja cilvēki, kuri labi apzinājās, ar ko šī provokācija beigsies. Es neesmu lielā sajūsmā par vēstījuma formu, kādu meitenes izvēlējās. Arī pie mums, ja kas līdzīgs notiktu Doma baznīcā, tici man, sabiedrība polarizētos un meitenēm nebūtu pārliecinošas aizmugures. Cits jautājums ir sprieduma nesamērīgums, jo vienlaikus tur [Krievijā] gadiem var nogalināt žurnālistus un neatrast vainīgos. Labi, ka tie, kas joprojām stāv aiz viņām – meitenes, es domāju, ir pārāk jaunas, lai pašas tik tālu to šahu uztaisītu -, ir panākuši plašu starptautisku rezonansi. To Putins, visticamāk, negaidīja. Te es velku paralēles, ja reiz mudini mani tā domāt: arī es biju «tas mazais skuķis, ar kuru, publiskojot telefonsarunas, varēsim ātri izrēķināties». Bet ar tālāko, ar to atbalsi, kas aizgāja līdz pat ASV, un bumbu, kas nāca atpakaļ – viņi nebija rēķinājušies.
Taču, paldies Dievam, mēs nedzīvojam kā Krievijā – varas baiļu mehānismā, kurā ierauti visi, arī tiesībsargājošie orgāni. Baisi uz to skatīties.
Vai mēs Latvijā novērtējam savas brīvības mērogu?
Daudzi mana vecuma cilvēki pat neapzinās, kas tā ir par vērtību, pie kuras mēs līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu esam tikuši. Tā tiešām ir vārda brīvība – ka vari paust savu nostāju par jebko un tev par to nekas nav.
Vai toreiz ar telefonsarunu noklausīšanos notikušo tu saisti ar dzimuma lomu izpratni sabiedrībā – nav dzirdēts, ka pētniecisko žurnālistu vīriešu nozīmīgums jelkad tiktu mazināts, izmantojot tādus apzīmējumus kā «mazais Ansis Pūpols» vai «mazais Jānis Domburs». Attiecībā uz sievietēm šāda veida retoriku Latvijā izmanto.
Acīmredzot vīrieši, kuri tā izsakās, pārdzīvo, ka viņu pašu darbiem nav tādas vērtības, dziļuma, rezonanses. Manu vārdu ilgu laiku dažu avīžu rakstos minēja deminutīvā. Bija amatpersonas, kas atļāvās pie manis piesēsties publiskās vietās, draudot: krāj naudu, tev vajadzēs tiesāties! Neticami nekaunīgi! Taču es nekad neskatos, vai aizskar manu feminismu vai neaizskar. Es cilvēku darbus nevērtēju pēc dzimuma.
Nesen Prāta vētra vairījās publiski paust skaidru nostāju par Pussy Riot un saņēma gan atbalstošu attieksmi, ka tas nav viņu pienākums, gan kritiku par gļēvulību.
(Iestarpina.) Jā, teica, ka grupai tuvojas koncerttūre Krievijā un tāpēc viņi neizsakās.
Jā, bet es tev gribu prasīt, kāda nozīme saspīlētās situācijās ir drosmei? Tu kā žurnāliste izrādīji drosmi un vairāku gadu garumā piedzīvoji situācijas, par kurām iepriekš stāstīji. Tas nav vienkārši – drosme nevis uz papīra, bet reāli, dzīvē, vai ne?
Plikai drosmei bez saturiskā seguma nav lielas vērtības. Mēs Latvijā esam pieredzējuši akciju rīkotājus, kas mudina uz kaut ko diezgan bērnišķīgu un zināmā mērā bīstamu. Runājot par mani, acīmredzot sakrita jaunības maksimālisms un cilvēki, ar kuriem man paveicās strādāt vienā komandā – es jutu aizmuguri, man bija arī ģimenes atbalsts. Būsim godīgi, tagad es trīsreiz pārdomātu katru no tematiem, kuriem ķerties vai neķerties klāt un tieši kādā griezumā tos rādīt. Man ir ne tikai darbs, bet arī ģimene, bērni – citas vērtības, ar kurām jārēķinās.
Ja kolēģi mani būtu atturējuši vai brīdinājuši, nevis atbalstījuši [veicot smagu lietu pētījumus], es varbūt izturētos citādi. Tas ir ļoti svarīgi, runājot par redakcionālo neatkarību. Atbildība jāuzņemas redakcijai, to nevar uzlikt tikai žurnālista pleciem. Tieši tāpēc tapa Latvijas Žurnālistu asociācijas iesniegtais likuma grozījumu priekšlikums: par cieņas un goda aizskaršanu amatpersonas nedrīkst vērsties pret žurnālistu personīgi, bet gan pret redakciju. Pretējā gadījumā jūs sastapsit un jau sastopat aizvien mazāk un mazāk to drosmīgo žurnālistu, kuriem nelikumības un netaisnības sāp.
Droši vien svarīgs ir arī sabiedrības atbalsts, pieprasījums.
To jau var redzēt, cik «daudz» cilvēku ir gatavi atklāti runāt par dažādiem notikumiem ar savu seju, vārdu. Pat sīkumos. To mēs, žurnālisti, plaši redzam. Tas nav pārmetums, bet nav arī attaisnojums tam, kāpēc mūsu žurnālistika pašlaik ir pārvērtusies no atklātu informācijas avotu stāstītā par ko līdzīgu blogošanai vai mobilajai reportāžai. Paši esam devalvējuši vērtību, rakstot «no drošiem avotiem zināms».
Ir jau arī otra puse: ļoti reti kurš Latvijā gatavs ar savu vārdu atklāti runāt. Tas žurnālistikai nepalīdz.
Nujā, bet tā mums žurnālistikā rodas tie, kā es saucu, fona trokšņi. Par vagonu iepirkuma lietu – raksta un stāsta, kurš kuru atlaida un pieņēma atpakaļ darbā, nevis pēc būtības, kas, ko un kādā veidā nozaga. Vai grasījās nozagt, vai joprojām nozog. Un – vai tiešām kāds iedomājās, ka mēs esam noticējuši tam iemeslam, ko tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš atkāpjoties oficiāli minēja? (Atkāpjoties no amata, viņš minēja Ministru prezidenta Valda Dombrovska un tieslietu ministra atšķirīgo izpratni par nekustamo īpašumu nodošanu ebreju reliģiskajām un sabiedriskajām organizācijām – red.) Tur nav nekādas loģikas. Tad man jādomā (bet tā es negribu domāt): vai mūsu sabiedrībā nav pieprasījuma pēc kvalitatīvas, patiesas informācijas, ka pusstundu var grabēt tukšs troksnis TV kastē, kam nav nekādas pievienotās vērtības?
Tev liekas, ka pieprasījums ir?
Protams, ir! Cilvēkiem visos laikos ir bijusi vajadzība, vēlme, lai aiz viņiem stāv advokāts. Man liekas, tāpēc mediji vispār pastāv. Medijs ir sabiedrības interešu advokāts. Protams, tam ir otra puse, kad zvana uz redakciju un prasa: vai atrisināsit tekošā jumta problēmu? Cilvēki bieži vien ir gatavi paņemt telefonu un piezvanīt, lai pasūdzētos par praktiskām lietām, bet pilsoniskās žurnālistikas, kas ārkārtīgi palīdz sakārtot nozīmīgas problēmas, nav.
Cik tālu tikusi tava telefonsarunu noklausīšanās lieta?
Mani vairs nevis izbrīnīja, bet, jāsaka, nepatīkami pārsteidza ziņa, ko bērna kopšanas atvaļinājuma laikā saņēmu no Augstākās tiesas, ka atkal «atmesta atpakaļ» lieta par četriem finanšu policistiem, kuriem izvirzīta apsūdzība manu telefonsarunu noklausīšanās lietā. Rīgas apgabaltiesa trešo reizi jau atkal citā sastāvā no jauna skatīs šo lietu, kas notika tālajā 2005.-2006.gadā. Ir pagājuši septiņi gadi. Kopš tiesvedības sākuma – pieci. Man nav zināma neviena cita tāda lieta, kuru Augstākā tiesa divas reizes atļautos «mest atpakaļ» Rīgas apgabaltiesai. Es kā cietusī gribētu vēlēt Ivara Bičkoviča vadītajai Augstākajai tiesai reiz saņemt drosmi un pieņemt lēmumu. Citādi tā var turpināties mūžīgi. Nemaz nerunāju par savu laiku, tiesas laiku, prokuratūras laiku, par resursiem, kas izlietoti tā vietā, lai noslogotā Rīgas apgabaltiesa nodarbotos ar citiem jautājumiem. Arī četru finanšu policistu dzīves karājas gaisā. Viņiem nav sprieduma.
Tāpēc es vaicāju par drosmi: konkrētās situācijās tā izrādās ārkārtīgi nozīmīga.
Divas reizes nopietnā juridiskā procesā ir pateikts, ka cietums apsūdzētajiem ir adekvāts sods. Ar to nepietiek. Par kādu drosmi mēs te varam runāt?
Kā patīk tas, ka daudziem esi kā dadzis acī?
Dzīves ērtība dažiem cilvēkiem bez tādiem dadžiem būtu pārāk liela. Un gribas, lai šo dadžu būtu pēc iespējas vairāk. Es salīdzināšu: biju sajūsmā, pirms kāda laika apmeklējot neatkarīgo Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātra izrādes. Kāda tur ir perspektīva! Kāds sociālais asums, tēmas! Jauni cilvēki, kuri var veidot konkurenci Jaunajam Rīgas teātrim. Tā man trūkst žurnālistikā. Es jau varētu nodarboties ar Latvijas demogrāfiskās situācijas glābšanu vēl un vēl. Bet jautājums – kāpēc nav jaunu dadzīšu? Vai tas saistīts ar pieprasījuma trūkumu? Vai paši esam vainīgi, ka jaunos neizveidojam?
Kāda ir atbilde?
Lielie [pētnieciskās žurnālistikas] dinozauri ir nogājuši pagrīdē. Nav vērts vārdā saukt, paši to zina. Jaunajiem vajag kādu, uz ko skatīties, vērtēt, salīdzināt. Taču es neatzīstu žēlabas, gaudas – «ko tad tie vecie aizgāja»! Domāju, ka tas ir normāls izdegšanas sindroms. Ja šo darbu gribi izdarīt labi valstī, kur aizvien vairāk slēpj, nevis rāda (un to, ko rāda, bieži vien medijiem pasniedz konkurenti savu rebju kārtošanai), ja tev ir jāizpēta ļoti daudz dokumentu, ja tev regulāri jātiekas ar cilvēkiem, kuri nemaz negrib tevi satikt, sniegt atbildes, tu, protams, sev vienā brīdī uzdod jautājumu – kādēļ? Tas ir ilgstošs, ļoti smags darbs. Paiet gadi, kamēr tev sāk uzticēties, tos īpašos dokumentus parāda tieši tev.
Kā tev patīk, ka sabiedriskā televīzija tērē nodokļu maksātāju naudu, demonstrējot Rīgas svētku atkārtojumus, kas ir laba bezmaksas reklāma politiķim Nilam Ušakovam, Andrim Amerikam, bet drīz pēc pirmizrādes nevarēja parādīt izcili novērtēto Alvja Hermaņa operas Die Soldaten iestudējumu Zalcburgas festivālā, lai gan LTV šī iespēja tikusi piedāvāta par saprātīgu samaksu?
Sāpīgākais, ka tas vairs nenotiek LNT, kas [mainoties īpašniekiem] zaudējis veco saimnieku, bet notiek Latvijas televīzijā. Domāju, ka mēs par MTG pirkumu [kas apvienos TV3 un LNT] varam runāt ar plusa zīmi, jo ir skaidrs – LNT žurnālistus priekšvēlēšanu laikā vairs neviens par klauniem nepataisīs. No TV3 līderiem es gribētu sagaidīt, ka viņi iznāk pie skatītājiem un pasaka: turpmāk abos kanālos – LNT un TV3 – būs labas pārmaiņas. Protams, tās nenotiks dažās dienās skatītājiem redzamā veidā. Tās noritēs mēnešu, varbūt pat gada laikā. Es domāju, uz pašvaldību vēlēšanām, kas vairs nav tālu, mēs ieraudzīsim tos principus: godprātību, caurspīdīgumu, saturiski kvalitatīvu žurnālistiku.
Ar LNT pārdošanu būsim tikuši vaļā no medija, kurš pucē to politiķu paklāju, kas viņiem samaksā?
Es gribu domāt, ka tas bija vienīgais īstenais pirkuma mērķis. Pretējā gadījumā būšu dziļi vīlusies.
Vai tu gribētu strādāt sabiedriskajā televīzijā, ja tā būtu profesionāli spēcīga un neatkarīga?
Kad pirms vairākiem gadiem bija lielās batālijas par to, kurš būs nākamais Latvijas televīzijas ģenerāldirektors – kamēr tur strādāju, tādus piedzīvoju laikam trīs -, mēs varējām runāt par LTV kā par kuģi, kas dreifē atkarībā no vēja, straumes. Tagad pāri palicis vraks ar dažām senu dārgumu lādēm, lielākoties tās glabā kultūras un sporta žurnālistikas vērtības. Lielā mērā bultu tagad raidīšu [Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu] padomes virzienā: tas, ka padome savulaik ļāva nejaušam, ieklīdušam cilvēkam iesēsties ģenerāldirektora krēslā, nenospraužot skaidrus kritērijus un robežas, ir nepiedodami. Tas, ka sabiedriskās televīzijas ziņu raidījumi zaudējuši 100 tūkstošus skatītāju, ir katastrofa. Tādā situācijā pāris mēnešu laikā direktoram bija jābūt atlaistam. Tā vietā sabiedriskā televīzija ir atbrīvojusies no visiem cilvēkiem, kuri būtu varējuši kaut ko vērst uz labu. Tā tas vraks šūpojas.
De Facto varu tikai uzteikt – divarpus cilvēki ir varējuši vairākus gadus noturēt šo zīmolu tā, ka ar to rēķinās, atpazīst un skatās. Ziņas ir cits stāsts, diemžēl tās vairs pat Arnis Krauze neglābj ar savu pieredzi un zināšanām. Ir jānotiek sabiedrisko mediju apvienošanai. Tas būtu vērtīgi gan no finanšu, gan no cilvēkresursu viedokļa. Kamēr nesapratīs, ka tas ir stāsts par jaunas komandas ienākšanu [televīzijā], par šādu cilvēku rūpīgu meklēšanu, lai viņi var strādāt kopā, nekas nemainīsies.
Kamēr Jaunajā Rīgas teātrī sagrupējās izcilie profesionāļi, bija nepieciešams laiks, liela atlase. Pēc šāda principa būtu jāveidojas administratīvajai un žurnālistu komandai televīzijā. Politiķiem jau interesē tikai viens: lai liek mierā viņu partiju un kā pirmsvēlēšanu laikā atrast izdevīgākus nosacījumus reklāmas laukumiem medijos.
Kuras ir svarīgākās tēmas šoruden, kam Nekā personīga ķersies klāt? Repše atgriežas politikā – vai tas ir interesanti?
Es, protams, gaidu viņa atgriešanos, bet man ir bažas, ka nekādas atgriešanās nebūs. Neraugoties uz daudzajām kļūdām, kas Repšem bijušas, uzskatu viņu par apdāvinātu politiķi. Kaut arī, protams, ekscentrisku. Taču tā armāda, kas ir kopā ar viņu tagad – labi, ja kāds pusotrs cilvēks no tiem ir spējīgs kaut ko darīt politikā. Šī kopa pārāk atgādina Par labu Latviju! pirms vēlēšanām: prevalē rūpes par savu biznesu, ir daudz saukļu un maz konkrētu uzstādījumu. Repšes kļūdas līdz šim bijušas saistītas ar tuvāko līdzgaitnieku izvēli politikā, un nekas nav mainījies.
Darba žurnālistikā ir vairāk, nekā vajag! Ir jāseko līdzi visam, ko dara un nedara politiķi. Jāsit pa pirkstiem nepārtraukti. Kaut vai pēdējais: Ķīļa, kuru es uzskatu par vienu no labākajiem ministriem, panāktais – atalgojuma pielikums pirmsskolas pedagogiem. Bet beigās izrādās, ka valdība tos pāris miljonus atvēlēt nevar, un atkal sākas riņķa dancis. Tā nevar ņirgāties par cilvēkiem. Tieši sajūta par cilvēkiem, par maniem skatītājiem ir tā, kas man liek strādāt un prasīt atbildību no amatpersonām, no politiķiem.
Vai jaunajā sezonā sadarbosities ar Ingas Spriņģes izveidoto pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica? Šķiet, šāda veida sadarbība žurnālistikā var katru tēmu padziļināt, parādīt daudzveidīgāk?
Jā, tā man liekas lieliska iespēja, ka žurnālistikā, tāpat kā teātros, iespējams «tīkloties». Paskaties – jaunie režisori tagad iestudē gan neatkarīgajos, gan valsts teātros! Aktieri vairs «nepieder» vienam teātrim, bet sadarbojas ar vairākiem. Tas ir brīnišķīgi, tas paver jaunus apvāršņus. Uz šādu tīklošanos es ceru arī žurnālistikā. Kā, piemēram, 16.marta [dokumentālajā] projektā, kad Nekā personīga sadarbojās ar krievvalodīgo mediju žurnālistu Oļegu Ignatjevu. Galvenais ir vēstījums, un vēstīt žurnālisti var no dažādām mediju platformām.
5 aizraujošas intervijas
Rīgas Laika intervija ar radioastronomu Juri Žagaru. Viens no neparastākajiem cilvēkiem Latvijā, kurš stāsta par kosmosa izpēti, civilizācijas pašlikvidēšanos un atbild arī uz jautājumu, vai Visumā vēl ir citas saprātīgas būtnes. (2001.gada oktobris.)
Der Spiegel Intervija ar itāliešu rakstnieku un semiotiķi Umberto Eko. Tā ikreiz ir kā tikšanās ar senu draugu, kurš kautrīgi atzīstas, ka nepatīk Google, un zina nosaukt visas 70 000 savā bibliotēkā glabātās grāmatas. (2009.gada novembris.)
Ginta Grūbes Vakara intervija ar igauņu komponistu Arvo Pertu. Tā ir kā pieskaršanās Dievam.
The Believer intervija ar amerikāņu mūziķi un rakstnieci Loriju Andersoni. Par Laika nosacītību un Ņujorkā esošo Dzīves Skolu. (2012.gada janvāris.)
Rīgas Laika intervija ar holandiešu arhitektu Remu Kolhāsu. Spriedzes pilna saruna, kas ļauj uz arhitektūru paraudzīties kā uz domāšanas disciplīnu. (2006.gada septembris.)
CV
Dzimusi 1976.gadā
Absolvējusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti
1996.gadā sāka strādāt LTV mūzikas redakcijā
No 1999.gada līdz 2007.gadam strādāja LTV ziņu dienestā, kopš 2005.gada veidoja pētnieciski analītisko raidījumu De Facto
Kopš 2008.gada TV3 raidījuma Nekā personīga žurnāliste
Veidojusi sižetus par TV digitalizācijas afēru, Jūrmalgeitu jeb Jūrmalas domes deputātu kukuļošanas skandālu
2007.gadā saņēmusi ASV valsts sekretāres Kondolīzas Raisas balvu par ieguldījumu sieviešu tiesību un progresa veicināšanā
