Par to, kāpēc jālasa Dzintara Soduma tulkotais Džeimsa Džoisa romāns Uliss
Sākšu ar atmiņu stāstu. Kā visi atmiņu stāsti, arī šis prasa pārbaudes, bet, kamēr tās nav, es droši atceros. Padomju laiku un 80.gadu beigās pastāvēja avīze Literatūra un Māksla, kas vienā atvēruma lappusē publicēja Dzintara Soduma tulkotā, mežonīgajos Rietumos izdotā Ulisa fragmentu; padomijā sākās kāda atmoda, vai. Tolaik LPSR Rakstnieku savienībā pastāvēja dažādās nozīmēs spēcīga tulkotāju sekcija, un sagadījās, ka sabiedriskā kārtā tai bija jāvērtē tieši tajā LM numurā publicēto tekstu valodas kvalitāte (visus preses izdevumus tolaik tā ķizināja). Interesanta sagadīšanās.
Profesionāliem tulkotāju sekcijas locekļiem Džeimsa Džoisa/Dzintara Soduma Uliss izrādījās ciets rieksts. Viņi secināja: ar sarežģītām oriģināla problēmām tulkotājs ir ticis galā lieliski, bet vienkāršākās vietas nez kāpēc nav tulkojis vienkārši (t.i., tā, kā paši būtu darījuši). Tolaik šaizemē neviens nezināja, ka Sodums, gan romānu tulkojot, gan arī vēlāk ir vācis visus pieejamos materiālus par Džoisu un viņa darbiem, un faktiski Dzintaram manuskriptā ir Ulisa biezuma komentāru grāmata par Ulisu.
Sodums nav centies velti. Uliss ir viena no apbrīnotākajām un arī pārprastākajām grāmatām pasaulē, un Sodums ir darījis visu, kas viņa spēkos, lai latviskoto variantu nepārprastu. Kad izdevniecība Liesma 1993.gadā bez Džoisa mantinieku svētības pārpublicēja tulkojuma pirmo variantu, pēc savas saprašanas un padomju standartiem uzskaistinātu, tulkotājs vis nepriecājās, bet skrupulozi laboja atpakaļ Liesmas redaktūras pāridarījumus. Viņš bija tik laipns, ka vienu laboto eksemplāru atsūtīja arī šo rindu autoram.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.