Žurnāliste Ilze Jaunalksne 2.septembrī atgriežas TV3 raidījuma Nekā personīga ēterā. Vai ir kāda tēma, kas Ilzei šoruden liekas pati svarīgākā?
Pusgadu pēc otrās meitiņas piedzimšanas Ilze Jaunalksne atgriežas žurnālistikā, lai pētītu sabiedrībai svarīgos, problemātiskos jautājumus. Viņasprāt, Latvijas politikā to aizvien ir «vairāk nekā saprašanas». Ilze uzskata, ka viņai, tāpat kā pārējiem kolēģiem, ir liels izaicinājums: piesaistīt skatītāju uzmanību nopietnām, piņķerīgām tēmām, pasniedzot tās interesanti. «Talanta jautājums,» atzīst pieredzējusī žurnāliste.
Intervijā viņa stāsta, kāpēc ļoti nozīmīgs ir fakts, ka starptautiskais raidorganizāciju koncerns MTG, kam pieder TV3, tagad nopircis arī LNT, un atbild uz jautājumu, vai vēlētos strādāt sabiedriskajā televīzijā, kā arī atklāj, cik tālu nonākusi slavenā Jaunalksnes tiesāšanās par viņas telefonsarunu nelikumīgo noklausīšanos 2005.gadā – izrādās, process vēl ne tuvu nav galā.
Kā tas nākas, ka mūsdienās rafinētākajām, ciniskākajām, visbiedējošākajām lietām pretī stājas tieši sievietes? Tas ienāca prātā saistībā ar Pussy Riot, un arī uz tevi to var attiecināt. Pētnieciskajā žurnālistikā Latvijā pārsvarā strādā sievietes, maz vīriešu.
Ar Pussy meitenēm ir tā, ka diezin vai viņas vienas to realizēja. Gan jau aiz viņām stāvēja cilvēki, kuri labi apzinājās, ar ko šī provokācija beigsies. Es neesmu lielā sajūsmā par vēstījuma formu, kādu meitenes izvēlējās. Arī pie mums, ja kas līdzīgs notiktu Doma baznīcā, tici man, sabiedrība polarizētos un meitenēm nebūtu pārliecinošas aizmugures. Cits jautājums ir sprieduma nesamērīgums, jo vienlaikus tur [Krievijā] gadiem var nogalināt žurnālistus un neatrast vainīgos. Labi, ka tie, kas joprojām stāv aiz viņām – meitenes, es domāju, ir pārāk jaunas, lai pašas tik tālu to šahu uztaisītu -, ir panākuši plašu starptautisku rezonansi. To Putins, visticamāk, negaidīja. Te es velku paralēles, ja reiz mudini mani tā domāt: arī es biju «tas mazais skuķis, ar kuru, publiskojot telefonsarunas, varēsim ātri izrēķināties». Bet ar tālāko, ar to atbalsi, kas aizgāja līdz pat ASV, un bumbu, kas nāca atpakaļ – viņi nebija rēķinājušies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.