Teātra kritiķe Silvija Radzobe pirms jaunās sezonas sākuma stāsta, kas visvairāk iepriecina un kaitina Latvijas teātros, un atklāj, kāpēc kritiķi ar teātriem lecas
Silvija Radzobe teātra kritikā strādā jau gandrīz 40 gadu. Vienmēr tikusi uzskatīta par vienu no asākajām mēlēm Latvijas kritikā. Latvijas Universitātē profesore Radzobe pasniedz teātra zinātni baltu filoloģijas programmā. Viņu saista ģimenes saites ar topošo teātra zinātnieci Zani Radzobi. Intervijā Radzobe seniore atklāj, kas viņas uzmanību teātros piesaistījis pagājušajā sezonā – jau pēc diviem mēnešiem 2011./2012.gada labākajiem tiks pasniegtas Spēlmaņu nakts balvas, un ko gaida no jaunās sezonas.
Kas jūs pagājušajā sezonā visvairāk iepriecināja teātros?
Trīs izrādes un viens process. Oblomovs Jaunajā Rīgas teātrī, Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī un Jūlijas jaunkundze Valmieras teātrī. Dž.Dž.Džilindžera iestudētie Pūt, vējiņi! man šķiet ārkārtīgi emocionāla izrāde. Jūtīga pret vīrieša un sievietes pārdzīvojumiem mīlestības attiecībās – aizkustināja šis smalkums un iedziļināšanās. Ietekmēja arī kāds vārdos grūti definējams latviskums. Režija, mūzika, scenogrāfija, kustību režija, izpildītāji tik mērķtiecīgi vienoti un tik saskanīgi cits citu papildina šajā izrādē. Es teiktu, tas ir pirmais īstais latviešu mūzikls.
Oblomovā mani saista tas, kas vispār mākslā: izrāde ir tik bagāta, dziļa, ka pirmajā piegājienā nav iespējams visu saprast.
Arī kritiķiem tā gadās?
Mēs uz to pat raujamies. Izrādes, kurās jau sākumā jūti, ka viss ies pa tūkstoškārt redzētām sliedēm, garlaiko. Es rakstīju recenziju par Oblomovu, bet pēc tam starptautiskā konferencē nolasīju referātu par šo izrādi mūsdienu teātra jaunāko tendenču kontekstā. Iedziļinājos vēlreiz un konstatēju, ka Alvis Hermanis, kā jebkurš ļoti talantīgs mākslinieks, varbūt patiešām dzīvo lielā vientulībā. Izrādē ir tādi dziļumi, par kuriem nevienā no recenzijām, kas rakstītas uzreiz pēc izrādes, nav ne miņas.
Starp pagājušās sezonas favorītēm minējāt arī jūtu drāmu Jūlijas jaunkundze Valmierā.
Izrāde ir par izvēli starp pakļaušanos kanoniem un uzdrošināšanos būt brīvam mīlestībā, karjerā, reliģijā, sociālajās attiecībās. Uzvedums mani pārsteidza ar augsto profesionālo līmeni. Pārdomāts katrs sīkums, tajā pašā laikā izrāde ir dzīva, tā attīstās izsmalcinātības virzienā.
Kritiķi itin bieži režisoriem pārmet nenostrādātas izrādes…
Tieši tā! Šajā gadījumā man nācies dzirdēt, ka režisora Vladislava Nastavševa prasības bijušas ārkārtējas. Viņš mēģinājumu procesā aktierus ir spīdzinājis, pārbaudījis, iztrenkājis. (Iesmejas.) Izklausās nežēlīgi, bet, ja ir tāds rezultāts…
Jūs tikko iesmējāties. Daudz tiek runāts arī par to, cik nežēlīgi drīkst būt kritiķi, lai neiedzītu zemē režisoru, aktierus. Cik drīkst, pēc jūsu domām?
Kad pirmo reizi jaunu kritiķi nosauc par nežēlīgu, ir šoks.
Šoks? Varbūt tieši pagodinoši?
Kad pirmo reizi tas nāk kā vilnis pāri galvai, nav pagodinoši. Tagad man varbūt ir pagodinoši. Kaut gan ne. Tas vienkārši nešķiet normāli, kad par principiālu viedokli jādzird šādi izteikumi. Pretēja reakcija ir tāda, ka kritiķis sāk laipot, pielaizīties teātriem. Un recenzijas pārvēršas par informatīviem rak-stiem ar iztapšanas elementiem. Tas, ko sauc par nežēlību kritikā, manuprāt, visbiežāk ir spēja pateikt, ka karalis ir kails.
Teātros atzinīgas recenzijas sauc par labām, bet kritiskas – par sliktām. Jaunam kritiķim pirmoreiz uzrakstīt kritisku recenziju par slavenību – salīdzinājums, atvainojiet, būs fizioloģisks – ir kā nevainības zaudēšana. Nākamajā dienā jūties citādi. To sajūtu grūti aprakstīt. Tā ir sāpīga, baiļu pilna, it kā tu pats sevi būtu izraidījis no teātra pasaules, kurai gribi piederēt. Tas viss kritiķim nav vienkārši. Man joprojām patīk lasīt recenzijas, kurās jauns cilvēks pasaka visu, ko domā, nerēķinoties ar iepriekš iedibināto kārtību. Taču stulbi ir aizrauties ar pašmērķīgu kritizēšanu, lai gūtu ievērību par katru cenu.
Kāda ir robeža kritikā starp profesionālu asumu un pazemošanu?
Svarīgi ir nošķirt mākslinieka darba kritiku no viņa kā privātpersonas kritikas. Gadījumos, kad aktieri vai režisori ir strādājuši pavirši un neprofesionāli, gan nākas vērsties arī pie mākslinieka kā cilvēka un pateikt, ka viņam acīmredzot pietrūkušas zināšanas, atbildības sajūta, ka viņš ir halturējis vai vēlējies kādam iztapt. Bet es, piemēram, nezinu, kā rīkoties gadījumos, kad mākslinieks ilgstoši atrodas kādu savu reliģisku vai seksuālu dēmonu varā, kas, varbūt pašam neapzinoties, atspoguļojas viņa darbos un kropļo tos. Esmu centusies savās recenzijās nevienu nepazemot. Labi zinu, kā tas ir.
Kā jūs domājat, vai jūs teātros gaida?
Nedomāju, ka teātri negrib, lai eju uz izrādēm, un viņiem nospļauties par to, ko saku. Man ir pārāk daudz pierādījumu, ka tā nav. Allaž cenšos strādāt godīgi. Protams, arī es varu kļūdīties.
Jūsu meita, jaunā teātra kritiķe Zane Radzobe nesen intervijā portālam Satori izteicās, ka būtu labi, ja teātri analizētu paveikto, neveiksmīgu iestudējumu gadījumos godīgi atzītu – darījām labāko, bet neizdevās. Taču tā nenotiek, katrs teātris sargā savu godu. Cik daudz tāds publisks izvērtējums, dialogs ar kritiku palīdzētu?
Procesam neapšaubāmi palīdzētu, ja teātru radošais kolektīvs saprastu, kur ir stiprās un vājās vietas, ko darīt, lai kvalitāte celtos, no kā vajadzētu atbrīvoties. Taču, cik man zināms, teātros tas nenotiek. Un nevar notikt vairāku apstākļu dēļ. To pašu varu teikt par savu darbavietu – Latvijas Universitāti. Gan teātrī, gan universitātē cilvēki ir ļoti atkarīgi cits no cita. Aktieri ir atkarīgi no režisora, režisors – no direktora, direktors – no ministra… Jābūt neaizstājamam ģēnijam, lai atļautos atklāti pateikt: neizdarām to un to, zaudējam tādos un tādos punktos, jāmaina tas un tas! Aktieri, pat ja šīs uzdrošināšanās dēļ nezaudētu darbu, ja nesaņemtu tādēļ mazāk lomu, tik un tā dzīvotu bailēs. Šī reālā un arī iedomātā apdraudētība saēd nervus. Arī to universitātē gadiem ilgi esmu piedzīvojusi.
Teātru un kritiķu rīvēšanās brīžiem kaitina, tā ir bērnišķīga.
Personīgās sarunās var pārliecināties, ka lielākais skaits aktieru un režisoru nav ne muļķi, ne slimīgi iedomīgi. Arī tie, kuriem neiet, bieži vien labi saprot situāciju. Piemēram, ar Džilindžeru, kura teātra vadītāja darbs Dailes teātrī tiek pamatoti vērtēts kritiski, man šovasar bija pamatīga saruna. Tā liecināja par viņu kā radoši domājošu, situāciju precīzi tverošu teātra vadītāju, kuram ir interesanti, pat ambiciozi plāni teātra augšupejai.
Ja cilvēks raujas pēc administratīvā amata, tas reizēm sakrīt ar ne pašu radošāko stāvokli viņa profesijā. Ir visādi faktori cilvēka dzīvē. Es, kad tiecos kļūt par profesori, to darīju, lai varētu nodrošināt ģimeni un arī lai man mazāk [augstskolā] kāpj uz galvas. Tāpat katram radošam cilvēkam teātrī, katram režisoram ir sava dzīve, savas nepieciešamības, kas izvirzās priekšplānā, kā arī radošie kāpumi un kritumi. Nevienam nav visu laiku tikai kāpumi.
Kāpēc notiek tā, ka režisors iestudē kaut ko graujoši sliktu, bet nākamajā sezonā tiek aicināts iestudēt atkal? Šoreiz domāju Rolandu Atkočūnu un viņa Trīnes grēkus pagājušajā sezonā Dailes teātrī – noņēma no repertuāra. Šosezon viņš arī aicināts strādāt.
Jā, arī man Dailes teātra kvēlā mīlestība pret šo režisoru ir mīkla. Bet – ko tu jūtām padarīsi. Pat Blaumanis saka: tās nesavaldāmi kāpj prāta žogam pāri.
Kā vērtējat svaigās vēsmas: jaunās režisoru paaudzes ienākšanu lielajos teātros? Jaunajā sezonā viņi iestudēs daudz un ne tikai neatkarīgajos teātros.
Kā jau teicu mūsu sarunas sākumā, pagājušajā sezonā mani iepriecināja arī kāds process: ir prieks un gandarījums par veselu paaudzi jaunu, talantīgu režisoru. Runa ir par Vladislavu Nastavševu, Elmāru Seņkovu, Valteru Sīli. Žēl, ka Ilze Olingere jaunajā sezonā Latvijā neiestudēs, arī viņa man liekas interesanta režisore. Šie jaunie režisori ir interesantas personības un profesionāļi ar labām zināšanām par moderno teātri un lieliski attīstītu fantāziju, kas pārsteidz un piesaista. Viņi elpo pakausī valsts teātru štata režisoriem.
Pateicoties abiem nevalstiskajiem – Ģertrūdes ielas teātrim un Dirty Deal teatro -, šie jaunie režisori ir varējuši sevi parādīt un tagad ar savu eksistenci atsvaidzina lielos teātrus. Droši vien arī rada nekomfortablu sajūtu pieredzējušajos režisoros. Viņi veic ļoti labu darbu Latvijas teātra dzīves atjaunošanā.
Ko jūs domājat par Nacionālā teātra jaunās sezonas uzstādījumu: iestudēt klasiku, iztikt bez izklaides izrādēm? Žurkas nebūs.
Teātriem ir jādod skatītājam tas, ko viņš grib. Skatītājs grib arī izklaidēties. Problēma ir cita: izklaides izrādes jeb komēdijas tiek slikti iestudētas, un teātra vadītājiem, arī režisoriem trūkst izdomas labai izklaidei. Pastāv jau ne tikai Žurkas iespēja! Ne tikai zemāko rēcamgabalu iespēja! Ja teātris paziņo, ka izklaidi vairs neiestudēs, tas zināmā mērā ir nabadzības apliecinājums: nespēja atrast laikmetīgu, publiku aizraut spējīgu, labi iestudētu izklaides izrādi. Ir komēdijas, kabarē, dziesmu spēles – šīs un vēl daudzas citas iespējas.
Starp saviem pagājušās sezonas favorītiem nepieminējāt Nacionālā teātra izrādi Voiceks, kas šogad ir starp labākajām Spēlmaņu nakts balvai izvirzītajām izrādēm. Kāpēc tā?
Režisora Kirila Serebreņņikova Mirušās dvēseles man pirms dažiem gadiem likās bezmaz ģeniāla izrāde: Gogoļa metafiziskie dziļumi, atsegti mūsdienīgā teātra valodā, izrādījās tik aktuāli. Par viņa iestudēto Voiceku neizjūtu sajūsmu. Izrādes centrā nav no Georga Bīhnera lugas izrietoša organiska darbība, bet tās vietā liktais cits vēstījums mani nepārliecina. Pieļauju, ka Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis attiecībā uz Serebreņņikovu zināmā mērā ir kļuvis par režisora slavas spozmes gūstekni. Man vispār patīk, kā strādā Rubenis, viņš ir īsts teātra entuziasts. Zināmā mērā viņa sajūsmu par Serebreņņikovu var saprast, jo Mirušās dvēseles Nacionālajam teātrim atnesa slavu, 2010.gadā saņemot Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā izrāde.
Kā vērtējat vispretrunīgāko attieksmi saņēmušo izrādi pagājušajā sezonā – Oņegins. Komentāri Alvja Hermaņa režijā Jaunajā Rīgas teātrī?
Man tā būtu stipri patikusi, ja beigās būtu tas, kas Hermaņa izrādēm raksturīgs – ka tiek uzstādīta situācija, nodibinātas attiecības, notiek darbība. Un izrādes beigās vai vidū ir kāds jēgas kūlenis, kad visa tā labi uzstādītā virzība nojūk, viss aiziet citā virzienā. Skatītājam tad intensīvi jādomā – kas notika, kāpēc? Šajā lūzuma brīdī rodas izrādes metafiziskā jēga. Bet šajā gadījumā uzstādījums bija precīzs, taču kūleņa nebija vai tas bija piecas sekundes īss. Zane [Radzobe], kura tikko pabeigusi disertāciju par Hermaņa darbiem, formulē, ka viņš līdz šim bijis unikāls ar to, ka ar savām izrādēm uzdod jautājumus. Šī bija pirmā izrāde, kurā dotas atbildes. Jaunā Rīgas teātra skatītāji, kas pieraduši pie līdzdomāšanas, šajā izrādē to nedabū.
Vai uzskatāt, ka šis teātris aizvien ir Latvijas teātru avangardā?
Līdz šim, jā, neapšaubāmi. Hermaņa izrādes noteikti. Lielā mērā tas attiecas arī uz Māras Ķimeles darbiem, kuri dažkārt netaisnīgi paliek fonā. Jāredz, ko Ķimele teātrī dara kopumā. Viņa veikusi kolosālu darbu kā pedagoģe, attīstot un apliecinot jaunākās aktieru paaudzes talantus.
Ar katru sezonu savas pozīcijas nostiprina nevalstiskie teātri. Šogad to izrādes vairākās kategorijās pretendē uz Spēlmaņu nakts balvu. Ko tie dod kopējai teātra ainai?
Ģertrūdes ielas teātris un Dirty Deal Teatro nolēma iet citu ceļu nekā lielie valsts teātri un uzvarēja. Viņu izrādēs parādās izteiksmes līdzekļi, kādu nav valsts teātros. Piemēram, lielajos teātros tikpat kā nav nopietnā līmenī risinātas politiskās tematikas, izņemot JRT Vectēvu. Izrāde Leģionāri Ģertrūdes ielas teātrī un Dirty Deal teatro izrāde Visi mani prezidenti vienmēr ir pārpildītas. Arī man šīs izrādes ļoti patika.
Leģionāros pirmo reizi izjutu labo pusi interaktīvai sadarbībai ar publiku. Man vienmēr bija riebies, ja izrādes laikā uzbāžas, bet šajā izrādē publika tika iesaistīta – dažiem lika lasīt tekstu vai no Zviedrijas izraidīt, vai neizraidīt latviešu leģionārus. Zālē tika radīta situācija, it kā no tavas balss būtu atkarīgi bezmaz 70 gadus veci vēstures notikumi… Jauni cilvēki, veci cilvēki ar asarām acīs lasīja tekstu. Tāpat arī izrādē Visi mani prezidenti – tik interesanti bija no malas paskatīties, ieraudzīt, cik ārkārtīgi daudz teatrālisma ir mazas valsts prezidentūras fenomenā. Pirms izrādes baidījos, vai nebūs personu apsmiešanas. Bet ne. Izrāde bija augstākajā līmenī. Arī izrādes Dzinn un Mitjas mīlestība un Vectēva galā vakars ir ļoti interesantas. Labi, ka šie teātri veido izrādes arī mazāk pieredzējušiem teātra skatītājiem, jauniešiem. Esmu redzējusi, kā viņi dredos un ar divriteņiem tur ierodas. Tēju dzer. Tusējas. Fantastiski!
Viens no jaunajiem režijas talantiem Viesturs Meikšāns iestudēs Krievijā. Vai ir muļķīgi baiļoties, ka mūsu talanti var aizplūst citur?
Nav muļķīgi. Alvja Hermaņa nelabvēļi runā, ka viņš grib Eiropā sapelnīt savu pirmo miljonu, ka Latvijā pēdējos gados notiek tikai Eiropas izrāžu «rimeiki». Līdz izrādei Oņegins. Komentāri gan neko tādu nevarēju teikt. Ļoti ceru, ka tā nenotiks. Mūsu sabiedrībā nav pieņemts teikt, ka karaļi ir kaili, un es ļoti negribētu pieredzēt, ka sabiedrībā un kritikā tiktu uzturēts viedoklis, ka ar šo teātri viss kārtībā, viss ļoti labi, ja gadījumā tā vairs nebūtu. Taču par Viesturu Meikšānu – ir saprotami, ka viņš piekrita gadu strādāt Maskavā. Tas ir tāds ieraksts CV! Šo teātri zina visā pasaulē, lai arī reāli tajā valdošā atmosfēra mūsdienās nemaz paradīzei nelīdzinās.
Vai uz jauno teātra sezonu skatāties kā uz Blaumaņa sezonu? Blaumanim 150 gadu jubileja, viņa darbi tiks iestudēti vairākos Latvijas teātros.
No Blaumaņa negaidu neko. (Smejas.) Blaumanis ir tur, kur vienmēr bijis. Ja interesanti režisori viņu interesanti iestudēs, tad būs interesanti. No tā, ko pagaidām zinu, – Elmārs Seņkovs Nacionālajā teātrī taisīs Ugunī ar divām Kristīnēm. Manuprāt, pietiktu ar vienu. Joks! Izrādi gaidu ar lielu interesi.
Kā jums pietiek drosmes palikt sēdus, kad visi pēc izrādes ceļas kājās un aplaudē?
Ja man ļoti patīk, ceļos kājās līdz ar citiem. Ja manā priekšā ir viduvēja un slikta izrāde… Raimonds Pauls kādā intervijā pat pārmeta, kā es esot uzdrošinājusies nepiecelties Marlēnā. Šajā ārkārtīgi sliktajā izrādē! Ja izrāde man nepatīk, manis pēc kājās var piecelties visa valsts – es to nedarīšu.
5 mīļākie ziedi
Baltās hiacintes – saistās ar neaizmirstamām personiskām atmiņām.
Baltās lilijas – rada pacilājošu svētku sajūtu, ar tām vienmēr bija pilna mūsu māja mammas vārda dienā 26.jūlijā. Kopš mammas vairs nav – arī skumjas.
Puķuzirņi – to smarža manā uztverē ir sinonīms maigumam.
Flokši – smarža rada vitālu vientulības sajūtu.
Dālijas – nu jau sesto gadu braši un plaši aug mūsu Kuivižu dārzā, joprojām liekot man brīnīties, ka arī es spēju pasaulē izsaukt tādu krāšņumu.
CV
Dzimusi Talsos, beigusi Talsu vidusskolu un LU Filoloģijas fakultāti
Doktora grāds filoloģijā un habilitētā doktora grāds mākslas zinātnē. Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle
LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore
Sarakstījusi trīs grāmatas: Cilvēks un laiks Gunāra Priedes lugās (1982), Brošūra par manu naidu (1990), Uz skatuves un aiz kulisēm (2011)
Strādā teātra kritikā kopš 1973.gada, publicējusi ap 1500 recenziju un rakstu
Triju Zvaigžņu ordenis (2010)
Meita Zane – teātra kritiķe
