Nobela prēmijas laureāts medicīnā Haralds Curhauzens (76) pierādīja dzemdes kakla vēža saistību ar cilvēka papilomas vīrusu. Plašākai auditorijai nav zināms, ka pirmskara Latvijā no šā vēža nomira viņa vecmāmiņa
Satikts no rīta Rīgas viesnīcas vestibilā pirms starptautiskas medicīnas konferences, slavenais Heidelbergas Universitātes profesors ir vienkāršs kā daudzas lielas personības. Cilvēcīgā inteliģence, visticamāk, palīdzējusi pārvarēt kontroversijas, kādas mēdz pavadīt sensacionālus sasniegumus. Kad 2008.gadā par dzemdes kakla vēzi izraisošā cilvēku papilomas vīrusa pētniecību Haralds Curhauzens saņēma Nobela prēmiju medicīnā, tika pārmests, ka to lobējis kāds ar farmācijas firmu Astra Zeneca saistīts Nobela komitejas loceklis.
Arī Rīgas konferences preses brīfingā jautājumi tika uzdoti par dzemdes kakla vēža vakcīnas iespējamajiem negatīvajiem blakusefektiem, nevis par to, kā vīram, kas stāv mūsu priekšā, izdevās veikt atklājumus, no kuriem radās šī vakcīna. Būtībā viens no pirmajiem reālajiem ieročiem pret potenciāli nāvējošo vēzi. Eiropas Savienībā sievietēm reproduktīvajā vecumā dzemdes kakla vēzis ir nākamais visbiežāk sastopamais pēc krūts vēža.
Bet, pirms sniegt zinātniskus skaidrojumus, Curhauzens sanākušajiem žurnālistiem sacīja ko ļoti personīgu. Šī viņam ir emocionāla un īpaša vizīte, jo Latvija ir viņa senču dzimtene.
Internetā lasīju, ka Vācijas Vēža izpētes centrs piedāvā stipendiju talantīgiem studentiem un doktorantiem no Baltijas un tā ir nosaukta jūsu vecāku Melānijas un Eduarda Curhauzenu vārdā. Iemesls – jūsu mamma ir dzimusi un augusi Latvijā.
Jā, Rīgā. Mamma ir daudz stāstījusi par Rīgu un Latviju, un man būtu interesanti saprast, vai šeit vēl saglabājušās ģimenes saites. Noteikti jābūt kādiem radiniekiem! Un ir tik interesanti redzēt ēkas, ko mamma tik dzīvīgi aprakstīja! Viņa bija laba pianiste, un Latvijas Konservatoriju apmeklēja, arī dzīvojot Vācijā, bet politisko turbulenču dēļ viss apsīka.
Kāda ir jūsu ģimenes vēsture Latvijā?
Mamma Rīgā dzīvoja līdz 18 gadu vecumam. Pagājušā gadsimta sākumā, 1919.gadā, viņa satika manu tēvu, kurš bija par 12 gadiem vecāks nekā viņa. Viņi strauji iemīlējās, jau pēc četriem mēnešiem apprecējās, un šī laulība ilga līdz mūža beigām. Tas bija sarežģīts laiks daudzām Eiropas valstīm, arī Vācijai, kas tikko bija zaudējusi Pirmajā pasaules karā. Ja jau viņi bija precējušies, mammai bija jābrauc tēvam līdz uz turieni.
Mana ģimene no mātes puses Latvijā bija dzīvojusi paaudzēm. Vectēvs bija latvietis, uzvārdā Leimanis. Vecmāmiņa arī skaitījās latviete, bet viņas ģimenē atrodams poļu un vāciešu sajaukums.
Mamma un viņas māsas Latvijā tika sūtītas vācu skolā, tāpēc viņa, ierodoties Vācijā, vācu valodā runāja brīvi. Visu dzīvi viņas valodā gan varēja just latviešu akcentu. Viņa mācēja arī krievu valodu, bet laika gaitā pilnīgi iekļāvās Vācijas dzīvē un sabiedrībā.
Vai atceraties mammu runājam latviski?
Tās bija tikai dažas reizes, un man ir blāvas atmiņas. Mamma un vecākais brālis esot devušies uz Latviju ap 1928., 1929.gadu. Zinu, ka 30.gadu sākumā pēkšņi nomira mana Latvijas vecmāmiņa. Nāves iemesls bija strauji progresējošs dzemdes kakla vēzis. Mans vectēvs, kā dzirdēju stāstām, nelielas instrumentu fabrikas īpašnieks, bija miris jau agrāk, kad manai mammai bija tikai 12 gadu. Viņam bija cita infekcija – tuberkuloze. Ģimenei ar trim meitām pēc tam klājās ļoti grūti.
Kad pirms 20 gadiem pirmoreiz atbraucu uz Latviju, mēģināju atrast radiniekus. Viena lieta bija valodas barjera, otra – atklāju, ka uzvārds «Leimanis» ir ļoti populārs. Telefonu grāmata bija pilna. Īsā laikā mēģinādams kaut ko saprast, nonācu frustrācijā.
Bet jutu tik dziļas simpātijas pret šo reģionu, kuru allaž bija pieminējusi ne tikai mana māte, bet arī tēvs, ka vēlāk izlēmu Vācijas Vēža izpētes centra finanses – miljonu eiro, kas saņemts no ienākumiem par vakcīnu pārdošanu, – ieguldīt stipendiju pro-grammā Baltijas pētniekiem. Tas notika 2008.gadā, kad es ieguvu Nobela prēmiju. Nosūtījām paziņojumu par stipendiju visām Latvijas augstskolām. Kopš 2008.gada ir saņemts tikai viens stipendijas pieteikums… Laikam cilvēki nav pietiekami informēti.
Vajag izplatīt šīs ziņas!
Pašlaik es to daru.
Vai ģimenes slimību vēsture ietekmēja jūsu pievēršanos vīrusu pētniecībai?
Nē. Es personīgi vecmāmiņu nekad neesmu saticis, lai gan jau bērnībā biju dzirdējis par viņas nāves iemeslu.
Būdams mazs zēns, biju izlēmis, ka būšu zinātnieks. Medicīnas studijas pabeidzu nu jau aizvēsturiskos laikos – 1960.gadā. Divus gadus biju interns slimnīcā, un man tas patika. Tomēr izlēmu doties uz kādu zinātnes institūtu. Jau studiju laikā man bija ienākusi prātā ideja, ka būtu interesanti pameklēt saistību starp cilvēku infekcijām un vēzi. Jau bija zināms, ka ir baktērijas, kas vienkārši «uzlasa» vīrusu ģenētisko materiālu un izmaina to parametrus. Piemēram, difterijas baktērija vēsturiski ir palielinājusi savu toksiskumu uz sveša ģenētiskā materiāla rēķina. Nodomāju, ka varbūt tieši tāpat ir ar vēzi.
Diseldorfas Mikrobioloģijas institūtā sāku pētīt vēža un vīrusu saistību, bet šajā laikā tikpat kā nebija iespējams mācīties molekulārās bioloģijas jomā. Kad es, jauns censonis, gāju pie bosa stāstīt par savām trakajām idejām, viņš vienmēr izklausījās ieinteresēts. Taču nebija nekādas konstruktīvas kritikas.
Es mērķtiecīgi meklēju citu darbu un atradu to institūtā Amerikā, Filadelfijā. Trīsarpus gadi, ko tur nostrādāju, bija interesants laiks, jo vīruss mikroskopiski jau bija ieraudzīts kādā specifiskā cilvēka vēža paveidā. Tā bija Āfrikā sastopamā Bērkita limfoma. Bērniem 5-12 gadu vecumā žokļa rajonā attīstās milzīgs vēzis, kam ir savāda epidemioloģija, tas turklāt sastopams tikai noteiktos platuma grādos. Britu ķirurgs Bērkits, kas to atklāja, spekulēja, ka aiz šā vēža slēpjas kāds infekcijas avots, insekts – līdzīgi malārijai, ko izplata odi. Angļu zinātnieku grupai izdevās atrast, ka šā vēža šūnas satur daļiņas, kas tagad pazīstamas kā Epšteina-Barra vīruss. Filadelfijas laboratorija tikko bija sākusi strādāt pie šā vīrusa pētniecības. Biju sajūsmā!
Labu brīdi ar to darbojos un beigās varēju demonstrēt, ka katra no šā vēža šūnām var saturēt vīrusa daļiņas. Varēju par to publicēt zinātniskus rakstus un, atgriezies Vācijā, ieguvu tiesības vadīt nelielu pētnieku grupu.
Kādu brīdi strādājot ar Epšteina-Barra vīrusu, spēju pierādīt tā saistību pat ar divu veidu vēžiem – Bērkita limfomu un Dienvidķīnā sastopamo karcinomu.
Ap 1968.gadu ieraudzīju kādu publikāciju par to, ka dzimumorgānu papilomas var transformēties ļaundabīgos audzējos. Zinātniskajā literatūrā izraku ap 100 šādu ziņojumu. Atkal biju sajūsmā! Mikroskopā redzēju tipiskas papilomas vīrusu daļiņas un sāku aizdomāties, ka tieši šis varētu būt kāds no vīrusiem, kas izraisa dzemdes kakla vēzi. (Profesors runā populārā valodā, medicīniski tiek izdalīti dažādi papilomas vīrusu tipi.)
Tas zinātniekiem bija šķitis interesants jau kopš 1842.gada, kad kāds itāliešu ārsts sāka runāt par dzemdes kakla vēža saistību ar seksuāliem kontaktiem. Neviens no iepriekšējiem pētījumiem, lai apstiprinātu vīrusu klātbūtni, gan nebija īsti izdevies.
Nospriedu, ka vīrusiem, kas izraisa dzemdes kakla vēzi, diezgan viegli varētu piemērot molekulāro tehniku, ko bijām izstrādājuši, lai pētītu Epšteina-Barra vīrusu.
1972.gadā sākām lielu papilomas vīrusu pētniecības programmu. Ātri sapratām, ka dažādu veidu papilomas vīrusi rada dažādas kārpas uz cilvēka ķermeņa un to ģenētiskais materiāls nereaģē vienādi. Izolēt materiālu no dzimumorgānu kārpām šodien būtu vienkārši, taču tolaik tas bija ārkārtīgi sarežģīti. Tikai 1979.gadā beidzot ieguvām pietiekami labu ģenētisko materiālu molekulārajai testēšanai, bet sekoja milzīga vilšanās: testi bija negatīvi.
Reiz, kad mums izdevās izolēt līdzīgu papilomas vīrusu tam, ko jau bijām pētījuši, beidzot tomēr ieraudzījām arī vēža šūnas! Bet tikai ap 1983.-1984.gadu bijām pilnīgi pārliecināti, kurš ir īstais dzemdes kakla vēža «aģents», kas ir atbildīgs par tā mehānismu.
Tagad zinām, ka ir aptuveni 15 papilomas vīrusu, kas var izraisīt dzemdes kakla vēzi, divi no tiem ir galvenais «dzinējspēks», atbildīgi par 60-80% šā vēža gadījumu.
Mūsdienu vakcīnas, visticamāk, pasargā no aptuveni 80% papilomu infekciju. Tās, kas patlaban tiek pārbaudītas, acīmredzot, pasargās kopumā no deviņiem vīrusa tipiem, tātad no 90% infekciju.
Joprojām atceros, kā devos pie divām Vācijas farmācijas kompānijām, lai runātu par atbilstošas vakcīnas izstrādāšanu. Viena bija absolūti neieinteresēta, otra – it kā nedaudz ieinteresēta, bet tā piederēja citai lielai kompānijai, kura nepiekrita. Sekoja daži frustrācijas gadi, un tikai tad par vakcīnu ieinteresējās pāris amerikāņu kompānijas. Tām tagad šī vakcīna nes lielu peļņu, tāds ir šis stāsts.
Vakcīnu pret cilvēka papilomas vīrusiem nesen sāka piedāvāt arī vīriešiem.
Jā, arī puišiem ir svarīgi vakcinēties, un tam jānotiek pirms seksuālās aktivitātes sākuma.
Vīrusi, par kuriem runājam, ir ļoti izplatīti cilvēku populācijā, tās ir visbiežāk pārnēsātās dzimuminfekcijas. Cilvēkiem, kam ir seksuāli kontakti ar vairākiem partneriem, iespēja inficēties ir ļoti augsta. Vakcīna aizsargā šūnas no šiem vīrusiem.
Sievietēm paredzētā vakcīna ir izpelnījusies arī asu kritiku. Cenšos iedziļināties šajā jautājumā, jo esmu mazas meitenes mamma.
Jā, Vācijā bija cilvēku grupa, kas apgalvoja, ka vakcīna ir neefektīva. Tas ir galīgi nepareizi – vakcīnas iedarbība ir ļoti augsta. Tā aizsargā gandrīz par 100%, un tas ir neparasti jebkurai vakcīnai. Parādījās ziņas par cilvēkiem, kuri it kā esot miruši pēc vakcinācijas. Bet beigās izrādījās, ka neviens no gadījumiem nav saistīts ar vakcināciju.
Austrālijā ir veikti pētījumi, kas rāda, ka vienā no 100 000 gadījumu vakcīnai var būt nopietnas blakusparādības – alerģija pret proteīnu. Bet arī tas ir zems skaitlis jebkādai vakcīnai. Salīdzinoši tā ir droša vakcīna.
Un tā arī rada salīdzinoši ilgu imunitāti, patlaban tie ir vismaz 9-10 gadi.
Tā kā man nav finansiālu saistību ne ar vienu farmācijas firmu, es varu godīgi un nopietni rekomendēt šo vakcīnu jūsu meitai.
Tas, ka vakcīna ir dārga, gan nepieder pie tās priekšrocībām. Farmācijas firmas tai noteikušas pārāk augstu cenu, to vajadzētu samazināt – lai būtu pieejama ikvienam, ne tikai meitenēm, bet arī puišiem. Jauni vīrieši vienmēr ir seksuāli aktīvāki nekā vakcīnas mērķauditorija – meitenes, kuras drīz sāks attiecības.
No sievietes pozīcijām pareizi šķiet, ka vīriešiem vispirms vajadzētu vakcinēties – jo tieši viņi ir vīrusa nēsātāji, kas var inficēt vairākas partneres.
Jā, bet ļoti svarīgs punkts – vakcīna ir iedarbīga tikai tad, ja jau neesi inficējies. Tā aizsargā pret infekciju. Ja vīrusa ģenētiskais materiāls jau ir ķermeņa šūnās, vakcīna ir neefektīva.
Un cilvēku kaislības joprojām ir stiprākas nekā zinātniskie atzinumi.
Jā, taisnība. Mums ir pieejamas divas pretvēža vakcīnas – viena pret hepatītu B, kas pastarpināti aizsargā pret aknu vēzi, un otra ir šī.
Nav viegli atrast vēža izraisītāju, it īpaši tad, ja nezini, kur to atrast. Tas ir tāpat, kā meklēt adatu siena kaudzē. Ne tikai par šiem diviem, par 25% no visiem vēžu veidiem var būt atbildīgi vīrusi, arī baktērijas un parazītu infekcijas.
Daudzās valstīs veselības aizsardzības ierēdņi un pat ārsti, ginekologi ir apbrīnojami neinformēti par situāciju! Par iespējām inficēties, par aizsardzību pret vīrusiem.
Tikai divas valstis – Austrālija un Lielbritānija – dzemdes kakla vēža vakcīnu pielieto ļoti plašos apmēros. No inficēšanās līdz vēža attīstībai parasti ir 15-25 gadu periods. Vakcīna ir publiski pieejama tikai sešus gadus.
Mēs vēl nezinām, vai vēzis ir preventīvi novērsts, bet katram, kas šajā jomā strādājis, ir skaidrs, ka tā tam jābūt. 10-15 gadu laikā vajadzētu iezīmēties kādai bildei.
Latvijā valsts apmaksā dzemdes kakla vēža skrīninga testus sievietēm. Ārsti sūdzas, ka apmeklējums ir zems. Visticamāk, daudzas sievietes pat neapzinās, cik nopietni tas ir.
Skrīnings ir svarīgs, bet arī skrīningam ir jāmainās, un dažās valstīs tas jau ir mainījies. Citoloģisks tests, kurā meklē izmaiņas dzemdes kakla vēža šūnās, tiek nomainīts ar augsta riska papilomas vīrusu meklēšanas testu. Efektīvāk ir zināt, kāds risks saslimt ar dzemdes kakla vēzi.
Ir gan arī zināms, ka vairāk nekā 90% inficēto sieviešu vīrusu no organisma «iztīra» viņu imūnsistēma. Tikai nedaudz vairāk kā 1% attīstās dzemdes kakla vēzis.
Un, kā jau stāstīju, ir arī vairāki papilomas vīrusi, kas rada šo vēzi. Tā ka, ja tu esi «tīra» no viena tipa vīrusa, tu vari inficēties ar citu, kas var novest pie kaut kā… Tāpēc būtu jāpārbaudās vismaz ik pa trim gadiem.
Nobela runā pieminējāt teorētisku iespēju inficēties ar citiem vēzi izraisošiem vīrusiem pat prenatālā periodā, bērnam atrodoties mātes vēderā!
Pie šiem jautājumiem zinātnieki pašlaik strādā ļoti intensīvi. Mums visiem organismā ir vīrusi, ko iegūstam no savas mātes. Tie ir tā sauktie TT vīrusi – nosaukums atvasināts no kāda pacienta iniciāļiem. Tiek pētīta iespēja, ka šādas infekcijas var izraisīt nelabvēlīgas hematoloģiskas izmaiņas: asins vēzi, leikēmiju un limfomas. Ir pieļāvums, ka tās varētu būt pie vainas arī resnās zarnas vēža gadījumos.
Vai vīrusu aktivitāte pasaulē arvien palielinās, vai vienkārši mūsu zināšanas par to pieaug?
Zināšanas noteikti pieaug. Infekciju daudzums – nedomāju, ka tas īpaši palielinās.
Vai jums ir vīzija, ka vēzi kaut kad nākotnē varētu pilnībā kontrolēt?
Manas dzīves laikā tas nenotiks. Mēs tikai varam samazināt nāves gadījumu skaitu. Tagad pirmo reizi cilvēces vēsturē mūsu rokās ir iespēja samazināt to ar vakcināciju – var kontrolēt hepatītu B, kas potenciāli izraisa aknu vēzi, un var kontrolēt papilomas vīrusu.
Vēža gadījumu skaits pasaulē pieaug, jo pieaug cilvēka mūža ilgums, un vēzis ir vecu cilvēku slimība. Daudzās populācijās visstraujāk aug tieši simtgadnieku skaits.
Ja izdosies atrast efektīvākus ārstēšanas līdzkļus ne tikai vēzim, bet arī infekcijām, kas saistītas ar vēzi, tad mums vajadzētu apstādināt šo pieaugumu.
Bet tam būs vajadzīgas desmitgades.
Vai drīkstu uzdot triviālo jautājumu, kā jūsu dzīvi ir mainījusi Nobela prēmija?
Esmu apbērts ar ielūgumiem, lūgumiem rakstīt rekomendācijas, daudz ceļoju. Tas viss, protams, ir vajadzīgi un interesanti, bet arī nogurdinoši. Patlaban cenšos samazināt apgriezienus.
Es vairs neesmu tik jauns, aizgāju pensijā pirms deviņiem gadiem, bet, ja jūs pajautātu manai sievai, viņa atbildētu, ka nemaz neesmu devies pensijā. Pēdējie gadi bijuši nedaudz mežonīgi.
Bet vajadzētu atrast laiku daudzām citām lietām, arī papētīt ģimenes vēsturi Latvijā. Man ir saglabājušies dati par vecvecākiem un pat par vecvecvecākiem. Tur ir tādi uzvārdi kā Gūtmans, Zvirbulis…
Jā, tie ir manu senču uzvārdi.
Vīrusi, kas 21.gadsimtā visbīstamāk apdraudēs cilvēci
Hepatīta B un C vīrusi. Šo vīrusu klātbūtne organismā ir primārs faktors, lai rastos aknu vēzis. Tas parasti notiek pēc ilga latenta perioda (20-60 gadiem), kura laikā cilvēks var ciest no aknu cirozes un aknu funkciju pakāpeniskas samazināšanās.
Gripas vīrusi. Aptuveni ik pēc septiņiem gadiem tie rada globālas epidēmijas, kas nogalina milzīgi daudz cilvēku.
Cilvēka papilomas vīrusi. Augsta riska cilvēka papilomas vīrusi 15-30 gadu laikā pēc inficēšanās izraisa ne tikai otru sievietēm visbiežāk sastopamo vēzi (dzemdes kakla vēzi), bet arī anālo vēzi un daļu orofaringeālo audzēju.
Denges drudzis. Insektu pārnēsāts vīruss tropos un subtropos, pēc kura neizveidojas imunitāte pret nākamajām infekcijām, kas ir pat daudz smagākas par pirmo.
CV
Dzimis 1936.gada 11.martā
Studējis bioloģiju un medicīnu Bonnas un Hamburgas universitātē, Diseldorfas Medicīnas akadēmijā
No 1965. līdz 1969.gadam strādājis ASV, pētījis Epšteina-Barra vīrusa saistību ar vēzi, to turpinājis Vircburgas Universitātes Virusoloģijas institūtā
1977.gadā sācis vadīt Freiburgas Universitātes Virusoloģijas institūtu
1983. un 1984.gadā viņa zinātnieku grupai izdevās atklāt divus visbiežāk sastopamos cilvēku papilomas vīrusa tipus, kas spēj izraisīt dzemdes kakla vēzi
2008.gadā par šo atklājumu, kā arī turpmākajiem vēža mehānisma pētījumiem saņēmis Nobela prēmiju medicīnā
