Efterklang – Piramida
Lai smeltos iedvesmu savam ceturtajam albumam, dāņu grupa Efterklang devās uz Krievijai piederošu salu aiz Polārā loka, kur pamestās raktuvēs trio ierakstīja vides skaņas. Kopā ar cilpotiem stīgu un pūšamo instrumentu aranžējumiem, 70 meiteņu kori un pamatīgu devu elektronikas tās veido atturīgas un vēsas post-rock melodijas. Piramida ir kā no raktuvēm izcelts dārgakmens, kurš noslīpēts, veidojot daudzšķautņainu un vēsu muzikālo buķeti.
Ingmāra Balode
Grāmatiņa Alba, kas nupat iznākusi apgādā Mansards un Kaspara Mureļa mākslinieciskajā iesējumā (vārda tiešā nozīmē – ar baltiem diegiem), ir Ingmāras Balodes otrais dzejoļu krājums. Tajā vienos vāciņos apkopoti piecu gadu laikā tapuši teksti, starp kuriem ir gan dzejproza, gan arī kāda alba – tā dēvē seno Provansas trubadūru dzejas žanru, kurā mīlētāji izdziedāja savas skumjas par gaidāmo šķiršanos.
Dzeltenie pastnieki sola nospēlēt garāko programmu savā mūžā un jau pusgadu mēģina regulāri, kas ir pretrunā ar viņu anarhistisko būtību
Savu dziesmu radīšanas ziedu laikos Dzelteno pastnieku koncerts bija tikpat reta parādība kā Saules aptumsums. Atceros vēlu, aukstu, laikam jau rudens vakaru, kad kopā ar draudzeni Iļģuciemā izmeklējāmies mistiskas fabrikas kluba zālīti, kur vajadzēja notikt slepenam sarīkojumam – ansambļu K. Remonts un Dzeltenie pastnieki koncertam, taču nez kādēļ pazuda elektrība, un pasākums tika atcelts. Toties pilnmetrāžas priekšnesumu varēju izbaudīt 1987.gada Liepājas dzintarā. Tur mūziķi pelnīti gozējās slavas saulītē, piedalījušies pērnajās Bildēs un izbraukājuši Poliju, kur kā vienīgie Latvijas pārstāvji kāpa uz alternatīvās mūzikas festivāla Carrot skatuves.
Manā arhīvā glabājas leģendārā Dzintara programma, kur Dzelteno pastnieku repertuārs rakstīts krievu valodā, – kā pasaka tagad izklausās fakts, ka astoņdesmitajos visām grupām bija jāiesniedz dziesmu saraksti E.Melngaiļa tautas mākslas namā, jo bez komisijas atļaujas nedrīkstēja oficiāli uzstāties. Protams, «pagrīdniekiem» tas bija būtisks šķērslis, jo viņi negrasījās iestudēt obligāto padomju repertuāru, tāpēc koncertdarbība Dzelteno pastnieku daiļradē no sākta gala bija tāds kā blakusprodukts līdztekus skaņu ierakstu albumu sacerēšanai, ieskaņošanai un montēšanai.
Līdzīgi kā bītlos, arī Dzeltenajiem pastniekiem bija savs Lenons un Makartnijs, proti, klasesbiedri un draugi kopš 1.klases 1.vidusskolā – Ingus Baušķenieks un Viesturs Slava. Baušķenieks ir intelektuālis, tehnoloģiju gigants, kas bērnībā vēlējies kļūt par zinātnieku un savu sapni īstenojis mūzikas pasaulē, kombinējot skaņas un harmonijas gluži kā jonus vai ko tamlīdzīgu kādā ķīmijas laboratorijā. Slava ir romantiķis, liriķis, kura skaistie sologabali Mākoņu sniegs un Putni un lietus visnotaļ konceptuālajos Dzelteno pastnieku magnetalbumos izklausījās kā no citas pasaules. Taustiņinstrumentālists kopš 1980.gada Zigis Streiķis allaž pildījis kluso, bet stabilo ūdeņu lomu, un tieši Streiķis uz ansambli atveda savu klasesbiedru, temperamentīgo bundzinieku Ilgvaru Rišķi, kurš, pēdējos gados izgājis vidusmēra latvietim raksturīgo denacionalizēta dzīvokļa iemītnieka ceļu – no pārcelšanās uz laukiem un koku gāšanas līdz darbam Īrijā, atgriezies īstajā vietā, pie sitamo instrumentu komplekta, un, galvu skurinot, iedveš Dzelteno pastnieku muzicēšanā fascinējošas enerģijas devu. Tieši Rišķa kādreizējā mājvietā, koka mājelē Ģertrūdes ielā, notika pastnieku mēģinājumi – tur darbojās arī laikam jau nelegāla sietspiedes darbnīca, kaimiņos šuvēju artelis, pagalmā rosījās čigāni, tāpēc visi ar sapratni izturējās pret lielās mākslas trokšņaino dzimšanu.
Tikpat sirreāli kā padomju ikdienas apraksti šolaik izklausās Dzelteno pastnieku pirmie albumi, toreizējā pompozās estrādes mākslas un par dumpiniekiem dēvēto Līvu un Pērkona darbošanās kontekstā tie skan kā rotaļāšanās ar mūziku, vienlaikus mēģinot iekļauties žanrā, kuru savulaik dēvēja par «jauno vilni» – tā tapa Bolderājas dzelzceļš (1981), Man ļoti patīk jaunais vilnis (1982) un Alise (1984). Nākamais albums Vienmēr klusi (1984) ar savu nopietnību iezīmēja pavērsienu grupas mūzikā, kuras ierakstu tehnoloģija saucama par unikālu – no sīkiem, pat centimetru gariem posmiem tika samontēta magnetofona lente, atlasot veiksmīgākos fragmentus. Bet grupas pēdējos ierakstus Depresīvā pilsēta (1986) un Naktis (1987) jau var dēvēt par Baušķenieka soloalbumiem, tik izteikta ir to individuālā stilistika un dramaturģija.
Koncentrēšanās uz ierakstiem, sistēmas ierobežojumi, arī nepietiekama prakse lika šķēršļus koncertdarbībai – grupai notikusi viena vienīga turneja 1988.gadā, pēc kuras arī beidzās Dzelteno pastnieku kolektīvā daiļrade, un tās karogu savās rokās pārtvēra Ingus Baušķenieks solokarjerā. Atceros, cik godbijīgām sejām viņa pirmo albumu Mājas dzīve klausījās Viesturs un Ilgvars… Ingus vēlāk komentēja, ka jaunais vilnis un postmodernisms bijusi Dzelteno pastnieku vilciena lokomotīve, un, kad maršruts galā, braucējiem jāizkāpj. Taču pārējiem ansamblis bija dzīvesveids, kas gan sāpina, gan bagātina. Un, līdzīgi citām grupām, tā bija kā ģimene, jo kopā pagāja daudz laika, it sevišķi ierakstos, kad mājās ieskrēja tikai pārgulēt. Bet ģimenē, kā zināms, attālināšanās un tuvināšanās ir dabīgs process – pēdējos desmit gados pēc pēdējā kopējā albuma Kaķis ieraksta, šķiet, mūziķi ir sapratuši, ka kopābūt ir viņu liktenis, un atkal muzicē.
Taču to, kas notiek šogad, jau var saukt par kaut ko neparastu – regulāri mēģinājumi, uzstāšanās ar iespaidīga apjoma programmām, un vecie labie grāvēji tiks atskaņoti, palīdzot pieaicinātajiem mūziķiem – Uģim Vītiņam un Didzim Erram! Dzeltenos pastniekus tādā muzikālās varēšanas un spožuma līmenī jūs nebūsit dzirdējuši!
Dzeltenie pastnieki.
Koncertzālē Palladium 28.septembrī.
Ls 12
Bilesuserviss.lv
Mākslas zinātniece Laima Slava paskaidro, kāpēc Ģederts Eliass ir dižākais 20.gadsimta pirmās puses latviešu mākslinieks
Ģederts Eliass (1887-1975) ir vienīgais latvietis, kura darbu savulaik iepirka Luvra. Dzimis turīga Zemgales saimnieka ģimenē, viņš kļuva par vienu no ievērojamākajiem 1905.gada revolūcijas dalībniekiem, taču pēc tam trimdā Briselē un Parīzē pilnīgi nodevās mākslas studijām. Atgriezies Latvijā, viņš pēc kara kļuva par Mākslas akadēmijas pasniedzēju, un divas reizes viņa gleznas ieguva Kultūras fonda prēmiju. Tomēr, par spīti garajam mūžam un lielajam darbu skaitam, viņš latviešu publikai palicis maz pazīstams.
Septembrī aprit 125 gadi kopš viņa dzimšanas. Pašlaik Eliasa darbu izstādes skatāmas Mūkusalas mākslas galerijā un viņa vārdā nosauktajā Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, bet novembrī būs Nacionālajā mākslas muzejā. Izdevniecība Neputns ar Alfor atbalstu izdevusi kapitāldarbu par viņa dzīvi un mākslu. Par Eliasu, kā arī par mūsu mākslas vēstures izzināšanu un nodošanu publikai – saruna ar grāmatas Ģederts Eliass izveidotāju un Neputna galveno redaktori Laimu Slavu.
Grāmatas ievadā tu nosauc Eliasu par 20.gadsimta pirmās puses latviešu glezniecības dižāko figūru. Kāpēc?
Apjoms, kādā viņš darbojies, ir grandiozs. Tas ir ļoti liels darbu skaits, lai gan darbu daudzums par mākslinieku nesaka ne labu, ne sliktu. Taču viņa gleznas ir ļoti daudzveidīgas. Eliass ir izmēģinājis visdažādākās 20.gadsimtā radušās idejas par to, kas ir glezniecība.
Tieši 20.gadsimtā notika pārlauziens no klasiskas glezniecības izpratnes uz īpašiem meklējumiem – kas vēl ir glezniecība? Kas vēl ir māksla? Līdz pat 19.gadsimta beigām visiem lielā mērā bija skaidrs, ar ko nodarbojas mākslinieks. To izmainīja 20.gadsimts, bet Eliass trāpīja tieši pārejas posmā, un viņš izmēģināja visas idejas, kas tolaik grozījās mākslas vidē Eiropā. Viņš ar tām nodarbojās intensīvi un nopietni, bet nekad tās neizmantoja tikai kā formālus paņēmienus. Viņš tās vienmēr sajūdza kopā ar to, kas viņu tajā laikā nodarbināja. Eliass ir no tiem māksliniekiem, kas spēj strādāt tikai ar to, ko viņš pazīst un mīl. Līdz ar to viņa [mākslas darbu tēmu] loks bija viņa tuvinieki, lietas, kas bija apkārt. Taču Eliass centās saprast visu, kas notika tālaika mākslas gaisotnē. Es nezinu nevienu citu mākslinieku, kurš būtu tik intensīvi un tik dziļi to ņēmis cauri.
Vienīgais, kas pēc būtības viņu interesēja, bija glezniecība un tas, ko var izdarīt ar krāsām. To visu apguvis, Eliass savos darbos atgriezās pie dzimtas mājām Zemgalē – Zīlēniem. Tā bija vide, no kuras viņš bija nācis, bet emigrācijas laikā bija atsvešinājies, ieejot lielajā Eiropas kultūras vidē. Viņš Zīlēnus attēloja it kā reālistiski, tomēr ar citu reālisma izpratni. Tā nebija vienkārši uztaisīta bildīte, tur iekšā viss vārījās, mutuļoja, šajās gleznās ir ārprātīgais dramatisms un dinamika. Tas viss ir redzams arī viņa raksturā un dzīvē.
Eliasa milzīgā enerģija, nepārprotamais iekšējais spēks liek viņa gleznu priekšā stāvēt un ilgi skatīties. Tās nav izsmeļamas vienā piegājienā. Tā ir vesela pasaule, kas ieritināta, iemutuļota audeklā. Pie tā viņš strādāja visu mūžu.
Ar to viņš tiešām atšķiras [no citiem māksliniekiem], jo Eliass nekad nejutās saistīts ar kādu ārēju prasību, ka kaut kam ir jābūt tā vai šitā. Viņš ātrāk par visiem bija modernists, ātrāk par citiem kļuva par reālistu, un ātrāk viņš saprata, kas mākslinieka darbu padara pārlaicīgu.
Viņš bija pasniedzējs Mākslas akadēmijā un arī rakstīja par mākslu. Viņš ļoti daudz arī teorētiski bija apguvis mākslu, turpinājis savu izglītību. Viņš nepalika pie tā, ko bija ieguvis Briselē un Parīzē, bet regulāri katru vasaru brauca uz muzejiem Eiropā un studēja tos nevis trīs dienas, bet mēnešiem.
Ja prasītu cilvēkiem par tā laikmeta vecmeistariem, visi noteikti nosauktu Purvīti, daudzi nosauktu Libertu vai Padegu, bet, šķiet, tikai retais pieminētu Eliasu, kurš varbūt ir labākais no visiem. Kāpēc tā ir sanācis?
Pēc pirmās Rīgas mākslinieku grupas izstādes 1920.gadā, uz kuru Eliass aiznesa 70 darbus, viņam tikpat kā nekad nav bijis plašu izstāžu. Tikai ar vienu vai diviem darbiem [dažādās izstādēs]. Viņš nav sevi reklamējis. Eliass ir visnenovērtētākais, noslēpumainākais no visiem latviešu māksliniekiem.
Liberta agrīnie darbi ir ļoti interesanti, bet turpinājums pēc būtības ir tāda salona māksla, diezgan liela izpatikšana publikas gaumei. Purvītis ir stabila vērtība, un Eliass noteikti ir blakus viņam. Tieši krāsu ziņā. Jo neviens cits latviešu gleznotājs savos darbos nav devis tik dziļi izprastu, no sākuma spilgtu un vēlāk intensīvu, piesātinātu krāsu risinājumu.
Viņš tomēr ļoti atšķiras no Purvīša, kuru raksturo saldsērīgi pelēcīgi miglainas ainas. Eliasa darbos jūt asinis, dubļus, debesis. Ulmaņa laikā slavēja viņa zemnieku dzīves skatus, taču nekā romantiska tur nav.
Absolūti! Tieši ar to viņš atšķiras no māksliniekiem, kuri atbilstoši laika prasībām izpilda kādu pasūtījumu. Eliasam bija savs privātais pasūtījums, kas izrietēja no viņa dzīves situācijas. Eliasam vienmēr bija skaidrs, kas notiek pasaulē, tāpēc ātri saprata, ka viņam ir jāatrod savs ceļš. Jau 1924.gadā Eliass teica, ka franču mākslā nekā vairs nav. Paraugi, kuriem sekot, viņam bija izbeigušies. Viņa dinamiskais raksturs prasīja ko vairāk. Lai cik ārēji atturīgs, noslēgts un tajā laikā sabiedriski nezināms, tomēr iekšējā dinamika viņa raksturā bija pamatīga. Tieši ar to viņš atšķiras no Purvīša, un arī ar dzīves dramatismu. Es nesaku, ka Purvītim dzīve būtu bijusi īpaši rožaina. 1905.gads arī viņa dzīvē ienesa diezgan dramatiskas izmaiņas. Tomēr tik dramatiskas kā Ģedertam Eliasam šīs pārmaiņas nebija. Purvītis teica, ka nav ko iesaistīties, bet Eliass bija gatavs lēkt uz ecēšām.
Runājot par 1905.gadu – kas Eliasu ievilka revolucionārajā kustībā?
Man svarīgi liekas runāt par Eliasa dzimtu. Veidojot grāmatu, nebija laika visam rūpīgi izsekot, tomēr radās nojausma par to, kas notika Latvijas laukos 19.gadsimta otrajā pusē. Sākās jaunstrāvnieku kustība. Nāca jaunās idejas, ka ne tikai vajag, kā pirms tam jaunlatvieši darīja, tautiešiem atgādināt, ka mēs esam latvieši, bet arī apliecināt, ka spējam apvienoties kaut kam līdzīgam valstij, ka ir vajadzīga pašnoteikšanās. Domājot par Eliasu dzimtu, var saprast, ka 1905.gads nebija tikai izsalkušo darbaļaužu sacelšanās. Viss nāca no turīgām, iekšēji pašpietiekamām dzimtām, kuras audzināja savus bērnus ar apziņu, ka jātiek vienreiz vaļā no tiem vāciešiem un krieviem. No cara varas un no vāciešu noteikšanas. Pūlis iet līdzi tam, kas to aicina. Kādam bija jāaicina. Protams, 1905.gadā notika daudz kas lieks un nevajadzīgs, tomēr nav brīnums, ka šie notikumi uzsita tik spēcīgu bangotni.
Eliasa māte un divas viņas māsas bija saistītas ar jaunstrāvniekiem. Aspazija bija mātes klasesbiedrene Jelgavā. Viena māsa bija vadošā sociāldemokrāta Paula Kalniņa kundze. Sociāldemokrātiskajām idejām 20.gadsimta sākumā bija ļoti būtiska nozīme, un nevar teikt, ka tie bija galīgie maldu ceļi. Nācijas veidošanā tām bija svarīga nozīme.
Ja esi izaudzis tādā ģimenē, kur māte ar pajūgu no leišiem pārved nelegālu tipogrāfiju un arī tēvs [šajā kustībā] ir iesaistījies, lai gan baznīcā kalpo par pērminderi… Notika ļoti aktīva dzīve un ģimenes sarunas, ko bērni nevarēja neredzēt un nedzirdēt.
Jelgava tajā laikā bija ļoti darbīgs centrs. Jelgavas reālskolā, kur Eliass mācījās, visi bija aizrāvušies ar marksisma idejām, tās virmoja gaisā. Kāpēc gan aktīvam puisim, kurš ir dzīvespriecīgs un gatavs visu ko darīt, negribētos piedalīties? Viņa piezīmēs ir rakstīts: «Revolūcija – līdzcietība – godkārība – nedrošība.» Tu gribi pierādīt, ka kaut kas esi un kaut ko arī vari. Dotības Eliasam bija – liels, slaids puisis, enerģisks, ar plašiem žestiem, mazu bārdiņu, vecāks par saviem gadiem. Kāpēc lai viņš neiesaistītos? Turklāt tie bija viņa draugi un skolasbiedri. Par [1919.gada Stučkas valdības iekšlietu komisāru] Jāni Lencmani Eliass teica: «Tiešām, tāds briesmonis viņš ir bijis? Es ar viņu vienā gultā esmu gulējis.»
Eliass piedalījās vienā no 1905.gada revolūcijas slavenākajām bruņotajām akcijām – uzbrukumā policijas pārvaldes ēkai, lai atbrīvotu sagūstītos biedrus. Kāpēc viņš pēc tam nolika pistoli un pacēla otu?
Viņš otu cilāja jau pirms tam. Savas dotības bija parādījis, mācoties pie Purvīša. Bet tas, kas nāca pēc tam, varbūt nenotika tikai tāpēc, ka viņu 1906.gadā pēc aizturēšanas spīdzināja, lai gan tas, protams, atstāja rētas. Eliass bija no tiem [cīnītājiem], kuri nerunāja, un tos parasti [pratināšanās] nosita. Viņam laimējās, ka viens no pratinātājiem viņā atpazina sava pagasta turīga saimnieka dēlu un palaida. Pēc tam viņš devās trimdā uz Rietumeiropu.
Man tomēr liekas, ka Eliass nebija no tiem cilvēkiem, kurš gribēja sevi iztērēt lietās, no kurām pēc tam nekas nepaliek. Tā es spriežu pēc viņa vēstulēm. Vēlāk, kad sākās Pirmais pasaules karš, viņš raksta, ka tas ir šausmīgi – kā sunim kaut kur izbeigt savu mūžu, pirms esi kaut ko izdarījis. Eliass zināja, ka viņam ir dots kas vairāk. Mācības Briselē bija devušas pārliecību, ka viņam ir spējas, kuras tagad jārealizē. 1905.gads bija notikums, kurā Eliass piedalījās, bet viņš saprata, ka viņa būtība ir pavisam kas cits un pie pirmās izdevības no tā visa ir jātiek ārā.
Zīmīgi, ka bijušā revolucionāra Eliasa darbos nejūt sociāli kritisku attieksmi pretstatā, piemēram, Kārlim Padegam, kuram tā ir ļoti izteikta.
Sākumā viņam arī dzimtas mājas Zīlēni ir atainotas ļoti dekoratīvi, koši – ceriņu krūms un sarkanais jumts. Bet tad, kad Eliass Zīlēnus sāka gleznot vairāk, viņu fascinēja tie dubļi, par kuriem sarunas sākumā runāji, enerģija, kas ielikta zemē, lai no tās dabūtu kaut ko ārā. Kādēļ tur būtu jābūt sociālajai kritikai? Tā vienkārši ir tāda dzīve. Viņa māte sevi skaidri un gaiši sauca par zemnieci. Viņa bija izglītota, bet viņa bija zemniece, apstrādāja laukus, lai zeme būtu devīga un arī skaista. Tā taču ir milzīga gudrība! Bet zeme no cilvēka arī prasa daudz. Tāpēc Eliasa gleznās darba ainas ir tādas, ka jūti – tu piedalies kaut kādā pasaules būvēšanas procesā. Tas ir dabas gabals, kurā cilvēks ieveido savu vietu.
Viņa gleznās jūtams tas dramatisms, kas mita viņā pašā, un notikumi, kurus viņš bija pārdzīvojis. Turklāt Eliass juta, ka nākotne ir nezināma. Tā idilliskā lauku sēta, kas izveidojusi mūs par latviešiem, bija tuvu bojāejai. Otrā pasaules kara laikā tas arī notika. Tāpēc viņa darbos nav sociālas kritikas. Tomēr Eliass nav idillisks, viņš nav nostalģisks. Viņš mēģina radīt sajūtu, kas tas ir bijis par spēku. Ar to viņa glezniecība ir apbrīnojama un ierakstās visā Eiropas kontekstā. Tikai līdz šim nav pietiekami parādīta Eiropā.
Skatoties plašāk uz tavu darbu – kāda ir tādu mākslas grāmatu kā Ģederts Eliass loma mūsdienu pasaulē? Vai tādas vēl aizvien ir nepieciešamas interneta laikmetā? Varbūt tās varētu būt vienkārši tiešsaistē?
Es domāju, ka ne. Tiešsaistē var lasīt tekstus. Taču, ja runājam par mākslu, kas tapusi citos apstākļos, ar tiešu [cilvēka rokas] pieskārienu un uz cita medija – audekla -, lai varētu tai kaut mazliet pietuvoties, mums vajadzīgs «cilvēcīgāks medijs». Kaut vai uz papīra reproducēti darbi. Es domāju, ka [mākslas grāmatu izdošana] nekad neizbeigsies. Mēs visu nevaram apgūt muzejos, kur turklāt ieraugi no katra mākslinieka tikai pa druskai. Tāpēc mākslas grāmatas paliks. Cik liela būs to tirāža, cik dārgi tās maksās, tas ir cits jautājums – arī par cilvēku loku, kam tas būs vajadzīgs. Cik lielā mērā sabiedrība būs ieinteresēta un izglītota, lai gribētu kaut ko zināt un sajust.
Jūsu izdevniecībai ir kādi projekti internetā?
Pagaidām ne. Kāpēc mēs ar to neaizraujamies? Ir pārāk daudz baltu plankumu Latvijas mākslas vēsturē. Pirmais uzdevums tomēr ir tos aizpildīt. Prioritāte ir izdot pētījumus, kas beidzot ir pabeigti, un tiem, manuprāt, jābūt grāmatas formā. Ja to izdarīs tikai internetā, nekad nevari zināt, vai pēkšņi viena poga neieslēgsies un nenobruks viss. Es uzskatu, ka grāmatas pēc būtības «nekad līdz galam nesadeg», vismaz viens eksemplārs vienmēr kaut kur paliek.
Šī informācija, ko apkopojam grāmatās, manuprāt, Latvijai vēl joprojām ir ārkārtīgi nozīmīga. Nepieciešama, lai mums būtu pašapziņas pamats. Lai mēs priecātos par to, kas pasaulē notiek, bet varētu arī pateikt, ka mūsu mākslā arī daudz kas ir bijis. Ar pilnu pārliecību, ka tas ir tikpat lieliski kā citur pasaulē.
5 mākslinieciskas vērtības
Rembranta darbi. Tikai aci pret aci ar gleznām tās atklājas, no plakanas bildes pārvēršas par dzīviem, domu pilniem cilvēkiem garīgas spriedzes uzlādētā telpā.
Piazza del Campo Sjēnā. 13.gs izveidotais laukums «riskantām spēlēm un turnīriem» sniedz pārsteidzošu telpisku pārdzīvojumu.
Venēcija. Viens no pasaules brīnumiem, kas jāredz un jāpiedzīvo darbībā: ar redzi, dzirdi, garšu, ožu, ar līdz sāpēm nostaigātām kājām.
Parīzē Marē kvartāls, Hôtel de Sully dārzs un Vogēzu laukums. Franču klasicisma gara, elegantas samērības skola ar neaizmirstamu pēcgaršu.
Latvijas baroka pērles – Nurmuižas, Ugāles, Zlēku un Apriķu baznīcas. Naivs un tīrs telpas piedzīvojums, stila kanonu, veiklu kokgriezējmeistaru un vietējo «māldermeistaru» iespēju mikslis.
CV
Dzimusi 1947.gadā Rīgā
Studējusi Mākslas akadēmijas mākslas zinātņu un teorijas nodaļā, Zinātņu akadēmijas Valodas institūta aspirantūrā
1982-1988 Laikraksta Literatūra un Māksla tēlotājas mākslas un arhitektūras nodaļas vadītāja
1988-1990 Izdevniecības Liesma mākslas redakcijas vadītāja
1992-1995 Rīgas Multimediju centra mākslinieciskā vadītāja
No 1997.gada līdz šim brīdim – izdevniecības Neputns galvenā redaktore
Izveidojusi monogrāfijas par Borisu Bērziņu, Edvardu Grūbi, Andreju Grantu, Uldi Briedi, Ausekli Baušķenieku un Ģedertu Eliasu
Saņēmusi Latvijas Mākslas akadēmijas balvu, Triju Zvaigžņu ordeni un Lielā Kristapa medaļu par pilnmetrāžas dokumentālās filmas Kārlis Zāle scenāriju, tekstu un lasījumu
Kultūras un izklaides notikumi
LĪDZ 6.OKTOBRIM. RUDENS KAMERMŪZIKAS FESTIVĀLS. Koncertos dažādās Latvijas pilsētās varēs dzirdēt labākos mūsmāju mūziķus un latviešu komponistu – Jura Karlsona, Santas Ratnieces un festivāla patrona Pētera Vaska – jaundarbus. 20.septembrī Spīķeru koncertzālē Radio koris, soliste Ieva Parša, koklētāja Laima Jansone un ģitārists Kaspars Zemītis piedāvās Franča Šūberta mūziku, bet 22.septembrī turpat flautiste Dita Krenberga, klarnetists Ints Dālderis un pianiste Agnese Egliņa atskaņos franču un latviešu mūziku. Programma Latvijaskoncerti.lv. Biļetes cena Ls 5-25. Bilesuparadize.lv
20.SEPTEMBRIS. PIRMIZRĀDE MĪ..MĀLĒT NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Mihaila Kublinska izrāde ir veltījums aktieriem Lāsmai Kugrēnai un Voldemāram Šoriņam viņu jubilejas gadā. Leldes Stumbres luga stāsta par kādas mākslinieces spožumu un postu, viņas miesai sasniedzot krietnus brieduma gadus, bet garam paliekot jaunam un mīlestības alkstošam. Viņas dzīve ir tikpat spilgtām krāsām mālēta kā viņas darbi līdz brīdim, kad ierodas liktenīgais vīrietis. Biļetes cena Ls 10. Bilesuparadize.lv
24.SEPTEMBRIS. UĻJANA LOPATKINA UN KRIEVIJAS BALETA ZVAIGZNES LNO. Dejā pastāstīt, kas 20.gadsimta sākumā bijusi izcilā baletdejotāja Anna Pavlova, mēģinās 21.gadsimta zvaigzne Uļjana Lopatkina, viena no mūsdienu labākajām balerīnām. Kopā ar viņu uzstāsies Marijas, Lielā un Mihaila teātra solisti. Programmā iekļauti horeogrāfijas šedevri no Mariusa Petipa un Mihaila Fokina iestudējumiem, kas Pavlovu savulaik uznesa slavas virsotnē un padarīja par baleta mākslas ikonu. Biļetes cena Ls 10-70. Bilesuparadize.lv
LĪDZ 24.OKTOBRIM. TOTALDOBŽE MĀKSLAS CENTRĀ KOMPASA RUDENS CIKLS. Piecas trešdienas mākslas centrā VEF teritorijā pasākumu kopums, kuros iespējams tuvāk iepazīties ar pašlaik aktīvi strādājošiem dažādu jomu māksliniekiem – mūziķiem, filozofiem, teātra režisoriem. Prezentāciju cikls iecerēts kā diskusiju telpa, kurā pats darba radītājs satiksies ar auditoriju. 26.septembrī plkst.19 diskusijā piedalīsies džeza mūziķi Jānis Ruņģis un Edvīns Ozols (ar viņiem iepazīstinās Deniss Paškēvičs) un filozofi Signe Mežinska un Andrejs Balodis (par viņu darbiem stāstīs Artis Svece). Ieejas maksa Ls 3. Totaldobze.com
oooo Paranormans / Paranorman. Dodoties uz kino, paturiet prātā, ka Paranormans ir leļļu animācijā taisīta šausmeņkomēdija, nevis bērnu multene. Izdevušies melnie jociņi birst kā no pārpilnības raga, taču nāves tematiku intensīvi apspēlējošās filmas pamatā ir pavisam sirsnīga morāle – toleranti pieņemt citādo. Stāstā par puisēnu, kas spēj sarunāties ar aizsaules iemītniekiem, ir arī asprātīga sabiedrības netikumu karikatūra – atšķirībā no multenē citētās zombiju žanra klasikas Dzīvo miroņu nakts (Night of the Living Dead) īstās briesmas ir nevis no kapiem izkāpušie, bet gan nikns šaurpierainu ļaužu pūlis. Kino no 21.septembra.
o Kaimiņu patruļa / The Watch. Filma, līdz kuras beigām tā arī netiku. Lēts citplanētiešu un ASV mazpilsētu provinciālisma tematikas savirknējums ar paredzamu sižetu un prasti murgainiem tekstiem. Veidotājiem aplami šķiet, ka pašironijas piešprice spēj izglābt draņķīgu filmu. No 21.septembra.
Norvēģijas filmu dienas. No 25.septembra līdz 5.oktobrim kinoteātrī KSuns skatāmas astoņas pēdējos gados uzņemtas norvēģu kinolentes. Žanriski daudzveidīgās filmu programmas pērle – režisora Joahima Trīra smeldzīgā drāma Oslo, 31.augusts par atkarību un jaunas dzīves sākšanu. Filma izrādīta arī 2011.gada Kannu kinofestivāla programmā. Ieeja brīva, saņemot ieejas kartes KSuns kasēs no 18.septembra.
Grāmata reizrēķinu māca ar bildēm, dzejoļiem, multfilmu un dziesmu
Div-reiz-vienu dienu mēs tur dzīvojām, div-reiz-divus grozus ar bekām salasījām (ir tomēr šogad!). Bērni no dēļiem, sūnām, ķieģeļiem un labas gribas būvēja un labiekārtoja – meitenes meiteņu māju, puiši puišu māju. Puiši čiepa meitenēm paklājus, meitenes zīmēja brīdinošus plakātus, visi makšķerēja dīķī, šāva ar loku mērķī un darīja citus bērnu darbus, kas nogurdina tā, ka var ārā pie pirts pliks sēdus uz ķeblīša aizmigt. Kāpēc tik garš ievads par lauku darbiem? Lai radītu to fonu, kādā lasījām grāmatu, šā raksta lasītāja iztēlē uzburot visas tās bērnības nebēdnības, kam es lūdzu uzgriezt muguru, lai pamācītos reizrēķinu.
Grāmata reizrēķinu māca ar bilžu, dzejoļu, multfilmu un dziesmu palīdzību. Katrai reizināšanas darbībai sava bilde un savs dzejolis, diskā – multfilma un dziesmiņa. Īstenie gavilētāji var dziedāt pēc notīm un atrast pat akordus ģitāras pavadījumam vai dziedāt reizrēķina karaoke.
Grāmatu kādu brīdi šķirstīja visi, uzmanību pievēršot tikai bildēm. Kad sāku lasīt dzejoļus, puiši sāka žāvāties un vārtīties pa grīdu ar suni. Meitenēm patika, bet tas tikai parāda pasaules kārtību, kur meitenes allažiņ tādas dzejmīles. Un tad es izvilku visnopietnāko ieroci zēnu savaldzināšanā – DVD ar multenēm un dziesmām. Pirms tam pajautāju, vai kāds zina, kas ir Kaupers. Jā! Soli pa solim mēs kopīgi iemīlējām jaukos dzejolīšus, lipīgos meldiņus un mīļi ģimenisko atmosfēru, kas manāma katrā dziesmiņā. Drīz mazais Jēkabs (kam vēl vien-reiz-viens gadiņš) plaukšķināja, līdzi dungoja pat Matīss (kurš nekad neiešot mūzikas skolā, jo klavieres īsti džeki nespēlē).
Māci mani, Degunlāci ir iedvesmojošs rīks, ko radījuši mākslinieki un ko var locīt pēc savas patikas. Visvieglāk to izmantot, lai izklaidētu bērnus. Un tas jau ir ieguvums vecākiem, kam vakarā pēc darba gribas palasīt labu grāmatu un kaut uz īsu brīdi ļaut bērnam «pielipt» pie datora izklaidēm ar kvalitatīvu saturu. Tomēr, ja gribam, lai bērni arī iemācās reizrēķinu, vecākiem jāspēlējas līdzi. Citādi atmiņā paliek «bilde ar plastilīna rociņām» vai torte ar kivi dekorējumu.
Iespējams, Matīss, lasot šo grāmatu, neiemācīsies reizināt, bet sapratīs, ka arī džekiem ir stilīgi dziedāt vai spēlēt instrumentu. Vai arī izmēģinās roku papīra vai plastilīna multfilmu veidošanā. Mani iepriecina visi šie varianti. Nav jau svarīgi, vai bērni iemācās reizrēķinu tieši no šīs grāmatas. Galvenais, lai saglabā sajūtu, ka matemātika ir māksla – skaista, melodiska, simetriska, rotaļīga, krāsaina.
Lai piedzīvotu brīnumus, pietiek paskatīties uz pasauli no neierasta skatpunkta, un Rīgā to ļauj interaktīvs zinātnes minimuzejs
Sociālajos tīklos uzzinot, ka Galleria Riga atklāts zinātkāres centrs Zili brīnumi, jautājums, kā pavadīt svētdienas pēcpusdienu ar ģimeni, uzreiz bija atrisināts. Atceroties abu bērnu sajūsmu par Zilu brīnumu «vecākā brāļa» zinātnes centra Zin(oo) apmeklējumu šovasar Cēsīs, jutos drošs, ka Rīgā mūs gaida kaut kas ne mazāk interesants.
Jau nosaukums «zinātkāres centrs» liek atteikties no stereotipiem. Vai tā ir mākslas galerija, mācību klase, zinātnes muzejs, meditācijas telpa? Pa druskai no katra, bet visvairāk tā ir vieta, kur vienkāršas lietas var ieraudzīt un piedzīvot pavisam negaidītā leņķī, reizēm vārda vistiešākajā nozīmē. Ekspozīcija ir eklektiska – sākot ar instalācijām, kas piemāna telpas izjūtu un redzi, un beidzot ar gudrām skārienjutīgām virsmām, skaņas, ūdens, dzīvnieku eksponātiem un pat sporta spēlēm. Visam var pieskarties, izmēģināt, pamainīt.
Bērni ir palaisti brīvsolī un steidz visu atklāt paši. Ja rodas aizķeršanās, jauni un laipni centra dar-binieki palīdz orientēties, bet ar lielāko daļu bērni un vecāki tiek galā paši (vai noskatās, ko dara citi apmeklētāji).
Telpu plānojums un daudzveidīga ekspozīcija palīdz katram atrast savu īpašo «pērli». Mans favorīts ir pilošais ūdens ar stroboskopisku apgaismojumu, kas rada pārliecinošu (taustāmu!) ilūziju par apturētu vai pat pretēji pagrieztu laiku. Dēlam, kurš vēl iet bērnudārzā, visvairāk patika būvēt koka dzelzceļu un uzspēlēt florbolu, savukārt otrklasnieci meitu apbūra iespēja «jogot» jeb izmēģināt jogu, un viņa visspilgtāk atceras dīvainu rokturi, kuram pievienotie striķi pārvērta rata griešanu par koka «sliekas» locīšanos. Centrs nav liels, bet arī pēc divarpus stundām nedz mazajiem, nedz lielajam vēl negribējās iet prom.
Zili brīnumi ir ne tikai interaktīvs zinātnes minimuzejs. Kamēr bērni ir nodarbināti, vecāki var atrast laiku un telpu kādai dziļākai domai. Tam palīdz veiksmīgs telpu dizains, tēli no Alda Kalniņa grāmatas Zili brīnumi, eksponātu skices, fotogrāfijas un citi interjera elementi. Ja atnāks par ģimeni lielāka skolēnu grupa, atradīsies arī vieta macību stundai vai radošajām aktivitātēm.
Kopumā manī radās pārliecība, ka Zili brīnumi ir veiksmīgs sākums – gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Vispirms jau pašam centram ir kur augt – ne visi eksponāti ir vienlīdz saistoši, dažiem (piemēram, mikroskopam ar projektoru vai interaktīvajai tāfelei) ir vēl neizmantots potenciāls pārsteigt un uzrunāt. Savukārt cerība uz turpinājumu plašākā nozīmē ir saistīta ar Zilo brīnumu veiksmīgi apliecināto pamattēzi: radot izbrīnu, mēs rosinām zinātkāri. Taustāmi un saistoši eksponāti palīdz ieraudzīt «smagos» skolas mācību priekšmetus – matemātiku, fiziku, bioloģiju, informācijas tehnoloģijas – pievilcīgā gaismā.
Bet izbrīns vien vēl nepalīdz sasaistīt centrā piedzīvoto ar skolas vielu. Mani kā «fizmatu» pēc pārliecības un profesijas daudzi eksponāti uzrunā kā lieliskas fizikas parādību un matemātikas koncepciju demonstrācijas. Piemēram, meitas iecienītais «rokturis» slēpj sevī saistību starp sinusu un kosinusu, viļņa fāzi un amplitūdu. Aizkavētās runas caurule ļauj aprēķināt skaņas ātrumu.
Kāpēc kāda no skolas stundām nevarētu notikt zinātnes centrā? Protams, ar brīnumiem vien būs par maz. Lai būvētu tiltu no zinātkāres uz zināšanām, ir vajadzīgs liels radošs ieguldījums gan no ekspozīciju veidotājiem, gan no skolotāju un izglītības speciālistu puses. Veiksmīgi piemēri no kaimiņvalstīm – zinātnes centri AHHAA Igaunijā vai HEUREKA Somijā – dod cerību, ka tas ir paveicams.
Band of Horses – Mirage Rock
Modernās rokmūzikas nepamatoti aizmirstais 60.gadu Nīla Janga pirmais ansamblis Buffalo Springfield vēsturē ir atstājis ne mazāk būtiskus nospiedumus par Dilanu un bītliem. Labākajās kantri roka tradīcijās sekojošie Band Of Horses šajā žanrā ierindojas pa vidu starp skarbajiem Lūivilas bārdaiņiem My Morning Jacket un Sietlas kaimiņiem, senlaicīgajiem sapņotājiem Fleet Foxes. Viņu ceturtais albums Mirage Rock ir pilns zirga dvašas siltuma miglas apstādinātā rudens vakarā. Melodisks un sirsnīgs.
Lai gan 1905.gada revolucionāra, anarhista Pētera Pindzelmaņa personība nu jau ir noskaidrota, gleznotāja Ģederta Eliasa mūžs tāpēc nekļūst mazāk noslēpumains (kādu laiku tika pieļauts, ka Pindzelmanis ir Eliass). Mākslinieka 125.jubilejas gadā apgādā Neputns iznāk Laimas Slavas sastādīta lielgrāmata, kurā apkopotas ne tikai Eliasa darbu reprodukcijas, bet arī mēģināts izsekot viņa trauksmainajam, traģiskajam un neticamiem notikumiem bagātajam dzīves gājumam.
