Grūtniecība, menstruācijas, menopauze – pat visas sievietei normālās lietas tiek medikalizētas. Turklāt jaunu zāļu cenu lielākā mērā veido nevis maksa par to izpēti, bet par reklamēšanu – tik kritisks ir farmācijas «sargsuņa» Health Action International direktors Tims Rīds
Tā ir milzīga industrija, kas ved ārstus dārgos braucienos, izdala zāļu paraugus par brīvu, sagatavo cildinošus rakstus par konkrētiem medikamentiem, panākot, ka kāds profesors tos paraksta ar savu vārdu. Vēl ļaunāk – komitejās, kas pieņem lēmumus par terapeitiskām vadlīnijām valstu līmenī, pat vairāk nekā puse var būt ar farmācijas kompānijām saistīti un to apmaksāti cilvēki. Tik skarbs, uzstājoties Rīgā, seminārā Ētika un kritiskā domāšana farmācijas industrijas, ārstu un pacientu attiecībās bija Tims Rīds.
Gadījuma rakstura akadēmiķis – tā par sevi saka vīrs, kas viens no nedaudziem pasaulē ieguvis doktora grādu medikamentu tirgus regulēšanā, bet visu mūžu veltījis darbam nevalstiskajās organizācijās. Pirms tam vadījis invalīdu atbalsta fondu Anglijā, tagad pārcēlies uz Nīderlandi, ir veselības politikas «sargsuņa» Health Action International (HAI) direktors. HAI, kam ir biroji arī Āfrikā (Nairobi), Āzijas un Klusā okeāna reģionā (Kolombo) un Latīņamerikā (Limā), darbojas trīs virzienos: būtiskāko medikamentu pieejamība cilvēkiem visur pasaulē, racionāla zāļu lietošana un demokrātiska medikamentu tirgus pārvaldība.
Arī attīstītajās valstīs situācija ir dramatiska. HAI nesen ir publiskojis pētījumu, ka farmācijas industrija katru gadu tērē aptuveni 40 miljonus eiro savu interešu lobijam Eiropas Savienības institūcijās. Bet HAI sadarbības partneris Veselības projekti Latvijai (VPL) patlaban ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu veic anonīmu pētījumu par Latvijas ārstu saiknēm ar farmācijas kompānijām.
Kāds ir HAI ikdienas darbs? Vai pieņemat cilvēku sūdzības, sekojat informācijai medijos?
Mēs strādājam pie specifiskiem projektiem. Veselības tirgus līdz pat «gala lietotājam» ir milzīgs dažādu interešu murskulis – arī politiskā nozīmē. Farmācijas industrijai ir vajadzīgi ienākumi. Valstu valdības, protams, grib, lai cilvēki dzīvotu labklājīgi, bet tajā pašā laikā tām ir sava uzņēmējdarbības politika, kas var aizsargāt farmācijas intereses. Politiķi ir ieinteresēti atkārtotā ievēlēšanā. Savukārt pacientiem ir specifiskas intereses par konkrētām slimībām. Un, protams, mēs visi esam ieinteresēti, lai farmācijas industrija strādātu godīgi.
Mūsu organizācijā, piemēram, ir speciālisti, kas darbojas intelektuālā īpašuma laukā. Šīs lietas var kļūt par barjeru, lai cilvēkiem būtu pieejamas pavisam vienkāršas zāles. Citi pēta zāļu cenu politiku, medikamentu pieejamību jaunattīstības valstīs. Daļa no mums aplūko medicīnas tirgus caurskatāmību: šī tēma ir plašāka nekā individuāli gadījumi un sūdzības.
Vai nav dīvaini, ka medicīna, kam būtu jākalpo cilvēka labklājībai, ir kļuvusi par tādu rēbusu?
Protams, tas ir rēbuss, ko diktē tirgus. Gluži tāpat kā jebkuram citam biznesam, farmācijas industrijai ir jāatskaitās saviem akciju turētājiem, nevis sabiedrībai. Akcionāri šajos uzņēmumos ir investējuši naudu, ko grib atgūt ar uzviju.
No morālā viedokļa, mums šķiet, ka zālēm taču jābūt pieejamām katram, tās ir cilvēka tiesības. Bet viens ir pirmās nepieciešamības zāles, otrs – zāļu racionāla lietošana.
Pasaules Veselības organizācijas koncepts: ir aptuveni 350 «pamata» zāļu, kas ārstē 90% visas pasaules iedzīvotāju veselības problēmu. Bet tādā valstī kā Latvija parasti tirgū cirkulē 4500-5500 zāļu. Vai nav pārsteidzoši? Racionāla zāļu lietošana nozīmē, ka īstais cilvēks saņem īstās zāles īstajā dozā īstajā brīdī un tām ir apstākļiem piemērota cena.
Farmācijas industrijai ir jāpārdod jaunas zāles, kas bieži vien terapeitiskā ziņā nav neko labākas par esošajām, dažkārt var būt pat sliktākas, bet maksā vairāk, jo ir tikko patentētas. Industrija cenšas tās virzīt tirgū visos iespējamajos veidos.
Savā referātā minējāt evergreening – «mūžam zaļošanu»: kad kāds zāļu patents beidzas, tad farmācijas kompānija saglabā monopolu uz to, atjaunotajā patentā formāli piemērojot šim medikamentam jaunas indikācijas. Teicāt, ka parasti šādos gadījumos zāles pēc tam tiek pārdotas par augstāku cenu.
Francijas neatkarīgās organizācijas La Revue Prescrire pētījums: 1999.-2008.gadā 60% no klajā laistajām zālēm cilvēku ārstēšanā neienesa neko jaunu vai vispār nebija akceptējamas. 23%, iespējams, palīdzēja pacientiem, un tikai 11% zāļu bija reāla terapeitiska vērtība. Bet tikai 2% zāļu patiešām deva pacientiem kādu jaunu iespēju!
Viss pārējais, kas tika saražots, maksāja milzīgu naudu gan veselības iestādēm, valstij, gan indivīdiem. Vai tas nav iznīcinošs slēdziens? Patentēto zāļu cenu mēs parasti saistām ar izpētes nepieciešamību. Bet zāļu cenu bieži vien veido maksa par to virzīšanu tirgū, nevis par izpēti. Mums vajag izgaismot šādus interešu konfliktus. Pacienti ar katru gadu maksā arvien vairāk, neiegūstot ievērojamus veselības uzlabojumus.
Nepārprotiet mani, es neaģitēju pret zālēm! Es patiešām ticu modernajai medicīnai. Jautājums – kā mēs to piemērojam?
Farmācijas industrija seko tirgus tendencēm, nevis īstajām cilvēku vajadzībām. ASV tagad var nopirkt recepšu zāles skropstu audzēšanai. Bet, lai piemērotu zāles, ir vajadzīga slimība. Tātad skropstu trūkums noteikti ir slimība? Tas ir smieklīgi!
Ir zāles nemierīgo kāju sindromam – cilvēkiem, kas miegā spārdās. Ir zāles «sociālajai trauksmei» – kautrīgumam. Daudzi apgalvo, ka arī uzmanības deficīts bērniem ir mākslīgi radīta problēma. Bērni ir bērni. Nezinu, vai visu bērnu populāciju vajadzētu «uzsēdināt» uz medikamentiem.
Slimības tiek vienkārši izdomātas. It īpaši sievietes jau no tīņa gadiem kļūst par medicīniskajiem objektiem. Grūtniecība, menstruācijas, menopauze – visas šīs sievietei pavisam normālās lietas tiek medikalizētas.
Pazīstams latviešu kultūrvēsturnieks intervijā minēja, ka būtu jāpārskata apbedīšanas standarti. Diemžēl vecie noteikumi par laika posmu, pēc kura kapos var veidot jaunu apbedījumu kārtu, vairs nedarbojas: apbedītie ķermeņi nesadalās, jo ir pārāk ķimizēti.
Wow! Dievs tas Kungs! Es tam patiešām ticu. (Smejas.)
Vai Eiropā problēmu loki ir tādi paši kā, piemēram, Amerikā?
Jā, slimību «konstruēšana» ir globāla problēma. Un neticēsit – daudziem cilvēkiem ideja par interešu konfliktiem farmācijā joprojām ir kaut kas jauns!
Tev ārsts izraksta zāles, un tu viņam neko īpaši nejautā – jo tici veselības sistēmai, savam ārstam, farmaceitam un Veselības ministrijai cerībā, ka viņi dara vērtīgu darbu, regulējot šo jomu. Bet farmācijas industrija sabiedrībā viegli prot radīt sajūtu, ka cilvēkiem ir jāiet pie ārsta vai uz aptieku: viņi sevi sāk identificēt ar tādu vai šādu slimību.
Es ieteiktu uzmanīties no jaunām zālēm, kas vai nu veic to pašu darbu ko vecās, vai arī kaut ko, kas nemaz nav tik nozīmīgs. Zinu, ka arī Veselības projekti Latvijai ir ieinteresēti caurskatāmībā un labā medicīnas tirgus pārvaldībā. Ja valstī ir parādījusies šāda balss, varbūt tajā ieklausīsies arī valdība?
Bieži vien šādas pilsoniskās iniciatīvas tiek uzskatītas par antikapitālisma kustību, kuras pāstāvji kliedz un demonstrē ielās ar plakātiem. Mēs tomēr operējam ar iesniegumiem, kas balstīti liecībās. Ja aiziesi pie veselības ministra ar saukli – «mēs gribam, lai farmācijas tirgus ir caurskatāms, jo tas nav godīgs!», – viņš pasmiesies un parādīs durvis. Taču, ja teiksi, piemēram: «Mums ir pierādījums, ka farmācijas izplatītāji iesaka zāles lietošanai, kādai tās nemaz nav reģistrētas,» tad ministram būs jāieklausās.
HAI padziļināti pēta farmācijas reklāmas. Vai varat minēt konkrētus piemērus, kur cilvēki tiek muļķoti?
Eiropā recepšu zāļu reklāmas ir nelegālas. Bet reklāmu standartus bieži vien nosaka pati farmācijas industrija, tātad – tie ir pašregulējoši. Un šī sistēma nedarbojas tā, kā vajadzētu. ASV, [kur recepšu zāļu reklāmas ir atļautas], šī pašregulācija noveda pie tā, ka GlaxoSmithKline reklamēja antidepresantu Paxil (Eiropā pazīstams kā Seroxat – red.), par kuru bija zināms, ka tas tīņiem rada suicidālas tieksmes. Kompānija par šo noklusējumu pirms dažiem mēnešiem samaksāja trīs miljardu dolāru sodu.
Jaunattīstības valstīs, kur recepšu zāļu izrakstīšanai nav nekāda regulējuma, šādu piemēru ir kaudzēm. Gvatemalā bija reklāma: «Es esmu astmatiķis un esmu atkarīgs no zālēm, kas mani uztur pie dzīvības. Es ticu tikai oriģinālajiem zīmoliem.» Un visa reklāmas mala bija noklāta ar firmu nosaukumiem, kas ražo astmas zāles. Tas ir pretrunā ar industrijas ētikas kodeksu. Oriģinālās zāles nav labākas par ģenēriskajām (medikamenti ar identiskām sastāvdaļām, kurus sāk ražot arī citas firmas, kad beidzas patenta aizsardzības termiņš – red.)! Šis ir skaidrs piemērs, kā noliegt ģenēriskās un ieteikt cilvēkiem oriģinālās, tātad dārgākās zāles.
Un kur nu vēl piemēri ar dāvanām, ko farmācijas kompāniju pārstāvji pasniedz ārstiem! Pat uzdāvinot tikai pildspalvu vai krūzīti, tiek nodibinātas draudzīgas attiecības. Ja tas nedarbotos, farmācijas industrija šādās lietās neieguldītu naudu. Ārstus ielūdz uz konferencēm, kurās profesori, ko apmaksā tā pati farmaceitiskā industrija, stāsta, cik labas ir vienas vai otras zāles. Pat pacientu organizācijas var stāstīt, cik labas ir kādas zāles, un pieprasīt to nonākšanu tirgū. Un izrādās, arī šīs aktivitātes apmaksā farmācijas industrija!
Cilvēki nav iemācījušies vērtēt zāļu reklāmas pēc tiem pašiem principiem, kā viņi, piemēram, vērtētu automašīnas reklāmu, apsverot tās pirkšanu. Ir jābūt ļoti skeptiskiem pret šo informāciju.
Smagākā problēma laikam ir ieborēšana, ka cilvēkam vajadzīgas zāles, kuras patiesībā nav vajadzīgas.
Jā, tā pašlaik jaunattīstības valstīs notiek ar antibiotikām: tās tiek lietotas vistriviālākajās situācijās. Piemēram, ja bērnam sāp kakls, manā ģimenē ir vienkāršs veids, kā ārstēt – silti ietīt bērnu un iedot viņam saldējumu. Un tikai tad, ja iekaisums nepāriet, ir vajadzīgas zāles, pavisam nopietnos gadījumos – antibiotikas.
Taču mēs esam atraduši reklāmu, kur sāpošam kaklam tiek uzreiz ieteiktas antibiotikas Biaxin. Šādas lietas izraisa globālu antibiotiku rezistenci, kas var nodarīt milzu postu visai pasaulei. Var pienākt brīdis, kad ar antibiotikām vairs nevarēsim sadziedēt pat pašus vienkāršākos nobrāzumus. Mēs atgriezīsimies 17.gadsimtā, kad pavisam neliels ievainojums rokā varēja izrādīties nāvējošs.
Referātā jūs minējāt, kā farmācijas kompānijas visā pasaulē cenšas ietekmēt ārstus. Vai līdzīgas sargsuņu organizācijas, kāda ir jūsējā, situāciju tomēr ir uzlabojušas?
Jā, situācija ir uzlabojusies – ne tikai šādu organizāciju un mediju intereses dēļ. Arī IFPMI (International Federation of Pharmaceutical Manufacturers&Associations – Starptautiskā Farmaceitisko ražotāju un asociāciju federācija) ir izstrādājusi ētikas kodeksus, pēdējo no tiem – 2012.gadā. Taču pārkāpumi ir joprojām.
Kā lai saprotam, kādām vadlīnijām sekot raibajā medikamentu piedāvājumā?
Diemžēl bieži vien ir iedragāta uzticība ār-stiem, kas pieņem lēmumus, kādi medikamenti pacientiem jālieto. Mums būtu jāatjauno šī uzticība.
Arī internets ir pilns ar dažādu informāciju par medikamentiem, bet tai ne vienmēr var ticēt. Mums ir jāmāca pacients, kā atrast uzticamu informāciju. Mediju un sociālo zinātņu studenti man ir teikuši, ka viņi bieži vien lieto Vikipēdiju. Varu tikai atbildēt: nedariet to!
Latviešu valodā, kā es saprotu, vēl nav neatkarīga zāļu biļetena?
(«Latvijas Zāļu valsts aģentūrai ir biļetens «Cito!», kas ir kļuvis draudzīgāks pacientiem. Lai viņi lasa to!» rekomendē Veselības projekti Latvijai darbiniece, kas klausās mūsu sarunu.)
Veselības projekti Latvijai rindās ir pazīstamā ģimenes ārste Ilze Aizsilniece. Vai ārstu vidū dalība farmācijas «sargsuņu» organizācijās ir populāra?
Ārsti parasti ir godīgi cilvēki, bet, strādājot savā profesijā, viņi tiek ievilkti mehānismā, pēc kā nemaz nav tiekušies. Pievienojoties starptautiskām organizācijām, ārsti apliecina: manas acis ir atvērtas, un es varu godīgi kalpot saviem pacientiem un naktīs mierīgi gulēt.
Austrālijā tāda ir Healthy Scepticism, PharmAware ir organizācija studentiem. Arī Veselības projekti Latvijai varētu veikt, piemēram, «pildspalvu amnestiju» – akciju, kāda ir notikusi Austrālijā: apdrukāt pildspalvas ar savu logo un piedāvāt tās katram ārstam apmaiņā pret farmācijas kompāniju uzdāvinātajām.
Visas savāktās pildspalvas varētu nolikt uz parlamenta kāpnēm. Apturiet šo līdzekļu izniekošanu! Par katru izsniegto pildspalvu ir izrakstīta vismaz viena zāļu recepte, kas pacientam un valdībai ir maksājusi naudu un, iespējams, pat veselību.
Padomājiet, farmācijas firmas ik gadu iekļūst pasaules turīgāko uzņēmumu simtniekā! Tas ir stāsts par milzīgiem ienākumiem, nevis par laba darīšanu sabiedrībai. Pat ja kādai no kompānijām piemēro trīs miljardu dolāru sodu, tās akciju vērtība turpina augt – tas ir izsmiekls!
Ir arī ļoti dārgas zāles, piemēram, vēzim, ko valstu budžeti visiem slimniekiem nespēj segt. Arī Latvijā ir bijušas diskusijas, vai šo zāļu cena ir samērīga un kā rīkoties situācijā, kad neviens slimnieks nedrīkstētu būt privileģētāks par citiem.
Ir jābūt skaidrībai, vai zāļu terapeitiskā vērtība ir šīs cenas vērta. Mūsu organizācija pašlaik veic herceptīna [krūts vēža medikamenta] izmeklēšanu – nedomājam, ka tam ir jābūt pirmās nepieciešamības zāļu sarak-stā. Tā terapeitiskā vērtība nav pierādīta. Tas ir dārgs arī tāpēc, ka, to lietojot, pacientam nepieciešama nepārtraukta veselības novērošana un tas var izraisīt sirds vājumu. Šo medikamentu apvij daudzas problēmas.
Pacientu organizācijas parasti vaino valsti, ka tā nefinansē vajadzīgās zāles. Taču – kādēļ netiek kritizēts fakts, ka šīs zāles ir nežēlīgi dārgas? Nav jau tā, ka valsts kādam pacientam tās negribētu dot. Valsts vienkārši nespēj tās nopirkt.
Man ir stāstīts, kā šis jautājums tiek izšķirts. Ir vienošanās par cenu katrā areālā, tā tiek saskaņota Eiropas Savienības līmenī. Vēl zinu, ka farmācijas firmas Latvijā ir daļēji segušas medikamentu cenu un ziedojušas zāles bērniem – vēža pacientiem.
Kāpēc lai katra valsts nediskutētu par savu cenu kaut vai tam pašam herceptīnam!
Padomājiet, kāpēc farmācijas kompānijas ziedo zāles vēža pacientiem. Tās labāk darīs tā, nevis samazinās cenu. Ja tās pierunās samazināt cenas Latvijā, tām var nākties samazināt cenas arī Lielbritānijā. Tas nav filantropisks solis, tā ir sava tirgus aizsardzība.
Zāļu biznesā ir daudz psiholoģisku nian-šu. Kad American Journal of Medicine aptaujāja ārstus, cik liela ir farmācijas firmu tirdzniecības pārstāvju ietekme zāļu parak-stīšanā, tikai 1% teica – liela, 61% teica – nekāda. Bet, kad tika prasīts: vai farmācijas firmu pārstāvji zāļu parakstīšanā ietekmē jūsu kolēģu lēmumus, 51% teica – jā!
8 uzticami avoti par medikamentiem (angļu valodā)
International Society of Drug Bulletins Isdbweb.org
The Medical Letter Medletter.com
Prescrire International Prescrire.org
Drug and Therapeutics Bulletin Dtb.org.uk
Therapeutics Letter Ti.ubc.ca
Prescriber’s Letter Prescribersletter.com
Martindale Complete Drug Reference Medicinescomplete.com/mc
Worst Pills Best Worstpills.org
CV
Specializējies veselības socioloģijā un farmācijas nozares politikā
University of Sussex aizstāvējis doktora disertāciju par medikamentu tirgus regulēšanas politiku Centrāleiropā un Austrumeiropā
Kopš 2007.gada vada Health Action International. Organizācija izveidota 1981.gadā, apvienojoties 26 valstu NVO, lai pārstāvētu patērētāju intereses veselības aprūpes politikā, stātos pretī arvien pieaugošajam farmācijas lobijam
