Sapņu komanda 1935 aizraujoši stāsta par Latvijas basketbola izlases ceļu uz pirmo Eiropas čempionu titulu
Uz režisora Aigara Graubas un producenta Andreja Ēķa filmas Sapņu komanda 1935 pirmizrādi ar lielu interesi gāju divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, intriģēja stāsts par Latvijas basketbolistiem – pirmajiem Eiropas čempioniem -, ko līdz šim zināju tikai sausu faktu līmenī. Otrkārt, 1981.gadā, kad pats pirmo reizi biju kļuvis par Eiropas čempionu, žurnālists Zigurds Mežavilks mani iepazīstināja ar vienu no 1935.gada varoņiem – Eduardu Andersonu, kurš arī savulaik bija spēlējis saspēles vadītāja pozīcijā. Toreiz man tā bija tikai īsa epizode, jo par čempionu komandu neko nezināju. Padomju laikā par 30.gadu notikumiem runāt nebija pieņemts, daudzus čempionu vārdus nedrīkstēja pieminēt, un arī mums toreiz nekāda garā saruna ar savulaik uz Sibīriju izsūtīto Latvijas izlases spēlētāju neiznāca. Tagad man bija iespēja uz šo tikšanos palūkoties citā gaismā.
Filma attaisnoja vislielākās cerības, jo stāsts, kas ir ļoti svarīgs visam Latvijas basketbolam, izstāstīts aizraujoši un ļoti ticami. Jūtams, ka autori pamatīgi iedziļinājušies detaļās. Vecie tērpi, apavi, bumba… Nezinu, varbūt 30.gados dzīvojuši cilvēki saskatītu kaut kādas neprecizitātes (piemēram, groza tīkliņi bija garāki nekā tagad), taču man viss šķita pietiekami precīzi.
Visgrūtāk noteikti bija attēlot, kā basketbolu spēlēja pirms 77 gadiem – kāda toreiz bija spēlētāju fiziskā kondīcija un tehnika, jo kopš tiem laikiem viss ir ļoti mainījies. Varbūt amerikāņu lielbudžeta sporta filmās ir vairāk vizuālo efektu, bet tas jau nav pats svarīgākais. Galvenais, ka man radās iespaids – atrodos tajos laikos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.