Kinorežisors Rolands Kalniņš 90 gadu vecumā aizvien strādā kino un tikpat mierīgi kā savulaik padomju cenzūru tagad uztver atzinību
Filmu par Ādolfu Skulti, kas būtu lielisks kultūrvēstures materiāls Latvijas skolām, režisors Rolands Kalniņš sāka filmēt kopā ar komponista dēlu kinooperatoru Gvido Skulti. Daudz izdarīts, un abi lielie Latvijas kino meistari varētu filmu pabeigt, bet pietrūkst 5-6 tūkstošu latu. Kalniņš intervijas laikā par pusratā palikušo filmu ierunājas nejauši un tikai mudināts turpina pavisam atturīgi. «Es nevaru iet un lūgt. Man tāds raksturs, esmu cita paaudze. Man nav nekādu «taustekļu»,» viņš nosmejas, domādams kontaktus politikas un biznesa aprindās, kas māksliniekiem palīdz izbīdīt projektus.
Kalniņa kinofilmas ietvertas Latvijas kultūras kanonā. Padomju laikā viņš atļāvās runāt par aizliegtajām tēmām, tika cenzēts un diskreditēts. 60.gados par leģionāru tēmu veidoto filmu Akmens un šķembas izrādīja tikai nomales kinoteātros īsu brīdi, bet filma Piejūras klimats tika iznīcināta. Par cenzūru mākslā 1967.gadā tapa viņa muzikālā filma Četri balti krekli jeb Elpojiet dziļi.
Par jums ir priekšstats, ka esat stingra rakstura cilvēks – varot nogriezt kā ar nazi, ja kas nepatīk. Tā ir?
Es cenšos pateikt savu domu, bet – lai neaizvainotu cilvēku. Nevis nogriezt. Man kaut kā nepatika mūsu [premjerministra] Dombrovska attieksme pret [izglītības ministru] Ķīli. Uzklausīja sūdzētājus un tad izteica viedokli. Viņa ļoti nosvērtajā darbībā pēkšņi tāds pagrieziens. Vispār jāsaka – mēs Latvijā neprotam sarunāties. Viens neprot domu noformulēt, otrs necenšas uztvert. Tas ļoti traucē dzīvot.
Jūtaties gandarīts, ka darbu, par ko padomju laikā jūs gānīja, tagad valsts ir novērtējusi? (Kalniņš novembrī saņēma Ministru kabineta apbalvojumu par izcilu un paliekošu ieguldījumu Latvijas kinomākslā – red.)
Negaidīts un patīkams pārsteigums, bet neesmu no tiem, kas to uztver ļoti emocionāli. To, kas notika toreiz, jau nevar atdot. Bet arī toreiz uztvēru mierīgi. Par divām lietām dzīvē nav vērts uztraukties – par tām, kuras var labot, un par tām, kuras nevar.
Vai ir kas labs spiedošos apstākļos, kādi bija padomju laikā?
Nosacīti labs. Ja savu ideju dabūji līdz tam, ka piešķīra naudu, tad bija mierīgi. Toreiz Rīgas kinostudijai bija 8-10 mākslas filmas gadā. Tādas priekšrocības šodien nav. Tas bremzē jauno režisoru attīstību: uzņem vienu filmiņu, bet nezina, kad tiks pie nākamās. Skatījos šoruden jauno režisoru īsfilmas Seši stiķi. Visas profesionāli nostrādātas, bet gribējās vairāk trakulību, neparas-tuma. To vairāk jūtu jauno teātra režisoru darbā, viņi sevi pierāda ļoti interesanti. Piemēram, Aiks Karapetjans.
Kāpēc Latvijas politiķi cenšas ietekmēt kino: sodās, ka nav ko redzēt, un grib patriotiskas filmas?
Padomju laikos teica to pašu. Domāju – politiķi ne tik daudz kritizē filmas, bet nav apmierināti, ka nav valstiski nozīmīgu filmu.
Mūsu režisori filmās vairāk runā par sadzīvi, cilvēku attiecībām – Juris Poškus taisa sociāli spēcīgas filmas. Kā saprotu, politiķi grib redzēt filmas, kas apliecinātu Latviju kā valsti un latviešus kā tautu.
Mākslā tas ir jādara?
Uzspiest neko nevar. Ja režisors nejūt materiālu, nekas nebūs. Redziet, Ēķis ar Graubu tādas filmas taisa.
Kā vērtējat Sapņu komandu?
Filmu nevērtēšu. Bet skatītājiem ir radīts pacēlums ar ideju, ka esam spējuši būt pirmie Eiropā. Šīs filmas prasa lielus līdzekļus. Ja politiķi grib šādas filmas, tad jāveic valsts pasūtījums – kas vēlas, piedalās konkursā.
Kas ir jūsu dārgākā filma?
700-800 tūkstoši rubļu – salīdzinot ar šodienas izmaksām, tas ir lēti. Nezinu, cik Aloizam Brenčam izmaksāja seriāls [Ilgais ceļš kāpās]. Tik, cik padomju apstākļos bija iespējams, viņš patiesību par karu un izsūtījumu parādīja.
Vai patiesība var būt skarbāka un maigāka?
Pret manu filmu Akmens un šķembas cīņu sāka VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers. Filma vēl nebija pat sākta, kad jau bija aizdomas. Katru nedēļu bija jāatrāda materiāls māk-slas padomei. Tas bija mazliet nogurdinoši: katrs izsaka savas domas, kaut nav uzņemts epizodes sākums vai beigas, un to var pārprast. (Nopūšas.)
Kā jūs saglabājāt mākslinieka pašcieņu šādos apstākļos?
Vajadzēja vai nu pārtraukt filmēšanu, vai panākt savu, izejot šo diezgan nepatīkamo atskaitīšanos.
Neticami, ka filmu Četri balti krekli jums izdevās dabūt cauri, kaut ar izgriezumiem.
Nu, jāpiekāpjas bija. Es domāju, vai nedarīt neko – lai tas filmas materiāls stāv, vai tomēr darīt – lai cilvēki to redz. Izšķīros par to, lai cilvēki redz.
Nebijāt domājis mest kino pie malas, saskaroties ar visām ideoloģiskajām grūtībām?
Nē, ziniet, grūtības ir pat patīkama lieta. Tās mobilizē. Nedrīkst izlaisties.
Teicāt – jums bija svarīgi turpināt filmēt arī tad, ja cenzēja. Svarīgi sevis vai sabiedrības un Latvijas dēļ?
Filma Akmens un šķembas man bija svarīga, jo ļoti gribējās pateikt patiesību. Daudzi uzskatīja – tāpat kā šodien -, ka leģionā bija fašisti un tamlīdzīgi.
Bet jūs taču zinājāt, ka par leģionāriem padomju laikā jums traucēs taisīt?
Es vispār biju no tiem, kas uzskatīja, ka leģions ir nevajadzīgs. Pats [leģionā] neaizgāju. Jo es tiešām neticēju tam, ko teica, – ka mums nāks palīgā. Notika taču Teherānas konference, Jaltas konference… Minhenē šie paši Rietumu cilvēki [1938.gadā] nodeva Čehiju. Redziet, lietuviešiem nebija leģiona. Viņi aizgāja mežā – bija ģenerālis [Kubiļūns], kas aizveda. Mums bija ģenerālis Kurelis, bet… ja neuzdrošinies iet līdz galējai robežai, nekas nevar iznākt.
Cik svarīgs mākslā ir tas, vai tēma bijusi nozīmīga paša dzīvē?
Man bija svarīgi, lai cilvēki uzzina patiesību. Tas, ka biju pret leģionu, nemaina šo vēlēšanos. Varbūt arī tie puiši, kas aizgāja leģionā, bija pret. Situācija bija ļoti sarežģīta, ja man būtu sliktāki apstākļi, varbūt arī es būtu gājis. Tobrīd rīkojos, kā jutu. Tā nebija izskaitļota, drīzāk emocionāla darbība. Izskaitļot tādā vēsturiskā brīdī neko īsti nevari. Atmosfēra veicināja izšķiršanos intuitīvā līmenī.
Akmens un šķembas scenāriju Maskava pieņēma. Pretestība Latvijā radās tikai pēc ģenerāļa Vēvera iejaukšanās. Pirmajā filmēšanas dienā mums darbu lika pārtraukt. Ļoti liela nozīme bija kinostudijas direktoram, kurš panāca, ka varam turpināt. Tikai – ar noteikumiem. Mani tad vēl nebija pārņēmusi pašcenzūra, es piekāpos tikai jautājumos, kur jutu, ka to var.
Katra jūsu filma izraisīja plašu rezonansi. Aizvien tās skatās visas paaudzes, Latvijas kultūras kanonā ir filma Ceplis un Četri balti krekli. Vai jūs pirms 50 gadiem kaut ko tādu varējāt iedomāties?
Tas nu tiešām nebija domāts. Mākslā tas vairāk ir izjūtas jautājums – ka ir jābūt tā, un citus tas arī uzrunā.
Vai jūs savas filmas vispirms redzat iztēlē?
Uzzīmējam kādus kadriņus, bet praktiskajā darbā uz laukuma mizanscēnas un itin viss var mainīties. Ir epizodes, kas radušās pilnīgi spontānā kārtā.
Vai var teikt, ka jūsu aktieris ir Eduards Pāvuls?
Mani viņš mākslinieciski saistīja. Parasti ņēmu viņu negatīvās lomās, jo tad viņam vairāk bija jārokas sevī, lai sataustītu tēlu. Viņš kā cilvēks bija ļoti labsirdīgs. Un tā viņam bija jārakājas.
Pāvuls radīja iespaidu kā principiāls cilvēks, ideālists. Gribētos šodien vairāk tādu cilvēku – vai piekrītat?
Es domāju, ka šodien ir ētikas un morāles krīze. Tik daudz negāciju kā šodienas dzīvē es neatceros no jaunības laikiem. Šodien ieejot kafejnīcā, visur ir alkohols. Pārtikas veikalā – alkohols. Partiju laikos [pirmskara Latvijā] un ulmaņlaikā kafejnīcas bija bez alkohola. Alkohols bija pieejams tikai bāros un restorānos.
Gribat teikt, ka mazāk dzēra?
Jā. Bija speciāli veikali, kuros alkoholu varēja iegādāties. Tāpat jau bija riteņkrodzniecība, kā šodien sauc – «točkas», bet ne tādos apmēros. Cēlonība visam ir Otrais pasaules karš. Ribentropa-Molotova pakts bija pagrieziena punkts. Apcietināšanas, izsūtīšanas. Ģimeņu izārdīšana. Iespaidu jūtam vēl aizvien. Īstas ģimenes dzīves, kāda bija pirms kara, vairs nav.
Un otrs, kas cilvēkus ir ļoti ietekmējis jaunajos laikos, – globalizācija. Labā puse ir brīvā pārvietošanās, iespējas studēt, baudīt kultūru. Sliktā – mazām tautām globalizācija rada lielus triecienus. Kaut vai darba meklējumos vieglākais ceļš – prom. Nevis domāt, meklēt izeju šeit. Šodienas cilvēks ir atradināts no dzimtenes izjūtas. Nesen televīzijā redzēju – jaunieši nezina, kas ir Tautas fronte, kas Dainis Īvāns, kas ir izglītības ministrs.
Kāpēc pirmskara Latvijā zināja, bet tagad ne?
Ģimenes vairs nav tik stipras – nav, kas par to runā. Turklāt mums skolā katrs skolotājs kaut ko neuzbāzīgi pastāstīja par Latviju. Mēs avīzēs tomēr ieskatījāmies. Tagad vairāk tikai spēles [internetā] spēlē. Kaut ko palasa, mazliet sagrābsta. Kādās lietās ir gudrāki par iepriekšējām paaudzēm, bet jautājumos, kas saistīti ar piederības izjūtu dzimtenei, – mazāk attīstīti.
No zināšanu un izpratnes trūkuma rodas vainošana. Mēs par daudz prasām no valsts, bet neprasām no sevis. Man liekas, tam jābūt abpusēji. Jāber ciet tā bedre, kas mūs šķir no cieņas pret savu valsti. Lai kritizētu, jābūt priekšstatam, kā lietas jādara. Ja tikai kritizē, tas neko nedod.
Kādu jūs redzat Latvijas lomu šajos mainīgajos laikos?
Lai Latviju noturētu, ir jābūt pamata vērtībām, par ko visi varam vienoties. Paskatieties, kas tagad notiek ar gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām: katrai partijai savs kandidāts! Varbūt pat neiekļūs tajā domē, balsis izšķīdīs, bet, nē, neapvienosies.
Kāpēc tā ir?
Latvietis ir kašķīgs. Tajā pašā laikā ļoti padevīgs. Vai nav jocīgi? Mēs esam pieļāvuši ļoti daudz kļūdu laikā pēc Tautas frontes. Runājam par integrāciju, bet tai bija jānotiek 90.gados. Problēma ir tas, ka cittautieši Latviju neizvēlējās kā valsti, bet gan kā dzīvesvietu. Pirmajiem politiķiem to vajadzēja ļoti akcentēt – lai cilvēki saprot, ka viņiem jāintegrējas. Jā, varēja piedāvāt apmaksātus latviešu valodas kursus, visu veidu atbalstu, bet jāgrib bija viņiem pašiem.
Nelaime, ka mums ir politiķi, bet nav izveidojušies valstsvīri. Tie paši komunistu principi. Lembergs, Brigmanis, Saskaņas centrs, Ameriks. Nu, vai tad mums nav komunisti pie varas? Tautas frontes laikā daudzi pēkšņi kļuva par nacionālboļševikiem. Viņiem bija sakari. Viņi veidoja partijas un ieguva varu. Tāpēc mums ļoti trūkst līdzjūtības kultūras – dalīties ar tiem, kuri pārmaiņu laikos pie labuma nepiekļuva.
Mums ir mecenāti? Maz. Zinu Vili Vītolu, Teterevu pāri. Kur pārējie? Paskatieties, kas labdarības akcijās ir ziedotāji? Tie paši nabadziņi ar latu. Kas var nolikt uzreiz desmit, divdesmit tūkstošus, pat nepiezvana. Ja egoisms ir liels, nevar kopīgi veidot valsti. Tagad es skatos uz Ķīli – kāds var būt priekšstats par Latviju, ja visur skan «demisiju!». To pieprasa cilvēkiem, kuri dara. Nevis tiem, kuri nedara neko vai dara ne to labāko. Labklājības ministrei Viņķelei arī pieprasīja, lai gan viņa visu pēc būtības pareizi pateica. Ne tik daudz vecie cilvēki viņas demisiju gribēja, kā tie aizkulisēs, kas šo domu piespēlēja.
Jūs neapvainojāties par ministres izteikumu, ka pensionāri faktiski saņem naudu, ko nemaz nav nopelnījuši?
Bet viņa jau pareizi pateica! Latvijas valdībai 1991.gadā bija jāsāk no nulles. Domāju, ka daudz konfliktu mums rodas no tā, ka cilvēki neizprot lietas būtību. Neanalizējam, bet ātri adresējam aizvainojumus – lai nu kāds glābj, risina.
Kurš jums ir bijis mīļākais laiks, strādājot pie filmām?
Cepli taisījām ļoti viegli. Strādājot visu laiku fonā skanēja laba vieglā mūzika. Un pats stāsts… Man pirmskara Rīga saistās ar tīrību, ormanīšiem, pakavu rīboņu. Ar pašapziņu, kuras šodienas cilvēkiem nav. Ja gāja gar Brīvības pieminekli, vīrieši noņēma cepuri. Sievietes uz ielas nekad nepīpēja. Piecos no rīta sētnieki laistīja ielas, lai tīrs. Vakaros ap sešiem arī. Cits ritms. Lēnāks, nebija steigas.
Kā smaržoja gaiss?
Ir tādas atmiņas, kas dod Rīgai savu smaržu.
Vai uz skaistajiem jūgendstila namiem tad skatījāties?
Tik ļoti, kā tagad to akcentē, – ne. Tagad robežas vaļā, te brauc daudz cilvēku, ar skaistajiem namiem tos piesaista. Ir jūsmošana. Toreiz dzīvoja, nevis jūsmoja.
Jūs esat piedzīvojis lielākos 20.gadsimta pagriezienus.
Jā, esmu izdzīvojis [Latvijas valsts] partiju laiku, ulmaņlaiku, kara laiku, padomju laiku, tautas atmodu, atjaunotās Latvijas valsts dzimšanu un tagad tādu… mazliet nenoteiktu laiku. Nesakārtotu.
Kurā no šiem posmiem jums ir bijusi sajūta, ka ir jēga dzīvot, ka notiek kas patiesi svarīgs?
Man dzīvot ir paticis visu laiku. Arī šodien labprāt dzīvoju. Laikam pirmie divi brīvās Latvijas posmi – partiju un ulmaņlaiks – ir spilgtākie. Ar ģimeni desmit gadu vecumā iebraucu Rīgā. Vecāki pārbrauca [no Latgales] šurp strādāt. Man nebija stingras audzināšanas. Tēva kungam patika iedzert šņabīti. Mamma rūpējās par māju, gāja uz tirgu, pārdeva puķītes. Atceros, kā skrēju uz izrādēm. Par 20 santīmiem Operas galerijās varēja stāvvietu dabūt.
Piedalījos Zviedrijas karaļa Gustava V sagaidīšanas parādē Esplanādē [1929.gadā]. Esmu piedalījies Brīvības pieminekļa atklāšanā.
Man likās interesants fakts, ka kino neesat studējis.
Man visa dzīve būvēta uz gadījumu. Nav tā bijis, ka ir sava programma un es to neatlaidīgi realizētu. Arī kino esmu autodidakts. 1944.gadā mani viens paziņa aizveda uz Mākslas lietu pārvaldi, kļuvu par teātra daļas inspektoru. Tur sapazinos ar režisoru Leonīdu Leimani. Viņš mani uzaicināja strādāt kino.
Vai jūs esat uz Latviju par kaut ko apvainojies?
Es uz valsti nevaru būt apvainojies. Varbūt ir kaut kas, kas man nepatīk, bet tas viss saistīts ar cilvēku atbildību – gan vēlētāju, gan to, kas pie varas. Tikpat, cik par tiesībām, mums jārunā par pienākumiem. Saviem, nevis citu. Mēs par daudz skatāmies, ko teiks Rietumi. Ir neticība sev. Mums kā nācijai vajag vairāk pašapziņas, lai mēs no ārējas kritikas un spiediena tik ļoti neciestu.
CV
Dzimis 1922.gada 9.maijā Ludzas apriņķa Vecslabadā
1940.gadā pabeidzis Rīgas 1.vidusskolu
Kopš 1947.gada strādājis Rīgas kinostudijā
Par aktrisei Vijai Artmanei veltīto dokumentālo filmu Saruna ar karalieni 1980.gadā saņēmis Lielo Kristapu
Mākslas filmu Ceplis, Akmens un šķembas, Četri balti krekli, Akmeņainais ceļš, Ja mēs to visu pārcietīsim autors
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
