Kinorežisors Rolands Kalniņš 90 gadu vecumā aizvien strādā kino un tikpat mierīgi kā savulaik padomju cenzūru tagad uztver atzinību
Filmu par Ādolfu Skulti, kas būtu lielisks kultūrvēstures materiāls Latvijas skolām, režisors Rolands Kalniņš sāka filmēt kopā ar komponista dēlu kinooperatoru Gvido Skulti. Daudz izdarīts, un abi lielie Latvijas kino meistari varētu filmu pabeigt, bet pietrūkst 5-6 tūkstošu latu. Kalniņš intervijas laikā par pusratā palikušo filmu ierunājas nejauši un tikai mudināts turpina pavisam atturīgi. «Es nevaru iet un lūgt. Man tāds raksturs, esmu cita paaudze. Man nav nekādu «taustekļu»,» viņš nosmejas, domādams kontaktus politikas un biznesa aprindās, kas māksliniekiem palīdz izbīdīt projektus.
Kalniņa kinofilmas ietvertas Latvijas kultūras kanonā. Padomju laikā viņš atļāvās runāt par aizliegtajām tēmām, tika cenzēts un diskreditēts. 60.gados par leģionāru tēmu veidoto filmu Akmens un šķembas izrādīja tikai nomales kinoteātros īsu brīdi, bet filma Piejūras klimats tika iznīcināta. Par cenzūru mākslā 1967.gadā tapa viņa muzikālā filma Četri balti krekli jeb Elpojiet dziļi.
Par jums ir priekšstats, ka esat stingra rakstura cilvēks – varot nogriezt kā ar nazi, ja kas nepatīk. Tā ir?
Es cenšos pateikt savu domu, bet – lai neaizvainotu cilvēku. Nevis nogriezt. Man kaut kā nepatika mūsu [premjerministra] Dombrovska attieksme pret [izglītības ministru] Ķīli. Uzklausīja sūdzētājus un tad izteica viedokli. Viņa ļoti nosvērtajā darbībā pēkšņi tāds pagrieziens. Vispār jāsaka – mēs Latvijā neprotam sarunāties. Viens neprot domu noformulēt, otrs necenšas uztvert. Tas ļoti traucē dzīvot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.