Miķeļa Fišera gleznu izstāde Lielviela līdzinās mākoņu vērošanai
«Vairums cilvēku skatās uz lietām, kas ir, un prasa, kāpēc. Es domāju par lietām, kuru nav, un prasu: kāpēc ne?» teica angļu dramaturgs Bernards Šovs. Radīt kaut ko tādu, kas nekad nav bijis, – tā ir misija gan māksliniekam, gan arī zinātniekam.
Miķelis Fišers stāsta, ka viņa personālizstādes Lielviela nosaukumu iedvesmojusi bērnības vīzija, kurā viens priekšmets strauji palielinās, bet otrs – samazinās. Tad nonākam pie planētām, kas ir daudz lielākas par mums, un atomiem un elektroniem, kas ir daudz mazāki. Pie līdzības starp planētām, kas riņķo ap sauli, un elektroniem, kas riņķo ap atoma kodolu.
Fizikas likumi, kas darbojas šajās situācijās, patiesībā ir dažādi. Planētai ir noteikta atrašanās vieta, bet elektronam tādas nav. Pēc Heizenberga nenoteiktības principa – ja mēs zinām, kur šobrīd atrodas elektrons, tad pēc brīža mēs to vairs nezināsim. Taču līdzība starp lielo un mazo ir fascinējoša. Matemātikā ir struktūra, ko sauc par Serpinska trijstūri. Lielu trijstūri sadala četros mazākos. Tad mazākos trijstūrus sadala sīkāk un sīkāk, līdz tie kļūst bezgalīgi mazi. Kaut ko līdzīgu var atrast, skatoties uz koku lapām. Ieskatoties lapas malā, var saredzēt aizvien mazākus un mazākus robiņus. Un neliels lapas fragments izskatās līdzīgi visai lapai. Dabā šādas līdzības starp lielo un mazo kaut kad apraujas. Bet matemātiķis vai mākslinieks var iedomāties: kā būtu, ja tās paturpinātu tālāk un tālāk? Kā būtu, ja katrā atomā ietilptu vesela galaktika?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.