Dzimis Rīgā, izglītojies un strādājis Kanādā, Andris Roze atgriezās dzimtajā pilsētā 1993.gadā, lai izstrādātu pirmo pēcpadomju pilsētas attīstības plānu. Intervijā viņš stāsta, kas no viņa toreiz iecerētā ir piepildījies un kas vēl būtu jādara
Lai gan viņš jau vairākus gadus ir pensijā, pilsētplānotājs un arhitekts Andris Roze vēl aizvien aktīvi interesējas par savu profesiju. Viņš ne tikai regulāri brauc uz Rīgu un lasa lekcijas Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes studentiem, bet arī cenšas apmeklēt pilsētas, kuras presē un profesionālajos žurnālos tiek daudzinātas kā labi pilsētplānošanas piemēri. Lai gan daudz no viņa iecerētā nav piepildījies, Roze joprojām ir pozitīvi noskaņots par Rīgas attīstību, par spīti tam, ka, tāpat kā daudzām ziemeļu puslodes pilsētām, arī Latvijas galvaspilsētai nākotnē būs jārēķinās ar iedzīvotāju skaita samazināšanos.
Deviņdesmitajos gados jūs ilgu laiku vadījāt Rīgas pilsētplānošanas nodaļu, veidojāt pirmo galvaspilsētas plānu pēc neatkarības atjaunošanas. Skatoties uz Rīgu šodien, vai tā ir attīstījusies tajā virzienā, kādu iecerējāt?
Padomju laikā Rīgas attīstības stratēģiju, infrastruktūru, apbūves veidu un virzienu noteica Maskavā. Pilsētas iedzīvotāji netika iesaistīti. Plāns pat bija klasificēts kā valsts noslēpums, kas rādāms tikai uzticības personām. Stāsta, ka padomju laikos pilsētas galvenajam arhitektam tas bija pie sienas aiz aizkariem, kurus atvēra tikai tad, kad atnāca pareizie cilvēki.
1993.gadā plāna veidošanu sākām, iesaistot sabiedrību. To uzskatīja par pilnīgi jaunu un pat naivu pieeju darbam, jo līdz tam tas bija tikai profesionāļu pārziņā. Plāns tika veidots tā, lai būtu pieejams un saprotams ikvienam. Salīdzinot ar iepriekšējiem, jaunais plāns bija ļoti kompakts, aprakstot mērķus, problēmas un politiku problēmu risināšanai. Pirmo reizi parādījās jēdziens «ilgtspējības politika». Tika arī stingri iezīmēts vēsturiskais mantojums, daudzfunkciju zonējums un pat velosipēdu sistēma.
Pilsētā ik pa brīdim notiek kāda sabiedriskā apspriešana, taču nav skaidrs, cik lielā mērā to rezultāti tiek ņemti vērā. Kā nodrošināt šādu apspriešanu efektivitāti?
Efektivitāte radīsies tikai tad, kad pilsētas vadība un sabiedrība sapratīs, ka ir jādomā par visas pilsētas nākotni, ne tikai par personīgām vai grupu interesēm. Vienmēr jau būs savas intereses, taču sekmīgās pilsētas kritiskos jautājumos ir atradušas kompromisus.
Viena no tām ir Freiburga, kura pilsētplānošanas grāmatās ir izcelta kā pilsēta, kas veiksmīgi tuvojas ilgtspējīgai videi. Freiburgas dome vienmēr ir maksimāli iesaistījusi pilsētas sabiedrību. Šis kopības process ir izveidojies, sākot no Wiederaufbau (atjaunošana – red.) 1945.gadā, kad puse pilsētas bija sabumbota un tās atjaunošana bija visu kopējs mērķis. Arī Rīga pēc kara sāka atdzimt, taču toreizējā valsts un pilsētas vadība diemžēl neiesaisīja pilsētas sabiedrību.
Pilsētā, no vienas puses, ir svarīga zaļā vide, no otras puses, attīstība, no trešās – vēsturiskās vides saglabāšana. Cik veiksmīgi Rīga ir atradusi pareizo līdzsvaru?
Šie trīs virzieni ir svarīgi katrai pilsētai, lai arī grūti sabalansējami. Rīgas 1995.-2005.gada plāns tapa unikālā situācijā, kad vienu ekonomisko sistēmu strauji nomainīja pilnīgi cita. Sabruka Rīgas rūpniecības bāze ar tādiem vadoņiem kā VEF. Jaunas ekonomikas radīšana bija degošākais jautājums. No Eiropas «ieradās» lielveikali, kas arī pieprasīja vietu. Autostāvvietas un garāžas sāka izkonkurēt vēsturiskas vietas. Toreizējā situācijā šī jaunā aktivitāte domes politikā noteikti dominēja. Tomēr tika pieņemts jaunais plāns, kurā vide, vēsturiskais mantojums un ekonomika bija vērtēti kā līdzvērtīgi. Taču, kad ikdienā dome lēma par konkrētiem attīstības projektiem, tad dominēja lēmumi, kur lielākoties tika ņemtas vērā ekonomiskās intereses.
Neilgi pēc 1995.gada plāna pieņemšanas Rīga savu vēsturisko centru pieteica UNESCO pasaules mantojuma sarakstam. Šis lielais apbūves areāls vēl tagad ir ne tikai Rīgas domes un Kultūras ministrijas, bet arī UNESCO uzraudzībā. Tāpēc, manuprāt, vēsturiskā centra attīstība un vides saglabāšana ir līdzsvarā ar apbūves procesu.
Savukārt zaļās vides politika līdz šim ir vismazāk realizēta. Daļēji tāpēc, ka iepretim vēsturiskajam mantojumam, kas ir relatīvi vienkāršs temats, ilgtspējība ir komplicēts mērķis. Pilsētas praktiskajā darbā var koncentrēties tikai uz dažām ilgtspējības sadaļām.
Rīgas zaļās platības ir ievērojamas, bet novietotas lielākoties perifērijā – Biķernieku un Šmerļa mežs, Mežaparks, Mangaļu pussala, Bolderājas kāpa, Spilves pļavas utt. Pilsētai ir svarīgi izveidot zaļumus centrā gar Daugavas krastiem un savienot tos ar vēsturiskajiem parkiem. Jāuzmana, lai tie netiek lēnam apgrauzti, kā jau noticis padomju gados un par nožēlu arī atjaunotās demokrātijas laikā. Kā piemērus varu minēt Rīgas Brīvostas pārvaldes biroju Kronvalda parkā un zviedru laiku kanāla pārklāšanu ar Stockmann lielveikalu.
Būtu labi atkal godā celt Rīgas slavenā ainavu arhitekta Kufalta veidoto parku Sarkandaugavas apkaimē, kas šodien tiek saukts Aldara vārdā. Parka atjaunošana varētu būt vienreizēja reklāma firmai Aldaris.
Lielākā zaļā vērtība pašā Rīgas centrā ir Lucavsala. Ir vienreizēja izdevība, līdzīgi kā Budapeštā vai Vīnē, kurām arī ir salas pilsētas centrā, to izmantot kā publisku izklaides un atpūtas zonu.
Daudzās pilsētās, to skaitā Rīgā, arvien mazāk cilvēku dzīvo vēsturiskajā centrā. Pēdējā tautas skaitīšanā vienīgās pašvaldības, kur pieauga iedzīvotāju skaits, bija Pierīgas savrupmāju rajoni.
Padomju laikos visi bija iespiesti platībās, kvadrātmetri bija ierobežoti. Taču latviešu mentalitāte pieprasa kādu vietiņu pie dabas. Tagad galvenā problēma ir tā, ka daudzos pagastos ap Rīgu notiek absolūts haoss. Katrs būvē savu māju, kā pagadās, bez centralizētas kanalizācijas, ūdens un nepieciešamās infrastruktūras. Ar laiku tas viss būs jāglābj pašvaldībām, kad gruntsūdeņus piesārņos un mājas, kas būvētas applūdu vietās, regulāri būs ūdenī. Tā ir plānošanas lielākā problēma ārpus pilsētām.
Mēs jau 1995.gada plānā pareģojām, ka iedzīvotāju skaits samazināsies, lai gan ne tik daudz, cik tas faktiski noticis. Globālajā skatījumā pilsētas uz ziemeļiem no ekvatora ir vecā pasaule, kur dzimst mazāk bērnu un pilsētas iztukšojas. Dienvidos no ekvatora notiek milzīga attīstība. Vēl 60. un 70.gados Ņujorka, Londona un citas bija lielākās pasaulē. Tagad Ņujorka ir kādā astotajā vietā. Tās vietu ir ieņēmušas Ķīnas, Japānas, Indijas pilsētas, un nākotnē tās būs Dienvidamerikas un Āfrikas pilsētas. Pilsētām ziemeļu puslodē ir jādomā, kā sadzīvot ar mazāku iedzīvotāju skaitu. Savulaik Detroita ASV vai Mančestra Anglijā un citas rūpniecības pilsētas bija līderes ekonomikā. Tagad ražošana tajās dramatiski noslīdējusi, un Detroita kopš 60.gadiem ir zaudējusi miljonu iedzīvotāju. Tomēr cilvēki šajās pilsētas dzīvo, un ir svarīgi izdomāt to nākotni. Jāveido pavisam jauna stratēģija, kādas pilsētplānošanā un ekonomikā vēl īsti nav.
Vai jūs domājat, ka Rīgai arī būtu jādomā par to, kā saglabāt esošo un kā uz sarūkošā cilvēku skaita bāzes plānot nākotni?
Par to ir jādomā. Bijušo lielo rūpnīcu, piemēram, VEF vai Alfa rosība ir beigusies, un to vietu labākajā gadījumā ir ieņēmuši lielveikali, bet sliktākajā tās stāv tukšas. Pirms tiek apbūvēta pilsētas perifērija, pamestajām platībām ir jāatrod citas funkcijas, lai tās veidotu kompaktāku pilsētas apbūvi. Detroitā pamestās teritorijas tika atdotas dārzniecībai, bet dārzeņus pārdod vietējos veikalos.
Taču viss nav zudis. Rodas arī jauni ekonomikas dzinējspēki. Rīgai tā varētu būt lidosta, kas kopā ar ostu radītu ekonomisko aktivitāti, savienojot Rīgu ar Eiropu.
Padomju laika pilsētas mikrorajoni arī ir lielu pārmaiņu priekšā. Lai uzlabotu šīs ēkas, ir vajadzīga milzīga nauda. Berlīnē izmaiņas veica, ieguldot miljardus un bal-stoties uz stingriem likumiem. Rīgā trūkst gan miljardu, gan likumu. Zinot Rīgas sarūkošo iedzīvotaju skaitu, lielākā daļa šo ēku būs jālikvidē un jāaizvieto ar citu formātu ēkām, piemēram, rindu mājām, divstāvu dzīvokļiem vai pat individuālām mājām.
Par Daugavas kreiso krastu. Visos plānos tur parādās daudz augstceltņu. Vai tas ir reāli, vai pat vēlami?
Attīstība kreisajā krastā ir pozitīva. Tikai jāgādā, lai būtu pietiekami pārdomāta infrastruktūra, kas to var uzturēt. Ir interesanti, ka upes vienā krastā dominē vēsturiskais siluets, bet otrā – jaunās ēras vaibsti, un kopā tie veido pilsētas centru.
Rīgas struktūrai ir divas galvenās asis: dabas veidotā Daugava un cilvēku veidotā Brīvības gatve (iela), kas sākas no Rīgas robežas un ved līdz Brīvības piemineklim, cauri vecpilsētai pa Kalķu ielu, pāri Akmens tiltam un beidzas pie Uzvaras pieminekļa. Daugava un Brīvības iela krustojas Daugavas vidū. Tāpēc šie divi ceļi ir jāizceļ kā Rīgas pamatasis. Akmens tilts būtu jāpārvērš par gājēju un sabiedriskā transporta tiltu.
Man savulaik bija ideja, ka Latvijas jaunajā neatkarības ērā prezidentam būtu jāiziet no vācu zobenbrāļu un cara gubernatora pils, jāpāriet pāri Daugavai uz jaunu, laikmetīgās arhitektūras formās veidotu prezidenta mītni. Tas būtu gan simboliski, gan funkcionāli. Arī Saeimai būtu jāatstāj vācu muižnieku renesanses veida palaco nams un jādodas uz jaunu māju Pārdaugavā. Tas radītu demokrātiskās Latvijas simbolisku un funkcionālu, mūsdienīgu kompleksu.
Diemžēl šī ideja neguva atbalstu. Tomēr Nacionālās bibliotēkas ēka un teorētiski arī jaunā koncertzāle abās pusēs Akmens tiltam turpina Brīvības gatves nozīmi Pārdaugavā. Pat Rīgas dome plāno pārcelties uz Daugavas kreiso krastu, lai gan, pēc manām domām, tai būtu labāk palikt vēsturiskās Rīgas pusē.
Diskusija par Ziemeļu pārvadu ir nedaudz pieklususi, bet savulaik bija liels strīds – vai tur vajag tuneli vai tiltu.
Vēl joprojām ir jāizvērtē, vai būvēt tuneli, kaut Lavijā tāds nekad nav būvēts, vai ļoti augstu tiltu, lai tas netraucē kuģniecību. Tas, ka pasažieru kuģi var piebraukt tik tuvu centram, pilsētai ir liels pluss. Ziemeļu šķērsojumu Daugavai noteikti vajadzēs.
Pēdējos gados Rīgā populāri ir kļuvuši velosipēdi. Ko darīt, lai velokustību nodrošinātu un attīstītu? Cik tas ir sarežģīti?
Rīgas centrā noteikti ir jāizveido veloceliņu tīkls. Tas jau bija paredzēts 1995.gada plānā. Atņemt ielas daļu vienmēr būs grūti, jo tam pretosies autobraucēji. Taču to var izdarīt. Pat Manhetenā uz ielām tiek ieviestas velosipēdu līnijas. Skolas ielā jau ir izveidota sistēma, kurā velosipēdistu ceļs ir starp gājēju ietvi un automašīnām, kas novietotas satiksmes pusē. Tas pasargā velosipēdistus no auto plūsmas. Jāsāk tur, kur var. Noteikti ir vajadzīgi stingri likumi visiem satiksmes dalībniekiem. Pašlaik velosipēdisti dragā pa trotuāriem, uzbrauc cilvēkiem un saka: ko tu te vazājies? Vēl bīstamāk ir tas, ka velosipēdistiem var viegli uzbraukt auto.
Par pasaules tendencēm pilsētu plānošanā. Kas ir veiksmīgi piemēri? Jūs minējāt Freiburgu. Pastāstiet, kādi vēl ir labi pilsētas attīstības piemēri?
Svarīgākais ir veidot pilsētas tā, lai izaugsme nenoplicina apkārtejo vidi un resursus. Tā, lai arī nākamajām paaudzēm paliktu tikpat lielas iespējas – šī frāze ir viena no ilgtspējības definīcijām, ko pilsētu plānotāji uzskata par galveno uzdevumu. Tas ir svarīgi, jo pašreiz pilsētās dzīvo vairāk cilvēku nekā laukos. Pilsētu iespaids uz globālo vidi ir liels un potenciāli draudīgs nākotnei. Neviena lielpilsēta vēl nav sasniegusi ilgtspējības pakāpi. Freiburga ir pievirzījusies vistuvāk, taču tā ir relatīvi maza pilsēta, tikai 250 000 iedzīvotāju. Ilgtspējīgā pilsētā vajadzētu izmantot tikai atjaunojamu enerģiju, gaisā neizgāzt kaitīgas gāzes, pārstrādāt atkritumus, dzīvot ļoti kompaktā pilsētvidē. Līdz šim pilsētām tas ir bijis nesasniedzams mērķis.
Stokholmā ir Hammarby Sjõstad, pamesta ostas daļa, kura, sekojot visām ilgtspējības vadlīnijām, pārvērsta par lielu pilsētas rajonu. Šai videi ir visas pilsētas funkcijas. Tas nav tikai dzīvojamais rajons, tur ir arī veikali, skolas, biroji, restorāni, baznīcas, sabiedriskais transports, gājēju ceļi, pa kuriem var aiziet uz tuvējiem mežiem, slēpošanas kalnu. Mājas ir celtas, lai taupītu enerģiju, tiek izmantota saules enerģija, veikta atkritumu pārstrāde. Padarīts iespaidīgs darbs, bet tā ir tikai viena pilsētas daļa. Paies ilgs laiks, kamēr visa pilsēta funkcionēs bez negatīva iespaida uz vidi. Varbūt tas nenotiks nekad.
Kam, jūsuprāt, nākamajos desmit gados jābūt galvenajai prioritātei pilsētplānošanā?
Katrai pilsētai ir savas vērtības, kaut kas īpašs, ko tā var attīstīt sacensībā ar citām pilsētām. Dažās ir labvēlīgs klimats, tās atrodas skaistā vietā, piemēram, Honolulu. Citas izvietotas stratēģiskās vietās, kur krustojas transporta ceļi. Tāda senos laikos bija Venēcija. Dažās ir attīstīta rūpniecība – Detroitā tās radošākajos gados ražoja automobiļus. Dažas pilsētas, piemēram, Zalcburga, kur savu ģenialitāti veidoja Mocarts un citi muziķi, akcentē tieši mākslu un radošumu. Mūsdienās Zalcburga ir pazīstama kā mūzikas lielpilsēta.
Arī Rīgā ir daudz mūzikas, teātris, glezniecība un citas mākslas. Rīgai ir vēsture un Jūrmala ar varenu liedagu. Rīgā radušās ķīmijas firmas un sīkrūpniecība, kas jāattīsta tāpat kā augstās tehnoloģijas. Šie, manuprāt, ir daži potenciālie dzinuļi.
Tomēr lielākais Rīgas potenciāls ir tās ģeogrāfiskā novietne starp Rietumeiropu un Krieviju, aiz kuras ir Ķīna un Austrumu pasaule. Kaut Rīga un Latvija ir gadsimtiem cietusi no Austrumu un Rietumu kariem, tā arī ekonomiski uzplaukusi, būdama kā vidutāja un vārti starp šīm pasaules daļām.
Pirms gadiem 15 kopā ar Māri Purgaili, toreizējo Rīgas pilsētas galvu, apmeklējām pilsētplānošanas konferenci Berlīnē. Tur bija skaidri redzams, ka Berlīne veido savu tēlu kā Eiropas vārti uz Austrumiem. Berlīne, kurai vienmēr ir bijuši cieši kontakti ar Krieviju, to izmanto, lai organizētu konferences, kārtotu finanses, veicinātu kultūras apmaiņu ar citām Austrumu valstīm. Rīga nevar pārspēt Berlīni, bet noteikti var mēģināt iedzīvoties šajā lomā. Rīgā labi var justies gan vācieši, gan krievi, gan skandināvi. Rīga varētu kļūt par konferenču pilsētu neit-rālā vidē. Vide, kurā Vācijas biznesa līderi justos droši, slēdzot līgumus ar Krievijas uzņēmējiem. Rīgā saprot abas valodas un kultūras.
Manas piecas pilsētas
Rīga. Mana dzimtā pilsēta. Manu senču pilsēta. Pilsēta, kurā atgriezos izstrādāt manas dzīves visnopietnāko profesionālo un patriotisko darbu.
Kornerbruka. Ņūfaundlenda, Kanāda. Mana pirmā pilsētiņa jaunajā kontinentā ar brīnišķīgiem, vienkāršiem dabas cilvēkiem. Pilsēta, kurā izšķīlos no pusaudža olas un piedzīvoju pirmo mīlestību.
Mikona. Maza, balta pilsētiņa Egejas jūras spilgtajā saulē, kur piedzīvoju grieķu Lieldienu rituālus, kas sākās ar jēra slaktēšanu un beidzās pusnaktī ar spiešanos cauri šaurajām ieliņām, kur mijās «elles» trokšņu kaukšana ar «granātu» sprādzieniem un svētā ūdens laistīšanu, kas svētceļnieku simtiem atgādina Jēzus nokāpšanu ellē un augšāmcelšanos.
Vankūvera. Pilsēta starp jūru un sniegotiem kalniem, dramatiskāka par Sanfrancisko. Vienīgā Ziemeļamerikas kontinenta lielpilsēta, kas neļāva sevi sakropļot ar megalielceļiem, bet veidoja vidi ģimenēm un draudzīgām ārtelpam pašā pilsētas centrā.
Londona. Pasaules lielpilsēta ar vēsturi, kultūru, tautu dažādību, ietekmīgu arhitektūru, maza mēroga apkaimēm, gājēju pasauli abos Temzas krastos. Lielais trumpis mums, letiņiem, ir omulīgā Daugavas vanagu māja pašā pilsētas centrā blakus Haidparkam.
CV
Dzimis Rīgā 1936.gadā.
1966.gadā ieguvis maģistra grādu pilsētvides arhitektūrā (Urban Design) Toronto Universitātē.
30 gadus strādājis pilsētplānošanā Kanādā un ASV.
Piecus gadus arhitektūras prakse birojā Kaschmaryk, Roze, Katz.
No 1993. līdz 2000.gadam vadīja Rīgas pilsētas plānošanas nodaļu, kura izstrādāja Rīgas pilsētas attīstības plānu 1995-2005.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas Arhitektu savienības J.Baumaņa medaļu.
