Žurnāla rubrika: Kultūra

Jaunākās filmas

 

ooo Lielās cerības / Great Expectations. Dikensa daudzkārt ekranizētā romāna svaigākā kinoversija ir baudāma, viktoriānisma vēsmu pilna kostīmdrāma. Ekranizējuma konservatīvisms literatūrklasikas adaptācijai piešķir autentismu, taču, salīdzinot ar citām Lielajām cerībām, šī versija ir daudz bezpersoniskāka. Kino no 8.marta.

ooo Ja nu mēs visi dzīvotu kopā / Et si on vivait tous ensemble? Dzīvespriecīgs vēstījums par ilggadēju draugu pulka centieniem sadzīvot ar cienījamo vecumu, no tā izrietošajām veselības nedienām un apziņu par strauji tuvojošos mūža finālu. Stāsts par piecu vecīšu impulsīvo domu dzīvot kopā ar humoru pasniedz pat sērīgās lietas, par kurām smējiens tā īsti gan nenāk. Kino no 8.marta.

ooo Varenais no Oza zemes / Oz the Great and the Powerful. Zirnekļcilvēka režisora Sema Reimi stāstā par Oza zemes burvja nonākšanu brīnumpasaulē ir viss, ko var gaidīt no tipiskas mūsdienu pasaku filmas – acis mežģījošs 3D, specefekti, košas krāsas un pat zaļa Mila Kunisa. Vienīgi ar stāsta saturību nesokas. No 8.marta.

ooo Monitors / Babycall. Skandināvu psiholoģiskais trilleris, kas minimālistiskiem līdzekļiem iemanās sakult spriedzi, taču finālā paklūp pret samežģītu atrisinājumu. Splendid Palace no 8.marta.

ooo Sēņotāji. Šerpi ironiska, psihedēlisku motīvu caurvīta filma Sēņotāji neies pie sirds tiem, kam latviešu kino ir sinonīms idealizētiem stāstiem. Režisora Ivara Tontegodes lente drosmīgi kariķē tautisko klususēdēšanas un pakļaušanās tikumu. Atskaitot pašmāju kino nu jau hronisko teatrālisma kaiti un epizodisku humora robežošanos ar jēlībām, Sēņotājiem nav slikts komercpotenciāls. Kino no 8.marta.

oo Grēcīgā kaislība / Passion. Braiena de Palmas atgriešanās režijā pēc piecu gadu pārtraukuma ir vilšanās: erotikas caurstrāvotais trilleris par priekšnieces un padotās attiecībām ir nodrillētu, klišejisku sižeta risinājumu pārbagāts. No 8.marta.

Ardievas ziemai

Ólafur Arnalds-For Now I Am Winter

Islandiešu komponista Olafura Arnalda mūzika bieži tiek izmantota kinofilmu skaņu celiņos, un, klausoties viņa jaunāko ierakstu For Now I Am Winter, nav grūti iztēloties spriedzes pilnu detektīvdrāmu ziemeļnieku gaumē. Ierakstā dinamisks stīgu ansamblis satiekas ar meditatīvām klavierēm un eksplozīvu elektroniku, veidojot vēsas akadēmiskas skaņu ainavas, kuras retu reizi papildina paša Arnalda trausli piemigušais vokāls. Lieki piebilst, ka vairāk nekā stundu garā albuma tapšana ir multiinstrumentālista roku darbs.

Process. Jaunākā arhitektūra Latvijā

 

Pēdējo gadu arhitektūras apskats Process. Jaunākā arhitektūra Latvijā (Arhitektūras veicināšanas fonda apgādā) Ievas Zībārtes redakcijā iznāk jau trešo reizi. Jaunākajā izdevumā aplūkots arhitektu veikums, nozarē valdošās vēsmas un izmaiņas laikā no 2009. līdz 2012.gadam. Apskatu papildina intervijas ar arhitektiem, kā arī eseja par metaforu nozīmi Latvijas arhitektūrā. Rakstu autori ir Matīss Groskaufmanis, Evelīna Ozola, Vents Vīnbergs, Ieva Zībārte. Fotogrāfiju autors – Māris Lapiņš.

Vai mīlestība?

Noskatoties Mihaela Hanekes filmu Mīlestība, man bija tikai viens jautājums – kāpēc man vajadzēja to redzēt?

Pagājušā gada 27.septembrī pēc grūtas slimības un lielām ciešanām nomira mans vīrs Uldis Stabulnieks. Tas bija ļoti sāpīgs un grūts laiks. Redzēt otra ciešanas nav viegli, bet, saprotot, ka tas ir mans egoisms, sevis žēlošana, mēģināju viņam palīdzēt Dieva gribas gaismā. Raugoties no pārdabiskā skatpunkta, es zināju, ka katram cilvēkam ir savs ciešanu kauss izdzerams. Uldim savs un man, ne mazāk nopelnīts, – savs. Tikai tad, kad būsim to izdzēruši līdz galam jeb gandarījuši par savu dzīvi, Dievs sniegs atrisinājumu. Kā tas notiks un kad, to atstāju Dieva ziņā. Es darīju tikai to, kas bija no manis atkarīgs, un darīju līdz galam. Mans pienākums bija ar sirsnību un pacietību sniegt viņam fizisku palīdzību un lūgties.

Daudzu cilvēku ieteikto un slavināto filmu, kurā attēlota mūžu kopā nodzīvojuša pāra pēdējais kopā pavadītais laiks un kurā spēlē lieliskie aktieri Emanuela Riva un Žans Luijs Trentiņāns, ar interesi noskatījos kinoteātrī Splendid Palace. Man pat liekas, ka filma bija melnbalta. Tik mierīgs plūdums, tāda saskaņa visā – senas telpas, senas lietas un seni cilvēki. Filma rāda inteliģentu vecu cilvēku pēdējās mūža dienas, mīlestības un cieņas apvītas. Kad sievu Annu kā pirmo no abiem izvēlas slimība, vīrs, pats pa pusei invalīds būdams, pašaizliedzīgi uzņemas aprūpes darbus. Kādā filmas epizodē viņa pareizā, stingrā nostāja attiecībā uz slimnieka kopējas nežēlīgo rīcību pret sievu norāda uz vīra dziļo pieķeršanos sievai, varētu teikt, mīlestību. Šis vīrs ļoti cenšas, un viņam tas daudzkārt izdodas. Gan fiziskās, gan garīgās aprūpes ziņā. Tik saprotama ir vecu, nevarīgu cilvēku vēlme būt nošķirtībā, paliekot tikai ar sev vien saprotamām domām, vēlmēm, rīcību. Gudras domas un talantīgs tēlojums.

Taču, noskatoties līdz galam šo cildināto kinodarbu, manī radās protests pret tā nosaukumu Mīlestība.

Mīlestība taču apklāj visu! Jēzus ir paraugs visās lietās. Ja mīl, tad līdz galam. Vai viņš nometa krustu pusceļā, sacīdams: «Man tas ir par smagu.»? Viņš mīlestībā to aiznesa līdz galam un ļāva piesist tajā, jo mīlēja mūs.

Mīlestība, kas tiek rādīta filmā, nav bijusi autentiska, tā bijusi tikai cilvēciska, egoistiska. Šis vīrs cienīja un mīlēja savu sievu tikai tik ilgi, kamēr bija patīkami, kamēr, kā viņš pats uzskatīja, spēja. Viņš neziedojās otram līdz galam. Mīlestības vārdā var izdarīt noziegumu, ja nav Dieva gaismas. Svarīgi, ko es šīs mīlestības dēļ esmu gatavs izdarīt. Žana Luija Trentiņāna atveidotais vīrietis izdarīja spriedumu Dieva vietā, nogalinot savu sievu. Sevi attaisnodams, ka ir izdarījis pakalpojumu cietējai, aizmirsdams patiesību, ka šis cietējs nemaz negrib mirt. Visi grib dzīvot. Pie viena viņš atbrīvoja arī pats sevi.

Šī filma drīzāk propagandē nāves kultūru – eitanāziju. Ne par velti tajā spēlē ievērojami mākslinieki, un filma ir saņēmusi augstus apbalvojumus. (Filma tikko ieguva Oskaru kā labākā ārzemju filma, tā atzīta par Eiropas gada labāko filmu, 2012.gada Kannu festivāla Zelta palmas zara ieguvēja, divas Britu kinoakadēmijas balvas (BAFTA), četri franču Cēzarired.) Kam tas ir izdevīgi – ellišķīgas lietas pasniegt kā mīlestību?

Lai Svētais Gars apgaismo cilvēces sirdis un prātus, lai izgaismo pretinieka melnos darbus, lai mīlestība atgūst savu vērtību, jo Dievs ir mīlestība!

Nācijas esence TV ekrānā

Vai pēc trim Latvijā nodzīvotiem gadiem ir iespējams saprast šejienes populārāko dziedāšanas šovu?

Tātad šis ir logs uz latviešu dvēseli? Kā esmu sapratis, Koru kari TV3 ēterā ir populārākais televīzijas šovs Latvijā. Bet vēl svarīgāk – tā burvīgums slēpjas nacionālās identitātes dzīlēs. Valstī, kuras būtību izsaka «dziedošā revolūcija» un Dziesmusvētki, kur teju katrs dzied kādā korī vai pat divos uzreiz, šī nav vienkārši televīzijas pārraide. Tas ir brīdis, kad ar kordziedāšanu aizrāvusies nācija sasēžas pie televizoriem kā pie ugunskuriem un izdzīvo kopības rituālu. Vai kādam ārzemniekam maz ir iespējams iejusties šajā latviešu nacionālajā kultūras īpatnībā?

Te vietā atgādināt, ka Koru kari atkārto starptautisku TV šovu formātu, kas tiek izmantots visās pasaules malās, sākot ar Ameriku un beidzot ar Āziju. Taču tas, protams, nemaina lietas būtību. Tautiskie raksti – arī tas ir «starptautisks formāts», taču tāpēc jau neviens nesāk apšaubīt unikālo latvietību, kas tautastērpu jostās vai cimdos ierakstīta Māras zīmē vai Jumī. Ārzemniekam to nozīme gan paliek līdz galam neizprotama, un to pašu var teikt arī par Koru kariem.

Kora dziedāšanai piemīt kas burvīgs – tā liek justies, it kā atsevišķais indivīds izkustu lielākā kopībā. Skatoties Koru karus, es bez grūtībām varu iedomāties, kā visa nācija, sēžot savās mājās uz dīvāniem, sadodas rokās, šūpojas melodiju ritmā un dzied līdzi visas dziesmas pēc kārtas. Koru kari ir piederības sajūtas izvirdums. Sadosimies rokās un dziedāsim! Es pat gaidīju, ka šova noslēgums būs ieturēts šādā stilā – piemēram, visi aiz prieka palecas gaisā, un beigu kadrs šādi sastingst.

Koru kari risinās ērtā nostalģijas burbulī, kur visi ir savējie. Šī latviešu šova versija šķiet pilnīgi droša – nekādi negaidīti pārsteigumi nav gaidāmi. Es skaidri zinu, ka man nebūs no kauna jānodur acis un jāsaķer galva, kā tas noticis, vērojot šo pašu šovu Somijā. Piemēram, kad grupas Kiss stila kostīmiņos un maskās uzcirties koris ņēmās pa skatuvi kopā ar savā briesmoņu maskā tērpto līderi no hārdroka grupas Lordi (latviešu Eirovīzijas fani droši vien atceras šīs grupas uzvaru šajā konkursā 2006.gadā).

Kā jebkuru muzikālo sacensību, Koru karus vislabāk baudīt komplektā ar tviteri. Tas nu ir izrādes pavadījums, ko producentu grupa nespēj nekādi kontrolēt. Dīvainas piezīmes, asprātīgi vērojumi, sūdzības par konkursantu uzacu modi – lūk, kas padara šovu dzīvu. Tādā veidā Koru kari kļūst izklaidējoši, pat ja patiesībā tādi nav. Tieši tāpat kā Eirovīzija – ir jautri par to pazoboties.

Šova vadītāji jau uzreiz liek saprast, ka uztver Koru karu trešo sezonu kā sava veida priekšvēstnesi vasarā gaidāmajiem Dziesmusvētkiem. Iesildīšanās ballīti vai ko tamlīdzīgu. Katrā ziņā es nešaubīgi sajūtu, ka Koru karu autori cenšas atdarināt Dziesmusvētku episko vērienu. Šovs rit uz priekšu rāmā, cēlā gaitā, demonstrējot tikai septiņas uzstāšanās trīs stundu laikā. Šis lēnais un stīvais gigants šķiet teju par lielu priekš mazās TV kastes.

Kad Rīgas Zelta koris dzied Labvēlīgā tipa hitu Eiropa mūs nesapratīs, es nodomāju – viņiem patiešām varētu būt taisnība. Šis TV šovs pievilina latviešu skatītājus ar nostalģiskām un tik labi pazīstamām melodijām, taču ārzemnieka prātam ar to nav gana, un tas drīz vien aizklīst, sākot ekrānā meklēt kaut ko patiešām intriģējošu. Piemēram, kaut ko tik satriecošu kā Laura Reinika uzvalka audums. Sudraba kostīms no nākotnes! Raidījuma beigās pieķeru sevi pie domas, ka lielāko daļu pārraides esmu pavadījis, mēģinot iztēloties – kāda varētu būt sajūta, piedurot roku šai savādajai, gludajai un sintētiskajai virsmai.

Dzeltens balkons ar pumpiņām

Mēs brīvību aizvietojam ar literatūru un filmām, bet personiskā atļaušanās kaut kur pazūd. Modes māksliniece Agnese Narņicka grib iedvesmot cilvēkus būt drosmīgākiem, brīvdomīgākiem

Agneses Narņickas darbnīcā papes kastēs vīd tumšzila auduma locījumi. Bikses ar reljefi uzšūtām trīsstūrainām zīmola One Wolf vilka sejiņām karājas arī uz pakaramajiem. «Klienti te nemaz tik bieži nenāk,» saka Agnese, kad esam piesēdušas apelsīnkrāsas krēslos tādā kā sarunu stūrī. Individuālus pircējus, ar kuriem viņa vairāk strādājusi iepriekšējos dzīves posmos, tagad nomainījuši pasūtījumi veikaliem – Narņickas džinsus pārdod Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, ASV un pat Japānā. Gada sākumā tie Who’s Next izstādē Parīzē iekļauti 30 Eiropas nākotnes zīmolu kolekcijā par industriālās revolūcijas tēmu, bet marta beigās tiks prezentēti modes profesionāļiem Weareurope forumā Japānā.

Gada sākums Agnesei atnesis arī labākās modes mākslinieces titulu Latvijas Stila un modes balvā 2012. Var teikt – dubultuzvaru: par stilīgāko dziesmu izpildītāju nosaukta grupas Triānas parks soliste Agnese Rakov-ska, kuras skatuves tēlu tāpat veido vārdamāsa Narņicka.

«Modes mākslinieku konkursa finālā vēl bija Katja Šehurina, viņa vairāk strādā ar vakartērpiem, kleitām un mežģīnēm – ļoti sievišķīgi, maigi. Vēl Alise Trautmane – viņa strādā ar klasiku, sievišķību, eleganci, kas der gan ikdienai, gan vakaram. Un Natālija Jansone – man viņa saistās ar askētismu, minimālismu, tur arī ir sievišķība, bet ne ārišķīga,» Narņicka ar cieņu piemin kolēģes.

Ko jaunu vēl var pateikt tavā galvenajā specialitātē – džinsu modē?

Var pamainīt siluetu, materiālus, apskatīties detaļas, varbūt palūkoties vēsturē – paņemt kaut ko no militārā ietērpa vai, gluži pretēji, no senlatviešiem. Apskatīt kādu senāku, interesantāku piegriezumu. Pārnest kultūras mantojumu uz mūsdienām. Silueta ziņā mani iedvesmojusi Latvijas godasardze. Galifē formāts. Raupjums, praktiskums. Man patīk eksperimentēt, savienojot dažādus stilus. Klasiski džinsi, bet arī sasienami, regulējami plus, mīnus divos izmēros. Parasti idejas ir plašākas, ne tik piezemētas, bet visu laiku jādomā: bikses es radu cilvēkiem. Ikdienai, valkāšanai. Vai josta nespiež, vai rāvējslēdzējs ir pietiekami kvalitatīvs, lai tās ilgi kalpotu? Vai no kabatām nekritīs ārā monētas, vai, gluži otrādi, kabatas nebūs pārāk dziļas? Gribu izslēgt principu, ka džinsiem obligāti jābūt piecām kabatām: divām aizmugurē, divām priekšpusē un vēl vienai, mazajai kabatiņai. Maniem džinsiem mēdz būt deviņas kabatas.

Savus pirmos džinsus atceries?

Godīgi sakot, neatceros, kādi bija pirmie, bet otrie bija Diesel, ko mamma ar māsu uzdāvināja dzimšanas dienā. Novalkāju līdz galam. Pa māju vēl staigāju, kad uz ielas vairs īsti nevarēja iet. Manā bērnībā džinsi vēl bija kaut kas, ko nevarēja tik viegli dabūt. Bija jākrāj nauda, tie bija kas īpašs. Piedzīvoju brīdi, kad mainījās džinsu siluets. Pirmie bija taisni, klasiski, tad uznāca bums, kad džinsi bija ar paplatinātiem galiem. 

Tad parādījās ar zemo jostasvietu, tad – ar pazeminātu stakli, bet tagad džinsi burtiski dalās divās kategorijās: ir ļoti šauras un ļoti brīvas, platas bikses.

Kad mācījos lietišķajos, neko citu nevilku kā tikai pašas taisītas drēbes. Tagad man patīk miksēt citu Latvijas modes dizaineru lietas, savas un vēl kaut ko veikalā atrast. Mans lielākais iedvesmas avots ir cilvēki ielās – kaut kāds pat īsti neapzināts, jauns stils. Cilvēks ir nejauši savilcis kopā visu ko, bet, kad viņu pamani, rodas jauna vīzija.

Tu pat iedvesmojoties no bezpajumtniekiem pie miskastes.

Jā, piemēram, Rīgas centrā tāda sieviete mani uzrunāja: viņa nemānās, ka viņai ļoti patīk Narvesen kafija! Mēs varot iet kopā, un es viņai varot to nopirkt. Vairs pat neatceros, kas sievietei bija mugurā, bet atceros vīziju par konkrēto tēlu, par cilvēka būtību.

Strādāju pie konceptuālas kolekcijas Sleepyhead – guļava, miegamice. Piecus gadus dzīvoju Mežciemā, tas ir guļamrajons, tur ir daudz daudzstāvu māju. Var just, ka cilvēki ļoti grib dažādot savu vidi, kaut vai balkonu! Vienam tas izkrāsots dzeltens ar pumpiņām, viens pat banānus sagleznojis, citam karājas krāsaina veļa, cits izdomājis – nē, viņam vajag ielikt logus. Tā man radās ideja radīt tēlu, kas iemiesotu tās vietas garu, cilvēku sapņus par bezrūpīgu dzīvi, 80.gadu asociācijas. Kaut vai par džinsiem, kurus tolaik bija tik grūti dabūt, vai par saldumiem veikalā…

Kā tādas asociācijas var uzlikt uz apģērba?

Gan ar detaļām, gan ar materiāliem. Mani tīņu gadi pagāja, fanojot par grupu Nirvana. Sajūtu līmenī tas grunge stils ienāk mūsdienās. Cilvēki grib runāt publiski, izteikt savu individualitāti. Iespējas ir daudz plašākas – ikviens var tviterī vai feisbukā izkliegt, ko viņš domā, informācija izplatās tik ātri! Nākamās ziemas kolekciju es veltīju grunge stilam, par iedvesmas avotu ņēmu [Nirvanas līderi] Kurtu Kobeinu. Man vienmēr licies, ka džinsi ir neatņemama viņa ikdienas sastāvdaļa. Tēls, kuram ir lieli džemperi, adījumi, spontāni iegādātas vai kaut kur atrastas lietas, ko viņš nemaina katru dienu, bet tām pieķeras. Ja viņam bija liels, svītrains džemperis, tad viņš ar to piedalījās vismaz 20 fotosesijās.

Uztaisīju savu versiju: jaunajā kolekcijā arī ir liels, svītrains, adīts džemperis, šalle klāt. Man ļoti patīk dot vārdus apģērbam. Džemperi tā arī sauc – Kurt.

Kāda ir džinsu zīmola One Wolf nosaukuma vēsture?

Man negribējās veidot asociācijas ar sevi, lietot vārdu un uzvārdu. Gribējās veidot simbolu, kurš plašāk, dziļāk stāsta par manu pārliecību. Vilks ir nepieradināms, gudrības simbols. Populārs ir jēdziens «vilku bars», taču tajā pašā laikā tie ir katrs par sevi. «Viens vilks» – tā vēl vairāk var akcentēt individuālismu. Ja kāds izvēlēsies džinsus vai džemperi no One Wolf, tad viņš to darīs tāpēc, ka tas viņam patiks, nevis tāpēc, ka citiem ir un viņam arī vajag. Neskries pakaļ citiem.

Tevis veidotais apģērbs ir unisex. Vai tas ir protests pret pārpucēšanos, pārspīlēto sievišķību, kāda joprojām vērojama Rīgas ielās?

Jā, sākotnēji tas bija viens no faktoriem. Ne jau apģērbs piešķir vai nogalina sievišķību. Tā ir pati sieviete. Kurš to teica: sieviete ir labi apģērbusies, ja pēc sarunas ar viņu atceries viņas sievišķību, nevis to, kas sievietei bija mugurā?

Bet varbūt ar krāšņiem augstās modes zīmoliem var novirzīt uzmanību no iekšējā tukšuma?

Jā, ir dīvaini redzēt, ka cilvēks ir iztērējis milzīgu summu, bet efekts ir pretējs. Varbūt tas ir iedzimts gaumes vai harismas jautājums, ja cilvēks izskatās lieliski, iztērējot maz naudas. Es par to bieži aizdomājos: kas ir tas, kas izveido stilu? Vai tā ir audzināšana, vai sabiedrība, kurā cilvēks uzturas, draugu loks? Manuprāt, vide ļoti ietekmē. Noteikti atšķirsies ģērbšanās stils cilvēkam, kuru saista radošas lietas, pat ja viņš ikdienā strādā bankā ar tabulām. Cilvēks ar plašāku redzesloku, dvēselē brīvāks, neieliek sevi tik stingros rāmjos.

Tev droši vien nākas dzirdēt jautājumus no sērijas Kas būs modē šajā pavasarī?

Man nepatīk tādi jautājumi, lai gan bieži nākas tos dzirdēt. Uz tādiem var atbildēt stilisti. Modes dizaineri, kas vēlas prognozēt savu kolekciju aktualitāti, manuprāt, dalās divās kategorijās. Vieniem uz galvas ir antena, kas vienkārši sajūt gaisā virmojošo noskaņu. Otri cieši vēro, kas tikko ir noticis politikā, reliģijas pasaulē vai kultūrā, zinātnē. Kādu pusgadu pēc lieliem notikumiem to vēsmas ienāk modē.

Kad mūžībā aizgāja Maikls Džeksons, jau nākamajā dienā bija sadrukāti krekliņi ar viņa mūža gadskaitļiem. Modē ienāca viņa slavas laika, 80.-90.gadu, elementi – āda, kniedes. Tas īstenībā ir tik prognozējami! Dizaineram drīzāk ir jābūt sociālo procesu pētniekam, mazāk jāskatās modes žurnāli. Es daudz skatos filmas, pārsvarā tādas, kas ir vizuāli skaistas. Mākslas akadēmijā studentiem dodu uzdevumu: lai katrs izvēlas filmu un personāžu, kas viņu iedvesmo izveidot vīriešu kolekcijas. Man prieks, ka studentu iespaidā esmu noskatījusies kino, ko līdz tam nezināju.

Vai Imanta Ziedoņa nāve atstās nospiedumu latviešu modē?

Manī Ziedonis ir atstājis iespaidu jau agrāk! Taisot skices, esmu pievērsusies viņa pasakām: Baltajai un Zaļajai. Galvā griezās īsa filmiņa. It kā es būtu tās tērpu māksliniece, mans uzdevums – ietērpt, parādīt, kādi izskatās filmiņas tēli.

One Wolf mājaslapā jau redzami 2013./14.gada rudens un ziemas sezonas modeļi. Vai centies diktēt, kas cilvēkam būtu jāvalkā šajā sezonā, vai tomēr esi ņēmusi vērā pasaules tendences?

Es necenšos ievērot tendences – tam ir speciāli biroji, kas cenšas tās pētīt. Lielāki uzņēmumi šos pētījumus iegādājas par naudu, cik zinu, tas ir ļoti dārgi.

Es daru to pašu, ko pētījumu aģentūras, bet – ar savu skatījumu. Gribu iedvesmot cilvēkus būt drosmīgākiem, brīvdomīgākiem. Kolekcijā dominē adījumi un brīvas formas. Hipijiskas, bohēmiskas sajūtas. Mūsu cilvēkiem ir tik saspringta ikdiena. Brīvību aizvietojam ar literatūru, filmām. Lai arī cilvēkam ir iekšēja vēlme lasīto vai redzēto izdzīvot pašam, atļaušanās kaut kur pazūd.

Apģērbu veikalu ķēžu, piemēram, H&M, panākumi ir cilvēku aizņemtības sekas? Lēti, labi nostrādāti bērnu apģērbi Latvijā bija vajadzīgi, bet sievietēm, kas pirms veikala atvēršanas stāvēja rindās, taču ir liela iespēja, ka uz ielas nāks pretī otra tāpat ģērbta!

Kamēr H&M nebija Latvijā, jaunieši, braucot uz ārzemēm, gāja tur kaut ko meklēt. Tur ir pieņemama cena, un tad bija mazāka iespēja, ka pretī nāks otrs tāds pats. Tagad ir tā, ka cilvēki skatās: jā, nu, varētu, bet… 

Es nekad nepiedāvāšu tik plašu sortimentu kā H&M. Arī savs veikals ir tālas nākotnes plāns. Man būtiski ir pierādīt, ka mans veikums ir vajadzīgs cilvēkiem ne tikai Latvijā, bet arī Japānā, Nīderlandē, Amerikā. Protams, ir svarīgi nepievilt pašreizējos klientus un nemainīt stilu kardināli. Taču kļūt arvien labākam gan kvalitātes ziņā, gan censties nodot ziņu par sevi tālāk nemaz nav tik vienkārši. Modes zīmolu ir tiiik daudz! Aizbraucot uz izstādi Parīzē, pirmajā brīdī rodas pārdomas: nu, kāpēc lai es būtu tā, pie kā cilvēki nāk? Bet, jā, tajā pašā laikā viss ir iespējams! Pašlaik pasaulē ir interese par mums. Tas dod pārliecību.

Tavus ieteikumus izmanto arī stilīgā grupas Triānas parks soliste Agnese Rakovska.

Viss sākās nejauši, bija modes skate, un Agnese palīdzēja organizatoriem. Pārmijām dažus vārdus, es pat nezināju, ka viņa dzied. Tas bija pirmais gads, kad viņa startēja Eirovīzijas atlasē. Agnese bija dabūjusi manu telefonu, sākām sadarboties, palēnām mūsu attiecības pārauga draudzībā. Agnese ir avantūristisks cilvēks, atvērta citu idejām, bet tajā pašā laikā arī ļoti strādīga. Tērpi ir kā viņas personības turpinājums. Pat ja citiem šķiet – kas tas par trakumu! -, man tie neizskatās ne muļķīgi, ne neveikli. Skatuves tērpi var pat būt nereāli, piemēram, izrotāti ar diožu lampiņām. Diodes palīdzēja salikt kāds Agnesei pazīstams televizoru meistars, sēdēja nakti un dienu.

Tagad modē ir pārvērtību šovi. Vai tiešām stila izmaiņas var dot grūdienu arī cilvēka iekšējām pārmaiņām?

Ja cilvēks izjūt vajadzību mainīties ārēji, viņš noteikti vēlas ko mainīt arī savā iekšējā pasaulē. Tomēr pārvērtību šovi nespēj mainīt cilvēka pārliecību, tie varbūt vienīgi dod iespēju izjust citu cilvēku attieksmi, uzmanību. Kā jau runājām, sievietes seksualitāte neizpaužas tajā, ka viņai ir īsi svārki, augsti papēži, caurspīdīgas zeķbikses un sarkanas lūpas. Caurspīdīga blūze var būt tikai viena rozīnīte, pie tās pat derētu svārki līdz zemei. Vai – ja svārki ir īsi, pie tiem var derēt žakete. Ja parādi visu, tas vairs nav interesanti. Nav nekāda noslēpuma, esi kā atvērta grāmata.

Latvijā ir bijuši gadījumi, kad dāma aiziet uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta apakšveļai līdzīgā lindraciņā.

Tā nav atbrīvotība. Tieši otrādi – varbūt tie ir kompleksi, vajadzība pēc uzmanības, ko var dabūt viegli un ātri? Tagad situācija ir labāka, bet pirms gadiem pieciem tas bija ļoti pamanāms arī ielās – ārā ir aukstums, bet meitenei ir gan īsa jaka, gan šauri džinsi ar zemu jostu un tad vēl apavi ar augstiem papēžiem! Un tā ģērbās liela daļa sabiedrības! Kādēļ tā bija noticis? Varbūt šis kolektīvisma instinkts bija saglabājies no padomju laikiem, kad individualitāte un atšķirīgais nebija svarīgs? Cilvēkiem bija bail kļūdīties? 

Kaut gan man šķiet, ka latviešiem ir laba gaume, arī laba krāsu izjūta. Situācija pēdējā laikā ir ārkārtīgi uzlabojusies.

Vai ir kāds cilvēks, kura stils tevi iedvesmo: mūziķis, politiķis, kurš spēj gaumīgi saģērbties?

Gaumīgi ģērbies cilvēks sagādā prieku, bet iedvesmu rada pārspīlējumi, par kuriem pat nevar pateikt, vai tie ir labi vai slikti, bet katrā ziņā ļoti interesanti. Pagājušovasar Rīgā redzēju kaut ko pilnīgi nereālu. Pāris ap gadiem 50, vīrietis un sieviete – viņi izskatījās pēc pasaules apceļotājiem. Viņu apģērbā bija mūsdienīgas lietas – brilles un apavi, bet tajā pašā laikā pilnīgs pretstats – kažokādas, vīrietim – ataugusi bārda, abiem – saulē izbalējuši, gaiši mati. Kaut kas mūsdienīgs, bet arī nedaudz hipijisks un etnisks. Lielām somām viņi tā aizslīdēja pa Barona ielu, ka nebija šaubu – viņi nav vienkārši izgājuši no mājām. Kaut kas tik mistisks!

5 mīļākās filmas

Cilvēks no zemes (The Man from Earth, 2007) Apbrīnojami, cik piesātināts un pārsteidzošs stāsts parādīts vienā vidē. Mani saistīja ideja par to, cik tuvi cits citam esam, neraugoties un dažādām nacionalitātēm, kultūrām, reliģiju un vēsturi.

Šķiršanās (A Separation, 2011)
Spraigs stāsts, kas sākas no šķietama pārpratuma un kura centrā ir cilvēka vājums, gods un meli. Ļoti dzīva filma par ģimeniskām vērtībām un sievietes lomu sabiedrībā mūsdienu Irānā.

Jeļena (Elena, 2011) Manuprāt, viens no Krievijas labākajiem režisoriem. Ārkārtīgi īsta un atklāta filma, kas iedvesmoja. Piemēram, cik skaisti un melanholiski atainota rutīna un pienākumu nasta kādas sievietes dzīvē.

Ieeja tukšumā (Enter the Void, 2009)
Viena no filmām, kura likusi aizdomāties par to, kas īsti ir mūsu sākums un beigas. Un kur ir mūsu dvēsele, misija, loma. Spilgta un stilīga mākslas filma, kas spēj ieraut skatītāju citā dimensijā, ļauj paskatīties uz apkārtējo pasauli no dvēseles lidojuma.

Savvaļā (Into the Wild, 2007)
Šī ir kulta filma skaistās atziņas dēļ: «Happiness only is real when shared» – vienīgā patiesā laime ir tā, kas dalīta ar citiem. Iedvesmojošs galvenā varoņa tēls – mūžīgā ceļa gājējs, laimes un idilles meklētājs, pārliecība, ka šajā pasaulē varam dzīvot arī bez naudas.

CV

Dzimusi 1981.gada 4.martā Rīgā
Modes dizainere SIA Hypnosis Fashion, zīmols One Wolf
2009.gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu modes mākslā, papildinājusies Accademia di Belle Arti di Brera Milānā
Piedalījusies 44 skatēs un izstādēs
2010.gadā par vīriešu kolekciju ieguvusi Grand Prix Baltic Fashion Award. Usedom, Vācijā
2011. un 2012.gadā uzvara kategorijā Vīriešu mode Who’s Next Fashion Blog konkursā Parīzē, Francijā

Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

28.FEBRUĀRIS. PIRMIZRĀDE VIRVE VALMIERAS TEĀTRĪ. Lugas pamatā ir reāls noziegums, ko 1924.gadā Čikāgā izdarīja divi jurisprudences studenti, nolaupot un nogalinot nevainīgu cilvēku. Viņi bija aizrāvušies ar Nīčes pārcilvēka teoriju un nolēmuši to pārbaudīt praksē. Taču noziegums tika atklāts. Izrādes veidotājus intriģē jautājums – kāpēc abi pārtikušie un talantīgie jaunieši izdarīja nežēlīgu slepkavību? Izrādes režisors Jānis Znotiņš, lomās Mārtiņš Meiers, Ingus Kniploks, Imants Strads un citi. Biļetes cena Ls 8. Vdt.lv, Bilesuparadize.lv

1.MARTS. ZEMFIRAS KONCERTS ARĒNĀ RĪGA, EWERT AND THE TWO DRAGONS – PALLADIUM. Vienā dienā Rīgā uzstāsies divi ievērības cienīgi kaimiņvalstu mākslinieki. Populārā Krievijas dziedātāja pēc ilgāka radošā pārtraukuma atgriežas uz skatuves un sniegs Rīgā vienu koncertu, kurā tiks atskaņotas dziesmas no jaunā albuma. Biļetes cena Ls 17,85-29. Savukārt koncertzālē Palladium ar vērienīgu pavasara koncertu uzstāsies populārākā igauņu grupa Ewert and the Two Dragons. Biļetes cena Ls 13-15. Bilesuserviss.lv

28.FEBRUĀRIS-3.MARTS. LATVIJAS GRĀMATU IZSTĀDE ĶĪPSALĀ. Izstāžu centrā Ķīpsalā norisināsies starptautiskā grāmatu un izdevniecību izstāde. Četrās dienās varēs baudīt autoru priekšlasījumus, grāmatu atvēršanas svētkus, tikties ar rakstniekiem, iepazīties ar izdevniecību jaunumiem, iegādāties grāmatas par izdevīgām izstādes cenām un grāmatu maiņas punktā mainīties ar citu lasītāju grāmatām. Sīkāka izstādes kultūras programma atrodama Bt1.lv.

3.MARTS. KORA KAMĒR… KONCERTS SV.PĒTERA BAZNĪCĀ. Koris muzicēs kopā ar izciliem solistiem – čella spēles virtuozu Nikolasu Altštetu no Vācijas, meistarīgo vijolnieci Evu Binderi, sitaminstrumentālistiem Rihardu Zaļupi un Edgaru Saksonu, kā arī pianistu Mārtiņu Zilbertu, kurš spēlēs čelestu. Koncerta mākslinieciskais vadītājs un diriģents Jānis Liepiņš. Skanēs Sofijas Gubaiduļinas, Pētera Vaska, Ērika Ešenvalda un citu mūsdienu komponistu darbi. Biļetes cena Ls 4-8. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

 

ooooo Mīlestība / Amour. Nedēļas kinoprieks – Mihaela Hanekes skaudri emocionālais un svaigi oskarotais meistardarbs beidzot nonāk vietējā repertuārā. Cienījamā vecuma pāra traģiskais mīlasstāsts satriec ar to, cik atšķirīga no jaunības ir mīlestība pēc kopā nodzīvota mūža. Izcils franču Jaunā viļņa leģendas Emanuelas Rivas un Žana Luija Trentiņjana aktierdarbs. Rivas atveidotās varones fiziskā un morālā izdzišana un Trentiņjana slēptās skumjas atstāj ar kamolu kaklā. Jāredz! Kinoteātrī Splendid Palace no 1.marta.

ooo Dzimis divreiz / Venuto al mondo.Itāļu aktiera un režisora Serdžio Kastelito (Nārnijas hronikas un Parīze, es mīlu tevi) skarbais mīlasstāsts, iespējams, var saraudināt ar Bosnijas kara šausmu ainām, taču manipulatīvais veids, kā šim traģiskajam fonam tiek piekabināts emocionāls mīlasstāsts, filmu dara mazliet absurdu. Pārliecinoši aktierdarbi, lai gan Emīls Hiršs amerikāņu fotogrāfa lomā un Penelope Krusa itāļu skaistules tēlā nešķiet īsti savā vietā. Pieticīga, arī ne peļama Eiropas melodrāma. Kino no 1.marta.

ooo Pirmklasīgās / Pitch Perfect. Piederot gaužām nenopietnajam tīņu (muzikālo) filmu žanram, Pirmklasīgās nepavisam nav tas ļaunākais izklaides gabals. Pēc Holivudas klasiskajām formulām veidotais stāsts par koledžas a cappella grupu sacensībām necieš no jēlībām un truluma, turklāt ir labestīgs. Domājams, ies pie sirds gados jaunajai mērķauditorijai. Kino no 1.marta.

oo Pārkers / Parker. Viduvējs un paredzams bojeviks ar Džeisonu Stethemu galvenajā lomā nu jau ierastajā robusta un principiāla kriminālās pasaules antivaroņa ampluā. Pārkera izstieptajā sižetā ir stipri par maz spriedzes vērā ņemama action. Kino no 1.marta.

2Annu kinotūres noslēgums. Rīgas starptautiskais īsfilmu festivāls 2Annas noslēdz jau piekto Latvijas tūri ar teju divas stundas garu īsfilmu seansu, kurā tiks izrādītas deviņas Eiropas, Krievijas un arī Latvijas īsfilmas, to skaitā arī Lienes Lindes Četri mielasti – aizvadītā gada daudz apspriestais Latvijas Kultūras akadēmijas hits. 1.martā kinoteātrī KSuns plkst.19.

Neilona stīgu serenādes

Mark Kozelek – Like Rats

Sanfrancisko iemītnieks Marks Kozeleks neatbilst priekšstatiem par klasiskajiem americana bardiem, kas vienatnē apceļojis pusi valsts, meklējot laimi. Viņš arī neizskatās pēc amerikāņu smukulīša rūtainā kreklā ar platmali. Skarbie sejas panti ir pilnīgs pretstats viņa iejūtīgajai balsij, šūpuļdziesmu mūzikai un biogrāfiskiem apcerējumiem, kas izpildīti izcilā neilona stīgu ģitāras pavadījumā. Viņa jaunais albums Like Rats liekams vienā izcilnieku plauktā ar Nika Dreika un Hosē Gonzalesa ierakstiem.

Dublinieši

Džeimss Džoiss

Rakstnieka Džeimsa Džoisa mazdēls Stīvens tik tikko bija nomiris, kā viena pēc otras latviešu valodā sāka iznākt visas nozīmīgākās Džoisa grāmatas – vispirms Uliss, bet drīz pēc tam arī Dublinieši (apgādā Liepnieks un Rītups). Tā iemesli bija vienkārši. Viens bija jau minētais mazdēls, kuram piederēja vectēva darbu autortiesības. Literārās aprindās viņš bija iemantojis nešpetnākā literārā mantinieka slavu, jo izlūgties atļauju izdot kaut ko no Džoisa bieži bija neiespējami. Otrs iemesls ir fakts, ka Džoisa nozīmīgākais veikums jau iztulkots (vai vismaz sākts tulkot) bija pirms daudziem gadiem, un te neatsverams nopelns ir Dzintaram Sodumam.