Mēs brīvību aizvietojam ar literatūru un filmām, bet personiskā atļaušanās kaut kur pazūd. Modes māksliniece Agnese Narņicka grib iedvesmot cilvēkus būt drosmīgākiem, brīvdomīgākiem
Agneses Narņickas darbnīcā papes kastēs vīd tumšzila auduma locījumi. Bikses ar reljefi uzšūtām trīsstūrainām zīmola One Wolf vilka sejiņām karājas arī uz pakaramajiem. «Klienti te nemaz tik bieži nenāk,» saka Agnese, kad esam piesēdušas apelsīnkrāsas krēslos tādā kā sarunu stūrī. Individuālus pircējus, ar kuriem viņa vairāk strādājusi iepriekšējos dzīves posmos, tagad nomainījuši pasūtījumi veikaliem – Narņickas džinsus pārdod Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, ASV un pat Japānā. Gada sākumā tie Who’s Next izstādē Parīzē iekļauti 30 Eiropas nākotnes zīmolu kolekcijā par industriālās revolūcijas tēmu, bet marta beigās tiks prezentēti modes profesionāļiem Weareurope forumā Japānā.
Gada sākums Agnesei atnesis arī labākās modes mākslinieces titulu Latvijas Stila un modes balvā 2012. Var teikt – dubultuzvaru: par stilīgāko dziesmu izpildītāju nosaukta grupas Triānas parks soliste Agnese Rakov-ska, kuras skatuves tēlu tāpat veido vārdamāsa Narņicka.
«Modes mākslinieku konkursa finālā vēl bija Katja Šehurina, viņa vairāk strādā ar vakartērpiem, kleitām un mežģīnēm – ļoti sievišķīgi, maigi. Vēl Alise Trautmane – viņa strādā ar klasiku, sievišķību, eleganci, kas der gan ikdienai, gan vakaram. Un Natālija Jansone – man viņa saistās ar askētismu, minimālismu, tur arī ir sievišķība, bet ne ārišķīga,» Narņicka ar cieņu piemin kolēģes.
Ko jaunu vēl var pateikt tavā galvenajā specialitātē – džinsu modē?
Var pamainīt siluetu, materiālus, apskatīties detaļas, varbūt palūkoties vēsturē – paņemt kaut ko no militārā ietērpa vai, gluži pretēji, no senlatviešiem. Apskatīt kādu senāku, interesantāku piegriezumu. Pārnest kultūras mantojumu uz mūsdienām. Silueta ziņā mani iedvesmojusi Latvijas godasardze. Galifē formāts. Raupjums, praktiskums. Man patīk eksperimentēt, savienojot dažādus stilus. Klasiski džinsi, bet arī sasienami, regulējami plus, mīnus divos izmēros. Parasti idejas ir plašākas, ne tik piezemētas, bet visu laiku jādomā: bikses es radu cilvēkiem. Ikdienai, valkāšanai. Vai josta nespiež, vai rāvējslēdzējs ir pietiekami kvalitatīvs, lai tās ilgi kalpotu? Vai no kabatām nekritīs ārā monētas, vai, gluži otrādi, kabatas nebūs pārāk dziļas? Gribu izslēgt principu, ka džinsiem obligāti jābūt piecām kabatām: divām aizmugurē, divām priekšpusē un vēl vienai, mazajai kabatiņai. Maniem džinsiem mēdz būt deviņas kabatas.
Savus pirmos džinsus atceries?
Godīgi sakot, neatceros, kādi bija pirmie, bet otrie bija Diesel, ko mamma ar māsu uzdāvināja dzimšanas dienā. Novalkāju līdz galam. Pa māju vēl staigāju, kad uz ielas vairs īsti nevarēja iet. Manā bērnībā džinsi vēl bija kaut kas, ko nevarēja tik viegli dabūt. Bija jākrāj nauda, tie bija kas īpašs. Piedzīvoju brīdi, kad mainījās džinsu siluets. Pirmie bija taisni, klasiski, tad uznāca bums, kad džinsi bija ar paplatinātiem galiem.
Tad parādījās ar zemo jostasvietu, tad – ar pazeminātu stakli, bet tagad džinsi burtiski dalās divās kategorijās: ir ļoti šauras un ļoti brīvas, platas bikses.
Kad mācījos lietišķajos, neko citu nevilku kā tikai pašas taisītas drēbes. Tagad man patīk miksēt citu Latvijas modes dizaineru lietas, savas un vēl kaut ko veikalā atrast. Mans lielākais iedvesmas avots ir cilvēki ielās – kaut kāds pat īsti neapzināts, jauns stils. Cilvēks ir nejauši savilcis kopā visu ko, bet, kad viņu pamani, rodas jauna vīzija.
Tu pat iedvesmojoties no bezpajumtniekiem pie miskastes.
Jā, piemēram, Rīgas centrā tāda sieviete mani uzrunāja: viņa nemānās, ka viņai ļoti patīk Narvesen kafija! Mēs varot iet kopā, un es viņai varot to nopirkt. Vairs pat neatceros, kas sievietei bija mugurā, bet atceros vīziju par konkrēto tēlu, par cilvēka būtību.
Strādāju pie konceptuālas kolekcijas Sleepyhead – guļava, miegamice. Piecus gadus dzīvoju Mežciemā, tas ir guļamrajons, tur ir daudz daudzstāvu māju. Var just, ka cilvēki ļoti grib dažādot savu vidi, kaut vai balkonu! Vienam tas izkrāsots dzeltens ar pumpiņām, viens pat banānus sagleznojis, citam karājas krāsaina veļa, cits izdomājis – nē, viņam vajag ielikt logus. Tā man radās ideja radīt tēlu, kas iemiesotu tās vietas garu, cilvēku sapņus par bezrūpīgu dzīvi, 80.gadu asociācijas. Kaut vai par džinsiem, kurus tolaik bija tik grūti dabūt, vai par saldumiem veikalā…
Kā tādas asociācijas var uzlikt uz apģērba?
Gan ar detaļām, gan ar materiāliem. Mani tīņu gadi pagāja, fanojot par grupu Nirvana. Sajūtu līmenī tas grunge stils ienāk mūsdienās. Cilvēki grib runāt publiski, izteikt savu individualitāti. Iespējas ir daudz plašākas – ikviens var tviterī vai feisbukā izkliegt, ko viņš domā, informācija izplatās tik ātri! Nākamās ziemas kolekciju es veltīju grunge stilam, par iedvesmas avotu ņēmu [Nirvanas līderi] Kurtu Kobeinu. Man vienmēr licies, ka džinsi ir neatņemama viņa ikdienas sastāvdaļa. Tēls, kuram ir lieli džemperi, adījumi, spontāni iegādātas vai kaut kur atrastas lietas, ko viņš nemaina katru dienu, bet tām pieķeras. Ja viņam bija liels, svītrains džemperis, tad viņš ar to piedalījās vismaz 20 fotosesijās.
Uztaisīju savu versiju: jaunajā kolekcijā arī ir liels, svītrains, adīts džemperis, šalle klāt. Man ļoti patīk dot vārdus apģērbam. Džemperi tā arī sauc – Kurt.
Kāda ir džinsu zīmola One Wolf nosaukuma vēsture?
Man negribējās veidot asociācijas ar sevi, lietot vārdu un uzvārdu. Gribējās veidot simbolu, kurš plašāk, dziļāk stāsta par manu pārliecību. Vilks ir nepieradināms, gudrības simbols. Populārs ir jēdziens «vilku bars», taču tajā pašā laikā tie ir katrs par sevi. «Viens vilks» – tā vēl vairāk var akcentēt individuālismu. Ja kāds izvēlēsies džinsus vai džemperi no One Wolf, tad viņš to darīs tāpēc, ka tas viņam patiks, nevis tāpēc, ka citiem ir un viņam arī vajag. Neskries pakaļ citiem.
Tevis veidotais apģērbs ir unisex. Vai tas ir protests pret pārpucēšanos, pārspīlēto sievišķību, kāda joprojām vērojama Rīgas ielās?
Jā, sākotnēji tas bija viens no faktoriem. Ne jau apģērbs piešķir vai nogalina sievišķību. Tā ir pati sieviete. Kurš to teica: sieviete ir labi apģērbusies, ja pēc sarunas ar viņu atceries viņas sievišķību, nevis to, kas sievietei bija mugurā?
Bet varbūt ar krāšņiem augstās modes zīmoliem var novirzīt uzmanību no iekšējā tukšuma?
Jā, ir dīvaini redzēt, ka cilvēks ir iztērējis milzīgu summu, bet efekts ir pretējs. Varbūt tas ir iedzimts gaumes vai harismas jautājums, ja cilvēks izskatās lieliski, iztērējot maz naudas. Es par to bieži aizdomājos: kas ir tas, kas izveido stilu? Vai tā ir audzināšana, vai sabiedrība, kurā cilvēks uzturas, draugu loks? Manuprāt, vide ļoti ietekmē. Noteikti atšķirsies ģērbšanās stils cilvēkam, kuru saista radošas lietas, pat ja viņš ikdienā strādā bankā ar tabulām. Cilvēks ar plašāku redzesloku, dvēselē brīvāks, neieliek sevi tik stingros rāmjos.
Tev droši vien nākas dzirdēt jautājumus no sērijas Kas būs modē šajā pavasarī?
Man nepatīk tādi jautājumi, lai gan bieži nākas tos dzirdēt. Uz tādiem var atbildēt stilisti. Modes dizaineri, kas vēlas prognozēt savu kolekciju aktualitāti, manuprāt, dalās divās kategorijās. Vieniem uz galvas ir antena, kas vienkārši sajūt gaisā virmojošo noskaņu. Otri cieši vēro, kas tikko ir noticis politikā, reliģijas pasaulē vai kultūrā, zinātnē. Kādu pusgadu pēc lieliem notikumiem to vēsmas ienāk modē.
Kad mūžībā aizgāja Maikls Džeksons, jau nākamajā dienā bija sadrukāti krekliņi ar viņa mūža gadskaitļiem. Modē ienāca viņa slavas laika, 80.-90.gadu, elementi – āda, kniedes. Tas īstenībā ir tik prognozējami! Dizaineram drīzāk ir jābūt sociālo procesu pētniekam, mazāk jāskatās modes žurnāli. Es daudz skatos filmas, pārsvarā tādas, kas ir vizuāli skaistas. Mākslas akadēmijā studentiem dodu uzdevumu: lai katrs izvēlas filmu un personāžu, kas viņu iedvesmo izveidot vīriešu kolekcijas. Man prieks, ka studentu iespaidā esmu noskatījusies kino, ko līdz tam nezināju.
Vai Imanta Ziedoņa nāve atstās nospiedumu latviešu modē?
Manī Ziedonis ir atstājis iespaidu jau agrāk! Taisot skices, esmu pievērsusies viņa pasakām: Baltajai un Zaļajai. Galvā griezās īsa filmiņa. It kā es būtu tās tērpu māksliniece, mans uzdevums – ietērpt, parādīt, kādi izskatās filmiņas tēli.
One Wolf mājaslapā jau redzami 2013./14.gada rudens un ziemas sezonas modeļi. Vai centies diktēt, kas cilvēkam būtu jāvalkā šajā sezonā, vai tomēr esi ņēmusi vērā pasaules tendences?
Es necenšos ievērot tendences – tam ir speciāli biroji, kas cenšas tās pētīt. Lielāki uzņēmumi šos pētījumus iegādājas par naudu, cik zinu, tas ir ļoti dārgi.
Es daru to pašu, ko pētījumu aģentūras, bet – ar savu skatījumu. Gribu iedvesmot cilvēkus būt drosmīgākiem, brīvdomīgākiem. Kolekcijā dominē adījumi un brīvas formas. Hipijiskas, bohēmiskas sajūtas. Mūsu cilvēkiem ir tik saspringta ikdiena. Brīvību aizvietojam ar literatūru, filmām. Lai arī cilvēkam ir iekšēja vēlme lasīto vai redzēto izdzīvot pašam, atļaušanās kaut kur pazūd.
Apģērbu veikalu ķēžu, piemēram, H&M, panākumi ir cilvēku aizņemtības sekas? Lēti, labi nostrādāti bērnu apģērbi Latvijā bija vajadzīgi, bet sievietēm, kas pirms veikala atvēršanas stāvēja rindās, taču ir liela iespēja, ka uz ielas nāks pretī otra tāpat ģērbta!
Kamēr H&M nebija Latvijā, jaunieši, braucot uz ārzemēm, gāja tur kaut ko meklēt. Tur ir pieņemama cena, un tad bija mazāka iespēja, ka pretī nāks otrs tāds pats. Tagad ir tā, ka cilvēki skatās: jā, nu, varētu, bet…
Es nekad nepiedāvāšu tik plašu sortimentu kā H&M. Arī savs veikals ir tālas nākotnes plāns. Man būtiski ir pierādīt, ka mans veikums ir vajadzīgs cilvēkiem ne tikai Latvijā, bet arī Japānā, Nīderlandē, Amerikā. Protams, ir svarīgi nepievilt pašreizējos klientus un nemainīt stilu kardināli. Taču kļūt arvien labākam gan kvalitātes ziņā, gan censties nodot ziņu par sevi tālāk nemaz nav tik vienkārši. Modes zīmolu ir tiiik daudz! Aizbraucot uz izstādi Parīzē, pirmajā brīdī rodas pārdomas: nu, kāpēc lai es būtu tā, pie kā cilvēki nāk? Bet, jā, tajā pašā laikā viss ir iespējams! Pašlaik pasaulē ir interese par mums. Tas dod pārliecību.
Tavus ieteikumus izmanto arī stilīgā grupas Triānas parks soliste Agnese Rakovska.
Viss sākās nejauši, bija modes skate, un Agnese palīdzēja organizatoriem. Pārmijām dažus vārdus, es pat nezināju, ka viņa dzied. Tas bija pirmais gads, kad viņa startēja Eirovīzijas atlasē. Agnese bija dabūjusi manu telefonu, sākām sadarboties, palēnām mūsu attiecības pārauga draudzībā. Agnese ir avantūristisks cilvēks, atvērta citu idejām, bet tajā pašā laikā arī ļoti strādīga. Tērpi ir kā viņas personības turpinājums. Pat ja citiem šķiet – kas tas par trakumu! -, man tie neizskatās ne muļķīgi, ne neveikli. Skatuves tērpi var pat būt nereāli, piemēram, izrotāti ar diožu lampiņām. Diodes palīdzēja salikt kāds Agnesei pazīstams televizoru meistars, sēdēja nakti un dienu.
Tagad modē ir pārvērtību šovi. Vai tiešām stila izmaiņas var dot grūdienu arī cilvēka iekšējām pārmaiņām?
Ja cilvēks izjūt vajadzību mainīties ārēji, viņš noteikti vēlas ko mainīt arī savā iekšējā pasaulē. Tomēr pārvērtību šovi nespēj mainīt cilvēka pārliecību, tie varbūt vienīgi dod iespēju izjust citu cilvēku attieksmi, uzmanību. Kā jau runājām, sievietes seksualitāte neizpaužas tajā, ka viņai ir īsi svārki, augsti papēži, caurspīdīgas zeķbikses un sarkanas lūpas. Caurspīdīga blūze var būt tikai viena rozīnīte, pie tās pat derētu svārki līdz zemei. Vai – ja svārki ir īsi, pie tiem var derēt žakete. Ja parādi visu, tas vairs nav interesanti. Nav nekāda noslēpuma, esi kā atvērta grāmata.
Latvijā ir bijuši gadījumi, kad dāma aiziet uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta apakšveļai līdzīgā lindraciņā.
Tā nav atbrīvotība. Tieši otrādi – varbūt tie ir kompleksi, vajadzība pēc uzmanības, ko var dabūt viegli un ātri? Tagad situācija ir labāka, bet pirms gadiem pieciem tas bija ļoti pamanāms arī ielās – ārā ir aukstums, bet meitenei ir gan īsa jaka, gan šauri džinsi ar zemu jostu un tad vēl apavi ar augstiem papēžiem! Un tā ģērbās liela daļa sabiedrības! Kādēļ tā bija noticis? Varbūt šis kolektīvisma instinkts bija saglabājies no padomju laikiem, kad individualitāte un atšķirīgais nebija svarīgs? Cilvēkiem bija bail kļūdīties?
Kaut gan man šķiet, ka latviešiem ir laba gaume, arī laba krāsu izjūta. Situācija pēdējā laikā ir ārkārtīgi uzlabojusies.
Vai ir kāds cilvēks, kura stils tevi iedvesmo: mūziķis, politiķis, kurš spēj gaumīgi saģērbties?
Gaumīgi ģērbies cilvēks sagādā prieku, bet iedvesmu rada pārspīlējumi, par kuriem pat nevar pateikt, vai tie ir labi vai slikti, bet katrā ziņā ļoti interesanti. Pagājušovasar Rīgā redzēju kaut ko pilnīgi nereālu. Pāris ap gadiem 50, vīrietis un sieviete – viņi izskatījās pēc pasaules apceļotājiem. Viņu apģērbā bija mūsdienīgas lietas – brilles un apavi, bet tajā pašā laikā pilnīgs pretstats – kažokādas, vīrietim – ataugusi bārda, abiem – saulē izbalējuši, gaiši mati. Kaut kas mūsdienīgs, bet arī nedaudz hipijisks un etnisks. Lielām somām viņi tā aizslīdēja pa Barona ielu, ka nebija šaubu – viņi nav vienkārši izgājuši no mājām. Kaut kas tik mistisks!
5 mīļākās filmas
Cilvēks no zemes (The Man from Earth, 2007) Apbrīnojami, cik piesātināts un pārsteidzošs stāsts parādīts vienā vidē. Mani saistīja ideja par to, cik tuvi cits citam esam, neraugoties un dažādām nacionalitātēm, kultūrām, reliģiju un vēsturi.
Šķiršanās (A Separation, 2011)
Spraigs stāsts, kas sākas no šķietama pārpratuma un kura centrā ir cilvēka vājums, gods un meli. Ļoti dzīva filma par ģimeniskām vērtībām un sievietes lomu sabiedrībā mūsdienu Irānā.
Jeļena (Elena, 2011) Manuprāt, viens no Krievijas labākajiem režisoriem. Ārkārtīgi īsta un atklāta filma, kas iedvesmoja. Piemēram, cik skaisti un melanholiski atainota rutīna un pienākumu nasta kādas sievietes dzīvē.
Ieeja tukšumā (Enter the Void, 2009)
Viena no filmām, kura likusi aizdomāties par to, kas īsti ir mūsu sākums un beigas. Un kur ir mūsu dvēsele, misija, loma. Spilgta un stilīga mākslas filma, kas spēj ieraut skatītāju citā dimensijā, ļauj paskatīties uz apkārtējo pasauli no dvēseles lidojuma.
Savvaļā (Into the Wild, 2007)
Šī ir kulta filma skaistās atziņas dēļ: «Happiness only is real when shared» – vienīgā patiesā laime ir tā, kas dalīta ar citiem. Iedvesmojošs galvenā varoņa tēls – mūžīgā ceļa gājējs, laimes un idilles meklētājs, pārliecība, ka šajā pasaulē varam dzīvot arī bez naudas.
CV
Dzimusi 1981.gada 4.martā Rīgā
Modes dizainere SIA Hypnosis Fashion, zīmols One Wolf
2009.gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu modes mākslā, papildinājusies Accademia di Belle Arti di Brera Milānā
Piedalījusies 44 skatēs un izstādēs
2010.gadā par vīriešu kolekciju ieguvusi Grand Prix Baltic Fashion Award. Usedom, Vācijā
2011. un 2012.gadā uzvara kategorijā Vīriešu mode Who’s Next Fashion Blog konkursā Parīzē, Francijā
