Jaunās Latvijas režijas zvaigznes Vladislava Nastavševa (35) izrādēs skatītāji bieži sēž saķertu galvu un pavērtu muti. Valmieras Drāmas teātrī viņš tagad iestudējis Šekspīra Makbetu
Tā sagadās, ka intervija notiek režisora 35.dzimšanas dienā. Sarunas laikā viņš notiesā divus tortes gabaliņus. Atzīstas, patīkot nesamāksloti cilvēki, kas neslēpjas paši no sevis un citiem. Nastav-ševs ir uzmanīgs sarunu biedrs, patīkamām manierēm. Teātra
vidē dzirdēts, ka aktieriem bail ar viņu strādāt – personība bez kompromisiem. Ne visiem ir pietiekami saprotamas viņa veidotās izrādes, lai vēlētos tajās piedalīties. Pagājušajā sezonā Nastavševam atzinīgus vārdus veltīja Alvis Hermanis, aicināja veidot izrādes Jaunajā Rīgas teātrī.
Nastavševs studējis Pēterburgā un Londonā. Pagājušajā sezonā režisējis Valmieras teātrī Jūlijas jaunkundzi, kura Spēlmaņu naktī tika nominēta kā gada labākā izrāde, šosezon – Nacionālajā teātrī Veceni un Jaunajā Rīgas teātrī Tumšās alejas. Spēcīgi, emocionāli iedarbīgi darbi, kas ne tikai skatītājiem, bet, kā intervijā atzīst režisors, arī pašam un aktieriem parasti «trāpa» pa kaunīgākajām vietām. Tagad Nastavševs pirmoreiz ķēries klāt iestudējumam Lielajā zālē – Šekspīra Makbetam. Pirmizrāde 27.aprīlī.
Jaunais režisors latviešu teātrī ienāca spēji, 2010.gadā debitējot Dirty Deal Teatro ar Ivana Buņina stāsta Mitjas mīlestība iestudējumu. Uzreiz tika izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai kā Gada jaunais mākslinieks. Vēlāk turpat tapa Puiši smaržo pēc apelsīniem un Dzin, bet Nacionālajā teātrī – Pērnvasar negaidot. Nastavševa izrādēs liela nozīme ir zemapziņas pētījumiem un spēlei ar aizliegto un atļauto.
Hermanis par Nastavševu teicis tā: «Tas arī ir kritērijs saprast, kuri režisori ar savu darba stilu, iestudējot [JRT] izrādes, spēj radoši izmantot mūsu aktieru potenciālu. Tas ir kā ar Stainway klavierēm – ne visi pianisti māk izmantot to potenciālu.» Dažas dienas pirms Makbeta pirmizrādes Valmierā režisors dalās pārdomās, kāpēc pārkāpt robežas teātrī ir veselīgi, un atzīst, ka rīvēšanās starp latviešiem un krieviem Latvijā nav nemaz tik slikta.
Kāds ir jocīgākais notikums, ar ko dzīvē esat saskāries un kas jums pastāstīja kaut ko svarīgu par jūsu zemapziņu?
(Ilgi klusē. Domā.)
Parasti cilvēkiem tas ir kaut kas traumatisks.
Visvairāk par manu zemapziņu stāsta manas izrādes. Kad taisi, tad nedomā. Vienkārši nāk prātā lietas, liec tās uz skatuves. Dažreiz pašam liekas šaušalīgi.
Skaidri apzinos, ka vienīgais instruments, kas man ir, – mana zemapziņa. Viss pārējais ir amats. Profesijas tehnika, zināšanas. Nevaru iedomāties nevienu savu izrādi, kas netiktu dzemdēta ar mokām. Ir mokoši meklēt. Risinājumu nav grūti izdomāt – tie nāk simtiem, bet, ja zemapziņa nav iedarbināta, risinājumi ir virspusēji.
Makbets sākas ar triju raganu pareģojumu. Es tā iedomājos – kādu risinājumu šai dīvainībai var izdomāt 21.gadsimta režisors?
Piemēram, Vladimiram Sorokinam ir luga Dostoevsky trip. Tajā literārie darbi tiek salīdzināti ar narkotikām. Varu teikt, ka riktīgi sēžu uz smagajām narkotikām: impulsi, saskarsmes enerģija ar izcilu literatūru ir ļoti, ļoti spēcīga. Ar Makbetu man būs jauns posms. Jauni teātra valodas meklējumi.
Man bija svarīgi pret sižetu attiekties kā pret teiku. Tā ir mitoloģija, tajā ir ļoti daudz slāņu. Skaidrs, ka man nav interesanti iestudēt par 11.gadsimta kareivjiem. Man interesanti ar Šekspīra lugu runāt par mums, par šodienu.
Kāpēc no Šekspīra krājumiem izķeksējāt tieši Makbetu?
Tāpēc, ka tur ir runa par totalitārismu. Arī šodien mēs dzīvojam totalitārismā. Skaidrs, ka demokrātija nestrādā.
Kādā ziņā tā nestrādā?
Tas ir mīts, ka varam teikt, ko gribam, darīt, ko gribam. Tomēr līdz zināmai robežai. Mūsdienu pasaulē tāpat jāspēlē pēc noteikumiem. Ja nespēlē pēc noteikumiem, tevi vai nu izstumj, vai soda. Mana izrāde būs par mūsdienām. Galvenais līdzeklis, kā stāstīt šo stāstu, būs metaforas, ļoti mūsdienīgas. Tās, ko mēs redzam ikdienas dzīvē.
Kāpēc jūsu izrādē ir vairāki Makbeti?
Tāpēc, ka stāsts nav par konkrētu cilvēku, bet cilvēka rakstura šķautnēm. No stāsta viedokļa man bija svarīgi izrādē saglabāt Makbeta un lēdijas attiecību līniju un triju upuru līniju. Sapratu, ka materiāls ir tik spēcīgs, ka risinājumam izrādē jābūt nenormāli paradoksālam, spēcīgam, izaicinošam. Lai izsistu no sliedēm skatītāju. Mēģinājumu laikā pat bija tā, ka es aktieriem pēkšņi teicu: davai, tu esi motocikls! Vai: davai, tu esi suns, liels buldogs! Lai caur šo neloģiskumu aktierī ieslēdzas citi slāņi.
No kuras jūsu izrādes skatītāji mulst visvairāk?
Man bija tāda izrāde Puiši smaržo pēc apelsīniem. Kad pats skatos savas izrādes, sēžu zālē, man nenormāli patīk skatīties sejās.
Nav neērti?
Ir. Daru to uzmanīgi, neblenžu. Man ļoti patīk redzēt tās lielās acis, atvērtās mutes. Ir cilvēki, kuri sēž, saķēruši galvu. Nemaz neskatās.
Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais jautājums, ko cilvēkiem vajadzētu sev uzdot?
Uzdrīkstēšanās. Strādājot teātrī, es jūtu, ka ir bailes no uzdrīkstēšanās. Gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Ja kāds ir uzdrīkstējies iet pāri robežām, visi it kā baigi priecājas, bet tomēr baidās. No tā, ka kāds ir uzdrīkstējies runāt par lietām, par kurām nav pieņemts runāt, par kurām ir nepieklājīgi runāt.
Par ko mūsdienās ir nepieklājīgi runāt?
Nu, piemēram, stāstīt latviešu skatītājam kaut ko par seksu joprojām ir tabu. Cilvēki sapucējas un iet uz teātri. Viņi grib pieklājīgi pavadīt laiku. Pēkšņi kāds viņus izsit no komforta zonas, nevis mēģina uzburt ainu par teātri kā skaistu pasauli. Es to negribu. Es gribu rakties dziļāk. Tik un tā jāatzīst, ka viss ir izklaide, arī manas izrādes. man ļoti patīk izklaide.
Kā jūs pats izklaidējaties?
(Domā.)
Varbūt kaut kā pilnīgi bezgaumīgi?
Man patīk staigāt, braukt ar riteni… Ir arī daži veidi, kā bezgaumīgi pavadīt laiku, taču par to nestāstīšu. Banālas izklaides mani aizvien vairāk garlaiko.
Vai nevar nogarlaikoties arī no nemitīga inteliģenta stāvokļa?
Tā notiek, un sekas ir tādas, ka es ārpus darba vairs nespēju uztvert informāciju. Nespēju aiziet uz elitāru mākslas izstādi vai kaut ko lasīt, jo esmu tik ļoti iedziļinājies savā izrādē, ka reizēm gribas vienkārši parkā uzspēlēt telefonā spēli. Man patīk būt vienam, jo darbā visu laiku apkārt ir daudz cilvēku. Nemitīgi jāuzklausa, jārēķinās, jāmeklē kopīga valoda. Teātrī nav iespējams taisīt izrādi ar cilvēkiem, kuri ar tevi nav uz viena viļņa. Tad atsakos no viņiem – nav ne spēka, ne laika strādāt ar tiem, kuri bremzē. Arī aktieri – ja viņi jūt, ka viņiem nepatīk ar mani strādāt, aiziet.
Kāpēc varētu nepatikt ar jums strādāt?
Vakar vienā ballītē satiku Kasparu Znotiņu. Jautāju – nu ko, Kaspar, strādāsi ar mani nākamsezon? Viņš teica: jā, būs jāstrādā. Bet būs grūti! Kāpēc, es jautāju. Kaspar, vai tad bija grūti Tumšajās alejās? Bija gan, Vlad, viņš saka. Viņš to ļoti forši paskaidroja: tu gribi iet pāri robežām, iet tur, kur ir bīstami. Tu esi pulkvedis, kas sūta, un mums aktieriem jāiet. Mēs ejam un tev kliedzam: eu! Te ir bīstami! Mēs nomirsim! Bet tu
saki – ejiet, ejiet!
Uz Jaunā Rīgas teātra aktieriem jūs mēģinājumos esot kliedzis.
Arī tā strādāju… Ar pieklājīgām frāzēm neko daudz nepanāksi. Kas notiek ar brīnišķīgajiem JRT aktieriem šobrīd? Viss ir sasniegts. Viņi, būdami lieli mākslinieki, to apzinās un grib iet tālāk. Tāpēc laikam mums sadarbība ļoti veiksmīga izrādījusies.
Par ko jūs uz viņiem kliedzāt?
Par to, ka… Nu nē, tā ir virtuve, es negribu paust. Es šos aktierus gribu tikai sumināt, es viņus ļoti respektēju. Ja nebūtu Jaunā Rīgas teātra, nebūtu šodien latviešu teātra.
Man ir vajadzīgi izaicinājumi. Es izaicinu pats sevi, aktierus. Un gribu, lai aktieri paši sevi izaicina. Ne visiem tas ir vajadzīgs. Izaicinājuma stāvoklis nav normāls cilvēkam. Šāda vēlme normālam cilvēkam nepiemīt. Es esmu nenormāls. Riktīgs psihopāts. To ļoti labi apzinos, un, manuprāt, īsta mākslinieka uzdevums ir iet pāri robežām, stāstīt «no turienes», kā ar lietām ir. Tāpat kā kosmonauti stāsta no Kosmosa.
Vai ir kāda svarīga ideja, par kuru cenšaties runāt no izrādes uz izrādi, lai cik atšķirīgas tās būtu?
Ir tāda mākslas figūra Krievijā, rakstnieks Jevgeņijs Haritonovs. Es pēc viņa lugas motīviem veidoju izrādi Dzin. Viņš kādā stāstā raksta par to, ka ikvienam cilvēkam ir savs raksts, kas jāatrod. Kad to atrod, nespēj iziet no tā. Viņš salīdzina cilvēka likteni ar gobelēna rakstu – taisi to, grauz kā kode.
Es negribu sludināt neko. Diezgan bieži man ir neērti skatītāja priekšā, ka es mēģinu izaicināt. Saprotu, ka cilvēki ir nenormāli noguruši, ka viņiem vienkārši reizēm vajag pateikt labu vārdu, kaut ko sirsnīgu. Nomierināt, nevis izaicināt.
Kāpēc jūs pirms piecpadsmit gadiem braucāt studēt aktiermākslu uz Pēterburgu?
Man bija 20 gadu, un tas bija laiks, kad gribējās aizbraukt. Īsti nezināju, ko iesākt ar savu dzīvi, bet izvēle bija jāizdara. Izraudzījos profesiju, kura uzreiz nedod risinājumus, bet drīzāk rada jautājumus. Es pabeidzu piecus kursus un atgriezos Latvijā. Gadu nedarīju neko.
Kā nokļuvāt Londonā, režijas skolā?
Iestājos uzreiz otrajā kursā – tas bija iespējams pēc augstskolas Pēterburgā. Iestājeksāmenos bija divi posmi. Mutiskajā daļā bija jārunā par Makbetu. Praktiskajā daļā jātaisa viena aina, Čehova Trīs māsas. Četrdesmit minūtēs ar aktieriem jāuztaisa kaut kas. Pēc divdesmit minūtēm bija klāt pasniedzējs un vēroja, kā strādāju. Nolika stresa apstākļos un čekoja. Sākumā man teica: tu neesi režisors. Tevī kaut kas ir, bet režisors – nu diez vai.
Pārrados Rīgā ar domu, ka neesmu uzņemts. Aizgāju strādāt uz Krievu teātri par aktieri. Mēnesi piedalījos mēģinājumos. Tad atnāca vēstule no Londonas: mēs tevi ņemam! Braucu prom. Londonā jutu ļoti lielu brīvību. Taču brīvība bez izglītības nav nekas – peldi kaut kur, bet nav nekādu pieturas punktu. Man bija Krievijā iegūta spēcīga akadēmiskā skola. Kad ir izglītība, ir atskaites punkti un pēkšņi jūti brīvību, tas ir pilnīgi citādi. Forši! Man studijās ļoti labi gāja.
Ko Londonas skola jums iemācīja?
Ko nozīmē – būt brīvam. Kā tas ir, kad vari atļauties jebko. Londonā ir baigā jauda. Es satiku daudz interesantu cilvēku, visu laiku bija iespēja sevi attīstīt. Atgriezos Latvijā, jo man gribējās mājās. Atpūsties. Attapties. Tā ir ar tām skolām, vismaz man – ka mācoties uz priekšu daudz nedomā. Tas drīzāk ir trūkums, nevis pluss, jo jādomā jau ir – ko tālāk darīsi.
Jūs pārvaldāt vairākas valodas, pirms Londonas gandrīz sākāt studēt kinorežiju Francijā.
Drusciņ dzīvoju Parīzē, bija doma studēt kino. Pēc pieciem gadiem Krievijas smacējošajā akadēmiskajā vidē biju noguris no teātra. Davai, kino, es domāju. Taču izrādījās, ka Francijā ir baigā birokrātija. Es pārvaldu franču valodu. Taču, redzot daudzos dokumentus, kas jāaizpilda franču valodā, sapratu, ka man to nevajag. Man bija laba angļu valoda, un tā es aizbraucu uz Londonu. Angļu valoda mani interesēja jau no pusaudžu gadiem, gramatiku lasīju kā aizraujošu trilleri. Es vannā gulēju ar angļu gramatiku. Nenormāli interesanti!
Visi pēdējā laikā ar mani runā par kino. Būšot grūti sākt darbu kino, ja būšu pārāk dziļi teātrī. Es domāju par to, bet šī sezona saplānota, nākamā saplānota līdz ārprātam. Nav, kad.
Ko tagad iestudēsiet Maskavā?
Izrādi pēc [vācu režisora] Vernera Fasbindera filmas Bailes apēd dvēseli motīviem. Izrāde jāuztaisa sešās nedēļās, uz lielās skatuves. Būs jaudīgi! Makbets Valmieras teātrī man būs pirmais darbs uz lielās skatuves. Esmu vēl ļoti jauns un nepieredzējis režisors, pārāk daudz ko nezinu. Jāapgūst ātri, jo tagad sākas ļoti daudz piedāvājumu. Esmu pārsteigts par panākumiem. Visu laiku liekas, ka tas ir kāds pārpratums. Kāpēc tas ar mani notiek?
Bailes, pat gluži fizioloģiskā līmenī, to izaicināšana jūsu izrādēs ir būtiska tēma. No kā jums pašam bail?
Lidot. Nevaru ciest. Man ļoti daudz visādu fobiju un neirožu.
Kas ir smieklīgākā no tām?
Nu, piemēram, man ir neomulīgi stāvēt sastrēgumā uz tilta. Man liekas, ka tilts neizturēs. Ar prātu sevi mierinu, bet, tiklīdz mašīnu rinda korķī apstājas, man bail. Kad iestudēju Maskavā, sākumā dzīvoju viesnīcā 26.stāvā. Lifts brauc, brauc. Nesaproti, kur atrodies. Bail.
Reiz domāju, kādēļ taisīt izrādes? Lai cilvēkus pārveidotu? Tas nav iespējams. Lai viņus izklaidētu? Nav tā vērts. Prasīju savam draugam [režisoram] Kirilam Serebreņņikovam. Viņš teica: iedomājies, ja simtkājim pēkšņi viena kāja pavaicātu – uz kurieni? Kāpēc? Nav atbildes uz šādu jautājumu. Tas vienkārši ar tevi notiek. Tu iestudē, neko sliktu nedari. Tev sanāk, cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Vienkārši jāstrādā maksimāli godīgi ar spējām, kas tev dotas. Es nezinu, kā izskaidrot, kāpēc strādāju teātrī. Tāpat kā nezinu, kā izskaidrot, kāpēc es piedzimu.
Vai tas nav jocīgi?
Kas tad?
Ka jūs esat piedzimis.
Jā, jo tas nebija mans lēmums. Man neviens neprasīja.
Vai jums patīk dzīvot Rīgā? Esat Latvijā dzimis un uzaudzis krievs. Droši vien jūtat ķīviņus, kas ik pa laikam raisās pilsētā.
Tā ir, ja? Mēs jau nezinām, kas būtu, ja tādas rīvēšanās nebūtu. Kas būtu tad ar mūsu valsti. Rīvēšanās rada enerģiju: latviešiem – kļūt stiprākiem, just savu identitāti, un krieviem – nezinu, kas tur viņiem… Es domāju, ka krievi ir upuri šajā situācijā. Latvieši vismaz ir savā zemē. Krievi nav. Krievi dzīvo tā kā rezervātā – paši uz to iet, nespējot pieņemt un piedot kaut kādas lietas Latvijā. Piemēram, ka ne visiem deva pilsonību. Man arī nedeva. Liku eksāmenu. Man nebija jautājumu, kāpēc tas jādara. Nebija aizvainojuma. Bija svarīgi iegūt pilsonību, un es to izdarīju. Taču mana mamma joprojām nevar tikt šim jautājumam pāri. Viņa piedzima Latvijā. Starp citu, padomju laikā labi runāja latviski. Ļoti cienīja latviešu valodu un kultūru – līdz brīdim, kad saprata, ka viņai Latvijas valsts [automātiski] nedos pilsonību. Viņa pārstāja runāt latviski. Tagad tas apgriezies otrādi: es strādāju latviešu kultūrā, mamma aktīvi nāk uz izrādēm un atkal runā latviski, draudzējas ar kaimiņiem, latviešiem, lasa latviešu grāmatas. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā tika pieļautas daudzas kļūdas. Grūti bija no tām izvairīties. Aizvainojums bija tik milzīgs, un valsts tik jauna. Nevienu nevar vainot.
5 pilsētu smarža
Rīgā gaiss smaržo pēc malkas apkures. Tas man saistās ar bērnību. Uzaugu Ķīpsalā pie Daugavas. Šī smarža sniedz drošību, mieru un siltumu.
Londonā gaiss ir dzestrs un liekas, ka debesis ir tuvāk, virs tevis.
Valmierā gaiss naktīs smaržo pēc priedēm – vējš atnes. Ar šo smaržu man sākas pavasaris.
Maskavā man ļoti patīk metro smarža. Varbūt tā ir vilcienu eļļa. Man ļoti patīk.
Pēterburgā ir mitrs gaiss. Bieži tas smaržo pēc jūras tāpat kā Rīgā.
CV
Dzimis 1978.gada 20.aprīlī Rīgā
P.Jurjāna mūzikas vidusskolā apguvis vijoļspēli un klavierspēli
Studējis aktiermākslu Pēterburgā un režiju Londonas Central St.Martens College of Art and Design, ieguvis bakalaura grādu
Par iestudējumu Mitjas mīlestība nominēts 2010./2011.sezonas Spēlmaņu nakts balvai kā jaunais skatuves mākslinieks
Par izrādēm Jūlijas jaunkundze Valmieras Drāmas teātrī un Dzin teātrī Dirty Deal Teatro nominēts 2011./2012.sezonas Spēlmaņu nakts balvai kā labākais režisors, Jūlijas jaunkundze izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada labākā izrāde
Šosezon iestudējis izrādi Tumšās alejas Jaunajā Rīgas teātrī, izrādi Vecene Nacionālajā teātrī un patlaban Makbetu Valmieras Drāmas teātrī
Maskavā Gogoļa centrā iestudējis Mitjas mīlestību un sāks darbu pie izrādes Bailes apēd dvēseli pēc Vernera Fasbindera filmas motīviem
