«Tā puse, kurai just līdzi, ik brīdi mainās. Un dažreiz tās pat sadarbojas,» par darbu kara zonās saka zviedru fotožurnālists Pols Hansens, kurš šogad uzvarēja World Press Photo konkursā
Bēru ceremonija Gazā, Palestīnā, 2012.gada novembrī. Vīri uz rokām nes divus gadus un četrus gadus vecus mirušus zēnus. Izraēliešu raķetes nogalinājušas arī viņu tēvu, māte nonākusi slimnīcā. Šī fotogrāfija ir World Press Photo 2012 konkursa uzvarētāja, tās autors – zviedru fotožurnālists Pols Hansens. Gan šis foto, gan vēl aptuveni 200 citi līdz 2.jūnijam apskatāmi Sv.Pētera baznīcā Rīgā. Izstāde ir īpašs notikums, jo iepriekš prestižā konkursa darbi Rīgā bija skatāmi 1992.gadā.
Pagājušajā nedēļā zviedru fotogrāfs Hansens Rīgā sniedza publisku lekciju, tikos ar viņu Pēterbaznīcā.
Nesen Bangladešā sagruva apģērbu fabrika un gāja bojā vairāk nekā 1100 cilvēku. H&M ir lielākais lētā darbaspēka pasūtītājs. Kāpēc neesi tur?
Tā bija vienas fabrikas sagrūšana. Mirklis. Parasti dodos uz vietām, kur notikumi jau ir sākušies un turpinās. Mans mērķis ir veidot padziļinātus stāstus. Gazas konflikts pērn novembrī varēja būt sākums kam nelāgam. Ar žurnālistu devāmies ceļā jau nākamajā dienā, taču, kamēr nokļuvām Gazā, pagāja laiks. Tā ir militārā zona, vajadzīga preses identifikācijas karte. Arī laiks, lai piekļūtu īstajiem notikumiem. Intensīvākais jau bija aiz muguras, taču neko daudz nenokavējām. Dagens Nyheter ir jauns galvenais redaktors. Ļoti ieinteresēts, atvēl laikrakstā daudz vietas šāda veida fotogrāfijām.
Kurš pirmais uzzina, ka vēlies braukt, – tuvinieki vai galvenais redaktors?
Tas ir labs jautājums. Mana pirmā laulība izjuka lielākoties manas vainas dēļ. Es nemeloju sievai par to, kurp dodos, taču nestāstīju visu. Centos viņu pasargāt. Reizēm gan nepateicu, kurp tieši braucu. Es biju zaķpastala, baidījos no konfliktiem. Mūsu pasaules attālinājās, jo nebija uzticības. Otrajai sievai par saviem nodomiem saku uzreiz. Viņa ir politikas zinātniece, saprot mani.
Pēc trim komandējumiem uz Lībiju atbraucu mājās un teicu sievai: «Braucam atpūsties.» Aizbraucām uz Omānu. Lībijā karš atsākās, atstāju viņu vienu uz pāris dienām. Kad atgriezos mājās, teicu: «Braucam atvaļinājumā uz Turciju.» Ceļojuma otrajā dienā viņa saka: «Tev jābrauc uz Lībiju.» Internetā bija izlasījusi, ka viss atsācies no jauna. Es devos prom. Uz jautājumu, kurš pirmais uzzina par plāniem, atbilde ir – dažkārt sieva uzzina pirmā.
Kāpēc nebrauc uz Somāliju, Sīriju?
Mani ļoti interesē Sīrija, taču es neesmu kara fotogrāfs. Mans kolēģis tur jau bijis pirms manis. Trīs vai četras reizes. Viņš zina apkaimi, turienes cilvēkus, drošības noteikumus. Ja viņš turp nebrauktu, es dotos nekavējoties. Bet Sīrija ir viņa «bērns». Tur viņš ir eksperts. Tāpēc es braucu uz Gazu, nevis uz Sīriju. Esmu bijis Somālijā, veidojis fotostāstus par somāliešu bēgļiem, taču es veidoju stāstus, nevis reportāžas.
Uz Tuvajiem Austrumiem devos, kad tur sākās otrā intifada. Toreiz veidoju reportāžas. Jauni cilvēki meta akmeņus. (Klusums.) Es nezinu viņu vārdus, nezinu, kāpēc viņi ir tur. Taču savu stāstu varoņus es pazīstu.
Filmā Kara fotogrāfs ir teiciens: ja bilde nav izdevusies, neesi bijis pietiekami tuvu. Tava bilde ar bēru ceremoniju Gazā ir tāda, ka gribas teikt: viņš ir par tuvu, tas ir par daudz.
Tur bija daudz fotogrāfu. Procesijā bija ap 400 cilvēku. Ļoti emocionāls moments. Daudz mazu bērnu. Pūlis. Es biju priekšā, centos atkāpties. Kamera bija aptuveni 60 centimetru attālumā no viņiem. Tas bija stresaini.
Vai tādās vietās pastāv iespēja, ka no mugurpuses kāds uzbrūk?
Nē, nē, patiešām. Jutos droši. Apkārtējie cilvēki nebija dusmīgi uz mums. Bīstami bija dienu iepriekš, kad šāva izraēliešu raķetes. Mazos brāļus nošāva, kad viņi skatījās TV.
Ja palestīnieši domātu, ka esi no Izraēlas, tad gan būtu bīstami.
Vai tā ir labākā bilde pasaules preses fotogrāfijas konkursā?
Neprasi to man. Kad raudzījos uz fotogrāfijām, ko sūtīt konkursam, domāju: man ir labas bildes no Gazas. Neticēju, ka varētu vinnēt, jo katru gadu ir ļoti spēcīga konkurence. Jā, man bija labas, spēcīgas fotogrāfijas, bet ne jau es biju lēmējs. Manās fotogrāfijās ir stāsts, es par šiem cilvēkiem daudz zinu. Viens no mirušajiem brāļiem ir Muhameds. Viņu nosauca brāļa vārdā, kurš gāja bojā 2008.gadā.
Raudi pēc tam, kad esi uzņēmis tādu bildi?
Es raudu daudz. Vakaros… Ja cilvēciski nepārdzīvo, tad tev šādās vietās nav jābūt. Raudu arī tad, kad veidoju stāstus Zviedrijā. Par Deividu, kurš gaida plaušu transplantāciju, un par Ēriku, kurš gaida jaunu sirdi. Kad paskatos bildes ar Ēriku, sāku raudāt uzreiz.
Ēriks bija piedzimis slims. Viņa mammu satiku slimnīcā, jo manas sievas dēlam bija sirds problēmas. Ērika mamma stāstīja, cik grūti ir būt blakus bērnam, kurš gaida sirdi. Nolēmu izveidot stāstu par to, ko tas nozīmē ģimenei. Ēriks nomira, jo atklājās, ka viņam ir vēzis. Viņš bija brīnišķīgs bērns.
Es reiz veidoju stāstu par sešiem cilvēkiem, kuri gaida sirds tranpslantātu. Viens no viņiem nomira. Tobrīd šķita, ka manam rakstam nebija jēgas. Kā ir ar bildi no Gazas? Bērnus neuzcelt, konflikts turpināsies. Pirms diviem gadiem Pasaules preses foto konkursā uzvarēja attēls ar afgāņu sievieti, kurai vīrs nogriezis degunu un ausis. Pēc tam viņai saziedoja jaunam degunam, viņa darbojas kā sieviešu tiesību aizstāve. Tas dod cerību.
Biju ciemos pie ģimenes Gazā. Māja ir uzcelta, bildi no procesijas viņi pielika pie sienas dzīvojamajā istabā. Ir gadījumi, kad cilvēki pēc tādiem satricinošiem notikumiem saņem palīdzību. Piemēram, pēc zemestrīces Haiti daudzi saziedoja naudu, lai cietušie uzceļ jaunas mājas.
«Baltais cilvēk, baltais cilvēk, palīdzi mums!» reiz man nopakaļus sauca kāda sieviete. Izrādās, viņa badināja bērnu, lai dabūtu naudu. Aizgājām pie bērnu aizstāvjiem, viņas bērnu ielika SOS ciematā, sievieti arestēja. Zēna vārds bija Selavi. Tagad viņš ir Aleks. Es un žurnālists, ar kuru bijām kopā, viņu tagad finansiāli atbalstām.
Kā izvairies no tā, lai cilvēkus, ko esi fotografējis, emocionāli nepielaistu sev klāt pārāk tuvu? Pēc tam uzturēt attiecības ar desmitiem cilvēku varētu būt grūti.
Uzreiz pasaku, ka neesmu ombudsmens. Lai saprot noteikumus. Es palīdzu netieši. Piemēram, kāda sieviete ir vientuļā māte, invalīde, imigrante. Pēc publikācijas viņai kļuva vieglāk par sevi cīnīties un runāt ar iestādēm. Aiz viņas ir liela avīze un kontakti. Un viņu vairāk respektē. Zina – ja kaut kas būs ne tā, par to uzrakstīs.
Draudzību esmu saglabājis ar aptuveni 50 cilvēkiem. Piemēram, Ērika vecākiem. Kādiem 25 savu fotostāstu varoņiem sūtu pastkartes no vietām, kur esmu aizbraucis. Tā viņi uzzina, ka domāju par viņiem.
Kad ieguvu balvu par fotogrāfiju Zviedrijā, puisis, kas redzams bildē, man zvanīja un teica: mēs uzvarējām! Uzsvars uz «mēs». Tas nozīmē, ka es taisu stāstu ne tikai sev, bet vēl kādam. Šie fotostāsti man arī atver durvis pie nākamajiem personāžiem. Viņi zina, kā es strādāju, un laiž sev klāt. Ja pirmo stāstu neuztaisītu labu, pie otrā netiktu.
Viens no tādiem ir par Lottu, narkomāni. Viņa nesen nomira.
Jā, ar viņu biju kopš 1996.gada. Tas man sagādāja lielu prieku.
Kā pierunāt cilvēku bildēties?
Vai intervēsi arī Stefanu Vanfleterenu? (World Press Photo uzvarētājs portretu kategorijā – red.)? Nē? Žēl. Viņš ir ļoti gudrs čalis. Apbalvošanas laikā Amsterdamā sēdējām blakus. Tur bija Nīderlandes karaļnama pārstāvji un dažādas VIP personas. Pasākumu vadīja BBC žurnālists. Viņš jautāja Stefanam, kā iespējams tādas bildes uzņemt. Stefans atbildēja: «Jābūt ieinteresētam cilvēkā.» It kā ļoti vienkārši, bet tā ir. Vispirms jābūt cilvēkam, tikai tad fotogrāfam.
Kad es veidoju stāstu, man jāzina, kāpēc to daru. Ja gribēšu tikai kaut ko vizuāli iespaidīgu, tad nesanāks labs stāsts. Varēs redzēt, ka neesmu patiess. Ne vienmēr vajag fotografēt. Ar Ēriku dažkārt spēlēju kārtis, tas bija labi pavadīts laiks. Deivids dzīvoja divu stundu brauciena attālumā no Stokholmas. Reiz aizmirsu kameru, biju jau pusceļā. Aizbraucu tāpat ar viņu padzīvoties. Ir jābut ieinteresētam.
Pirms bildēšanas vienmēr pasaku, lai liek man saprast, kurā brīdī nevajag fotografēt. Es gan tāpat to nedarīšu situācijās, kurās cilvēks nejūtas ērti. Pirms publicēšanas ļauju stāstu izlasīt, apskatīt, jo tas nav mans stāsts, bet šo cilvēku.
Kur ir robežas? Zinu, kā zviedru žurnālisti Latvijā meklē, kur tā krīze, kur asaras. Kādā filmā latviešu puika raudāja minūtes piecas.
O, nē! Pietiek ar 20 sekundēm. Ir labi žurnālisti, un ir pakaļas. Kā visur pasaulē. Viņus interesē viņi paši, nevis stāsts.
Es biju Rumānijā pēc Čaušesku gāšanas. Tur bija daudz pamestu bērnu, viņi nakšņoja kastēs. Iedomājies, cik fotogrāfu jau tur bijuši un prasījuši bildēties? Un, kad bērni neguļ kastēs, tad fotogrāfi lūdz, lai tajās ieguļas. Turienes bērnus žurnālisti totāli uzpirkuši.
Par robežām. Tas atkarīgs no situācijas. Dažkārt nebildēt ir svarīgi. Vaicāji, vai esmu agrāk bijis Rīgā.
Teici, ka ne.
Tā man šķita, bet tad kādā parkā apjautu – esmu te bijis. Biju savulaik atbraucis līdzi Zviedrijas kroņprincesei Viktorijai 2002.gadā. Bildēju karaļnama vajadzībām. Pirmoreiz viņu satiku privātā pasākumā. Kroņprincese apskāva kādu puisi brillēs un noskūpstīja. Es nezināju, kas viņš ir. Kamera bija uz grīdas. Es nenobildēju. Šķita, ka tas ir ļoti privāts brīdis.
Pēc tam uzzināju, ka puisis bija līgavainis un kroņprincese ļoti novērtējusi, ka tajā brīdī nenofotografēju viņus. Pēc kāda laika lūdza man sagatavot kāzu bilžu grāmatu, jo uzticējās.
Bet kā ir smagos gadījumos?
Atceros – Noršēpingā avarēja autobuss ar padsmitgadniekiem. Skolēni otrā autobusā to redzēja. Nākamajā dienā man bija jābrauc šo notikumu dokumentēt. Reportierim jau bija dots uzdevums atvest rak-stu, kam būs virsraksts Es redzēju draugu nāvi.
Ja tāds uzdevums būtu dots man, es būtu dusmīgs. Tā nevar! Teicu, ka mēs netuvosimies šiem bērniem.
Kā lai uzrunā 15 gadus vecu pusaudzi, kura draugs sadedzis? Tas ir neētiski! Mēs ieradāmies baznīcā, kur jaunieši runājās ar mācītāju un pēkšņi pa radio sāka skanēt ziņas. Viņi pieskrēja pie radio, klausījās un raudāja. Fantastiska bilde? Jā, bet es to nenobildēju. Viņi bija jauni. Man nebija viņu vecāku atļaujas. Es nevarēju to viņiem nodarīt.
Tādas reizes bijušas vairākas. Dažkārt nodibinu kontaktu, nebildēju un pēc kāda laika cilvēkam piezvanu, viņš mani atceras un novērtē to, ka toreiz viņu cienīju. Un piekrīt lielākam stāstam.
Vai tev bijusi kāda pieredze, kas izmācījusi un novedusi pie šādas attieksmes?
Mans tēvs nomira, kad man bija 24 gadi. Biju tikko sācis strādāt. Nosūtīja uz Norvēģiju, kur negadījumā bija miruši 17 cilvēki, to skaitā bērni. Tuvinieku attieksme bija – kāpēc mani bildē, esmu zaudējis bērnu?! What the fuck!* Redaktoriem patika manas bildes, viņi man aplaudēja, uzteica kā ļoti labu stāstu. Taču es pēc tam raudāju. Ja man kaut ko tādu liktu šodien, es nebrauktu.
Bija vēl kāds stāsts, kurā man vajadzēja nobildēt puisi smagā stāvoklī Upsalā. Viņam uz sejas bija respirators. Bija doma likt virsrakstu Nāves uzgaidāmā telpa, bet es teicu, ka tas ir arī «cerību koridors». Jo slimnīcā gan izdzīvo, gan mirst. Vēlāk boss pārmeta, ka neesmu nofotografējis puisi ar respiratoru. Bet es negribēju. Un tā ieguvu puiša ģimenes uzticību un varēju uztaisīt labu stāstu arī bez tās bildes. Boss beigās piekrita, ka esmu rīkojies pareizi.
Tu savās bildēs esi objektīvs?
Nekad. Vienmēr esmu nevainīga upura pusē. Un tā ir mana politiskā nostāja. Kad strādāju Gazā, mūs eskortēja Izraēlas armijas vienība. Nogādāja Gazā, un tur mūs sagaidīja [palestīniešu organizācijas] Hamas amatpersonas. Tātad Izraēla un Hamas sadarbojās, lai mūs – žurnālistus – nogādātu notikuma vietā. Ar to es gribēju teikt, ka tā puse, kurai just līdzi, ik pa brīdim mainās. Un dažreiz tās pat sadarbojas.
Ir arī kāds prieks, bildējot izpostītās zemēs nelaimīgus cilvēkus?
Ir daudz labu stāstu. Gazā sabumboja skolu neredzīgajiem. Atradu skolēnu, parunāju ar mammu. Puika gribēja būt pilots, lai arī bija akls! Tāds ir viņa skatījums uz nākotni. Vai nav lieliski? Puikas gars nav salauzts. Tam nav robežu!
Kopumā nav tik traki. Patlaban atlasu Afganistānas fotogrāfijas grāmatai. Skatos – esmu bildējis, ka cilvēki sēž un dzer kafiju, taču vienu ielu tālāk notiek apšaude. Tuvajos Austrumos ir daudz jauku cilvēku. (Meklē telefonā bildi, rāda.) Šī sieviete Gazā blakus sabumbotai ēkai saviem septiņiem cilvēkiem gatavoja zivi, bet uzaicināja arī mani paēst.
Daudz tavu fotostāstu top Zviedrijā. Nav garlaicīgi?
«Garlaicīgi» nav īstais vārds. Kad lidoju atpakaļ no Bosnijas un ieraudzīju māju, kur dzīvoju, ap sirdi kļuva labi. Tad izdzirdēju helikopteru un satrūkos, jo helikopters – tas nav labi!
Todien avīzēs galvenais virsraksts vēstīja, ka cietusi pazīstama dziedātāja. Vai tad tas ir galvenais virsraksts?! Biju sašutis. Tajā pašā laikā Sarajevā mirst tik daudz cilvēku! Padomāju – ir gan lieliski dzīvot valstī, kur laikrakstos svarīgākā ziņa ir šī. Normāla dzīve.
* Johaidī – no angļu val.
CV
Dzimis Zviedrijā
Par fotogrāfu strādā no 1992.gada
No 2000.gada Zviedrijas rīta laikrakstā Dagens Nyheter
Septiņas reizes ieguvis Zviedrijas gada labākā fotogrāfa titulu
Labākais fotogrāfs Pictures of the Year International 2010. un 2013.gadā
Veidojis reportāžas no Bosnijas, Haiti, Afganistānas u.c.
