Ornitologam un melno stārķu pētniekam Mārim Strazdam (53) ir viedoklis ne tikai par putniem, pesticīdiem un ekoloģiju, bet arī par tautasdziesmām, kuras viņš uzskata par latvieša lietošanas instrukciju
Ar Māri Strazdu es varu runāt stundām, pat dienām. Un pilnīgi par jebko. Kā jau fanātiskam zinātniekam no Dieva viņam piemīt unikālā spēja savirpināt likumsakarību ķēdē šķietami nesaistīto un pasniegt to tik interesanti, ka nekas cits neatliek kā klausīties pavērtu muti. Jau kopš 14 gadu vecuma viņš klīst pa mežiem, purviem un laukiem, pārsvarā meklēdams melno stārķi, pētīdams to, aizsargādams.
Parasti tik vientulīgais un nemanāmais darbs šīsvasaras beigās nonāca plašākas publikas uzmanības lokā, pateicoties projektam Dzīvības lidojums, kurā astoņas melno stārķu meitenes tika aprīkotas ar satelītraidītājiem un nu ikviens interesents var LNT un internetā gan Facebook, gan Twitter vietnēs sekot jauno putnu ceļam uz ziemošanas vietām. Māris vada šo projektu un pārdzīvo par katru nolidoto kilometru, par katru bojāgājušo putnu, jo tā jau nav tikai informācija par stārķiem – tās ir arī ziņas par mūsu planētas ekoloģisko stāvokli, par tās iespējamo nākotni.
Kas pašreiz notiek ar pasaules attīstību?
Pietiek paskatīties, kādi ir resursu izmantošanas tempi un apjomi… neko saulaina perspektīva nekļūst. Viena lieta, kas mani, «latviski» sakot, besī ārā, – kritērijs tam, ka kaut kas uzlabojas, ir tas, ka tiek vairāk pārdots. Pieklājīgu vārdu pietrūkst. Ja mēs visi gribam dzīvot kā Amerikā, mums vajag piecas planētas. Bet mums nav piecu planētu!
Kā tas varētu beigties?
Citēju Bilu Klintonu: «Būtu ellīgi interesanti redzēt, kā tas beigsies,» bet, godīgi sakot, to negribētu redzēt, jo nekas labs tas nebūs.
Vai par bērniem sirds nesāp, ka viņiem to nāksies pieredzēt?
Es cenšos par to nedomāt. 5% no problēmām nevar atrisināt un 95% atrisinās pašas – tas laikam ir Vonnegūts. Lai cik sūdīgi beigtos procesi ar dabas resursiem, nav jau tā, ka izmirs visi cilvēki. Daži paliks. Kuri? Cik? Kurā vietā? Tas ir cits jautājums.
Putni paliks?
Noteikti.
Vārnas?
Visticamāk. Tagad neviens vairs nešaubās par to, ka klimats mainās. Diskusijas par to, vai klimata pārmaiņas izraisījis cilvēks, vai tās rodas dabisko ciklisko procesu rezultātā, ir stulbas. Nav starpības, kāpēc tas notiek. Ja tas notiek, ar to vienkārši ir jārēķinās.
Viens aspekts, par kuru beidzot sāk satraukties – insekticīdu ietekme uz apputeksnējošiem augiem, jo tajā brīdī, kad mums vairs nebūs bišu, pārstās eksistēt 40% no zemes pārtikas resursiem.
Miglošana laukos vasarā notiek pilnā sparā.
Tagad miglo pret visu – pret kukaiņiem, pret nezālēm, pret krēslu, pret saullēktu. Mēs uz folkloras pamata priecājamies, ka tīri lauki – tas ir kaut kas skaists.
Tajos laikos, kad folklora radās, tīrs lauks liecināja par lielu ieguldītu darbu – tas saimnieks patiešām bija čaklāks par citiem. Šodien? Tieši kājām gaisā! Jo tīrāks lauks, jo briesmīgāka saimniekošana. Es reiz vienam tādam zemniekam uzprasīju – ko viņš ēd ikdienā? Viņš atbildēja, ka to, ko pats saražo. Es viņa vietā gan to nedarītu.
Tu izvēlies bioloģiskus produktus?
Kas ir, to ēdu. To, kas tur iekšā, es tāpat nevaru uzzināt. Man ir pārāk daudz informācijas. Reiz piedalījos vienā vides filmu festivālā, vajadzēja noskatīties visu, ko tur rādīja. Neviena šausmene nestāv līdzi. Piemēram, garneles mani vairs neuzrunā. Protams, viesībās es tās no avokado salātiem ārā nelasu. Organisms ir spējīgs ar kaut kādu daļu no tiem draņķiem tikt galā. Bet tas, ka indēm ir izpausmes, par to nav šaubu. Katra nākamā paaudze ir arvien bēdīgākā stāvoklī.
Agrāk teici, ka stārķi pesticīdus saēdas Āfrikā. Bet tikpat labi jau var sarīties arī pie mums.
Tas joprojām nav zināms, no kurienes lielais piesārņojums stārķos nāk. Ļoti ceru, ka šī gada darbs, kas medijos tiek atspoguļots kā Dzīvības lidojums, to parādīs. Aprīkojām astoņas jaunas stārķu meitenes ar raidītājiem un tagad sekojam viņu ceļam uz ziemošanas vietām. Pagaidām bojā gājuši trīs stārķi. Cerēsim, ka vismaz viens no putniem vismaz vienu reizi atgriezīsies. Ideāli, ja viena no viņām sasniegtu ligzdošanas vecumu, tad varētu paskatīties, kas notiek ligzdā, jo olas precīzi atspoguļo mammas piesārņojumu – olas ir viens no veidiem, kā mammas visefektīvāk atbrīvojas no piesārņojuma, it īpaši pirmā izdētā ola. Ir dažas putnu sugas, kas vienā dējumā ieliek vairāk nekā visa sava ķermeņa svaru.
Tas būtu tā, it kā mēs dzemdētu 70 kg smagus bērniņus?
Būtībā tā tas ir. Stārķim tas gan ir 10% no svara. Tie putni, kuru bērniem bojāejas risks ir augsts, dēj daudz olu. Albatross dēj vienu olu divos gados, un putns var sasniegt 58 gadu vecumu. Bet bārdzīlīte var vairoties jau tajā gadā, kad pati ir dzimusi – dažu mēnešu vecumā. Gadā ir trīs, četri metieni.
Tā kā žurkas?
Ātrāk nekā žurkas.
Kāpēc tad mēs neredzam daudz bārdzīlīšu?
Jo viņas ļoti ietekmē klimats. Putni ir pirmie pasaules pilsoņi – tādā nozīmē, ka viņi izmanto pasaules resursus tur, kur to ir visvairāk, un tad, kad tos ir visvieglāk iegūt. Ekstrēmās migrācijas ir labākais piemērs – jūras zīriņš, kas nolido 70 000 kilometru gadā, patiesībā divas trešdaļas no gada pavada vasarā un dienā. Viņš vispār nezina, kas ir ziema! Mēs sakām – «putni lido ziemot». Viņi nelido ziemot! Viņi no vienas vasaras lido uz otru vasaru.
Kāpēc daudzi, piemēram, visi bridējputni, zosis, lido uz tundru, kur ir šausmīgi īsa vasara?
Tur ir ārprātīgs kukaiņu daudzums! Viņiem atmaksājas aizlidot tos dažus tūkstošus kilometru tālāk, jo tur ir leiputrija. Savā ziņā mēs esam to noskatījušies – ai, kā gribas aizlidot… bet ne līdz galam, jo neviena putnu suga resursus nav noplicinājusi. Tā vietā, lai mēs priecātos, ka Latvija ir viena no retajām vietām uz pasaules, kur iedzīvotāju nekļūst vairāk, tā vietā, lai domātu, kā šo situāciju saglabāt, mūsu, es atvainojos, idioti psiho par to, ka ir jāieved vergi, jo citādi nav iespēju pārdot vairāk, ražot vairāk, izcirst vairāk.
Jādzemdē vairāk pašiem?
Var pieņemt bērnus audzināšanā no zīdaiņa vecuma, un viņi būs labāki latvieši nekā viens otrs, kas ģenētiski skaitās latvietis.
Tu saki, ka nevajag dzemdēt, bet adoptēt?
Nē! Es nesaku, ka nevajag dzemdēt! Bet jautājums par to, vai pazudīs valoda un kultūra, ir pilnīgi citas kategorijas problēma. Latviešu kultūra lielā mērā jau ir pazudusi. Mēs jau vairs neesam pēdējie mohikāņi. Mēs esam tie, kas varbūt vēl ir redzējuši pēdējos mohikāņus.
Izklausās drausmīgi.
Es varu motivēt. Ja mēs par kultūras nesēju varam uzskatīt to smalko filozofiju, kas ir tautasdziesmās, tad – tās vairs neizmanto. Vai vari pateikt, kas visām tautasdziesmām ir kopīgs? Visas tautasdziesmas cilvēki zināja no galvas. Tie ir pantiņi, kuri paliek prātā. Piemēram, paņemsim 30 teicējus un katra teicēja atsevišķo tautasdziesmu komplektu. Es domāju, ka šie komplekti, ar nelielām variācijām, būtu ļoti līdzīgi. Manuprāt, tautasdziesmas ir latviešu lietošanas instrukcija. Latviešu Bībele. Latviešu ētikas kodekss.
Kā tu nonāci līdz tautasdziesmu analizēšanai?
Mani sākotnēji interesēja, kurās tautasdziesmās ir konkrēti putni. 90% no tautasdziesmās izmantotajiem putniem ir tikai 10 sugas. Kāpēc? Tāpēc, ka tās ir tās, ko visi zina. Un… absolūti lielākā daļa tautasdziesmu par putniem vispār nav par putniem. Bet tās ir izmantotas, lai neapvainotu kādu konkrētu Jāni, Anniņu vai Pēteri. Runa ir par cīruli, cielavu un lakstīgalu. Tautasdziesmās, pirmkārt, ir banāla informācija par to, kas apkārtnē ir ēdams. Otrkārt, lielākā daļa ir sarunas par seksuālām tēmām. Kā rīkoties? Kā nerīkoties? Ko teikt? Ko neteikt? Tātad – padomi caur putniņiem.
Lielākā daļa tautasdziesmu par putniņiem ir mācība par attiecībām?
Tieši tā. To, ko bērni var noskatīties no vecākiem, viņi tāpat iemācās, taču tas, kas notiek zem segas vai aiz slēgtām klēts durvīm… par to kaut kā ir jāpastāsta, lai tu zinātu, ko darīt, kad pats nonāksi aiz šīm durvīm. Ir vēl trešā tēma – pilnīga sadzīve, abstrakta no personiskām attiecībām. Bet tur gari jāstāsta… Pateikšu tikai, ka tas viss ir totāli zudis, mēs dzīvojam pēc kaut kā sagrābstīta.
Tautasdziesmas un vecie mājvārdi ir tavs hobijs vai pētījums?
Nu jau tas ir kļuvis par pētījumu. Nupat Eiropas 8.ornitologu konferencē man bija referāts kopā ar Martu Ratkeviču un Ievu Mārdegu par to, kā putnu nosaukumu pielietojums valodā ir mainījies gadsimtu laikā. Faktiski tā ir jauna zinātnes nozare – etnoornitoloģija. Bet tas ir brīvā laika absolūti brīvprātīgs darbs. Nākamgad Tokijā būs kongress, kurā būs etnoornitoloģijas simpozijs pasaules līmenī.
Brauksi?
Uz kongresu braukšu, bet ķīmijas dēļ. Kopā ar vācu kolēģi organizējam simpoziju par pastāvīgo organisko piesārņojumu putnu populācijā. Protams, etnoornitoloģija ir daudz patīkamāks pētījumu objekts. Tās pārsvarā ir pozitīvas emocijas, un milzīgs pluss ir tas, ka, pateicoties tautasdziesmām, esam milži pasaules mērogā. Es jūtos liels un lepns, piemēram, pret amerikāni, kam ir 200 gadus ilga vēsture – kas tā vispār par vēsturi salīdzinājumā ar mums!
Apmaksātais darbs tev nes tikai negatīvas emocijas?
Mans vienīgais reāli apmaksātais darbs ir lekcijas Liepājas Universitātē.
Stārķus tu pēti brīvprātīgi?
Ja paņem kontekstu visā periodā, tad lielākoties tas ir tā. Ar piebildi – ja pats atrodi naudu, tev arī samaksā kaut ko. Bet tā, ka tas būtu stabili finansēts un apmaksāts darbs, – ne. Apmaksātas ir īsas epizodes no kopējā laika.
Bet mirušajiem stārķiem, lai tos izpētītu, pats par savu naudu brauci pakaļ?
Stārķi vārdā Dace, kas, visticamāk, ir apēsta, sameklēja Kaļiņingradas kolēģi vecas draudzības vārdā. Balkrievijā vados ietriekušos putnu Santu arī savāca kolēģi, bet uz Ukrainu pēc nošautās Gustes braucu pakaļ pats par savu naudu. Vācieši solīja atmaksāt lidmašīnas biļetes, jo tie dati ir tā vērti.
Vāciešiem mūsu stārķi interesē vairāk nekā mums?
Vairāk nekā Latvijas institūcijām noteikti. Nav jau tā, ka es pārtieku no svaiga gaisa un visu maksāju pats, bet atbalstītāji šādos projektos vienmēr jāmeklē pašam. Ar universitātes docenta algu par to slodzi, kāda man ir, pietiek, lai aizbrauktu uz Liepāju un atpakaļ un tur Liepājā paēstu. Ap 60 latu mēnesī uz rokas.
Kā tu dzīvo?
Kamēr ir stārķu projekts, ir O.K. Bet, kad tas beigsies, jādomā, ko darīt. Uzzīmējot vienu krekliņu, es nopelnu tik, cik desmit mēnešus lasot lekcijas. Esmu vairākkārt apsvēris, vai nevajadzētu pāriet uz to, ka es tikai zīmēju bildītes, jo pasaulē ir milzīgs tirgus.
Latvijas ligzdojošo putnu atlantā ir 208 zīmējumi puantilisma (punktēšanas) tehnikā, un visu šo zīmējumu autors esi tu. Turpini punktēt arī tagad?
Pārsvarā strādāju pastelī. Sākās ar to, ka uzzīmēju Jaungada kartīti. Nākamā bildīte man ir baltmugurdzenis, kas ir uz Latvijas pastmarkas. Man ir septiņas pastmarkas. Vienam no slavenākajiem putnu māksliniekiem Eiropā Laršam Jansonsam ir tikai četras. Bet nebija jau tā, ka es gāju un pretendēju: lūk, tagad es zīmēšu pastmarkas. Latvijas pasts sazinājās ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību un vaicāja, vai varētu konsultēt viņus par to, ko likt uz markām. Satikāmies, vienojāmies, un promejot ieminējos, ka labprāt pastāvētu blakus tam, kas markas zīmē, jo zinu, ka mākslinieki, kam nav specifiskas intereses par dzīvniekiem, bieži vien uzzīmē kropļus. Piemēram, aiziet uz Dabas muzeju, un ja vēl izbāzenis nav īpaši veiksmīgs… Esmu skices stadijā stāvējis blakus gan griezes, gan stārķa latam. Aizgāju mājās, uztaisīju skici ar dzeni A4 formātā, aiznesu un teicu, ka marka varētu izskatīties aptuveni tā. Toreizējais pasta filatēlijas departamenta vadītājs Gundars Ūpis brīdi skatījās uz zīmējumu un tad pavaicāja: jūs pārējās arī varētu uzzīmēt?
Tu tagad turpini zīmēt?
Jā un nē. Tikai tad, ja vajag dāvanas labiem draugiem lielās jubilejās. Tas prasa daudz laika. Un tas ir viens no stulbumiem – es ar to varu nopelnīt naudu, man tas patīk, bet es to nedaru.
Un kaifs no stārķiem?
Stārķos man ir daudz kaifa. Tas ir darbs, ko nevarētu darīt pat par ļoti lielu algu, ja nepatiktu. Un ne jau nu 30 gadus.
Bet pats pie stārķiem tu tomēr nekāp – kokā kāpj tavi kolēģi…
Vairs nekāpju. Līdz 30 gadu vecumam kāpu, bet reiz sēdēju eglē un pēkšņi sapratu, ka nezinu, kā tikt zemē, jo viens celis nefunkcionē. Abām kājām ir izoperēti meniski – esmu zem eksprezidenta skalpeļa trīs reizes bijis. Bet ir tā, ka baigi gribas pamēģināt, jo tagad jau ir visādas jaunas tehnikas…
Vienreiz gandrīz paliki mežā ar sirdi…
Tas jau sīkums. Pamatīgi lapsenes sakoda.
Purvā esi slīcis?
Jā. Pieļauju, ka pašlaik esmu viens no tiem mežā strādājošajiem cilvēkiem, kas pa purviem ir nostaigājis vienu no lielākajām kilometrāžām. No 200 lielākajiem Latvijas purviem esmu pabijis vismaz 150, dažos esmu nodzīvojis nedēļu, neizejot laukā. Vienīgā lieta, kas jāievēro purvā – kad ej, skaties, kur tu ej! Ja pēti putnus vai dari jebko citu, tad stāvi uz vietas. Es reiz aizdomājos un nepamanīju, ka priekšā ir dīvāna lieluma peļķīte. Iekāpu kārtīgi ar abām kājām. Par laimi, malā bija kociņš, kam pieķēros. Kad izlīdu ārā, kādu pusstundu sēdēju un kopš tā laika tādas muļķības neesmu darījis.
Kā tiec galā ar sajūtu, redzot, ka tavas mīļās vietas mežā ir izcirstas?
Mācos, kā nošķirt lietas, kuras varam ietekmēt, no tām, kuras nevaram. Ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi. Es kādreiz ļoti psihoju. Bet tad sapratu – ja atstiepšos ar sirdstrieku, no tā nebūs labāk nevienam. Nomierināties kļūst vieglāk ar gadiem, kad pamazām, bet arvien biežāk un biežāk sāc piedalīties savu laikabiedru bērēs. Taču, ja ieraugu kādu nejēdzību, tad šodien tas manī izraisa vēlmi pēc mērķtiecīgas darbības… nevis vaimanāt, bet, piemēram, uzkārt to, kas to ir izdarījis.
Būtu gatavs kādu pašrocīgi pakārt?
Godīgi? Jā.
Esi to darījis?
Vēl ne. Man reiz skolas gados lika, bez iespējas atteikties, nosist niedru liju. Es to neesmu aizmirsis vēl šodien. Tas ir cilvēciski daudz grūtāk, nekā nospiest pistoles slēdzi. Un es zinu – ja varēju to putnu nosist, tad vienam mūdzim izsmērēt smadzenes varētu bez aizķeršanās.
Sūnu un puķi mežā bez stārķa arī pamani?
Tagad vairāk nekā agrāk. Mēs gan parasti priecājamies par retumiem, vairāk novērtējam tos, jo viņu ir maz. Ja vārna būtu rets putns, kā mēs par viņu fanotu! Bet viņas mums kāpj uz galvas, un mēs vārnas ciest nevaram.
CV
Dzimis 1960.gadā Rīgā
Beidzis LU Bioloģijas fakultāti
Precējies, trīs pieaugušas meitas
Gredzenojis melno stārķi, kurš pēc 26 gadiem fiksēts kā vecākais stārķis savvaļā
Liepājas Universitātes docents
