Nacionālās operas balets Karlsons lido… liek priecāties gan bērniem, gan vecākiem
«Man ļoti, ļoti patika. Tikai bišķiņ bija bail.» – «No kā?» – «No tā blīkšķa,» nākamajā dienā pēc izrādes Karlsons lido… man stāsta dēls Ēriks, kuram teju būs pieci gadi.
Izvēloties ar abiem bērniem doties uz izrādi operā, jo īpaši tādu retumu kā baletu – fantāziju «bērniem un pieaugušajiem» -, šoreiz man bija svarīgas divas lietas: lai pēc manas prombūtnes vairākas dienas ilgā komandējumā mēs piedzīvotu patīkamu vakaru kopā un lai bērniem redzētais radītu interesi atgriezties šajā teātrī (cerams, atkal un atkal). Mēreni steidzīgā solī uzjoņojuši līdz otrā balkona augstumiem, apsēžamies vietās, mazais ietraušas man klēpī, un vēl brīdi atvelkam elpu. Bērni pielīp pie balkona malas, acis nenovērsuši vispirms lūkojas orķestra bedrē, gaidot diriģentu, tad aizrautīgi seko līdzi notikumiem uz skatuves. Sākums ir rāms un mierīgs, skatītājos jūtami pieaug gaidas, kuras jau pavisam drīz sāk apmierināt iemīļotās grāmatas pazīstamie citāti. Karlsons lido… Propellers griežas… Karlsons jandalē… Šis Karlsons arī dejo… Dejas valodā runā visi izrādes varoņi.
«Vai! Būs tas blīkšķis! Es jau turu ausis ciet,» ar tikko jaušamu smaidu sejā un saklausāmām gaidām balsī čukst mana desmit gadus vecā meita Džonija. Mūzikas noskaņa un skatuves gaismas ļauj nojaust par tvaika mašīnas (izrādē – spēļu klucīšu lokomotīves) nenovēršamās eksplozijas tuvošanos… Baukš! Visi mazliet salecas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.