Ornitologam un melno stārķu pētniekam Mārim Strazdam (53) ir viedoklis ne tikai par putniem, pesticīdiem un ekoloģiju, bet arī par tautasdziesmām, kuras viņš uzskata par latvieša lietošanas instrukciju
Ar Māri Strazdu es varu runāt stundām, pat dienām. Un pilnīgi par jebko. Kā jau fanātiskam zinātniekam no Dieva viņam piemīt unikālā spēja savirpināt likumsakarību ķēdē šķietami nesaistīto un pasniegt to tik interesanti, ka nekas cits neatliek kā klausīties pavērtu muti. Jau kopš 14 gadu vecuma viņš klīst pa mežiem, purviem un laukiem, pārsvarā meklēdams melno stārķi, pētīdams to, aizsargādams.
Parasti tik vientulīgais un nemanāmais darbs šīsvasaras beigās nonāca plašākas publikas uzmanības lokā, pateicoties projektam Dzīvības lidojums, kurā astoņas melno stārķu meitenes tika aprīkotas ar satelītraidītājiem un nu ikviens interesents var LNT un internetā gan Facebook, gan Twitter vietnēs sekot jauno putnu ceļam uz ziemošanas vietām. Māris vada šo projektu un pārdzīvo par katru nolidoto kilometru, par katru bojāgājušo putnu, jo tā jau nav tikai informācija par stārķiem – tās ir arī ziņas par mūsu planētas ekoloģisko stāvokli, par tās iespējamo nākotni.
Kas pašreiz notiek ar pasaules attīstību?
Pietiek paskatīties, kādi ir resursu izmantošanas tempi un apjomi… neko saulaina perspektīva nekļūst. Viena lieta, kas mani, «latviski» sakot, besī ārā, – kritērijs tam, ka kaut kas uzlabojas, ir tas, ka tiek vairāk pārdots. Pieklājīgu vārdu pietrūkst. Ja mēs visi gribam dzīvot kā Amerikā, mums vajag piecas planētas. Bet mums nav piecu planētu!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.