Francija atkal deg — un šoreiz ne tikai pārnestā nozīmē. Kopš 18. septembra skolēnu protesti pārauguši valsts mēroga demonstrācijās, kurās 17. oktobrī piedalījās līdz 800 tūkstošiem cilvēku. Izcēlušās sadursmes ar policiju, kurās simtiem ievainoti, bet daži tūkstoši aizturēti, neliela daļa protestētāju arī demolējuši veikalus un valsts iestādes.
Nu un tad?
Francijas nemieri nav tikai kārtējais revolucionārās degsmes uzliesmojums. Eiropas otrā lielākā ekonomika grimst parādos, bet sabiedrība arvien niknāk noraida taupību. Ieguvēji ir galēji labējie un kreisie, un nākamā gada prezidenta vēlēšanas var satricināt visu Eiropu.
Kāda ir priekšvēsture?
Francūžu dusmām ir dziļas saknes. Pēc Otrā pasaules kara izveidotā labklājības valsts solīja drošu darbu, izglītību un sociālās garantijas. Taču šis modelis pamazām drūp. Jauniešiem pastāvīgs darbs un savs mājoklis kļūst par neaizsniedzamu sapni, skolās trūkst skolotāju un mācību līdzekļu, ēkas ir sliktā stāvoklī. Protesti sākās pēc pedagogu streika, bet ātri apvienoja studentus, zemniekus, ugunsdzēsējus un “dzeltenās vestes”. Paradokss — ielās plecu pie pleca nonākuši gan stingrākas klimata politikas aizstāvji, gan tās pretinieki, kas iebilst pret nodokļu paaugstināšanu degvielai. Visus vieno sajūta, ka valsts viņos vairs neieklausās.
Kas ir pats svarīgākais?
Aiz degošajām barikādēm slēpjas vēl bīstamāks ugunsgrēks — Francijas finanses. Valsts parāds sasniedzis 119% no IKP, budžeta deficīts pārsniedz 5%, bet desmit gadu obligāciju ienesīgums uzkāpis virs 5%. Naudas protestētāju prasībām vienkārši nav. Turklāt trešdaļa Izglītības ministrijas budžeta aiziet pensijām. Jaunā paaudze faktiski maksā par vecās garantijām, kamēr pašai nākotnes izredzes sarūk. Taču pensiju reformas izraisa niknu pretestību. Francija nonākusi strupceļā: labklājības valsti vairs nevar atļauties, bet atteikties no tās sabiedrība nav gatava.
Kas vēl jāzina?
Nemieru televīzijas kadri rada maldīgu priekšstatu par protestētājiem. Lielākā daļa demonstrantu ir miermīlīgi, bet demolēšanu sistemātiski veicina nelielas galēji kreiso radikāļu grupas, kurām seko veikalu izlaupītāji. Tramps un Krievijas propaganda vainu steidz uzvelt migrantiem, lai gan šādam skaidrojumam nav pamata. Daudzi vardarbīgie radikāļi ir izglītoti francūži. Tikmēr Makrona augstprātīgais valdīšanas stils tikai pielej eļļu ugunij. Miermīlīgus protestus ignorē, bet pēc vardarbības visu vainu uzveļ Žana Lika Melanšona partijai. Tā cilvēkiem rodas iespaids, ka vara sadzird tikai demolētājus.
Kas tālāk?
Lielākie ieguvēji no Francijas politiskās un sociālās krīzes ir abi galējie spārni. Marina Lepēna sola atjaunot kārtību un iegūst vardarbības nogurdināto vēlētāju simpātijas. Savukārt Melanšons nostiprina neapmierināto aizstāvja tēlu, ko paradoksālā kārtā palīdz veidot pati valdība, vainojot viņa partiju visos nemieros. Zaudētājs ir politiskais centrs.
Cerību vēl dod mērenais kreisais Rafaels Gliksmans, kurš apvieno proeiropeiskos kreisos spēkus un stingri atbalsta Ukrainu. Taču polarizētā sabiedrībā viņa izredzes ir neskaidras. Jo tuvāk prezidenta vēlēšanas, jo nervozāki var kļūt finanšu tirgi. Francijas krīze tādējādi draud pārvērsties visas eirozonas problēmā. Revolucionārā degsme francūžiem nav sveša, taču šoreiz cena var izrādīties īpaši augsta.
Teksts tapis pēc raidieraksta Ārskats 23. oktobra ieraksta Francijā uzliesmo protesti. Pastāvīgā vardarbība Rietumkrastā. Alberta noraida separātismu.
Raidierakstu klausies šeit vai populārākajās straumēšanas platformās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
