Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 6
Kas vēl bez iniciāļa V. kopīgs latviešu literatūrā pēdējos desmit gados ienākušajiem autoriem — vienaudžiem Rvīnam Vardem (1985), Vilim Kasimam (1986), Arvim Vigulam (1987) un Rolandam Virkam (1989)? Piedzimšana vienā piecgadē, uzaugšana sabiedriski politisko un ekonomisko pārmaiņu laikos deviņdesmitajos? Katrs tomēr veidojies atšķirīgā vidē, arī profesionālo interešu loks bijis un ir dažāds, sākot no bioloģijas, mūzikas un medijiem līdz pieredzei literārajā menedžmentā un tulkošanā. Taču tēmu tvērums, kas varbūt balstās pasaules, varbūt paaudzes izjūtā, ir radniecīgs. Savukārt grāmatu (grāmatiņu?) apjoms, izņemot Viļa Kasima pirmo romānu, nepārsniedz 160 lappušu skaitu, kas liek domāt, ka autori nevēlas ķerties pie kā pamatīgāka vai paši vēl nav tam nobrieduši, vai varbūt uzskata, ka garāki teksti mūsdienu fragmentētajā dzīvē nebūs pārāk pieprasīti. Tam pretī gan runā Svena Kuzmina (arī 1985) sniegums — viņš sarakstījis vairākus un diezgan pagarus romānus, kas šeit apskatīti netiks.