Gunars Saliņš 1959. gadā. Fotogrāfs nezināms.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
Apskaužu tos, kuriem iepazīšanās ar Gunara Saliņa (1924—2010) dzeju vēl priekšā. Es ar to iepazinos 1998. gadā, kad Jānis Elsbergs Jauno autoru semināra dalībniekiem ieteica izlasīt Latvijā izdoto Saliņa dzejas kopojumu Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules (1993). Māra Čaklā sastādītā poligrāfiski pieticīgā, lēti nocenotā grāmata man kļuva par atklājumu. Šķita gluži vai neticami, ka dzeju var rakstīt tik maigi, jutekliski un krāsaini, ka tekstā visas piecas maņas spēj atklāties tik pilnīgi, ka pārlaicīgie un pārpasaulīgie uzzibsnījumi šajā dzejā var skart tik personīgi, gluži vai fiziski. Un vienlaikus Saliņš savā dzejā ir lielisks novērotājs un sava laika komentētājs, trimdas un padomju Latvijas dzīvju sastatītājs un savienotājs, kura dzejoļi skan tik skaidri un precīzi, ka viegli iegulst lasītāja prātā — gan īsi mirkļu tvērumi, gan apjomīgas poēmas.
