Kirgizstāna pērn piedzīvoja melnāko gadu savā pēcpadomju valsts vēsturē. Vai pēc konstitūcijas maiņas un drīz gaidāmajām vēlēšanām tā spēs saņemties?
Iebraukuši Kirgizstānas otrajā lielākajā pilsētā Ošā, ārzemnieki vispirms pamana desmit metru augstu akmens Ļeņinu, kas ar labo roku itin kā norāda valsts attīstības virzienu. Pirms 20 gadiem valsti sauca par Kirgīzijas Padomju Sociālistisko republiku, un līdz PSRS sabrukumam tā attīstījās «pa Ļeņina ceļu» - komunisma virzienā. Kopš neatkarības deklarēšanas 1991.gada 31.augustā tagadējā Kirgizstānas Republika, vismaz saskaņā ar konstitūciju, attīstās demokrātiskas, unitāras, laicīgas un sociālas valsts virzienā.
Kirgizstāna robežojas gan ar bijušajām padomju saimes valstīm - Kazahstānu ziemeļos, Tadžikistānu dienvidrietumos un Uzbekistānu rietumos, gan ar Ķīnu austrumos un dienvidaustrumos. Vairāk nekā 90% teritorijas aizņem kalni. Iedzīvotāju skaits pārsniedz piecus miljonus. Etniskā un konfesionālā sastāva ziņā valsts ir ļoti raiba - to apdzīvo vairāk nekā 80 dažādu etnosu un pāri par 30 konfesiju un reliģisko virzienu pārstāvju.
