Kinoteātris Rīga Elizabetes ielā. Foto uzņemts kādā ziemas dienā pēc 1952.gada.
Personisks stāsts par kino rādīšanu un skatīšanos 40. un 50.gadu Rīgā
Ja teiktu, ka bez kino, visticamāk, manis nemaz nebūtu, tas droši vien izklausītos pēc negaumīga un melodramatiski pašmērķīga pārspīlējuma. Un tomēr tā ir tiesa. Mans tēvs Mārtiņš ar mammu Brigitu dzimtsarakstu nodaļā sarakstījās 1951.gada septembrī, nākamajā gadā piedzima mans vecākais brālis, pēc tam māsa un otrs brālis. Līdz manai piedzimšanai gan vēl bija jāpagaida gadi divdesmit. Tēvs tolaik strādāja 5.tipogrāfijā (tagad Latvijas karte) par papīra griezēju, taču saskaņā ar ģimenes leģendu ar mammu viņi bija iepazinušies tieši kinoteātrī.
Kino skatīšanās pēc Otrā pasaules kara bija viena no populārākajām izklaidēm. Par to liecina gan vēl kopš pirmskara laikiem saglabājušos un izmantoto kinoteātru skaits - Rīgā vien bija 20 kinoteātru, kino tika izrādīts arī fabriku un uzņēmumu zālēs -, gan vēsturiskās fotogrāfijās redzamie ļaužu pulki kinoteātru priekšā pirms vai pēc filmu seansiem. Pārdaugavā salīdzinoši īsā Nometņu jeb no 1959.gada Linarda Laicena ielas posmā bija pat divi funkcionālisma stilā celti un allaž skatītāju pilni kinoteātri - Oktobris ar 580 vietām (agrāk Film-Palace) un Sarkanā ausma ar 510 vietām (Renaissance).
