Pētera Paula vectēvam politisko represiju rezultātā 20. gadsimta sākumā nācās emigrēt uz Šveici, līdzīgi kā Rainim un Aspazijai. Tāpēc arī mūsu ģimenes nākamās paaudzes tagad dzīvo tur, stāsta Pēters. Foto — Mārtiņš Rutks
Mītiska zeme, ko apdzīvo tēli no pasakas Ezītis miglā, — tā Šveicē dzimušais juridisko zinātņu doktors Pēters Pauls (85) bērnībā domājis par Latviju. «Es zināju, ka vectēvs ir latvietis, bet ģimenē par pagātni nerunāja. Mums mājās bija fotoalbumi, kurus pats dažreiz šķirstīju. Kādu dienu vectēva draugs iedeva izlasīt savu autobiogrāfiju, kurā bija aprakstīta ne tikai viņa paša, bet arī Latvijas un latviešu vēsture. Tā es pamazām sāku apzināties, ka Latvija ir īsta vieta, kas kaut kādā veidā saistīta arī ar mani,» atceras Pēters.
Vairākus gadus sapnis par dzimtas vēstures pētniecību palika nerealizēts, jo piekļūt arhīvu materiāliem vienkārši nebija iespējams. Viss mainījās, kad Latvija atguva neatkarību. «Es gluži vai liktenīgā kārtā iepazinos ar kādu latviešu sievieti, kurai pastāstīju par vēlmi izpētīt savu dzimtas koku. Un viņa mani saveda kopā ar Latvijas Valsts vēstures arhīva darbiniekiem,» saka Pēters.
