«Tās ir neizstāstāmas izjūtas, kas rodas, kad izdodas sasmaidīties ar pusaudzi, kurš ārstējas. Kad bērns, kuram injicēju, «iedod man pieci». Kad varu aprunāties ar vecākiem par viņu izjūtām,» medicīnas māsa Madara Blumberga stāsta, kāpēc viņai patīk strādāt Bērnu slimnīcā. No novembra tās konsultatīvajā poliklīnikā viņa konsultēs arī pacientus. Foto no personīgā arhīva
Nāciet iekšā — aiz maskas silti uzsmaidot, Madara 30. oktobrī, savā pirmajā pieņemšanas dienā, teica četrgadīgam puikam un viņa mammai. Tieši šis mazais hematoloģijas pacients jau pirms vairākiem mēnešiem licis Bērnu slimnīcas hematoonkoloģijas nodaļas mediķu komandai domāt, kā palīdzēt bērniem, kuriem ārstēties slimnīcā nav nepieciešams, bet regulāra mediķu palīdzība gan ir vajadzīga. Latvijā ir apmēram 50—60 bērnu, kuriem ir hematoloģiskas slimības. Un, lūk, izdomāja — viņus visus konsultēs medicīnas māsa Madara!
«Kopā ar ārstiem esam izlēmuši, ka koncentrēšos darbam ar to pacientu ģimenēm, kuriem jāiemācās pašinjekcija,» stāsta Madara un paskaidro, ka bērniem, kuriem ir ģenētiski iedzimtas asinsreces problēmas, vai nu regulāri, vai traumu gadījumā nepieciešams injicēt vielas, kas veicina asinsrecēšanu. Taču katru reizi traukties pie mediķiem ir apgrūtinoši. Ja injicēšanu iemācās vispirms bērnu vecāki, pēcāk paši bērni, viņi, pēc Madaras vārdiem, iegūst brīvību no mediķiem. Īpaši svarīga tā esot pusaudžu gados, kad gribas daudz laika pavadīt ar draugiem, palikt pie kāda pārnakšņot, doties vairāku dienu ceļojumos.
