«20 gadus ārlietu dienestā esmu pierādījis savu lojalitāti Latvijai. Mani uztver kā pieredzējušu diplomātu, kam var uzticēt atbildīgu amatu, nevis kā uzbeku,» saka Bahtijors Hasans. «Arī diplomātiskajā vidē pašlaik ir liels internacionālisms - kad pasaku «Latvijas Republikas vēstnieks Bahtijors Hasans», visi to uztver kā kaut ko pozitīvu Latvijai. Tādas lietas var notikt tikai nobriedušā demokrātijā.» Attelā: ar meitu Loretu.
Kad 1992.gada beigās Latvijas Ārlietu ministrija izsludināja konkursu topošajiem diplomātiem, Bahtijors Hasans, LU Filoloģijas fakultātes students, tajā piedalījās. «Zināju vairākas Centrālāzijas valodas. Mājās runājām persiešu un uzbeku valodā, mans tēvs ir uzbeks, bet mamma - persiete. Samarkanda, Buhāra, kur viņa ir dzimusi un augusi, kādreiz bija Persijas impērijas sastāvdaļa. Domāju - varbūt varu būt noderīgs,» atceras Bahtijors. «Māte ir mācījusies par medmāsu, tēvs - finansists, bet mani no bērnības interesēja literatūra. PSRS obligātajā programmā bija «tautu draudzības literatūra». Viss, kas attiecas uz Baltijas valstīm, bija jālasa krieviski. Tur bija Andreja Upīša Zaļā zeme, Annas Sakses Pasakas par ziediem... Mani saviļņoja, ko Pasakā par tulpēm raksta Sakse: «Tulpju dzimtene ir Uzbekija.» Domāju - uzbeku bērni nemaz par tādām pasakām nezina! Ja neviens līdz šim nav mācījies latviešu valodu, nav tulkojis, varbūt man to pamēģināt?»
