«Turpinu tēva sākto,» saka Artis Kerliņš. «Pēdējo viņš uztaisīja lielu, skaistu mērkaķi novājēšanas centram Cerība resnīšiem Aizputē. Pabeidzu viņa iesākto 2,5 tonnas smago ērgli, ko ar helikopteru cēla augšā uz klints Vegas salā Norvēģijā. Uz Čehiju aizgāja kamielis. Viens mans darbs ir Vācijā.» Foto — Ieva Salmane
Darbnīcā Cēsīs pie ieejas sveicina aktiera Imanta Skrastiņa kapa piemineklis — uz pelēka akmens uzsēdināta cilindra cepure. Tas ceļos uz 1. Meža kapiem Rīgā. «Ideja no Jaunatnes teātra izrādes Spēlē, spēlmani,» meistars komentē. «Viņa mūža loma, Dzejnieks.» Akmeņkalis atskaņo izrādes fragmentu. «Visas dziesmas zinu no galvas!» Imantu viņš neesot saticis, bet aktiera brāli Gunti Skrastiņu, televīzijas raidījuma vadītāju, pazīst labi. «Mēs ar tēvu gadiem esam taisījuši balvas Latvijas Sirdsdziesmai, tās nekad nav atkārtojušās,» Kerliņš rāda trīs muzikantu skulptūriņas.
Amatniekam neviens akmens darbs nav par grūtu. «Atjaunoju detaļas Cesvaines pilī. Prezidenta pils ieejas mezglu Rīgā ar arhitektu Artūru Lapiņu veidojām kopā: daļu restaurējām, daļu taisījām no jauna. Mākslas muzejam pamatu cokols ir mans darbs. Rotko centram Daugavpilī vecās, sadrupušās kāpnes protezējām, kā zobārsti strādājām.» Uzņēmums Aivars-K nes Arta tēva vārdu. Kopš 2016. gada vasaras par Kerliņu senioru gan vēsta tikai atmiņas. «Tēvam bija dabas dots talants. Viņš strādāja par mākslinieku noformētāju, taisīja plakātus, pat motokrosiem vimpeļus. 80. gadu vidū Priekuļu selekcijas stacijai uztaisīja akmens strūklaku. Kartupeļu zieda formā, bet izskatījās pēc patisona. Jebkura lieta, ko palielini, kropļojas. Lauvas angļi nekad nepalielināja vairāk nekā četras reizes.»
