Foto — LETA.
Iepriekšējo valdību centieni piespiest pašvaldības slēgt pustukšās skolas un samazināt pedagogu skaitu situšies kā pret mūri. Vai jaunajai izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai to izdosies izdarīt?
Skolotāja Karina Semjonova dzīvo Alūksnē, bet 11 gadus viņa ik dienu brauca uz 20 km attālo Jaunlaicenes sākumskolu, lai mēnesī nopelnītu aptuveni 300 eiro «uz rokas». Kad skolā bija palikuši tikai 19 bērni, pašvaldība to slēdza. Karinai paveicās, viņu pieņēma Alūksnes novada vidusskolā. Tā ir vidēji liela skola ar 260 bērniem, un par līdzīgām darba stundām Karinas atalgojums tagad ir 600 eiro. Divreiz vairāk nekā laukos, taču mazāk par Latvijas vidējo algu, kas nu jau pārsniegusi 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Alūksnes novadā skolu tīkls ir līdzīgs kā citur Latvijā, kur ap mazpilsētu plešas reti apdzīvoti lauki. Trīs skolas pilsētā, septiņas pustukšas laukos. Pirmajās viens skolotājs uz gandrīz desmit bērniem — tātad ar pilna laika darbu un samaksu, otrajās — viens uz pieciem, ar niecīgu noslogojumu un vēl niecīgāku algu. Rūpēs par izglītības pieejamību valsts lauku skolotājiem maksā proporcionāli vairāk, taču pedagogi savos maciņos to nejūt, jo skolēnu ir pārāk maz.
