Katrīna Elizabete Puriņa-Biezā skolotājas darbu pameta jau pēc pirmā semestra. Grūtā situācijā, kurā pret jauno skolotāju ar pārmetumiem vērsās kāda skolēna vecāki, viņa nesaņēma skolas vadības atbalstu. «Man bija sajūta, ka esmu pilnīgi viena.» Foto — Ieva Salmane.
Pārslodze, atbalsta trūkums, intrigas — par to Ir sūdzas daudzi skolotāji. Taču Latvijā tikai tagad, kad katrs ceturtais skolotājs norāda uz stresu darbā un gatavs pamest skolu, izglītības procesu organizatori sāk domāt, ar kādiem instrumentiem mazināt lielo slodzi un atbalstīt skolotājus
Katrīna Elizabete Puriņa-Biezā savas pedagoģes gaitas kādā lielas pilsētas skolā pirms diviem gadiem sāka ar lielu aizrautību. Tikko bija iegūts bakalaura grāds pedagoģijā, gūta darba pieredze pirmsskolā un interešu izglītībā, un viņa sāka studijas maģistrantūrā. «Biju ļoti entuziastiska,» atceras Katrīna.
Tomēr jau pēc pirmā semestra viņa no darba skolā aizgāja. Grūtā situācijā, kurā pret jauno skolotāju ar pārmetumiem vērsās kāda skolēna vecāki, viņa nesaņēma skolas vadības atbalstu. «Man bija sajūta, ka esmu pilnīgi viena,» saka Katrīna. Neizpratni radīja arī skolas vadības prasība skolotājiem rīkot daudzus neformālus pasākumus, kas, pēc Katrīnas pārliecības, bremzēja jēgpilnu mācīšanos.
