Ja proletariāts nav gatavs sevi aizstāvēt, to gatavs darīt celtniecības lielkapitāls
Nākamnedēļ 1. maija vakarā daudzi Latvijas iedzīvotāji noskatīsies TV ziņās vai izlasīs portālos, kā kārtējo reizi darba svētkos anarhisti Atēnās sadedzinājuši kādu mašīnu vai desmitiem tūkstošu cilvēku iet demonstrācijās pa Londonas, Džakartas, Buenosairesas, Stambulas vai pat kapitālisma citadeles Ņujorkas ielām. Sevišķi asas konfrontācijas gaidāmas Parīzē, kur jau pagājušajā gadā pār policiju lija bruģakmeņu un Molotova kokteiļu lietus, bet šogad Francijas prezidents Makrons nostājies uz kara takas pret spēcīgajām dzelzceļnieku arodbiedrībām un jau kopš aprīļa sākuma valsti pārņēmusi streiku kustība.
Tiem, kas atceras, kā «proletariāta avangards» — padomju nomenklatūras rumpīši — sveica darba tautu maija svētkos, visa tā sarkankarogotā jezga izraisa mērenu alerģiju. Pēc ziņām tipiskais Latvijas iedzīvotājs izslēgs televizoru un atviegloti nopūtīsies, ka pie mums tā nenotiek.
