«Saimnieka» loma ļauj pašvaldību vadītājiem sagrābt savās rokās vairāk naudas un varas
Andra Šķēles ciniski atklātā atziņa, ka valsts ir jāvada kā uzņēmums, šķiet iegūlusies politiskās folkloras atvilktnītēs un izgājusi no aktīvas aprites kopā ar tās autoru. Ideja par valsts kā uzņēmuma izmantošanu dažu kontrolpaketes turētāju peļņas interesēs cieta politisku krahu 2011.gada Saeimas vēlēšanās, un neviens nacionālā līmeņa politiķis vairs nav tik bezkaunīgs vai dumjš, lai to turpinātu skandēt.
Tomēr, ja šis lozungs vairs nepland pār Saeimu un valdības namu, tas vēl aizvien kā mazs karodziņš ir pa rokai teju katram, kas runā par pašvaldībām un to darbību. Jo pašvaldības, lūk, nenodarbojas ar «politiku» (ar to laikam jāsaprot Saeimas sienas nemitīgi tricinošās runas par nacionālās identitātes simbolisko apliecināšanu vai noliegšanu). Pilsētas un novadi esot «saimnieciskas» vienības, vārdu sakot, tādas, kurās lemj - kur dabūt un kā tērēt naudu.
