Latvijai nevis jāspiež rektoru iemācīties latviski, bet jānodrošina laba izglītība
Pametis Maskavu aiz bailēm no Staļina režīma, 1931. gadā Rīgā ieradās viens no 20. gadsimta izcilākajiem teātra pedagogiem, režisoriem un aktieriem Mihails Čehovs. Latviešu teātra pasaule viņu uzņēma ar sajūsmu. Ar lieliem panākumiem Čehovs vairākkārt uzstājās Nacionālajā teātrī, kur pats runāja krieviski, kamēr viņa līdzspēlētāji runāja latviski, iestudēja Parsifālu Nacionālajā operā un kļuva par vadītāju Latviešu aktieru arodbiedrības Teātra skolā, kur, kā teikts Latviešu teātra vēsturē, «ar savu personību un aktieru audzināšanas metodi ieguva lielu autoritāti». Daudzus gadus vēlāk trimdā ilggadējais Jaunāko Ziņu redaktors Jānis Kārkliņš savās atmiņās rakstīja: «Par pedagogu Čehovu aicina uz Šveici un Angliju, par režisoru uz Parīzi, filmām - uz ASV. «Es palieku te», viņš noteikti atbild. «Latvieši ir skatuves mākslai izredzēta tauta.»»
