61% toriju atbalsta Brexit, pat ja tas rada nozīmīgu kaitējumu britu ekonomikai
Mūsdienu patērētāju kultūra pārvērš par izklaidi visu, kam tā pieskaras. Arī Jāņu popsa iet plašumā — lielveikalos no «līgo, līgo» muzikālā fona ausis džinkst, uz preču etiķetēm uzplaukst ozollapu biežņa, Rīgā krastmalā kārtējo reizi ceļ estrādi.
Kāpēc gan ne, kāds prasīs. Svētki taču, un cilvēkiem jāpriecājas.
Problēma ir ne tik daudz svinēšanā, cik sajūtā, ka esam iekāpuši Jāņu alus reklāmā, vieglā kā miestiņa putas, kur nav nekā cita, kā tikai smiekli un līksmība vien.
Mūsu senči nebija tādi vientieši. Jāņu nakti negulēju, sav’ telīti sargādama: Jāņu nakti raganiņas pulcēties pulcējās.
Pagānisko mistēriju piekritēji mēdz uzskatīt, ka robeža starp mūsu ikdienas pasauli un pārdabiskiem spēkiem ir sevišķi trausla brīžos, kad notiek lielas pārmaiņas. Varbūt tāpēc tieši saulgriežos, kad gaisma pārstāj iet plašumā, dienas sāk kļūt īsākas un gads pavēršas uz tumsas pusi, senlatvieši sevišķi sargājās no raganām, burvjiem un vilkačiem.
