Ernests zīmē

Maskavas domnīca: šoruden Krieviju varētu pārņemt sistēmiska banku krīze

Rakstniece Inga Žolude (41) jaunākajā grāmatā Tēvs atklāj ģimenes un valsts vēsturi vairākās paaudzēs — runā par traumām, kuru sekas jūtamas joprojām

Elmārs Seņkovs, Mārtiņš Eihe un Jānis Znotiņš pārspriež olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju

Šonedēļ pie Rīgas 34. vidusskolas durvīm piestāja Valsts asinsdonoru centra specializētais autobuss. Šo akciju iniciējis Kristofers, 12. klases skolnieks, kurš, neraugoties uz personīgiem veselības izaicinājumiem, atradis veidu, kā palīdzēt citiem. «Katru dienu sociālajos tīklos iespējams sekot līdzi asinsdonoru centra datiem. Gandrīz visu laiku trūkst, tāpēc biju nolēmis — tiklīdz kļūšu 18 gadus vecs, ziedošu asinis,» stāsta Kristofers. Diemžēl šai iecerei treknu svītru pārvilka slimība. «Aizpagājušajā vasarā man pēkšņi sāka sāpēt papēži,» stāsta jaunietis. Vēlāk arī locītavas. Pēc ilgiem izmeklējumiem beidzot izdevās noteikt diagnozi — juvenilais artrīts un sakroileīts jeb locītavu pietūkums. Izrādījās, slimības dēļ viņš nedrīkst ziedot asinis. «Bet citi taču drīkst!» puisis iesaucas. Kad skolā zinātniski pētnieciskajā darbā bija jāraksta projekts, Kristofers izlēma — organizēs donoru dienu! Liekot lietā savas brīvprātīgā darba prasmes un enerģiju, izstrādāja skolas projektu, uzrunāja VADC komandu, piesaistīja vietējos uzņēmējus kā sponsorus un sāka motivācijas kampaņu, lai iedrošinātu tos, kuri ikdienā ir pasīvi vai baidās spert pirmo soli donoru kustībā. Uzrunāja skolēnus, kam jau ir 18 gadu, vecākus un skolotājus. Taču atklājusies vēl viena problēma — asinis gribējuši ziedot daudzi, bet daudz mazāk bijis to, kas drīkst. «Izrādās, daudziem cilvēkiem veselības dēļ asins ziedošana liegta.» Tāpēc jaunieši piesaistīja arī citas skolas, organizācijas un biedrības. Jaunietis ir pārliecināts — nav jēgas dzīvot parastu dzīvi, viņam gribas pasauli padarīt labāku, bet paša dzīvi i