Foto — Māris Justs.
Kāds ir aizsardzības plāns austrumu robežai, kam valdība plāno piecos gados tērēt 300 miljonus eiro, un kāpēc martā sāktie darbi pēkšņi ir apstājušies?
Ceļu pārrakšana un bloķēšana ir pirmais un vienkāršākais posms, ar ko jāsāk, man saka Jānis Garisons. Labā ziņa, ka uz austrumu robežas šādu ceļu nav daudz. «Mums ir pateicīga daba — purvains, meži, ezeri,» viņš raksturo zaļos un zilpēlēkos plankumus Latvijas kartē, ko kopīgi pētām datorā Ir redakcijā. Nostrādājis Aizsardzības ministrijā gandrīz 20 gadus un pēdējos deviņus bijis valsts sekretārs, Garisons janvārī atstāja amatu, bet turpina dienestu zemessardzē. Tāpēc aicinu viņu apspriest robežas stiprināšanas plānu, ko martā pieņēma valdība.
Tas, vai vispirms tiek izrakti prettanku grāvji vai sakrauti betona bloki, ir «nianses un darbs plānotājiem kopsakarā ar apvidu», Garisons stāsta. Pēc tam nākamo aizsardzības posmu veido no dažādiem šķēršļiem. Arī «pūķa zobiem» jeb piramīdas formas dzelzsbetona blokiem, kam jāaptur tanki. «Saliekot starp šiem zobiem mīnas, teritorija kļūst faktiski neizbraucama.» Līdz ar to loģisks ir nākamais posms ar ierakumiem un karavīriem nocietinātās pozīcijās, no kurienes pretinieku apšaudīt ar artilēriju. «Bet jāsaprot, ka tas nav tāds vienlaidu mūris, dažādās vietās var aiziet pat vairāku, līdz pat 20 kilometru dziļumā,» viņš rāda kartē posmu ar mežu.
