Šajās vēlēšanās mums ir izvēle — nekļūt par dekoratīvajiem latviešiem
Iesākumā bija vārds. Pārlasiet oligarhu sarunas. Tur ir rakstīts, kādu valsti šeit daži grib veidot. Šodien mūsu valsti jau vada Ķencis ar Pāvulu, kurus savukārt gudri uzmundrina kāds smaidīgs Prātnieks. Vai mēs to gribējām? Bet mēs to dabūjām. Mēs paši.
Tas viss mūs tagad novedis uz sliekšņa koalīcijai ar Saskaņu. Kā tas gadījās? Kā mēs to pieļāvām? Atbilde ir skaidra — Latvijā tauta ir izzudusi. Mums zudis kāds dziļš kolektīvās paškontroles mehānisms, kas attur no pašnāvības. Vai mēs vēl varētu savākties 11. novembra krastmalā uz tautas manifestāciju par Latvijas neatkarību? Vai tomēr sabrukums ir neizbēgams? Vai neizbēgama ir šī klusā, laipni erotiskā Kremļa pavedēja roka, kas, maigi glāstot tavu neatkarībā atslābušo miesu, ieaijā vēl nebijušā kolektīvas laimes pārdzīvojumā, kurā izzūd tavas patības kods, kura pārvērš tevi pašu sev neatpazīstamu? Tik ilgi pumpēja ar argumentu «krievi nāk», kamēr tā piegriezās, ka atnāca paši «latvieši»?
